Atslēgvārdi:

Totalitārisms I. Putina Krievija 10

Interese par politiku man radās salīdzinoši vēlu – tikai 12.klasē, redzot, kas notiek Krievijas 1999/2000.gada priekšvēlēšanu kampaņā.

Iesaki citiem:

Tā bija ārkārtīgi netīra (lai arī cik kritiski būtu vērtējamas Latvijas partiju priekšvēlēšanu kampaņas, tomēr tāds zemiskums, kādu atļāvās Krievijas politiķi un mediji 1999.gada parlamenta vēlēšanu laikā, Latvijā, par laimi, nav noticis) un vismaz attiecībā uz parlamenta vēlēšanām grūti prognozējama cīņa par varu, kuras ietvaros tomēr bija iespējamas patiesas debates un negaidīti pavērsieni.

Sākot ar 2000.gadu, kad pie varas nokļuva Putins, Krievijas politika kļuva stindzinoši garlaicīga. 2008.gada Kremļa saimnieki un arī opozicionāri ar retām izmaiņām (Berezovskis un daļa no Jeļcina “ģimenes”) ir tikai 2000.gada personāliju par 8 gadiem vecākas versijas. Savās vietās ir ne tikai Putins un viņa komanda (spilgtākais piemērs: nākamais prezidents Medvedevs, kas vadīja Putina kampaņu 2000.gadā), bet vadība nav mainījusies arī komunistiem, liberālā flanga atpazīstamākie personāži joprojām ir Ņemcovs un Javlinskis, bet galma āksta funkciju turpina pildīt Žirinovskis.

Neskatoties uz ārējo līdzību, starp Krieviju 1999.gada beigās un 2008.gadā ir bezdibenis. Putina režīmu politiski ir vēl grūtāk raksturot, nekā Jeļcina Krieviju. Tā vairs nav demokrātija – ne “patiesa”, ne “vadāma”. Saukt par demokrātiju režīmu, kur neizpildās pat pats minimālākais mūsdienu demokrātijas kritērijs – brīvas un vienlīdzīgas vēlēšanas, nozīmē degradēt demokrātijas jēdzienu, banalizējot to līdz absurdam. Taču Krieviju nevar ērti ievietot arī autoritārisma kastītē - pārāk daudz šajā režīmā ir vienlaicīgi gan pseidodemokrātisku, gan pseidototalitāru iezīmju.

Pats dalījums demokrātisks/autoritārs/totalitārs attiecībā uz Krieviju ir pārāk raupjš. Tā ir polittehnologu ar totalitārisma arsenālā esošiem instrumentiem konstruēta demokrātiskas valsts parodija, kurai ir tikai viens raison d’etre – nosargāt pastāvošo varu, dažreiz maskējot un citreiz leģitimizējot tās autoritāro raksturu.

Atslēgas vārdi ir divi: konstruēts un parodija. Kā savādāk izskaidrot, kādēļ šādas ziņas šķiet tik tipiskas Putina Krievijai un kādēļ to efekts nav TIKAI “šermuļi pār kauliem”, bet arī tāds kā komiskums:

LETA, 25. decembris (2007) Krievijas varas iestādes apstiprinājušas jaunu modernās vēstures mācību grāmatu, kas izsaukusi pretrunīgas atsauksmes, jo tajā attaisnoti PSRS līderi un slavināts pašreizējais valsts prezidents Vladimirs Putins,aģentūrai AFP otrdien pavēstīja grāmatas redaktors. Mācību grāmata "Krievijas vēsture: 1945-2007" sākotnēji izmēģinājuma kārtā tiks izmantota piecos Krievijas reģionos. Tā balstīta uz iepriekš šogad izdoto skolotāju mācību rokasgrāmatu, ko sagatavojuši Kremļa atbalstīti vēsturnieki. Rokasgrāmatā noziedzīgais Staļina režīms raksturots kā "efektīvs", kā arī attaisnota kādreizējā naftas magnāta Mihaila Hodorkovska notiesāšana, ko Kremļa kritiķi uzskata par politiski motivētu. [...] "Mēs neattaisnojama Staļina tīrīšanas, taču mēs arī nestigmatizējam viņu katrā lapaspusē," izteicās Pāvels Daņiļins, viens no grāmatas autoriem un Kremļa atbalstītā Efektīvās politikas fonda pētnieks.

LETA, 27.decembris (2007) Jaunā Krievijas vēstures mācību grāmata, kurā slavināts pašreizējais prezidents Vladimirs Putins un attaisnota Staļina diktatūra, ir atbilde ārzemēs izplatītajai pretkrieviskajai tendencei,ceturtdien laikraksta ''Kommersant'' publikācijā apgalvo pretrunīgi vērtētās grāmatas redaktors Aleksandrs Fiļipovs. ''Esmu analizējis kaimiņvalstīs izdotās Krievijas vēstures grāmatas un secinājis, ka mūsu kaimiņiem ir panākumi rusofobijas mācīšanā,'' norādīja Fiļipovs. ''Krievi tiek attēloti kā visa ļaunuma avots. Bija nepieciešams tam atbildēt.''

Totalitārisma arsenāla pielietošana ārpus totalitāras ideoloģijas konteksta padara komiskus pašus totalitāros līdzekļus – tiem pazūd „ticamības moments”. Es nezinu, cik lielā mērā Krievijas parodija par demokrātiju, izmantojot 20.gadsimtā diskreditētus līdzekļus (personības kults, jauniešu urrā-patriotiskās organizācijas, atziņa, ka vēstures funkcija ir kalpot valsts (?) interesēm, totalitāro režīmu simbolu reabilitēšana), ir apzināta, taču vērojot to, kas notiek Krievijā, mani ne mirkli nepamet doma, ka šeit ir kāds apzināts neīstums, mauvais foi, kas neļauj ne šos notikumus, ne arī to autoru/izpildītāju motivāciju uztvert nopietni.

Vai viņi (tie, kuri darbojas NAŠI, tie, kuri raksta vēstures grāmatas, tie, kuri startē vēlēšanās no pro-Putina sarakstiem) tic, ka tam, ko viņi dara, ir kāda dziļāka jēga? Un ja tic, tad kam? Putina Krieviju ir grūti salīdzināt ar 20.gadsimta totalitārajiem režīmiem ne tikai tādēļ, ka tas ne tuvu nav tik radikāls, bet arī tādēļ, ka tas ir ideoloģiski sekls. Padomju totalitārisma un vācu nacisma īpašā bīstamība, bet reizē arī pievilcība plašām cilvēku masām slēpās to ideoloģiskajā saturā - proti, tie apveltīja režīmu atbalstītāju dzīvi ar īpašu jēgu, kas ļāva šiem cilvēkiem PAŠIEM PRIEKŠ SEVIS izskaidrot, kādā veidā viņu un režīma redzamāko personu (var)darbības atbilst vēsturiskai loģikai (komunisma atnākšanai vai rases uzvarai). Turpretim Putina režīms ir ideoloģiski pliekans – tajā saturiski nav nekā vairāk kā Putina personība, kas personificē lielas Krievijas pilsoņu daļas cerību uz stabilu dzīvi.

Kā šādos apstākļos var strādāt „Kremļa atbalstīts” vēsturnieks? Kā viņš pats sev izskaidro sava darba misiju – piemēram, KĀ VĀRDĀ viņam ir jānodarbojas ar Staļina represiju pieklusināšanu vai represiju pret Hodorkovski attaisnošanu? Vai nav tā, ka viņam ir vēl mazākas iespējas atrast “cienījamus” attaisnojumus, nekā pat PSRS laikos? Varu iedomāties trīs puslīdz saprātīgas racionalizācijas, taču tās saturiski ir viena par otru vājākas:


  1. pragmatiskais nihilisms – „es tā daru, jo man ir jāpelna iztika un savādāk šajā sabiedrībā savādāk nav iespējams – ja nerakstīšu es, manā vietā rakstīs kāds cits”;


  2. pārņemtība ar personības kultu – „t.i. es tā rakstu, jo šādu vēstures skaidrojumu Putins (režīma simboliskā seja) ir izvēlējies par vēlamāko, es ticu Putinam pietiekami lielā mērā, lai veidotu viņam tīkamus vēstures skaidrojumus”;


  3. hameleonisks pasaules redzējums – „man šķiet, ka šobrīdējais status quo ir pietiekami labs (vai labākais no iespējamām alternatīvām – piemēram, tādēļ, ka ir salīdzinoša stabilitāte un cilvēki dzīvo relatīvā pārticībā) un vēsturnieka funkcija ir darīt to, kas nāk šim status quo par labu, aizsargāt to pret draudiem. Putina Krievijas status quo nebalstās kādā ideoloģijā, tādēļ vēsturnieks nekad nevar zināt, kas, izņemot Putina slavināšanu (un arī tad ne vienmēr), nāk par labu režīmam – sekojoši viņa funkcija ir būt par hameleonu, pielāgoties tām vēstures izpratnēm, ko dotajā mirklī režīma simboli uzskata par vēlamajām.”



Ja sabruka nacisms un padomju totalitārisms, kas tomēr ar lielāku cieņu izturējās pret savu atbalstītāju pašcieņu (sniedzot šķietami racionālus iemeslus, kādēļ ticēt režīmam un ļaujot atbalstītājiem justies kā daļai no vēsturiska procesa), tad kā izskaidrot Putina režīma stabilitāti, kurš ir uzkonstruēts „no gaisa, naftas, Putina personības un varas pār medijiem” ? Vai tiešām skaidrojums ir tāds, ka neko citu varas stabilitātei nemaz nevajag – tik ilgi, kamēr no reālas politiskas konkurences tiek izslēgtas jebkādas nopietnas alternatīvas, cilvēki paši sāks meklēt jebkādus, pat pašus neracionālākos iemeslus, lai aizstāvētu un attaisnotu esošo varu?

DiemŽĒL šis skaidrojums ir visai ticams (žēl, jo tas neko labu neliecina par cilvēka „dabu”). Bet izskatās, ka Putins un viņa komanda paši nespēj tam noticēt. Tikai tā var izskaidrot no režīma saglabāšanas loģikas pārpīlētos drošības pasākumus 2007./2008.gada vēlēšanu rezultātu menedžēšanā un tikpat pārspīlēto flirtēšanu ar totalitārisma instrumentāriju.

Paranoja ir Putina režīma vājā vieta – jo vairāk tas jutīs vajadzību aizsargāties, jo biežāk tiks piemēroti totalitārismam raksturīgi paņēmieni, kas, būdami nevietā un nelaikā, nevis režīmu stiprinās, bet graus. Demokrātijas pilnīga demontāža (izņemot dažus apzināti atstātus marginālus kanālus, piemēram, radiostaciju Echo Moskvi – kas patiesībā palīdz Kremļa polittehnologiem novirzīt opozicionāru „destruktīvo enerģiju” pa maksimāli neefektīvu ceļu) nav vienīgā nozīmīgā 2008.gada Putina Krievijas atšķirība no 2000.gada Putina Krievijas. Otra svarīgā lieta – 2000.gada Putina Krieviju nekādi nevarēja nosaukt par komisku. Putina uzvara 2000.gada vēlēšanās bija tik pārliecinoša ne tikai tādēļ, ka Kremlis jau tobrīd kontrolēja visus stratēģiski svarīgos medijos, svarīgi bija arī tas, ka polittehnologiem izdevās Putinu uzdot par Krievijas tautas cerības uz stabilitāti un kārtību iemiesojumu. Sabiedriskās domas aptaujas toreiz liecināja, ka Krievijas iedzīvotāji izjūt nostaļģiju pēc Andropova laikiem, un Putina komanda ļoti sekmīgi uz šīm jūtām spēlēja. Šobrīd situācija jau ir citāda: aizvien biežākās klaunādes a la PSRS laiki stilā, piemēram, iespēja bez maksas apmeklēt ārstu, atnākot uz vēlēšanām, masu demonstrācijas par godu Putinam, Kremļa varu paradoksālā kārtā nevis tuvina, bet attālina no šī tēla. Ilgas pēc padomju laikiem nevar izskaidrot ar nostaļģiju pēc tam laikam raksturīgiem rituāliem – tās drīzāk ir atmiņas par kādiem personiski svarīgiem notikumiem vai sociālekonomisko nodrošinātību, vai stabilitāti, kas cilvēku atmiņā ir vērtīgas PAR SPĪTI režīma represivitātei, dažādo rituālu piepiedu raksturam un iekšējam bezjēdzīgumam.

Totalitārisma instrumentārija pielietošana atsauc cilvēku selektīvajā atmiņā tieši tos padomju laika elementus, pēc kuriem nostaļģija ir vismazāk iespējama. Putina komanda dīvainā kārtā šobrīd pašrocīgi atdzīvina šīs atmiņas (par PSRS agonijas gadu simbolisko rituālu psiholoģisko groteskumu, atrautību no iespējas ticēt to jēgai), un ļauj tās asociēt ar pašreizējiem Kremļa iemītniekiem, tādā veidā vēl vairāk samazinot racionālu argumentu klāstu katram, kas uzskata putinizmu par pozitīvu parādību Krievijas politikā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Annija 16.02.2008 14:15
Krievija ir un paliks labaka, zel, ka Putins nav Latvijas prezidents, tad nebutu tada tizluma, ka tagad ir Latvijas valdiba..
Krievija ir demokratija, vienkarshi apkartejiem nepatik tas, ka vini saka, ko doma,bez aplinkiem..Paris gadu laika Krievijas ekonomika, sports ir redzami plaukushi..Piedod, bet Tavs rakstins nav novertejams uz izcili, protams, katram savs skats uz dzivi..
Milja Iveta, Latvijas politika ir daudz netiraka..:-p

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pankūkas - Pētersonei! 07.01.2008 15:49
"Tiesības uz valsts finansējumu" - skan tik nepatīkami :)

Ja jaunām partijām ir jāairē tikai par saviem līdzekļiem, un valsts piešķir ievērojam daļu partiju naudas, tad tā ir skaidra privilēgija vecām partijām, ja arī ne uzreiz aizliegta diskriminācija. Kādas šeit vairs, piedodiet, "vienlīdzīgās" vēlēšanas? Es domāju prasītais biedru skaits ir - ir jābūt finansējumam (ja vispār tādam jābūt).

Bet tad īsti nevar saprast atkal, kas ir nepieciešamas:- ir maz biedru - slikti, vairāk biedru - "neobligāti labi". Kā partijas biedri biedrojas (ieskaitot piedalīšanos vēlēšanas), tā manuprāt ir partijas darīšana. Tas arī ir viens no problemātiskajiem punktiem šai "valsts finansējumā" - var rasties tieksme visādi regulēt. Gribu, sekoju, ko dara partija, kuras biedrs vai atbalstītajs esmu; negribu vasi ir citas tai brīdī svarīgākās lietas dzīvē - nesekoju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

izsitīšu saeimu 06.01.2008 16:18
man tiešām prieks,ka kādam ir interese izprast Putina-Krievijasfenomenu.Un lai arī par tevi-Iveta līdz šim neko nezināju,man patīk tavs pragmatiski-loģiskais domāšanas veids.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 06.01.2008 14:23
PP:

Citu valstu pieredze (teiksim, Igaunija, Polija) liecina, ka valsts finansējuma apstākļos jaunas partijas ļoti veiksmīgi startē ar sākumā privāti savāktiem līdzekļiem un nelielu organizāciju, bet pēc vēlēšanām, tad, kad tās ieguvušas tiesības uz valsts finansējumu, tās sāk patiesi nodarboties ar party-building.

Teorētiski gan nekas nekavē izdomāt mehānismu, kā arī jaunām partijām sniegt valsts finansējumu. Lielākā problēma - lai nesanāk tā, ka partijas nepiedalās vēlēšanās tikai tādēļ, lai šo finansējumu iegūtu un lai no valsts netiek prasīti pārmērīgs resursu patēriņš. Tāpēc grūti noteikt kritēriju, kas jaunām partijām šādas tiesības varētu radīt: biedru skaits? atbalstītāju skaits? (piemēram, tie, kas paraksta kādu petīciju par labu partijai)? aizdevums, kurš gadījumā, ja nepārvar 2%, ir jāatmaksā? socioloģiskās pataujas?


Par valsts finansējuma piesaisti partijas biedru skaitam - ideja man patīk, bet var iebilst, ka biedru skaits ne obligāti liecina par kaut ko svarīgu (tas, piemēram, var mudināt partijas biedrus pierunāt savus vecākus un citus radiniekus partijā nomināli iestāties, bet tālāk par partijas likteni nelikties ne zinis - līdzīgi kā tas jau šobrīd notiek ar ziedojumiem).

Pseido-biedru problēma var izpausties arī citos kontekstos: piemēram, Igaunijā ir nosacījums, ka partiju nevar reģistrēt, ja tur nav 1000 biedru. Kā man stāstīja kāds igauņu kolēģis viena partija esot piedalījusies vēloēšanās un pa visu valsti saņēmusi MAZĀK, nekā 1000 balsis. Manuprāt, biedru skaita mākslīga uzpūšana ir gandrīz neizbēgamas sekas tam, ja stimuls palielināt biedru skaitu tiek radīts ar administratīviem pasākumiem (reģistrācijas ierobežojumi/pārmērīga saistība ar iespēju iegūt finansējumu)

Taču, ņemot vērā katastrofāli zemo biedru skaitu, es būtu tikai par to, ja, teiksim, 1/3 no finansējuma, ko partija var iegūt no valsts, būtu atkarīga no tās biedru skaita (pārējās 2/3 no rezultāta vēlēšanās).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

asdfsdav 04.01.2008 13:53
!, как грица, собаки лают, а караван идёт :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pankūkas - Pētersonei! 03.01.2008 19:31
Paldies.

Procentuālu atbalsta barjeru var noteikt tikai vēlēšanās (taču ne jau sabiedriskās domas aptaujās?) - kas būs ar jaunām partijām?

Kāpec netik apsvērts, sķiet, vienīgais veids, kā sasiet finansējumu un stimulu palielināt biedru skaitu - izdalīt to atkarībā no pēdējā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 03.01.2008 17:22
PP:

Nevaru garantēt, ka pēc gada domāšu tāpat, taču šobrīd man šķiet, ka svarīga ir konsekvence: ja partija nav ar tiesas lēmumu aizliegta kā vardarbību sludinoša vai citādi bīstama demokrātijai (Vācijas pašaizsargājošās demokrātijas koncepts, kura rezultātā piecdesmitajos gados Federālā Konstitucionālā tiesa aizliedza reiha partiju un komunistisko partiju), tad neredzu iemeslu tai nepiešķirt valsts finansējumu pēc tiem pašiem principiem kā citām partijām. Piemēram, lai arī cik ļoti mani uzskati ir tāli no "Dzimtenes" vai "Visu Latvijai!", tomēr, ja šīs partijas spēj pārvarēt kādu procentuālu atbalsta barjeru (teiksim, 1-2%), tām arī vajadzētu būt tiesībām uz valsts finansējumu.

Valsts finansējumu varētu atņemt, pieņemsim, par likuma pārkāpumiem (ļaunprātīga deklarāciju neiesniegšana, priekšvēlēšanu tēriņu griestu pārsniegšana, ziedotāju nepubliskošana), bet ne par ideoloģisku pārliecību (linka blogā pieminētā doma nepiešķirt ES naudu eiroskeptiķiem man šķiet idiotiska).

Smagākie gadījumi, protams, ir tad, kad likuma pārkāpums ir ideoloģiskas pārliecības rezultāts (piemēram - ja Beļģijas likums pasaka, ka partijas nevar diskriminēt vēlēšanu kandidātus pēc dzimuma pazīmes, bet partija šo likumu pārkāpj). Manuprāt, tad šo situāciju var atrisināt tikai tiesa, lai gan risinājums jebkurā gadījumā nebūs visiem labs. Taču no tā nevar izvairīties, neieviešot valsts finansējumu - tik pat labi tāds pats jautājums var rasties tad, ja kāds ierosinās šādas partijas aizliegt vispār. Vai šādas partijas VAJADZĒTU aizliegt (piemēram, kuras "believes politics is a man’s business, not a woman’s" un tādēļ kandidātu sarakstos liek tikai vīriešus)? Man šobrīd pašai priekš sevis nav atbildes uz šo jautājumu. Pēc kāda laika es par to padomāšu vēlreiz :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

R 03.01.2008 17:04
Hm, bet kāpēc ne vārda par nacionālismu??? Putina režīma dziļums ir tā nacionālismā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pankūkas - Pētersonei! 03.01.2008 16:36
Offtopiks, vai varu dabūt vēl vienu komentāru - par to pašu "valsts finansējumu":
http://www.brusselsjournal.com/node/2819

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

! 03.01.2008 15:09
Ивета, не срамись, пиши про вкусные и полезные блюда.

Citi autora darbi