Foto: Kevin Quinn
Izjūtot cilvēkam tik dabisko vajadzību pēc situācijas kontroles, indivīdi iesaistās baumošanā, tā kaut nedaudz mazinot emocionālo spriedzi un rodot sev skaidrojumus par iespējamo situācijas attīstību nākotnē.
Mediji pēc Ventspils augstskolas pasniedzēja Dmitrija Smirnova aizturēšanas[ 1 ] reaģēja zibenīgi. „Tas ir nepamatots uzbrukums vārda brīvībai,” secināja lielākie laikraksti. Domāju, ka arī drošības dienesti labi saprot — izdarītais „pārkāpums” ir niecīgs un diez vai vērā ņemamā veidā apdraud mūsu valsts finanšu sistēmas stabilitāti. Pasniedzēja aizturēšana un mūziķa Valtera Frīdenberga nopratināšana[ 2 ] drīzāk kalpoja kā brīdinājums pārējiem nepļāpāt lieku. Tomēr, ja atbildīgās institūcijas pirms tam kaut nedaudz būtu papētījušas baumu teoriju, tās saprastu, ka šāda iebiedējoša rīcība ir visneefektīvākais veids, kā cīnīties ar baumām.
Būdama gana piesardzīga (lasīt — bailīga) persona, jau sākotnēji vēlos skaidri norādīt, ka rakstā netiks apspriesta Latvijas finanšu sistēmas stabilitāte, bet tikai izteikts vērtējums par valsts institūciju komunikāciju saistībā ar publiski paustajām baumām par iespējamo lata devalvāciju. Iepriekšējo nedēļu notikumi diemžēl ir pierādījuši, ka publiskajā telpā izteiktais viedoklis dažkārt mēdz būt grūti nošķirams no izpaustajiem faktiem.
Ko pateica Smirnovs un citi
Pirms pievērsties baumu teorijai, jāapskata notikumu gaita. Pirmkārt, valsts svētkiem par godu garo brīvdienu laikā jau atkal uzjundīja baumas par iespējamo lata devalvāciju. Šādu apgalvojumu atļaujos izteikt, balstoties uz gana nezinātnisku pieeju — gluži vienkārši baumas starppersonu komunikācijas veidā sasniedza arī mani. Nē, nē! Neviens mani nemudināja doties mainīt iekrātos latus uz eiro, vien atstāstīja citur dzirdēto: „Runā, ka valūtas maiņas punktos vairs nav eiro! Diez, kam tas ir izdevīgi?” To, ka baumas patiesi cirkulēja, apliecina arī mediju aptaujātie valūtas maiņas punktu pārstāvji.[ 3 ] Otrkārt, dienu pēc 18. novembra mediji vēstīja, ka esot notverts baumu izplatītājs. Nedēļas laikā uzzinājām arī pārējās detaļas. Par izteikumu „vienīgais, ko varu ieteikt: pirmkārt, neglabāt naudu bankās, otrkārt, neglabāt naudu latos, jo tagad tas ir ļoti bīstami,”[ 4 ] tika aizturēts Ventspils augstskolas pasniedzējs Dmitrijs Smirnovs un ierosināts kriminālprocess „par apzināti nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli”[ 5 ].
Pāris dienu vēlāk laikraksti ziņoja, ka nopratināts arī grupas Putnu balle dalībnieks un partijas LPP/LC biedra kandidāts Valters Frīdenbergs. Dziedātājs ar mediju starpniecību vēlāk skaidroja, ka patiesībā tikai ironizējis par baumām, savukārt kāda no bankām taisnojās, ka tieši tā par neveiksmīgo joku ziņojusi drošības iestādēm, jo pēc koncerta nācies izjust pastiprinātu noguldītāju interesi par naudas izņemšanu. Treškārt, komunikācijā iesaistījās valdības un valsts institūciju pārstāvji, galvenokārt, premjerministra Ivara Godmaņa (LPP/LC) un Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča personās. Skaļāk par viņu paustajiem noliegumiem, ka baumām par lata devalvāciju nav pamata, izskanēja viņu pret baumotājiem vērstā kritika. Plaši citēts un apstrīdēts ir Latvijas Bankas prezidenta izteikums, ka citās valstīs baumotāji tiktu notverti jau 15 minūšu laikā. Visbeidzot, ceturtkārt, visklusākā grupa bija sabiedrības viedokļu līderi, kam būtu jāskaidro, kāpēc lata devalvācija nav iespējama un kāpēc iedzīvotājiem nevajadzētu noticēt baumām. Šajā kategorijā varu tikai minēt vienu no nedaudzajiem skaidrojumiem — ekonomistes Raitas Karnītes interviju Latvijas radio raidījumam Krustpunktā, skaidrojot, ka tiem, kas noticējuši baumām par lata devalvāciju un attiecīgi rīkojušies, nākotnē var nākties pārmaksāt dubultā.[ 6 ]
Kā baumas rodas
Baumas tradicionāli atzītas par nevēlamu komunikācijas izpausmi, bet tas ir kļūdains vērtējums, līdz ar to tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc līdzšinējā drošības iestāžu cīņa ar tām ir bijusi tik neveiksmīga. Daudz precīzāka ir sociālo psihologu pieeja baumu pētniecībai, kas apgalvo, ka baumošana patiesībā ir rīcība, kas indivīdiem palīdz saglabāt un atjaunot drošības sajūtu krīzes situācijās, kad ārējie notikumi nav ietekmējami, bet vajadzība paredzēt nākotni ir ļoti augsta. Vienkāršāk sakot — krīzes brīžos, kādiem pielīdzināma arī šā brīža Latvijas ekonomiskā situācija, baumas ir gandrīz neizbēgamas un cilvēkiem pat nepieciešamas.
Baumas ir grūti definējams komunikācijas fenomens. Lielākoties to definīcijas ir noliedzošas, tas ir, vieglāk pateikt, kas baumas nav, nekā — kas tās ir. Baumas nav fakti vai ziņas, jo baumu izplatīšanās brīdī nav apstiprināts to patiesums. Tās nav arī tenkas, jo baumo par sabiedrības grupām nozīmīgiem tematiem, nevis par citu indivīdu privāto dzīvi. Un tāpat tās nav mīti, jo attiecas uz tagadni, nevis pagātnes notikumiem. Viena no baumu definīcijām skan sekojoši: „Baumas ir neapstiprinātas informācijas vienības par kaut ko svarīgu attiecīgajai grupai. Tās visos veidos ir līdzīgas ziņām, izņemot to, ka tās nav apstiprinātas. Tās var būt un var nebūt patiesība. Tās var tikt izplatītas mutiski, ar faksu, e-pastu un jebkuru citu komunikācijas kanālu. Tās bieži tiek uzsāktas ar frāzi “es dzirdēju, ka…”.[ 7 ]
Taču svarīgi zināt ne tikai to, kas ir baumas, bet arī — kāpēc tās rodas. Funkcionālās pieejas pārstāvji baumu pētniecībā saka, ka baumas ir savdabīgs problēmrisināšanas instruments. Neparedzētās, neizskaidrojamās jeb problemātiskās situācijās[ 8 ] indivīdi izjūt augstu emocionālo nemieru[ 9 ], kognitīvo nenoteiktību un vēlmi visiem spēkiem stabilizēt situāciju — iesaistīties jebkādās darbībās, kas palīdzētu tikt galā ar neizprotamajiem, neparedzamajiem notikumiem, tātad — arī baumot. Baumošana ir veids, kā problēmu risināt kolektīvi. Augstākminētajās problemātiskajās situācijās baumas tiek izmantotas kā “tiekšanās pēc nozīmes”[ 10 ], kas radītas kā prātojumi, lai aizpildītu zināšanu plaisas un pretrunas.[ 11 ] Baumots tiek ar mērķi, lai, pirmkārt, izskaidrotu notiekošo — atjaunotu “interpretējošo” nozīmi — un, otrkārt, lai paredzētu tālākos notikumus — atgūtu prognozējošās kontroles izjūtu. Turklāt jāuzsver, ka baumas galvenokārt koncentrējas ap tām jomām, pār kurām personām attiecīgajā brīdī nav rīcības kontroles, taču pastāv vajadzība pēc aktīvas rīcības.
Tātad, pielāgojot baumu teoriju runām par iespējamo lata devalvāciju, situāciju ļoti vienkāršotā veidā var raksturot šādi. Ekonomiskā situācija, kādā šobrīd atrodas ne tikai Latvijas valsts, bet pasaules ekonomika kopumā, ir ļoti uztraucoša, turklāt indivīdu spēkos nav to mainīt vai ietekmēt. Grūti paredzēt arī turpmāko notikumu attīstību, ņemot vērā, cik strauji attīstījušies līdzšinējie notikumi — piemēram, valdības pārstāvji apgalvoja, ka valsts finanšu situācija ir stabila, bet neilgi pēc tam notika Parex bankas pārņemšana valsts paspārnē. Izjūtot cilvēkam tik dabisko vajadzību pēc situācijas kontroles, indivīdi iesaistās baumošanā, tādejādi kaut nedaudz mazinot emocionālo spriedzi un rodot sev skaidrojumus par iespējamo situācijas attīstību nākotnē.
Ne ar spēku, bet ar prātu
Līdz šim cīņa ar baumām līdzinājusies cīņai ar daudzgalvainu pūķi — nocērt viņam vienu galvu, bet tās vietā jau izaug vismaz trīs citas. Balstoties uz augstāk apskatīto baumu teoriju, vēlos norādīt trīs galvenās mācības, kā ar tām cīnīties. Pirmkārt — gan tagad, gan arī nākotnē drošību sargājošajām institūcijām būs grūti kādam piedēvēt ļaunprātīgu baumu izplatīšanu. Otrkārt — baumošanu vardarbīgi apturēt nav iespējams. Un treškārt — tikai skaidra, neslēpta, savlaicīgi pasniegta informācija sabiedrībā var ierobežot baumu izplatību.
Pirmā mācība. Protams, ļaunprātīgi izplatītas baumas var nodarīt milzu kaitējumu finanšu sistēmas stabilitātei, tomēr pašreizējā likuma definīcijā „apzināti nepatiesu datu vai ziņu izplatīšana” baumas ir grūti iekļaujamas, jo tās tiek traktētas kā nepārbaudīta informācija. Cilvēki jau tāpēc baumo, ka nav pārliecināti, vai informācija ir vai nav patiesai. Līdz ar to „notvertā baumotāja” Dmitrija Smirnova situāciju Neatkarīgajai Rīta Avīzei trāpīgi raksturojis kāds anonīms jurists, kurš ironizējot iztēlojies, kādām vajadzētu izskatīties liecībām, ar kurām lektors atzīst savu vainu: „Man bija pilnīgi droša informācija, ka lats ir nesatricināms un tā devalvācija nekādos apstākļos nav iespējama. Neraugoties uz to, ar nolūku destabilizēt Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli un vēlēdamies šādu seku iestāšanos, intervijā paudu apzināti melīgus, pilnīgi nepamatotus izteikumus par Latvijas stabilo finanšu sistēmu. Savas kaitnieciskās darbības nožēloju.”[ 12 ]
Otrā mācība. Vardarbīgi baumas apturēt tomēr nav iespējams. Drīz pēc Valtera Frīdenberga nopratināšanas mediji satraucās, ka šāda prakse pielīdzināma totalitāro iekārtu režīmiem, kur stingri ierobežota vārda brīvība. Par to var diskutēt, tomēr skaidrs ir viens, ka pat totalitārajos režīmos baumas nav bijis iespējams iznīdēt. Piemēram, staļinisma laikos Latvijā cilvēki jau pāris dienas iepriekš runāja par gaidāmajām deportācijām, kā arī paredzēja rubļa devalvāciju 1947. gada decembrī.[ 13 ] Lai arī nevēlos vilkt paralēles, tomēr, manuprāt, minēto situāciju raksturo kāds spilgts memuārliteratūras citāts par noskaņojumu pirms naudas reformas: „Celdamās un noplakdamas, sagrābdamas savā varā miljonu masas, brīvi klejodamas pār milzīgās, skrandainās Padomju Savienības plašumiem, izplatās baumas. „Nauda vairs nederēs”, „Būs jauna nauda”, „Atcels kartiņu sistēmu” — šādi paredzējumi skan visur un tiem ir bēdīga nokrāsa. Katrs zina, ka, lai ko arī nedarītu padomju valdība, iznāks nelietība. Ir jau pārāk bēdīga pieredze, lai no boļševiku reformām gaidītu ko labu, kur nu vēl strādnieks.”[ 14 ] Vardarbīga rīcība pret baumotājiem liek tikai vēl vairāk domāt par to, ka, iespējams, baumošanai ir bijis pamats.
Trešā mācība. Baumas var ierobežot tikai ar savlaicīgas, pilnīgas informācijas sniegšanu baumotājiem. Baumu pamatpostulāts apgalvo — baumas rodas tad, kad trūkst oficiālas, apstiprinātas informācijas. Tātad tikai oficiāli paziņojumi var iznīdēt baumas. Tiesa, nedēļā, kad baumas uzvirmoja, Latvijas Bankas un valdības pārstāvji centās norādīt, ka baumām par lata devalvāciju nav nekāda pamata, tomēr jau atkal ir atspēlējies ekspertu vairakkārt norādītais pārlieku zemais sabiedrības uzticēšanās līmenis valdībai un valsts institūcijām. Lai apklusinātu baumošanu, informācijai jānāk no uzticama avota, taču sabiedrība valdībai un valsts institūcijām vienkārši netic. Tātad jāmeklē trešās personas jeb sabiedrības viedokļa līderi, kas apgalvotu to pašu, ko konkrētajā brīdī saka Latvijas Banka un premjers. Kā redzams no augstākminētajiem piemēriem, tad šādu ekspertu diskusiju par iespējamo lata devalvāciju vēl nav bijis pietiekoši daudz. Taču baumas vēl nav rimušās. Tās vēl joprojām ik dienas sasniedz arī mani.
________________________