Foto: tjetjep rustandi

Gluži tāpat kā nazis, jahta vai vīna glāze, divritenis ir viens no efektīvākajiem un elegantākajiem tehnoloģiskajiem izgudrojumiem, kāds jebkad ir radīts.

Kad biju mazs, televīzijā redzēju sociālo reklāmu par satiksmes drošību, kurā bērns izskrien uz ceļa tieši priekšā automašīnai. Sadursmi kamera nefiksēja, tā vietā palēninātā filmā tika rādīts persiks, kuru āmura sitiens pārvērš putrā. Reklāmas vienkāršais vēstījums iedarbojās. Taču varbūt ne gluži tā, kā tās autori bija iecerējuši. Gadsimta ceturksnī, kas pagājis kopš reklāmas rādīšanas, to cilvēku skaits Lielbritānijā, kas dodas uz darbu ar divriteni, ir dramatiski krities. Tiem, kas ir pietiekoši dulli, lai drosmīgi mestos satiksmes straumē bez sargājošās metāla kastes, ir jābūt uzmanīgiem. Gājējiem un riteņbraucējiem Lielbritānijā ir divreiz lielākas iespējas iet bojā, nekā Nīderlandē vai Zviedrijā.

Tātad, kāpēc lai kāds lielpilsētā brauktu ar divriteni? Ir četri vai pieci iemesli, lai to darītu.

Skaistums. Gluži tāpat kā nazis, jahta vai vīna glāze, divritenis ir viens no efektīvākajiem un elegantākajiem tehnoloģiskajiem izgudrojumiem, kāds jebkad ir radīts. Ja ņem vērā ieguldītos pūliņus, ātrums ir milzīgs. Pat tādā automašīnu pārpildītā pilsētā kā Londona brauciens ar divriteni nereti ir tīrā bauda, līdzīga burāšanai. Braukšana ar divriteni cauri sastrēgumam var būt arī ļoti nepatīkama, tomēr traukšanās garām korķī saspiestajām automašīnām, kurās sēž iesprostotie vadītāji, sagādā arī lielu gandarījumu. Ir nepieciešama pamatīga koncentrēšanās, veiklība un vērīgums — līdzīgi burāšanai vētrainā dienā pret vēju un straumi.

Ātrums un ērtība. Automašīnu pieblīvētā pilsētā divritenis nereti ir visātrākais pārvietošanās veids. Turklāt tu izjūti brīvību un pats kontrolē savu pārvietošanos — būtiska atšķirība no mūsu sprostam līdzīgās, neuzticamās un nesamērīgi dārgās metro sistēmas, par sastrēgumiem, kas paralizē virszemes transportu, nemaz nerunājot. Ja tu brauc ar divriteni, par stāvvietu nav jāsatraucas. Turklāt iespēja apstāties, kad un kur vien vēlies, padara divriteni par Londonas labirintiem ideāli piemērotu transportu.

Vide. Dž. Kroufordam (J.H.Crawford)[1], bez šaubām, ir taisnība — automašīnas dehumanizē pilsētu. Ainavu, skaņas un smaržas riteņbraucējs uztver labāk par autobraucēju. Parasti, bet ne vienmēr, riteņbraucēji ir arī iecietīgāki pret citiem cilvēkiem. Automašīnu izplūdes gāzu dēļ tūkstošiem bērnu cieš no elpošanas ceļu slimībām. Divriteņi ir “nulles izmešu” transports, kurus darbina atjaunojamā enerģija (zupa un sviestmaizes) un to var uzskatīt par viltus kompensējumu par garajiem pārlidojumiem ar lidmašīnu, kurus daži no mums veic, dodot savu artavu siltumnīcas gāzu radītajā milzu piesārņojumā.

Tirpas un dramatisms. Braukšana ar divriteni ir bīstama. Lielākā daļa automašīnu vadītāju ir pret mums iejūtīgi. Bet ir tūkstošiem tādu, kas nav. Tādēļ, lai izdzīvotu (esmu pilsētas riteņbraucējs ar divdesmit gadu stāžu un bez nevienas traumas), ir jābūt piesardzīgam un svarīga arī veiksme — tev jābūt pastāvīgi pretimnākošam, “labajam zēnam, kurš vienmēr finišē pēdējais”, īpaši tad, ja autobraucēji tevi pilnīgi ignorē un šķiet apzināti apdraudam tavu dzīvību ar savu slikto braukšanu.

Taču riteņbraukšanai vajadzīga arī zināma pārgalvība un asinskāre. Traucoties cauri metāla un indes pilnajām ielām, tu esi gan mednieks, gan medījums. Uzsākot kustību pie zaļās gaismas, cilvēka muskuļi spēj panākt paātrinājumu, kas ir lielāks par iekšdedzes dzinēja radīto … katrā ziņā pirmos pāris metrus.

Cīņa par humānu transporta sistēmu ir jau sen zaudēta. Kā raksta satīriskais izdevums the Onion, “Narkotikas uzvar karu pret narkotikām”. Taču atteikšanās padoties ir dīvaini uzbudinoša — mēs, pedāļu minēju banda, mēs, mazie zēni, kas ar akmeņiem stājas pretī Merkava kaujas tankam. Un ir pasakaina sajūta, no divriteņa nokāpjot. Braukšana ar divriteni ļauj labāk novērtēt brīnišķīgo, reibinošo automobiļa spēku — ja vien izdodas atrast tukšu ceļu kaut kur tā saucamajos “laukos”. Baudas reibums, ko rada braukšana ar auto, pēc atturības ir vēl lielāks.

Par spīti nesenai avārijai (pirmajai vairāk nekā desmit gadu laikā, esmu iecerējis kāpt uz riteņa šodien, rīt un parīt. Tā mikroautobusa sānos, ar kuru es sadūros, tagad ir pamatīga bukte. Bet es no notikuma vietas aizsoļoju ar vienu mazu zilumu uz tā pleca, kas nonāca saskarsmē ar metālu.

_____________________

[1] Dž. Kroufords — rakstnieks, grāmatas Carfree Cities autors

Raksts pārpublicēts no openDemocracy.net pamatojoties uz Creative Commons licenci. Saīsināts tulkojums no angļu valodas.