"Lauku Avīze", 11.09.2003.Rubrika: Tepat - Eiropā (12. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv

Nesen Eiropas Komisija pieņēma direktīvu par t.s. trešo valstu pilsoņu statusu Eiropas Savienības valstīs. Pirms tam bija dzirdami dažādi maldinoši apgalvojumi — sākot ar to, ka mūsu nepilsoņiem ES būšot jāpiedzīvo absolūta beztiesība un pazemojums, līdz spriedumiem, ka viņiem būšot vēl vairāk tiesību un iespēju nekā Latvijas pilsoņiem, kuri jau būs arī ES pilsoņi. Sarunā ar Naturalizācijas pārvaldes priekšnieci EIŽENIJU ALDERMANI noskaidroju ne tikai to, ko nozīmē jaunā direktīva, bet arī citus jautājumus par pilsonību un Eiropas Savienību.

— Sāksim ar formulējumu: kas ir trešo valstu pilsoņi?

— Tiešais tulkojums latviešu valodā nav īsti veiksmīgs. “The third country” angliski nozīmē valsti, kas nav pievienojusies ES. Bet latviešu valodā rodas dažādi pārpratumi. Viens absurds skaidrojums: esmu Krievijas pilsonis, pastāvīgi dzīvoju Latvijā, ja dodos uz Vāciju, tad tā būs trešā valsts. Vai arī — tās ir mazattīstītās jeb trešās pasaules valstis.

Direktīvā paskaidrots, ka trešās jeb nepievienojušās valsts pilsonis ir jebkura persona, kas nav ES pilsonis. Tas ir cilvēks, kas noteiktu laiku (piecus gadus) dzīvo ES dalībvalstī, nebūdams nevienas ES dalībvalsts pilsonis. Tie ir arī bezvalstnieki, kuriem nav nevienas valsts pilsonības, un arī mūsu nepilsoņi, kuri arī nav nevienas valsts pilsoņi, bet ir kaut kas vidējs starp tradicionālo bezvalstnieku un pilsoni, jo viņiem ir privilēģijas, kuru bezvalstniekiem citās valstīs nav. Nepareizs bijis traktējums, ka pēc diviem gadiem, kad šī direktīva stāsies spēkā, Latvijas nepilsoņiem pēc iestāšanās ES būs tādas pašas tiesības kā mūsu pilsoņiem.

Direktīva pieņemta tādēļ, lai ES dalībvalstīs šiem cilvēkiem noteiktu minimālās tiesības: iesniegt petīciju Eiropas Parlamentā vai Eiropas ombudsmenam, varēs vērsties ES institūcijās vienā no savienības oficiālajām valodām un saņemt atbildi, tiesības noteiktos gadījumos saņemt Eiroparlamenta, Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas dokumentus. Visās ES valstīs viņiem būs zināmas tiesības pārvietoties, dzīvot, kur viņi vēlas, bet tikai gadījumos, ja tiks piešķirts trešās valsts pilsoņa jeb ES pastāvīgā iedzīvotāja statuss.

Vēl izpētes procesā gan ES dalībvalstīs, gan kandidātvalstīs ir jautājumi par pārvietošanās tiesībām, tiesībām uz izglītību — to noteiks katras valsts nacionālā likumdošana. Valstij arī būs tiesības noteikt īpašus šo trešo valstu pilsoņu integrēšanās nosacījumus. Piemēram, valsts var pieprasīt, ka cilvēkam minimālā līmenī jāzina attiecīgās valsts valoda.

— Tātad cilvēks, kurš formāli atbilst trešās valsts pilsoņa kritērijiem, tomēr šo statusu neiegūst automātiski.

— Visi Latvijas nepilsoņi uzreiz netiks atzīti par trešo valstu pilsoņiem. Būs jāraksta iesniegums — jāpauž griba, ka viņš vēlas iegūt šo statusu attiecībā uz ES. Direktīvā ir noteikti kritēriji — šim cilvēkam valstī, kurā viņš pieprasa šo statusu, jānodzīvo pieci gadi, kā arī jābūt apdrošinātam, kā arī legālās iztikas avotam, lai varētu uzturēt sevi un ģimeni. Pirmos piecus gadus legālais iztikas avots, lai iegūtu minēto statusu, nevar būt sociālais pabalsts. Ir iedzīvotāju grupas, kas vispār trešo valstu pilsoņa statusu nevar iegūt. Tie ir cilvēki, kas iebrauc uz mācību laiku, sezonas strādnieki.

— Kā būs ar tiesībām strādāt?

— Darba tiesības salīdzinājumā ar patlabanējo situāciju paplašināsies.

Bet valstij savā nacionālajā likumdošanā ir tiesības noteikt zināmus ierobežojumus. Ja cilvēki vēlēsies pretendēt uz kādu darbu, visticamāk, ka ES dalībvalsts pilsonim tomēr būs priekšroka.

Latvijā arī ieplūdīs darbaspēks no citurienes. Tāpēc arī ir nepieciešami šie divi gadi, līdz direktīva stājas spēkā, lai katrai valstij būtu iespēja visās jomās sakārtot savu likumdošanu. Esošā direktīva ir tikai kā rāmis, kurš katrai valstij ir jāaizpilda ar nepieciešamajiem likumiem.

— Vai trešās valsts pilsoņa statuss ietekmēs nepilsoņu tiesības Latvijā?

— Nekādā veidā. Jo mūsu nepilsoņiem Latvijā patlaban ir vairāk tiesību nekā citu valstu pilsoņiem un bezvalstniekiem ES. Viņi bauda tās pašas sociālās garantijas kā pilsoņi, Latvijas valsts viņus aizsargā ārpus robežām. Jā, nav politisko tiesību, taču Latvijas valsts ir devusi iespēju šos ierobežojumus novērst naturalizējoties, bet cilvēks to izmanto vai neizmanto. Lai gan jāpiezīmē, ka Latvijā jau pieņemts Imigrācijas likums, kurš atspoguļo imigrācijas politiku valstī tā, ka ne katrs varēs Latviju izvēlēties kā pastāvīgu dzīvesvietu. Tātad nav pamata bažām par nekontrolējamu imigrantu plūsmu.

— ES nav tikai ekonomiska savienība, tā ietekmē arī citus procesus dalībvalstīs, tāpēc Latvijā daudzi baidās, ka šai pārnacionālajai organizācijai būs pārāk daudz politiskās ietekmes. Tomēr arī ES jautājumi, kas attiecas uz pilsonības piešķiršanu, tiek atstāti pašas valsts lemšanai, lai nepastāvētu risks no ārpuses valstī radīt iekšēju spriedzi.

— Pilsonības jautājums ir smalka lieta, politiski ļoti jutīga. Tāpēc saprotams, ka jebkurš dokuments, kas skar pilsonības jautājumu, tomēr sākas un beidzas ar vienu apgalvojumu: pilsonības jautājums ir valsts nacionālās likumdošanas ziņā. Jo katra valsts ir tiesīga noteikt savu pilsoņu loku un arī kritērijus pilsonības iegūšanai.

Es pārstāvu Latviju Eiropas Padomes Pilsonības komitejā un zinu, ka nevienam ekspertam nav ne mazākās vēlmes norādīt, ka kaut kas būtu jāmaina Latvijas likumdošanā. Tādu signālu nav arī no EDSO misijas vai Eiropas Komisijas.

Mūsu Pilsonības likumu ir atzinuši visi eksperti — tas pilnībā atbilst starptautiskajām normām. Varu apgalvot arī to, ka tāpēc, lai Latvija tiktu uzņemta ES, netiks veikti nekādi grozījumi Pilsonības likumā, piemēram, visiem nepilsoņiem automātiski piešķirot pilsonību.

Tā ir Krievijas vēlme — uzturēt šo politisko spriedzi; Latvijā tiekot pārkāptas cilvēktiesības… Bet, ja sākam pētīt, izrādās, ka nekā šokējoša nav. Cilvēktiesību pārkāpumi ir iespējami katrā valstī, bet to katrā konkrētajā gadījumā konstatē tiesa. Tomēr jāuzsver, ka Latvijas likumdošanā cilvēktiesību pārkāpšanas iespējamība nav konstatēta.

— Tātad Latvijai ES nevarēs noteikt nekādas ekonomiskas sankcijas, lai piespiestu mūs risināt jautājumus, kas attiecas uz Pilsonības likumu, kā tas kādreiz bija ar Krieviju?

— Tas ir pilnīgi izslēgts. Protams, šim jautājumam sekos gan EP, gan ES — tas ir viennozīmīgi skaidrs, jo Latvijas nepilsoņu skaits ir rekordliels. Bet sekot — tas nenozīmē uzdot, iespaidot, pieprasīt. Sekot — tas nozīmē vērot, vai tiek ievērotas cilvēktiesības, vai valsts kaut kā šo procesu regulē, lai mazinātu nepilsoņu loku. Tas ir norādīts visos ES dokumentos katru gadu, kad ir progresa ziņojums. Reizumis cilvēki nesaprot, kāpēc tiek dots tik daudz informācijas, kāpēc ir šie bezmaksas kursi. Tas ir valsts pienākums un valsts uzdevums.

Ja valsts dara visu iespējamo — ir sakārtota likumdošana, noris darbs ar attiecīgo iedzīvotāju — nepilsoņu — kopu, valsts savu pienākumu ir izpildījusi. Un tad neviens — ne no ES, ne no EP — neko nevar pārmest, un Krievijas politiskie paziņojumi neko nenozīmē.