Reakcija uz CSP datiem par tautas skaitīšanas rezultātiem bijusi dažāda, tajā skaitā arī reizēm pārāk apokaliptiska, jo ne jau iedzīvotāju skaits kā tāds ir būtiskākais.
Labdien, lasītāji!
Šodien presē lasāma reakcija uz Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) paziņojumu par pērn notikušās tautas skaitīšanas rezultātiem. Reakcijas bijušas dažādas: Vienmēr dzīvespriecīgā Latvijas Avīze: “Mūsu ir vairāk par diviem miljoniem.” Vienmēr un par visu īgnā un skeptiskā Ventspils trubas avīze: “Tautas skaitīšana skaidrību nerada.” Vienmēr par uzņēmējdarbību domājošais Dienas Bizness: “Pensionāru valsts, no kuras pārējie laižas prom.” Un tad vēl Diena, kur uz vāka vēstīts: “Puse Latvijas dzīvo Rīgā un Pierīgā. Tas ir nopietni.” Allaž priecājos, ja laikraksts man pastāsta priekšā, kas būt uztverams nopietni vai nenopietni.
Bet, ja nopietni. Tālāk laikraksts kļūst mazliet ironisks. Virsraksts 6. lappusē ir “Divus miljonus sameklēja.” Vienīgais, kas tur iztrūkst, ir vārdiņš “tomēr,” jo labu laiku likās, ka ar tiem diviem miljoniem tomēr tā būs, kā būs. Jācer, ka CSP nenodarbojās ar datu “masēšanu,” lai pievilktos klāt tiem diviem miljoniem, bet pieņemsim, ka tā nebija. Cita lieta, ko par šo visu lietu Dienā ir teikuši aptaujātie eksperti. Profesors Mihails Hazans uzslavē pats sevi — CSP ir konstatējusi apmēram tos pašus datus, kā pats profesors. Bet tad ir citāts no Swedbank vecākās ekonomistes Lijas Strašunas (man vienmēr ir paticis jēdziens “vecākais” šajā kontekstā — fotogrāfijā kundze nemaz tik veca neizskatās; bet ne par to šis stāsts). Viņa saka lūk, ko: “Ja līdzšinējās tendences turpinās, jau divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits būs mazāks par diviem miljoniem. Tas prasa steidzamu un izlēmīgu rīcību no valsts puses. Vai nu tagad, vai būs par vēlu.” Vēl apokaliptiskāk runā sociologs Arnis Kaktiņš: “Svarīgi ir saprast, ka pārskatāmā laika posmā Latvija tāda, kāda tā ir tagad, nevarēs pastāvēt. Mēs lēnam sabrūkam no iekšienes.”
Protams, var teikt, ka Latvija arī rīt nebūs tāda, kāda tā ir tagad. Kāds piedzims (cita starpā manas Eirovīzijas dziesmas “You are a Star” komponista Auzāna ģimenē jau šodien gaidāma jauna latvieša piedzimšana — sveicu!), kāds nomirs, kāds aizbrauks, vispār laika apstākļi droši vien būs citādi. Bet par to pastāvēšanu. Luksemburga kaut kā iztiek ar pusmiljonu iedzīvotāju un nebūt nebrūk. Ļoti, ļoti bagātajā Lihtenšteinā un Monako attiecīgi ir vien 36 un 33 tūkstoši iedzīvotāju. Kaimiņvalstī Igaunijā ir par 35 procentiem mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, un tur daudzējādā ziņā ar ekonomiskām lietām iet krietni labāk, tajā skaitā, kā visi zinām, Igaunija eiro ieviesa jau pērn. Iedzīvotāju skaits tomēr nav tas galvenais rādītājs.
Galvenie rādītāji ir divi: tā rupji sakot, iedzīvotāju sastāva kvalitāte, kā arī pati valsts un tā tautsaimniecība. Te ir tā vieta, kur Latvija pamatīgi klibo. Vakar man radio raidījumā bija Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs, un es viņam jautāju, kā tas var būt, ka Latgalē iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 20 un vairāk procentiem, bet bezdarbs tur vienalga ir visaugstākais. Mērs teica, ka emigrējuši ir spējīgākie cilvēki un palikuši ir pensionāri un tie, kuriem nav īpaši laba izglītība vai lieli talanti. To apstiprināja e-pasts no kāda uzņēmuma, kurš vēstīja, ka ilgi un dikti meklēts mehāniķis no Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas rajona, bet nav pieteicies neviens (!!!) — neviens pats kandidāts. Arī mehāniķi acīmredzot sev labāku dzīvi saskata kaut kur citur, bet ne Latgalē un, ļoti iespējams, arī ne Latvijā.
Un te nu reiz Swedbank vecākajai ekonomistei ir taisnība: “Jau ilgstoši esam runājuši par reformu nepieciešamību, bet darīts vēl ir maz.” Un “Novadi ar pusotru tūkstoti iedzīvotāju vairumā gadījumu nevar būt pietiekami efektīvi resursu izlietošanas ziņā un piesaistīt investorus darba vietu radīšana.” Un “Pensijas vecuma palielināšana no 2014. gada ir neizbēgama.” Un “Ir veiksmīgāk jāatbalsta jaunu darba vietu radīšana un tādējādi, iespējams, arī daļas emigrējušo atgriešanās, jāuzlabo izglītības sistēmas kvalitāte un efektivitāte (t.sk. veicinot arī bezdarbnieku pārkvalifikāciju).” Savukārt, tālāk jautājums ir par politiķu un politikāņu drosmi vai tās trūkumu. Nezinu, cik ļoti Saeimas deputāti priecātos par domu, ka vēl salīdzinoši nesen izveidotā administratīvi teritoriālā sistēma būtu atkal verama vaļā, jau pašreizējās sistēmas izveidošana prasīja daudzus gadus un daudz puņķu un asaru. Tāpat nezinu, vai politiķi uzdrīkstēsies paaugstināt pensijas vecumu 2014. gadā, ja tajā pat gadā būs arī nākamās Saeimas vēlēšanas (protams, pie nosacījuma, ka 11. Saeima netiks priekšlaikus atlaista, par ko nekādu garantiju mūsu jaunajā “vāksim visi parakstus” pasaulē nav). Taču tas, ka valdība varētu darīt krietni daudz vairāk, lai vairotu darba vietu skaitu (piedevām domājot par legālām darba vietām, kuru kontekstā tiek arī maksāti nodokļi), tas nu reiz ir fakts. Ekonomistiem vienmēr ir skaitļos pamatotas domas par to, kas darāms, vajag tikai ieklausīties.
Saku vēlreiz: Mazliet pāri vai mazliet zem diviem miljoniem, tas nav būtiski (ja arī sirds drusku iesmeldzas par ziņu, ka Latvijā patlaban dzīvo mazāk cilvēku nekā te dzīvoja tālajā 1959. gadā). Būtiska ir pati valsts — kāda tā ir, ko tās iedzīvotāji prot darīt u.tml.
Jauku visiem dienu!