To vajag just 8

Mākslinieki, domājot glābt kultūru un vērtības, iesaistās politikā un zaudē juteklisko saiti ar tautu.

Iesaki citiem:
Vajag just
Foto:Irinoko

Padomju laikā mākslai tika uzspiesta komunistiskā ideoloģija. Māksliniekiem bija ierobežota tēmu izvēle, mākslai bija „jāatspoguļo reālā dzīve” pie kam ar noteiktu, komunistiskas nākotnes redzējumu. Šo ideoloģijas melīgumu mēs visi jau bijām skaidri „atkoduši” un pacietām kā zobu sāpes. Bet rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki saprata tautas sāpi un zemtekstos vai „starp rindām” ļāva mums to izlasīt. Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša un Jāņa Petera dzeja iznāca lielā tirāžā, bija nopērkama un plašai sabiedrībai pieejama. Teātra izrādes bija kupli apmeklētas, autobusi no tāliem un tuviem ciemiem rindās stāvēja pie koncertzālēm, teātru ēkām.

Māksla bija piejama. Par to runāja, sprieda, par valdību stāstīja anekdotes. No mutes mutē, no auss ausī, no acu skata acu skatā. Šādi mākslas (lasi — cilvēciskās) vērtības dzīvoja to estētiski, ar sajūtām tveramajā formā. Tauta izdzīvoja. Mēs uzvarējām svešo varu ar savām vērtībām, ar savu brīvības domu, ar savu dzīvo, estētisko ideālu. Šodien mēs zaudējam. Zaudējam paši sev, savai atgūtajai brīvībai, paši savai valstij. Paradoksāli, vai ne?


Māksla caur jutekļiem

Kāds krievu mākslas kritiķis teica tā: Māksla ir dzīva tur, kur tauta jūtas kā mājās un ir pirmā darbības persona. Modests Musorgskis operā Boriss Godunovs darbojošos personu sarakstā kā pirmo bija ierakstījis — Tauta. Tauta dzīvo, domā, apzinās sevi un darbojas caur savu estētisko ideālu, tas ir — jutekliski. Jutekliski viņa tver savu dzimto dabu, vidi, kurā dzīvo un kuru pati veido, un arī pati sevi. Pūlis, jūs teiksit. Jā, savā reizē arī pūlis. Savā zemākajā formā — pūlis, kas lauž bruģi un sit logus. Bet organizētā formā — gājienos, svētkos, bērēs un kāzās, izrādēs un dziesmās — tauta vienojas savās tradīcijās, dzīves ideālos un vērtībās. Vienojas jutekliski.

Vai un kā šodien Latvijā funkcionē māksla? Cik lasa (un raksta) dzeju? Cik stāsta anekdotes? Cik liela sabiedrības daļa apmeklē teātra izrādes? Cik koru kolektīvi ir koncertējuši Latvijas pilsētās un laukos? Vispirms jau — vai tauta Latvijā jūtas kā mājās, pie savas dabas, pie sava dabā balstītā darba, pie savas sabiedriskās, jutekliski tveramās, šodien teiksim — informatīvās — vides? Māksla ir komercializējusies, izgājusi starptautiskajā apritē, globalizējusies. Mēs lepojamies ar to, bet paši dzīvojam estētiskajā badā.

Politika ir iespraukusies, ieķīlājusies starp valsti un tautu. Politoloģes Vitas Matīsas sludinātās vērtības — līdzdalība un atbildība — ir politiskas vērtības. Rietumu demokrātijas ideāls — indivīda brīvība — ir izspiedis sabiedrību vienojošo estētisko ideālu. Esam ieguvuši politiskās brīvības — vārda, pulcēšanās, ticības, apziņas un seksuālās orientācijas brīvības, kas ir individuālas pēc savas dabas. Bet esam zaudējuši aktivitātes un formas, tradīcijas un vērtības, kas indivīdus vieno sabiedriskajā veselumā. Indivīds ir dabas dots, organisks veselums, bet kā tāds viņš dabā izdzīvot nevar. Viņš dzīvo un ražo sabiedriskā veidā. Valsts un sabiedrība kā veselums funkcionē un attīstās tikai kā divkāršs cikls, divkārša vērtību aprite — individuālā un sabiedriskā apziņa, materiālās un garīgās vērtības. Māksla ir sabiedriskās apziņas jutekliski vienojošā forma. Ja indivīds nav saistīts ar sabiedrību, viņš savus jutekļus apmierina un realizē tikai individuāli — ēdot, dzerot, patērējot materiālos labumus, baudot ātruma prieku automašīnā un seksuāli.

Mākslinieki — sabiedrības radošais potenciāls — iesaistoties politikā (it kā tas būtu veids kā glābt kultūru un vērtības), zaudē juteklisko saiti ar tautu, zaudē savu misiju. Kāds no mūsu režisoriem reiz trāpīgi teica, ka teātris — tā ir dzīves problēmu risināšanas augstākā instance. Tādam būtu jābūt arī radošajam procesam ne tikai radošajās nozarēs ieslēgtam, bet uz sabiedrību vērstam un sabiedrību iesaistīt spējīgam. Radošajam procesam nav jānolaižas līdz politikai. Politikai ir jāpaceļas un jātiecas uz radošu līmeni.

Politiskā domāšana un politika kā apziņas un rīcības valstiska, varu realizējoša forma ir cilvēkus emocionāli saistošais pastarpinājums. Un politikai tas ir jāapzinās, nevis jājūtas kā pirmajai darbības personai valstī.


Runas, runas, runas

Par tautu, valsti un politiku domājot, neizbēgami prātā nāk Radošo savienību plēnums. Ne tikai 1988.gada notikums, kas aizsāka mūsu brīvības ceļu un nu tāpat kā barikādes, Tautas fronte un Baltijas ceļš ir kļuvis par kultūras zīmi Latvijā, bet arī šogad jūnijā notikušais. Vai šis notikums ir kā simbols, ka tradīcija tiks turpināta? Vai arī tiks noplicināta kā daudzas citas.

Plēnuma „nagla” bija Vitas Matīsas runa. Viņa salīdzināja tā laika situāciju sabiedrībā ar šodienu. Toreiz „frontes līnija” starp tautu un svešo varu bija skaidra un nepārprotama. Šodien tā ir grūti saskatāma, jo pārvietojusies mūsos pašos, mūsu apziņā, mūsu izpratnē par valstī notiekošo. Vitas Matīsas runa aizskāra nozīmīgu latviskās mentalitātes stīgu un izpelnījās vislielāko sabiedrības atzinību un daudzveidīgas un pretrunīgas atsauksmes internetā. Taču pašai galvenajai atšķirībai starp tā laika situāciju mākslā kā sabiedrības dvēseles izpausmi un šodienu plēnumā neviens tā arī nepieskārās.

Lai gan vairākkārt tika pieminēta izglītības noteicošā loma sabiedrības un valsts dzīvē, neviens no izglītības cilvēkiem uz plēnumu aicināts nebija. Vai gan izglītība tūlīt pēc ģimenes nav radošā un estētiskā procesa veidojošais pirmpamats sabiedrībā un valstī? Un tieši estētiskās vērtības ir tās, ar ko Latvija var iziet un jau šodien iet pasaules apritē. Māksla ir globalizējošāka un pasauli vienojošāka par tirgus un ekonomiskajām saitēm.

Eiropas Savienībā 2009. gads ir pasludināts par radošuma un inovāciju gadu. Eiropas Komisija savā preambulā un ieteikumos šī gada pasākumu organizācijai cita starpā pirmo reizi izglītības kontekstā ir minējusi arī estētisko aspektu. Tā iesaka pirmskolas izglītībā, bērnudārza vecumā pievērst uzmanību tieši estētikai. Bet šķiet, ka Latvijas izglītības sistēma to kārtējo reizi nav sadzirdējusi.

Jau zināma atziņa, ka katrs kultūrā ieguldītais lats dod 1,49 latu atdevi ekonomikā. Taču tas nenotiek automātiski pēc mūsu pašreizējiem ekonomikas un politikas likumiem, bet gan pēc garīgo vērtību aprites emocionāli estētiskajiem likumiem, kas mūsu sabiedrībā šobrīd ir izsvītroti no vērtību skalas un arī no pašas sabiedriskās saskarsmes prakses. Tomēr šīs vērtības vēl nav pilnībā zudušas. Lai tās atdzīvinātu, nepietiks pat ar 10 vai 20 rakstiem medijos. Mediji var būt tikai palīglīdzeklis šajā darbā. Pamatā ir nepieciešama dzīva, cilvēciska saskarsme starp radošo un uztverošo sabiedrības daļu kā mākslā, tā arī skolotāju izglītībā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Memory 03.08.2009 23:43
'' Sabiedrību kā veselumu veido izglītotais vidusslānis, ...'' - šādas atdziņas kopš 1990.g. 4. maija esmu lasījis un dzirdējis n-tās reizes. Nākamgad atjaunotās valsts 20-ā gadadiena - tas to ''Gausa sadalījuma likumu'' apstiprinās ? Šaubos, stipri šaubos, ka pēc pēdējām ''reformām'' (sauktu par skolu optimizāciju) '' izglītotais vidusslānis '' Latvijā pieaugs. Drīzāk jau ''aprobežoto mantraušu'' un analfabētu skaits pieaugs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis Ozoliņš - Kalvim un skaidrībai kopumā 02.08.2009 16:04
Par to "veco upi". Jā, droši vien, ka tā vairs nekad nebūs. Bet ideja ir tā, ka - manuprāt - jebkurš, kaut cik izglītots praktiskā, neintelektuālā darba darītājs - zemnieks, rūpnīcas stradnieks, biznesmenis, kas apmeklējis labu koncertu, teātra izrādi, aplūkojis gleznu vai izlasījis dzeju, atjauno savus garīgos spēkus, ticību labajam un taisnīgumam, ko sniedz māksla, rod sevī spēku ar jaunu enerģiju pirmdien doties uz darbu.

Māksla apliecina patieso un labo tieši jutekliski tveramā formā. Arī labi padarīts praktiskais darbs, ja redzi tā galarezultātu, dod līdzīgu baudījumu un enerģiju tālakam darbam. Bet cik daudzreiz mēs šo galarezultātu tā arī neieraugām, esam maza skrūvīte milzīgā mašinā. Un tad tikai mākslas dzīvinošais spēks spēj uzturēt mūsu garīgo enerģiju, saliedēt sabiedrību.

Par Zinovjevu. Sabiedrības sociālajā organismā vienmēr būs nesavienojamās galējības - aprobežotie mantrauši vienā galā un neizglītotie bomži otrā. Pēc Gausa sadalījuma likuma šīs galējības ir visai maza daļa no sabiedrības. Sabiedrību kā veselumu veido izglītotais vidusslānis, kas ražo gan materiālās vērtības, gan spēj uztvert un baudīt garīgās. Droši vien arī valoda kā nācijas saziņas līdzeklis. Bet kaut kāda abstrakta "nacionāla ideja" diez vai kalpos par vienotāju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

JANIBAS 02.08.2009 00:25
Māksliniekiem vispār ir grūti būt politikā, jo politika (demokrātijā) ir māka iziet uz kompromisiem - kā saskaņot daudzu dažādo sabiedrības grupu intereses! Bet mākslinieks un kompromiss ...., domāju ikviens kārtīgs mākslinieks izdzirdot vārdu "kompromiss" noskurinās, viņam saceļas spalviņas gaisā uz skausta un mutē paši no sevis pagadās daži visai rupji vārdi un izteicieni.....:):):)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Memory 30.07.2009 15:48
Zinovjevs, protams, raksta interesanti. Bet, lai no viņa rakstītā būtu kāds labums (izņemot atsevišķā indivīda gandarījumu, ka kaut kas par "psizma" sabiedrību kārtējo reizi ir trāpīgi pateikts), tomēr bez tautas atdzimšanas nevarēs iztikt. Pliks negatīvisms kā vērtību sistēma mūs nepaglābs arī tad, ja būsim iepazinušies ar visādām progresīvām teorijām.

G.Ozoliņš pastāsta kāda bija tā "vecā upe", kur visi drūzmējās dzejas dienās, lai izdzirdētu, ko cienījamie vārda mākslinieki mums pateiks. Bet otrreiz tanī vecajā upē neiekāpsim. Mums toties ir vajadzīga jauna upe - jauns sevis apzināšanās un sabiedrības organizēšanās veids, kurā mēs atkal varētu būtu visi kopā.

>>> Jau zināma atziņa, ka katrs kultūrā ieguldītais lats dod 1,49 latu atdevi ekonomikā. Taču tas nenotiek automātiski pēc mūsu pašreizējiem ekonomikas un politikas likumiem, bet gan pēc garīgo vērtību aprites emocionāli estētiskajiem likumiem, kas mūsu sabiedrībā šobrīd ir izsvītroti no vērtību skalas un arī no pašas sabiedriskās saskarsmes prakses.=======
Runāt par kultūras atdevi latos - tas ļoti izklausās pēc Helēnas Demakovas... Visiem šādiem aprēķiniem ir demagoģijas pieskaņa - neviens jau par kultūru nerūpējas peļņas dēļ (tad ir loģiskāk ie). Un viņi nespēj atspoguļot to, ka kultūrā (tāpat kā jebkurā citā nozarē) var ieguldīt saprātīgi un nesaprātīgi. Veiksmīgākie ieguldījumi var saņemt pretī kaut tūkstoškārtīgu atdevi. Nesekmīgākie - visu pazaudēt vai nodarīt ļaunumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Memory 30.07.2009 11:42
Kādi vēl '' pretinieki '' vai '' sabiedrotie '' - ja viens aicina izsprast notiekošo ar '' jušanu '', bet otrs izstrādāja ( A.Zinovjevs jau aizsaulē ) zinātniski pamatotu metodoloģiju ? Starp citu - tas post-padomju sabiedrības attīstības posms jau Latvijā nebūt nav beidzies, tikai turpinās degradācijas virzienā ( ko dažs labs dēvē arī par '' debilizāciju '' - Lai raksturotu valstī notiekošo, J. Jurkāns lieto vārdu "debilizācija". LA/05/07/2008 ''Latvijā valda otršķirīgums un blatņiki ). Par to ''sajušanas'' metodi jau A.Čaks un A.Grīns labi rakstīja, bet šodienas Latvijā jau labāk noderētu zinātniski pamatoti pasākumi ( sk. arī rakstu pēdējā RīgasLaikā ''Kā tas notika un ko darīt'', kas arī apstiprina A.Zinovjeva metožu un atziņu pareizību ).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kolo 30.07.2009 09:56
Šī raksta autors un Zinovjevs nav pretinieki, bet gan sabiedrotie, savukārt, Zinovjeva aprakstītais attiecas tikai uz vienu pēcpadomju sabiedrības attīstības posmu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Memory 29.07.2009 23:48
p.s. Jau šā gada 1. septembrī daudzi tiešām '' sajutīs '' reformatoru kārtējo labo nodomu ( kārtēja nagla ), kārtējo nasing spešal īstenošanos dzīvē - '' Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) uzskata, ka skolotāju atalgojumam būtu jāatšķiras katrā no Latvijas novadiem atkarībā no pedagogu spējas piesaistīt pēc iespējas vairāk audzēkņu. '' (NRA 29/07/2009).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Memory 29.07.2009 23:38
'' Bet šķiet, ka Latvijas izglītības sistēma to kārtējo reizi nav sadzirdējusi.'' - nesadzird, un nesadzirdēs, jo Latvijas izglītības sistēmas reformatori (konkrēti reāli cilvēki iz ministrijas Vaļņu ielā un nama Jēkaba ielā) jau vairāk paļaujas uz norādījumiem un māster'plāniem nevis jušanu un jutekļiem. Pašlaik notiekošo, manuprāt, labāk izskaidrojis krievu zinātnieks A.Zinovjevs - viņa rakstus/grāmatas iesaku palasīt - pārdomāt pieeju situācijas izpratnei. Arī par vārdiņu '' tauta ''/''mēs'' lietošanu: '' Про ответственность. Что такое народ? Употребляют это слово и думают, что эта масса, население — это и есть народ. Народ — это живой организм, он складывается веками и имеет определенный механизм, связывающий людей во единое целое.Может быть, вам это не понравится, но я скажу: русское население как народ, как единое целое уже не существует. Он атомизирован. Масса людей организуется в народ благодаря социальной системе. Та социальная система, которая сложилась, исключает мобилизацию населения в единый народ.Как вы объедините в единый народ человека, который каждую минуту тратит десять миллионов долларов, и людей, которые живут на тысячу рублей в месяц и того меньше? Грабителей и ограбленных, убийц и убиваемых — как вы их объедините?Все эти призывы: мы должны объединиться, нам нужна национальная идея — это все праздное занятие, ничего путного из этого не получится.'' Постсоветизм Лекция Александра Зиновьева

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Bremzes 255x203(2)

Bremzes vēsturei 6 Autors:Gatis Ozoliņš

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Pēc tautas sapulces 1 Autors:Gatis Ozoliņš