"To clear my name": Mācība Latvijas politiķiem 15

Vakar 24. janvārī no amata atkāpās Lielbritānijas Darba un pensiju lietu un Velsas lietu ministrs Pīters Heins (Hain) tādēļ, ka, startējot Leiboristu partijas iekšējās vēlēšanās uz partijas priekšsēdētāja vietnieka amatu, viņš nesniedza pilnīgu un visaptverošu informāciju neatkarīgajai Vēlēšanu komisijai par ziedojumiem viņa kampaņai. Heins atzina, ka sākotnēji viņš deklarējis 77 tūkstošus sterliņu mārciņu, tomēr viņš esot „aizmirsis” deklarēt 5 tūkstošus, par kuriem viņš paziņoja tikai novembrī, ilgi pēc tam, kad vēlēšanas bija pagājušas. Vēl vairāk – nesen izrādījās, ka viņam bija jādeklarē ziedojumi vēl par papildus 103 tūkstošiem sterliņu mārciņu.

Iesaki citiem:

Saskaņā ar 2000. gadā pieņemto likumu par politiskajām partijām, vēlēšanām un referendumiem par ziedojumiem jāpaziņo Vēlēšanu komisijai 60 dienu laikā kopš ziedojuma fakta. Tādēļ Heins, šķiet, ir pārkāpis likumu, nepaziņojot par ziedojumiem Vēlēšanu komisijai laicīgi. Rezultātā viņa ziedojumu afēra ir kļuvusi par policijas izmeklēšanas lietu.

Šis ir klasisks politiskās ētikas gadījums, kuru varētu iztirzāt un mācīt ne tikai politoloģijas un jurisprudences studentiem, bet arī turpmākajiem Latvijas politiķiem:

Runa ir par politiķi, kura vaina izmeklējamajā noziegumā nav pierādīta. Tomēr pastāv smagas aizdomas, ka viņš ir pārkāpis likumu. (Pie tam Latvijai tik „tuvā” jautājumā – par vēlēšanu ziedojumiem un finansēm.) Tādēļ viņš pats aizgāja no amata, negaidot brīdi, kad policija pret viņu ierosinās lietu vai kad tiesa viņu atzīs par vainīgu. (Atcerēsimies, ka Latvijā dažiem politiķiem nepietika kauna aiziet no amata šādos un līdzīgos gadījumos.) Ak Dievs, un, protams, ka Heins cenšas attaisnoties, sakot, ka viņa kampaņa bija slikti organizēta, ka viņa kampaņas darbinieki esot bijuši nolaidīgi, ka viņam esot bijis tik daudz darba... bet viņš aizgāja no amata, jo viņš gribot pierādīt, ka neesot vainīgs, kas oriģinālā izklausās daudz cēlāk („clear my name”). Un, šķiet, ka jebkuram britam ir skaidrs, ka tas būtu dīvaini, ja Heins to darītu vēl joprojām atrodoties amatā.
Šāda rīcība norāda, ka viņš uzņēmās atbildību ne tikai par savu rīcību, bet arī par savu un partijas godu. Gan Leiboristu, gan Konservatīvās partijas līderi šo rīcību uztvēra kā pašu par sevi saprotamu. Britu mediji nosoda Heinu un viņa „aizmāršību”.

P.S. Daži komentētāji gan šeit, gan arī citos emuāros ir mēģinājuši insinuēt, ka tikai liberāļi (nereti vienā maisā bāžot laikrakstu Diena un organizācijām Providus un Delna) gribot uztiept pārējiem dažādas korupcijas, vēlēšanu kampaņu un ziedojumu regulācijas. Šiem komentētājiem nav tiesa – (1) politiskā ētika un atkāpšanās gadījumos, kad politiķa gods ir nonācis zem lupas, Lielbritānijā nav liberāļu „iegriba”, bet pastāvīgi kopta tradīcija jau izsenis; (2) politisko kampaņu regulējošs likums, kā šeit ir minēts, tika pieņemts Leiboristu partijas laikā 2000. gadā, turklāt darbā pie likuma tika ņemti vērā Konservatīvās valdības laikā sasauktās Publiskās dzīves standartu komisijas ieteikumi. Nevienai no šīm partijām ar liberāļiem (vai laikrakstu Diena un organizācijām Providus un Delna) nav nekāda sakara.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM>Pēteris 30.01.2008 19:53
Jā , te nu mēs esam. Mēdiju profesionāļiem , politologiem , sociologiem ir zināmas ētiskās normas , kas protams nav pieejamas parastajiem. Tātad es ar savu dabisko , ieaudzināto un dzīvē pieslīpēto ētikas izpratni varu iet pupās. Atnāks gudrie mēdiju profesionāļi un pateiks man kādai jābūt manai ētikas izpratnei. Un ne tikai atnāks , bet ir jau klāt , ir jau klāt ar savu ētiku , kas zināma tikai viņiem. Man atliek tikai klausīties mēdiju profesionāļos un riet tad kad viņi rej , un neriet tad kad viņi nerej.
Jā , tā tas ir. Bet tā ir vistīrākā kaitniecība. Tā ir dabiskās ētikas apspiešana ar fiktīvu , ievazātu ētiku , un protams tā ir indivīda pakļaušana un manipulācija. Rezultāts ir tāds ka tagad jau sabiedrībai vairs nav vienota nerakstītās ētikas kritērija - katra paša sirdsapziņa , bet tā vietā ir tādas fiktīvas un nefiksētas lietas kā kaut kādas paraugdemokrātijas un ārzemju precedenti. Tas vis jau tagad ir novedis pie tā ka mums mūsu politiķi jau tagad ir pilnībā neētiski savā rīcībā pret sabiedrību , jo politiķi netiek izvērtēti pēc dabiskās un visiem saprotamās ētikas kritērijiem , bet protams pēc mēdiju uzspiestās idealizētās fiktīvās ētikas kritērijiem. Protams ka politiķi ar cilvēki vien ir , politiķi nesapratīs un politiķi nemainīsies , jo politiķi tā kā tā nekad nevarēs piemēroties mēdiju profesionāļu uzstādītajiem fiktīvās ētikas kritērijiem , jo pēc būtības jau šos fiktībvās ētikas kritērijus nosaka paši mēdiju profesionāļi pēc savas patikšanas un savām vajadzībām. Tā kā te vienīgais kas atliek politiķiem ir mēģināt izdabāt tiem mēdiju profesionāļiem un zemoties viņu priekšā , savādāk - dari ko darīdams, vienalga atradīs par ko ētiski noriet. Lai dzīvo vienmēr un mūžam aktuālais pateiciens ka : politiķi neko nav sapratuši un nav mainījušies. Jo politiķi jau nemaz ar nevar saprast kas viņiem būtu jāsaprot un uz ko jāmainās. Bet nu domāta ir tā fiktīvā ievazātā ētika un politiķu pieskaņošanās tai. Bet kā jau teicu , tie patiesie gali te ir tikai mēdiju profesionāļu rokās un būtībā politiķiem nav nemaz nekādas izredzes ne saprast ne mainīties. Tādi peramie zēni vien ir.
Pie tā paša vēl arī es , un arī daudzi citi vispār tiek atstumti no tādas lietas kā politiķu , vai vispār kādas ētiskas izvērtēšanas. Proti visi tie kas māk neētisku rīcību noteikt tikai pēc savas sirdsapziņas ir ārā no tās spēles un var vienīgi paklusēt un paklausīties mēdiju profesionāļus - ētikas guru.
Nu mani kaut kā tas viss itin nemaz neiepriecina , jo var izrādīties ka tā visa no ārzemēm un tā aizgūtā fiktīvā ideālistiskā ētika var būt vēl sliktāka un kaitīgāka par to pašu jau piedzīvoto un izdzīvoto komunisma cēlāju fiktīvo un uzspiesto ētiku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - IM 30.01.2008 15:51
Bieži vien ētika nav nekas tāds ezotērisks, kā Jūs to iztēlojat. Mediju profesionāļi, politologi, sociologi, utt - viņiem visiem ir zināmas ētiskās normas, kuras regulē demokrātisku sabiedrisko dzīvi. Un, ja viņi uzskata, ka kāda ētiskā norma tiek pārkāpta, tad neesmu lasījis tādu avīzes rakstu, kurā nebūtu pamatots kas tieši ir neētisks un kādēļ. Un, protams, ka ārzemes tiek piesauktas kā piemērs, jo Latvijā diemžēl demokrātiskās un ētiskās normas nav tik pašsaprotamas kā Rietumvalstīs - tas nu gan ir dīvaini, ka Jūs oponējat pret to! Vai tad mums būtu jāizmanto Krievija kā ētikas paraugs? Ceru, ka ne. Izmantot ASV, Lielbritāniju, Vāciju, Ziemeļvalstis kā politiskās ētikas paraugus manuprāt ir visai racionāli, jo tur demokrātija ir attīstījusies un šīs valstis vismaz šinī aspektā var kalpot kā mērķis, uz kuru tiekties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 30.01.2008 01:27
Nu bet ja par tiem padomju laikiem , tad arī man situācija kaut kādā mērā atgādina padomju laikus. Tikai padomijā , nu es nezinu vai bija vai nebija uzrakstīts tas komunisma cēlāju ētikas kodekss , bet mēdiju ierocis tā komunisma cēlāju ētika noteikti bija , kur tad nu bez tās. Un tieši tāpat kā padomijā , arī Latvijā mēdiji nemeklē ētiku sabiedrībā , bet ņem kaut kur no malas , no kaut kādām tādām demokrātijām un civilizētām valstīm , vai vēl sazin no kā. Bet sabiedrībā , cilvēkos ētika netiek meklēta. Jeb nu arī pajautā kādam , bet ja nesakrīt , vai nevēlas dot attiecīgu ētisko novērtējumu , nu tad nav jau nekādas garantijas ka tas nepareizās ētikas devējs vai nedevējs pats savukārt netiek apriets mēdijos par nepareizo ētiku vai ētikas trūkumu. Domāju ka ja pameklēs , arī piemēri atradīsies. Bet tas jau manuprāt ir pat bīstami , ja mēdiji sāk apriet cilvēkus par nepareizu ētiku vai neaktīvitāti savu kolēģu un līdzcilvēku rīcības ētiskajā izvērtēšanā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM>Pēteris 30.01.2008 00:58
Nu nekādi nevaru piekrist. Protams ka mēdijiem ir jāuzmana politiķi , bet tā uzmanīšana ir likumdošanas ietvaros. Mēdiji nevar uzmanīt politiķus nerakstītās ētikas ietvaros , jo mēdiji vienkārši nevar zināt to nerakstīto ētiku. Par to es arī tieši runāju ka mēdiji jauc vai cenšas jaukt likumdošanu ar ētiku. Reizēm pat liekas ka mēdiji cenšas prihvatizēt to ētiku , jo ļoti bieži to ētisko vērtējumu teiksim kāda politiķa rīcībai tā dod pat nemaz neizlaižot caur savu , kāda žurnālista personību , bet vienkārši pasludina ka politiķa rīcība ir neētiska un viss. Bet kā mēdiji var noteikt , pēc nerakstīta ētikas kodeksa , ka politiķa rīcība neatbilst šim nerakstītajam ētikas kodeksam , ja šis kodekss ir nerakstīts un nekur to izlasīt nevar? Nu tad iznāk ka mēdijiem ir kaut kāds monopols uz tā nerakstītā kodeksa zināšanu , jeb ar mēdiji cenšas uzdoties par tā nerakstītā ētikas kodeksa zinātājiem? Protams ka savs labums tur mēdijiem atlec - mēdiji var tiesāt saskaņā ar viņiem vien zināmo ētikas kodeksu , tā teikt ceturtā vara kļūst par pirmo , jo tai ir slepens ierocis - nerakstīts ētikas kodekss , pamatojoties uz kuru var laist vaļā lielo rējienu un kārtot lietas. Bet nu nav tad tur vairs no tādas vispārējās ētikas ne smakas. Kā jau teicu , ētika kļūst par apriešanu , kur politiķus , un visus citus , aprej pēc paša žurnālista iedomāta , iezombēta , vai arī pasūtīta un līdz ar to bieži vien arī savai žurnālista personībai pilnīgi garām palaista ētikas kodeksa.
Bet tā , ko manuprāt žurnālists var darīt nerakstītās ētikas jomā , tad tas pirmkārt jau ir sava personiskā ētiskā izvērtējuma publiskošana. Otrkārt žurnālista un mēdiju uzdevums būtu apjautāties par dotā politiķa kolēģu ētiskajiem vērtējumiem , un beigu beigās izzināt arī sabiedrības ētisko izvērtējumu , korektā veidā. Korektums tādā nozīmē ka atteikšanās izvērtēt arī ir attieksme , attieksme kas visticamāk norāda ka ētisks pārkāpums kolēģa vai politiķa rīcībā netiek saskatīts. Tas ir ar varu spiest ārā no cilvēka kāda cita cilvēka rīcības ētisko izvērtējumu manuprāt ir visai nekorekti un neētiski. Nu bet Latvijā manuprāt mēdiji nemaz nemēģina izzināt sabiedrības ētisko izvērtējumu lietām un rīcībām , bet pilnā mērā cenšas uzspiest visiem savu , mēdiju izvērtējumu , i ārzemes un citas demokrātiskas valstis it kā par piemēriem piesaucot , gan visādi citādi manipulēt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - IM 29.01.2008 22:50
Tātad kopā savelkot Jūsu pozīciju, Jūs uzskatāt, ka masu mediji nedrīkst uzmanīt politiķus un viņu darbības, kā tas notiek pārējās demokrātiskajās valstīs?

Lūk to es saucu par ne tikai neētisku, bet arī potenciāli amorālu pozīciju, jo tas nozīmē, ka mediji nedrīkstētu saskaņā ar Jūsu pozīciju veikt vienu no savām galvenajām funkcijām. Bet tas savukārt nozīmē, ka sabiedrība nevar ar masu mediju palīdzību ietekmēt politiķus un politisko procesu. Man šāda situācija atgādina padomju laikus, kad prese bija varas propagandas instruments un esmu kategoriski pret šādu iekārtu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM>Pēteris 29.01.2008 19:01
Es tomēr pastāvu uz to ka arī profesionālā ētika , gadījumā kad tā pastāv tikai neuzrakstītā veidā , pastāv tikai "caur personu". To kas nekur nav uzrakstīts vispār nemaz nevar tvert savādāk kā tikai caur kādu personu. Cita lieta ir ja tie profesionālās ētikas principi tiek uzrakstīti tādā profesionālās ētikas kodeksā. Tad tās kodeksā uzrakstītās normas protams pastāv "ārpus personas". Bet nu tā jau ir gandrīz vai tāda profesijas iekšējā likumdošana kas vienkārši ir jāizpilda.
Droši vien ka morālie principi mēdijos pārsvarā būs vieni un tie paši. Bet ētiskais izvērtējums pēc šiem morālajiem principiem var ļoti būtiski atšķirties izejot no personiska vērtējuma (jo izvērtējums būs saistībā ar vairākiem morālajiem principiem , bieži vien pat savstarpēji pretējiem principiem). Ja vērtēšana būs pēc kāda ētikas kodeksa , kas ir konkrēti uzrakstīts un ir uzrādāms , tad protams ka ētiskais izvērtējums pēc šāda kodeksa nebūs tik personisks un daudzveidīgs kā nerakstīta ētikas kodeksa gadījumā , kur nu labākajā gadījumā varētu atsaukties uz kādām tradīcijām , vai tā , bet ne vairāk. Un tad , kādas katram tās tradīcijas , un kādi morālie principi tapuši ieaudzināti , tādi ar tie ētiskas rīcības novērtējumi caur tām dažādām personām vai personībām taps.
Protams ka visi jau blakus vien auguši un audzināti , un cits citam blakus pa dzīvi vien rosās un savu ētisko izpratni slīpē , tā ka zināmai līdzībai jau vajadzētu būt. Bet nu ja par kādu konkrētu gadījumu tomēr nav , tad nevar arī viena vienas personas , vai dažu personu ētisko izpratni uzspiest citiem , atsaucoties uz to ka tai nerakstītajā ētikas kodeksā tā ir uzrakstīts. Tāpēc manas domas ir tādas ka , jā protams pastāv nerakstītais ētikas kodeks , tikai nu tas nerakstītaisētikas kodekss ir tverams tikai caur katra personību un nekā savādāk. Un ja tā , tad arī sludināt to nerakstīto ētikas kodeksu citiem ir ētiski tikai ar tādu obligātu norādi par to ka tas ir personificēts tā nerakstītā ētikas kodeksa tvērums un interpretējums.
Manuprāt Latvijā žurnālisti nelabprāt personificējas ar to nerakstīto ētikas kodeksu , bet mēdz to sludināt tā it kā tas nerakstītais ētikas kodekss kaut kur , sazin kur , bet būtu tomēr kaut kur viennozīmīgi izlasāms , tāds , kādu to kankrētā gadījumā pasniedz vai sludina konkrētais žurnālists , "apejot savu personu".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - IM 29.01.2008 17:55
Manuprāt, noteiktu profesiju vai amatu ētikas normas pastāv "ārpus personas", ar ko var saprast dažādus sabiedrībā vai dažādās profesionālajās grupās pastāvošos ētikas kodeksus, morālfilozofiju, nerakstītas vienošanās par uzvedības normām, dažādus demokrātijas, tiesiskuma un pienācīgas rīcības standartus. Tas par ko Jūs runājat ir individuālā morāle (kas ir "labs", kas ir "slikts") vai arī ļoti individualizēta ētikas izpratne. Nenoliedzu, ka tā ir katra cilvēka uzvedības pamatā, tomēr nedomāju, ka būtu jāaprobežojas tikai ar to, jo pastāv profesionālā ētika. Ja Jūs runājat par mediju ētiku, tad tā nav tikai indivīda priekšstatu kopums par to, kas ir labs un ļauns, tā ir joma, filozofija, ja Jūs vēlaties, vai uzvedības/rīcības kodekss, kurš gan rakstītā veidā, gan nerakstīti pastāv visās demokrātiskajās valstīs un regulē mediju profesionāļu darbību. Protams, ka pastāv dažas atšķirības dažās kultūrās, bet mediju ētika lielos vilcienos ir viena un tā pati visur - skatīt http://en.wikipedia.org/wiki/Media_ethics

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM>Pēteris 29.01.2008 15:57
Nav jau man nekādas idejas , drīzāk cenšos runāt par ētikas būtību pēc savas saprašanas. Un pēc manas saprašanas iznāk ka Latvijas žurnālistika lielā vairumā
kropļo to ētikas būtību , būtībā pārvēršot to ētiku par vienkāršu noriešanu.
Vispārzināms ka ētikas kritēriji kā tādi nav un nevar būt nekur uzrakstīti. Protams ja žurnālists kaut kur saskata neētisku rīcību , tad viņa pienākums bezmazvai būtu par to uzrakstīt. Tikai nu nevajadzētu aizmirst ka ja žurnālists sakata to neētisko rīcību , tad tie kritēriji ir un var būt ņemti tikai no paša žurnālista personības , no citurienes vienkārši nav kur ņemt. Ja tas konstatētais ētikas pārkāpums būs pietiekami nopietns , tad loģiski ka sava ētiskā vērtējuma pastiprināšanai žurnālists noteikti atsauksies uz savu personību , tā teikt , droši varu teikt ka es nekādā gadījumā tā nerīkotos.
Nu bet ja tā vietā sākas kaut kādu ētikas kritēriju meklēšana ārpus savas personības? Ja tiek meklēti kaut kādi precedenti tais pašās ārzemēs utt.? Ja žurnālists apjautājas apkārtējiem par konkrēta gadījuma ētiskumu , bet apkārtējie pārsvarā izvairās no ētiskas izvērtēšanas caur savu personību , vai arī savukārt meklē kādus precedentus vai kaut kādus kopējus ētikas kritērijus pēc kuriem tad izvērtēt konkrēto gadījumu?
Nu es gribu teikt ka tādā gadījumā tiek izkropļota pati ētikas būtība , un kā jau teicu , ētika būtībā tiek nomainīta uz noriešanu un tādas , kaut kādas , netveramas vispārējas ētikas pamata.
Manuprāt Latvijas žurnālistikā šāda ētikas būtības kropļošana , un kaut kādu vispārēju ētikas kritēriju meklēšana ar sekojošu noriešanu uz šo netveramo ētikas kritēriju un precedentu pamata , ir visai izplatīta lieta. Un protams ka manuprāt tas nav nekas labs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - IM 27.01.2008 18:56
Vai Jūs varētu paskaidrot savu ideju? Jūs mierīgi varat izmantot apzīmējumus "persona A" vai X, ja vēlaties ilustrēt savu ideju, tad Jums nebūs jāatvainojas, ka Jūs neesat domājis to kā spriedumu par mani.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 25.01.2008 23:24
Varu piekrist Andrejam , bet Pētera viedoklim tomēr ne. Pēc Pētera iznāk tā ka ja politiķis ar aizdomām par kaut kādu sliktu rīcību apkauno kā sevi , tā savu partiju un visu valsti , tad politiķim pašam būtu jāatkāpjas. Bet kā viedoklis tas ira ka konkrētā gadījumā tiešām ir apkaunojuma fakts, tas parasti netiek pieminēts. Un te manuprāt ir tā problēma ka , teiksim ja Pēterim liekas ka ir nodarīts tas apkaunojums , tad Pēteris parasti nerunā izejot tikai no sava viedokļa , jo pats Pēteris analogos apstākļos noteikti atkāptos ētisku apsvērumu dēļ. Pēteris parasti runā vispārēji un it kā par visiem un visu vietā , neatstājot citiem pašiem spriest par konkrēto gadījumu. Bet šādos gadījumos vienam runāt par visiem pats par sevi ir neētiski. Pēteris šajā komentārā vairāk ir tikai kā piemērs un visumā nav attiecināms saistībā tikai uz raksta autora personību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris - Andrejs 25.01.2008 22:28
Jā, patiešām vienā lietā es Jums piekrītu - ideāli būtu, ja politiķis atkāpjas pats pēc savas ierosmes. Diemžēl, Latvijā neatceros pēdējo reizi, kad politiķis būtu aizgājis, jo būtu atzinis, ka viņa palikšana amatā var nodarīt ļaunumu valsts amatam, kuru viņš ieņem, politiskās partijas vai savai reputācijai. Varbūt zināmā mērā - Pabriks, bet es neesmu pārliecināts, ka tas nebija izskaitļots solis. Politiķa amats ir uzticības amats, tādēļ politiķiem ir jāatkāpjas, kad viņi saprot, ka sabiedrības uzticība ir zudusi. Tad, ja politiķis neprotas vai vienkārši nesaprot, kas par lietu (gadās arī tādi - tā teikt: zinu, ka jāsper solis, bet nezinu kurā virzienā), tad viņam tas ir jāatgādina. Tādēļ es ar visu sirdi atbalstu Jūsu nosaukto NVO pārstāvjus un par blefošanu es to nesauktu nekādā gadījumā. Bēdīgi, ka Jūs to tā uztverat, jo tas norāda, cik cinisks Jūs esat kļuvis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Andrejs 25.01.2008 19:59
Domāju, ka politiķis atkāpjas vai nu tāpēc, ka viņam/grupai tas šķiet labākais iespējamais gājiens, vai nu tiešām atkāpšanās ir izpausme sirdsapziņai un atbildībai pret sabiedrību. Bet abos gadījumos atkāpšanās ir PAŠA POLITIĶA brīvi pieņemts lēmums (citādi to sauktu par izmešanu no amata). Latvijā toties allaž atrodas cilvēki, kuru sirdsapziņu nomoka sveši grēki, viņi vēlas lai citi atzītu savas kļūdas un vēlas pamodināt sirdsapziņu citos, nepapūloties paši par savējo.

Arodbiedrību un NVO bosi aicina atkāpties Saeimas deputātus, pašieceltā "Zemnieku saeima" aicināja atkāpties Zemkopības ministru M.Rozi par nepaklausību lauku lielkapitālistiem, Vita Tērauda pieprasīja nolikt mandātu toreizējam Saeimas deputātam A.Šleseram, jo viņai neiepatikās vārds "pederasts" šī politiķa leksikā.

Protams, "ilggadējo envēošņiku" (tā sevi dēvē Roberts Putnis) blefošana ir Latvijas politikā tikpat ierasta lieta kā TP elites cinisms. Var no mušas uzpūst ziloni un cerēt kādu pārliecināt - tikai, ar ko tas ir labāk?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - Andrejs 25.01.2008 15:52
Ne tikai ir jāievēros likumi un jāatskaitās par partijas un kampaņas finansēm, bet arī jāievēro politiskās ētikas pašsaprotamās normas, un ne tikai Lielbritānijā, bet arī Latvijā.

Ar pašsaprotamām politiskās ētikas normām es šeit saprotu jebkuru, un īpaši smagos, pārkāpumos aizdomās turama politiķa "prašanos" atkāpties, jo viņa turēšanās pie varas/pozīcijas apkauno ne tikai viņu, viņa partiju, bet arī politisko amatu un valsti kopumā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Krista 25.01.2008 13:28
Paldies Pēterim par rakstu - šīs lietas Latvijas politiķiem nepieciešams atgādināt atkal un atkal. Citādi nākamajās vēlēšanās viņi jau ies ar lozungiem "Balsojiet par mums, mēs neesam noziedznieki!"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andrejs 25.01.2008 13:04
(1) politiskā ētika un atkāpšanās gadījumos, kad politiķa gods ir nonācis zem lupas, Lielbritānijā nav liberāļu „iegriba”, bet pastāvīgi kopta tradīcija jau izsenis; (2) politisko kampaņu regulējošs likums, kā šeit ir minēts, tika pieņemts Leiboristu partijas laikā 2000. gadā, turklāt darbā pie likuma tika ņemti vērā Konservatīvās valdības laikā sasauktās Publiskās dzīves standartu komisijas ieteikumi. Nevienai no šīm partijai ar liberāļiem (vai laikrakstu Diena un organizācijām Providus un Delna) nav nekāda sakara.
======
Abiem punktiem pilnīgi piekrītu (likumi ir jāievēro un partijām par finansēm ir jāatskaitās).

Latvijā problēma ir pavisam citur: politiskajām partijām ir noteikti tēriņu griesti, vienlaikus atstājot bez šādiem griestiem dažas (bet ne visas) interešu aizstāvības un spiediena grupas.

Citi autora darbi