Atslēgvārdi:

Tiesnešus jāmāca domāt 0

Zviedrijā pastāv neoficiāla, pašu tiesnešu izstrādāta sodu skala – kāds sods par kādu narkotiku daudzumu un veidu būtu piemērojams. Man šķiet, mēs Augstākajā tiesā visi esam gatavi piedalīties šādas skalas izstrādes darbā.

Iesaki citiem:

Intervija ar LR Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieku, Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētāju Pāvelu Gruziņu

Vai ASV ieviestā sodu vadlīniju prakse nebūtu lietderīga arī Latvijas tiesu sistēmā kā elements, kas nostiprinātu taisnīga soda neizbēgamību?

Varbūt vadlīnijas vienā otrā štatā sevi attaisno, bet, kad parunā ar juristiem no ASV, tad viņiem par tām ir pilnīgi pretēji viedokļi: daudzi saka – ir vieglāk strādāt tiesnešiem, kuri nedomā. Un es tāpat varētu teikt par mūsu tiesnešiem - labāk būs tiem, kuri nedomā, jo tad nebūtu jāiedziļinās lietas niansēs. Bet pie mums taču pastāv sodu individualizācijas princips!

Vai tas nozīmē, ka pie mums šis princips un vadlīnijas viens otru izslēdz?

Jā, praktiski izslēdz. Ja mēs pieņemam vadlīnijas tādas, kādas tās ir ASV, tad individualizācija nav iespējama. Jā, varbūt sabiedrībai, no malas raugoties, tā nešķiet, bet aplūkosim vienu piemēru par divām zādzībām: jums kaut ko nozaga un man kaut ko nozaga, bet zagļi kā personas ir ļoti atšķirīgi, turklāt dažādi ir apstākļi, kādos zādzība notika, un dažāda arī zagļu attieksme pēc tam. Bet nozaga vienu un to pašu mantu, un vadlīnijas skaidri pasaka – nosakāms vienāds sods. Jūs savam zaglim piedotu, toties es nepiedotu, bet vadlīnijās skaidri pateikts – abiem par to pienākas vienāds sods. Tātad pilnīgi izslēgts sodu individualizācijas princips! Turklāt arī ne visos ASV štatos ir ieviestas vadlīnijas, un dažādu štatu valdības tās var noteikt atšķirīgas. Tas vairāk ir ierocis prokuroru rokās. ASV ir cita tiesību sistēma un izmeklēšanas process. Tāpēc es uzskatu, ka akli kopēt to nedrīkst.

Bet pārņemt šos elementus ir iespējams?

Es vēlreiz gribu uzsvērt – kaut ko tā vienkārši pārcelt no turienes pie mums nedrīkst. Šeit gan var būt runa par to, kā veidot mūsu tiesnešu domāšanu. Tas ir mācību un audzināšanas jautājums.

Ko tas nozīmē – veidot domāšanu?

Pilnveidot uztveri, izpratni par sodu piemērošanu. Redziet, ASV 30 gadu laikā nomainījās ļoti daudz tiesnešu, un to skaits ir palielinājies. Sāka strādāt daudz jaunu tiesnešu, un zināmā mērā arī tādēļ vadlīnijas ieviesa – jo viņiem nebija prakses. Tiesnesis tikai ar laiku var iespējami pilnīgi izprast sodu būtību un, kā saka, arī dažādu noziegumu bīstamību – tas gan nav juridiski korekti sacīts, bet tā pie mums mēdz teikt. Un mani iepriecē tas, ka daudzu mūsu jauno tiesnešu darbā nav redzama tendence piespriest tikai iespējami bargākus sodus. Tas nav ceļš uz noziedzības apkarošanu, to jau vēsture ir pierādījusi – zagļiem tika nocirstas rokas un pirksti, tika piemēroti nāvessodi, bet vai tāpēc pārtrauca zagt?

Vai tas nozīmē, ka vadlīnijas Latvijā nav vajadzīgas vispār? Tās nevar attiecināt ne uz vienu noziegumu grupu, piemēram, narkotiku tirdzniecību?

Bet vai tad tā nav vadlīnija, ka likumā skaidri noteikts – sods no tik līdz tik? Kā arī tiek klasificēta bīstamība. Likums pieļauj zināmu atkāpi – un tā jau ir tā tiesas neatkarība un domāšana. Tie, kas tās devas tirgo, tie jau lielākoties paši ir narkomāni, bet ne lielie dīleri. Jā, viņi tirgo, bet lai iegūtu naudu tai savai devai. Kas mainīsies, ja viņam iedos tos astoņus gadus? Un kur te ir samērība, ja par slepkavību minimālais sods ir pieci gadi? Lielie dīleri nav narkomāni, bet neviens no tiem nav noķerts un saukts pie atbildības. Un tiesnesis, ja grib spriest taisnīgi, tad redz, ka tie 8 gadi narkomānam ir par daudz, un tad tiesnesis tiešām meklē atkāpes. Ja ieviestu vadlīnijas, tad atkāpju nebūtu, un varētu nonākt pie tā, ka tiesnešus varbūt vispār nevajadzētu. Tad varbūt ierēdnis uz datora pateiks, cik gadu par ko pienākas.

Bet Amerikā taču tā nenotiek…

Amerikāņi paši saka, ka viņi drīz varot nonākt pie tā. To man personīgi nesen sacīja viens amerikāņu jurists, profesors. Protams, amerikāņu prokuroriem ir cits skatījums – viņi saka: vadlīnijas satur grožos tiesnešus.

Korupcijas risku taču tas samazina!

Jā, samazina, tam es varētu piekrist. Bet mums jāiet cits ceļš – jāaudzina, jāmāca tiesneši. Varētu ieviest nevis vadlīnijas, bet gan neoficiālas, teiksim, shēmas, skalas. Mums nesen bija kopīgs seminārs ar Zviedrijas Augstākās tiesas tiesnešiem, mēs diezgan plaši pārrunājām narkotiku lietas. Zviedrijā, piemēram, pastāv neoficiāla, pašu tiesnešu izstrādāta sodu skala – kāds sods par kādu narkotiku daudzumu un kāda veida narkotikām būtu piemērojams. Tas ir orientieris visai valstij.

Neoficiāli, tas nozīmē, ka to var neņemt vērā, ignorēt.

Jā, bet godprātīgi tiesneši to ievēro. Un ja to nedara, tad sāk skatīties, kāpēc tā notiek. Arī prokuroram var jautāt – kāpēc tu neprotestē? Tad jāpapēta, kāpēc tā notiek. Mēs rekomendējam veidot tādu praksi.

Bet tad nav arī pienākuma pārbaudīt…

Jā, bet kāpēc mēs vienmēr meklējam oficiālu pienākumu? Kāpēc? Prokurors tāpat pēc likuma var protestēt, tad kāpēc tas netiek darīts? Lai gan pēdējā laikā prokurori ir aktivizējušies protestu iesniegšanā.

Ja pareizi sapratu, Jūs esat par neoficiālu shēmu ieviešanu līdzīgi kā Zviedrijā?

Jā, tādas shēmas varētu ieviest, bet nekādā gadījumā ne ar likumu. Un ja ar likumu ieviestu, tad es nezinu vai Eiropas cilvēktiesību tiesa mums uzreiz nepateiktu, ka tā ir sava veida tiesas un tiesnešu neatkarības ierobežošana. Tā ir tiesneša vara – interpretēt likumu.

Jūs esat pārliecināts, ka tā pateiks Eiropas cilvēktiesību tiesa jeb tas ir jūsu uzskats?

Es nezinu vai viņa tā pateiks. Es tā uzskatu – tā ir zināma veida tiesu neatkarības ierobežošana! Es gribētu atzīmēt, ka vadlīnijas būtu patīkamas tādiem tiesnešiem, kuri negrib paši domāt – tiesnešiem automātiem, bet tiesnesis nedrīkst būt automāts.

Jūs uzsvērāt tiesnešu apmācību. Kur ir problēma, kādēļ Latvijā tas ir tik aktuāli?

Nevar divu, trīs gadu laikā kļūt par tiesnesi! Lai gan tagad tam, kas to vēlas, tas ir iespējams. Vienu brīdi bija tā: ir izglītība un noteiktais vecums – būsi tiesnesis. Tagad jau ir vajadzīga stažēšanās. Manuprāt, Tieslietu ministrijai vajadzētu īstenot stingrāku kontroli pār tiesnešu darba organizāciju. Protams, ne jau pār lietu izskatīšanu, bet tieši kā tiek organizēti procesi, cik lietas tiek nozīmētas uz izskatīšanu, tīri procesuāli, kā tiek virzīts process, cik pamatoti vai nepamatoti atliek lietu izskatīšanu, kāpēc pārtrauc, kāpēc atliek. Tur tiešām ir vajadzīga kontrole. Piemēram, pamēģiniet piezvanīt uz kādu tiesu pulksten 17 – vai jūs sazvanīsiet tiesnesi vai nē, ja darba laiks ir līdz 18? Ja viņš ir procesā, tā ir cita lieta. Un vai vienmēr darba laiks tiek izmantots lietderīgi? Pārmet taču arī ļoti ilgo lietu skatīšanu. Ir tiesas, kurās tiesnesis izskata 2 krimināllietas dienā, bet cits tikai vienu, kaut arī lietas būtībā ir vienādas. Bet kādi ir spriedumi – tas neapšaubāmi nekādā gadījumā nav un nevar būt ministrijas jautājums.

Vai Jūs varat piekrist Valsts Prezidenta Kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītājas Aksenokas sacītajam, ka tiesu spriedumi ar katru gadu kļūst nekvalitatīvāki?

Zināmā mērā varbūt arī varētu piekrist, bet te ir jāskatās, kur ir tas sākums. Un tas ir tāpēc, ka krimināllietu izmeklēšana ar katru gadu kļūst sliktāka! Es teikšu – vienā otrā gadījumā tā ir vienkārši pavirša! Bet kāpēc pavirši izmeklētas – par to man ir liels jautājums! Kā var no pavirši izmeklētas lietas būt perfekts, labs spriedums? Tiesneši ar stāžu, kā saka, nereti jūt, un to nevar tā noformulēt, ka lieta ir šaubīga, pierādījumi nav nostiprināti… Bet kāpēc? Ir jaušama, kā mēdz teikt, zemūdens neredzamā daļa. Un tādos paviršību gadījumos tiesnesis lāpās, kā māk, un tas spriedums tad arī tāds iznāk. Bet būtībā varbūt viņam vieglāk bija pieņemt attaisnojošu spriedumu!

Jums pašam nav radušās aizdomas par to, ka šī paviršība ir apzināta?

Es par to neizteikšos. Es par to varu pasmaidīt. Lai gan, ko tur, varu runāt atklāti – es pieļauju, ka tas varētu būt arī ļaunprātīgi. Tik un tā tiesa jau beigās ir vainīga, ka pieņēma švaku spriedumu, bet, kāds bija sākums, to jau neviens nezin! Te būtu interesanti parunāt arī ar advokātiem.

Kurš, Jūsuprāt, varētu uzņemties iniciēt šo neoficiālo, kā Jūs minējāt, shēmu ieviešanu? Varbūt Jūs pats?

Tas ir ļoti liela apjoma darbs. Tur būtu pat zinātnieki, narkologi jāiesaista, ja runājam par Zviedrijai līdzīgām shēmām attiecībā uz narkotiku daudzumu un sarakstiem. Bet man šķiet, ka mēs Augstākajā tiesā visi esam gatavi piedalīties šajā darbā. Taču, ja runājam par sodu vadlīnijām, tad jāmaina Krimināllikums, un tiesu nozīme mazinātos. Tas būtu ļoti spēcīgs ierocis prokuroru rokās.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti