Foto: A. Jansons © AFI
Situācija Latvijas biznesā būtiski atšķiras no uzsvērtā dzimumu antagonisma, vīriešu šovinisma un karjeras ”stikla griestiem”, par ko bieži dzirdēts no Skandināvijas vai ASV darījumu sievietēm. Latvijā uzņēmējas nejūtas diskriminētas. Kāds tam izskaidrojums?
Pretēji bieži pieminētām “sieviešu problēmām” citās dzīves sfērās, Latvijas biznesa vidē patiešām valda gandrīz vai dzimumu līdztiesības idille. To, ka uzņēmējdarbība mūsu valstī būtu saucama par androgīnu, jo “dzimumam tajā nav nozīmes”, jau kā stabilu tendenci apstiprina trešais ikgadējais pētījums, kuru lietišķo sieviešu organizācija “Līdere” veica sadarbībā ar Ekonomikas ministriju un sabiedriskās domas izpētes firmu “Latvijas fakti”. Informācija tika iegūta, izvaicājot vairāk nekā 200 uzņēmējdarbībā iesaistītas sievietes un uzklausot viņu vērtējumus par savas ikdienas aktualitātēm tiklab biznesā, kā personiskajā dzīvē.
Iegūtā informācija kopumā ir uzsvērti optimistiska. Svarīgākās problēmas, ar ko saskaras uzņēmējas, ir raksturīgas jebkuram lietišķo aprindu pārstāvim. Galvenokārt tā ir pārliecība, ka nodokļi ir pārāk lieli, bet valsts atbalsts – nepietiekams. Kaut arī trīs veiktie pētījumi uzrāda, ka daudzas agrākās likstas pakāpeniski kļūst mazāk nozīmīgas, tomēr ir kāds izņēmums – pieaug bažas, ka biznesa attīstību arvien jūtamāk kavē kvalificētu darbinieku trūkums. Iespējams, ka nākamajos pētījumos tas tiks atzīts par dominējošo šķērsli!
Savukārt cilvēki, kuri patlaban ir bez darba, tiek gluži vai nolemti piespiedu dīkdienībai – gan nepieciešamo aroda iemaņu trūkuma dēļ (ko varētu glābt ar valsts finansējumu intensīviem arodapmācības un pārkvalificēšanās kursiem), gan diemžēl arī dēļ savas morālās kvalitātes (bezatbildība, alkohols, garnadzība). Tā patlaban ir vispārnacionāla sociālā un ekonomiskā problēma, taču savu vēsturisko traumu mocītā sabiedrība un politiskā vara joprojām to atsakās nopietni apzināties. Jo tas nozīmētu pārkāpt tabu – nopietni diskutēt par viesstrādnieku importu Latvijā.
Situācija Latvijā būtiski atšķiras no uzsvērtā dzimumu antagonisma, par ko esmu bieži dzirdējusi, dažādos pasākumos tiekoties ar savām sociāli aktīvajām kolēģēm no Skandināvijas vai ASV. Brīžiem man pat ir radies iespaids, ka kolorītie stāsti par vīriešu šovinismu Rietumu biznesā un “stikla griestiem”, pret ko atduras uzņēmumu vadībā nokļūt gribošu sieviešu karjeras, sen jau ir tikai iesīkstējušas klišejas, ko inerces pēc joprojām atražo karojošā feminisma aktīvistes. (Un visos “sieviešu problēmām” veltītos pasākumos viņu nekad nav trūcis.) Taču pilnīgi iespējams, ka arī rietumniecēm mūsu apgalvojumi, ka Latvijas sieviete uzņēmējdarbībā nejūtas diskriminētas, šķita tikai īstenības izskaistināšana, valsts godu sargājot.
Latvijas biznesa «bezdzimuma» cēloņi, iespējams, prasās pēc īpaša skaidrojuma kaut vai tāpēc, ka mūsu valstī tomēr ir pietiekami daudz reālu dzimumlīdztiesības problēmu – dažāds atalgojums par vienādu darbu, sadzīves vardarbība, sieviešu jūtami zemā pārstāvniecība valsts un pašvaldību varā u.c. Manuprāt, galvenais cēlonis ir tas, ka Latvijas bizness ir tik jauns, savos mērogos mazs un sākts «no nulles». Tajā nav ilglaicīgo maskulīno cunftes tradīciju, ko personificētu simtgadīgi ģimenes uzņēmumi, kuros patriarhāli tēvi nodod mantojumā dēliem vai znotiem savas akciju paketes un masīvām mēbelēm pildītus kabinetus. Latvijā turklāt nav arī tik daudz lielo korporāciju, kuru birokratizētie pārvaldes aparāti, atražojot dažādas karjeristu intrigas, neatpaliek no valsts iestādēm. Pateicoties tam, Latvijas lietišķās aprindas tik ļoti nemokās novecojušu uzskatu pinekļos. Mūsu biznesā nevalda formalizētu attiecību shēmas, tas ir pavisam “primitīvs”, tiešs un nepielūdzami racionāls – jo ir orientēts uz rezultātu, un tādēļ atvērts ikvienam, kas mērķtiecīgi un radoši strādā, kas ir spējīgs izpildīt uzņemtās saistības. Uzņēmēji apzinās, ka darījumu attiecībās ļaušanās dzimumu lomu vai kādiem citiem aizspriedumiem vienkārši var izmaksāt pārāk dārgi.
P.S. Nekādi nevēloties uzspiest lasītājiem savu viedokli par pētījumu, es tomēr aicinātu pievērst uzmanību tam, cik “nepieklājīgi zemu” uzņēmējas savu problēmu reitingā ir novietojušas korupciju. Vai tomēr tās vara Latvijas sabiedrības apziņā netiek pārmērīgi mitoloģizēta?