Nožēlojami. Šis ir „ietilpīgākais” vārds, kas raksturo nu jau aizejošā tiesībsarga attieksmi pret medijiem un galu galā – pret savu pienākumu pildīšanu.
8. februārī plkst. 11.00 bija paredzēta tiesībsarga Romāna Apsīša intervija portālam politika.lv, lai pirms amata atstāšanas rezumētu, kāds tad tiesībsarga un viņa biroja darbs pirmajos četros gados ir bijis. Uz šo sarunu gaidījām teju mēnesi – tiesībsargs Apsītis atrada visvisādus iemeslus, kāpēc nerunāt – te komandējums, te kādai megarunai vai nedēļu jāgatavojas, te šis un te tas. Nu bet tad beidzot padomnieki „nosprauda” konkrēto datumu un mūsu redkolēģijas locekle un cilvēktiesību eksperte Sigita Zankovska-Odiņa bija gatava doties un izrunāt panākumus un nepanākumus Apsīša darbā. Un tad notika „negadījums” – Apsītis LTV ēterā diezgan vaļsirdīgi izrunājās par vēlmi nošaut kādu sūdzībnieku, un tūlīt nākamajā dienā Tiesībsarga birojs pavēstīja, ka Apsītis šomēnes vairs nevienu klātienes interviju nesniegšot. Tā teikt, vīru laikam noņēma no trases bailēs, ko vēl tādu interesantu cilvēktiesību sargātājs savās pēdējās darba nedēļās mums varētu pavēstīt. Jā, bet esot variants – atsūtiet savus jautājumus un tiesībsargs Jums rakstiski atbildēs.
Ja reiz mīlam jokus, tad nāktos teikt – bail tak šādam tiesībsargam ko rakstiski jautāt – ja nu beidzot ņem, sadusmojas un patiesi sāk šaut? Nē, mēs nevaram atļauties savu autori Sigitu pakļaut tādam riskam.
Taču, ja uz jokiem tomēr prāts nenesas, tad vispirms jau jāpasaka – paldies par doto iespēju, bet rakstiskas (kāda biroja PR cilvēka sagatavotas?) gludas atbildes mums nevajag. Tām žurnālistikā nav nekādas vērtības. Tāpēc jau mēs vēlamies tikties ar cilvēku, runāt ar viņu, uzklausīt, uzdot jautājumus, kas rodas sarunas laikā, lai gala beigās izpildītu savu pienākumu – paprasītu atbildību no pirmā Latvijas tiesībsarga, kas diemžēl, kā pats atzīst, ir nu tā vidēji savā krēslā nosēdējis veselus četrus gadus. Un tik vien spējis, kā telpas birojam atrast. Toties lieliski Apsītim ir izdevies marginalizēt un patiesībā degradēt cilvēktiesību un labas pārvaldības būtību.
Tiesībsarga birojs Apsītim klēpī iekritis, kā pats LTV stāstīja, kā tāds negribēts bērns: „Uzklupa man toreizējais valdības vadītājs [Kalvītis] un saka – nu vai tad tu nevari? Nu saproti, valstij vajag, un prezidente [Vīķe-Freiberga] arī to prasa. Es sākumā teicu – nē, jo skaidri apzinājos, ka šis darbs man īsti nav piemērots.” Jā, arī es toreiz, pirms četriem gadiem, intervēju Romānu Apsīti, un, jā, viņš entuziasmu par tiesībsarga amatu neizrādīja. Bet toreiz, kad valdošie uz amatu bīdīja savus cilvēku (tostarp leģendāri fanātiskā mācītāja Jāņa Šmita (LPP) draugu Ringoldu Balodi, kas deklarēja, ka cilvēktiesības nāk no Dieva), tad tāds Apsītis visiem šķita mazākais ļaunums. Tak konstitucionālajā tiesā strādājis, tak savu roku pie 4.maija deklarācijas pielicis, tak cienījams cilvēks.
Cienījams, jā. Bet vai visi cienījami cilvēki der cienījamiem amatiem? Patiesībā mums ir kārtējo reizi jāapzinās skaudrā patiesība – tiesībsarga amats nav vis nekāds, teiksim, KNAB vadītāja, tiesneša vai ģenerālprokurora krēsls. Par to īpašas savtīgas intereses partiju sponsoriem nav. Nu vismaz nav tā, ka jācīnās, lai kaut asinis pa degunu. Tā interese drīzāk līdzīgi kā ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi – iebīdīt pēc pārpalikuma principa kādu, kas lēni čibināsies, imitējot darbību, bet īpašu ļaunumu arī nevienam varasvīram vai varassievai nenodarīs, toties lieliski izpildīs pavēles no augšas. (Te lieti piebilst, ka neviens nesver un nemēra to ļaunumu, ko šāda bezdarbība nodara Latvijas cilvēkiem. Tas taču nav svarīgi!) Kaut, ak, kā tiesībsargs varētu atvēzēties un strādāt – cik milzum daudz būtu darāms i cilvēktiesību, i labas pārvaldības jomā! Bet – ak, nē! Par velti tu, daiļajā jaunava, gaidi! Un tā nu pēc Valsts Cilvēktiesību biroja novājināšanas arī tā vietā radītais Tiesībsarga birojs ir veiksmīgi nīcinājies pats, pateicoties tā vadībai, kas nemaz nav vēlējusies biroju vadīt.
Kas tagad būs nākamais tiesībsargs? Zaļzemnieks Brigmanis saka – tam jābūt darba rūķim. Vienotība vāvuļo par vispārīgiem (gan, protams, pareiziem) principiem. Bet tai jau, kā ZZS nekautrējas skaļi ar pirkstu acī iebakstīt, amatpersonu kvota izbeigusies. (Un mēs arī lieliski esam pārliecinājušies, cik „godprātīgi” Vienotība dala amatus – lai metam skatu kaut vai uz ārlietu un aizsardzības ministru amatos sēdošajiem vīriem!)
Ņemot vērā ZZS zelta kārti šīs nožēlojamās koalīcijas dzīvē, tad nu jādomā, ka jaunais tiesībsargs būs kāds ZZS „papam” Lembergam tīkams cilvēks. (Bet varbūt „paps” tik zemu nemaz arī nenolaidīsies, jo viņam jau tomēr pirmā interese ir par tām tiesībsargājošajām institūcijām, no kurām ir atkarīga viņa nākotne – brīvībā vai tomēr aiz rūtotiem aizkariem. Tiesībsargs nav jau, ziniet, nekāds Loskutovs, ko uz pārrunām ceļmalā jāaicina).
Un tā nu Latvija sastingst gaidās – tiesībsarga amats šoreiz tiek… (and the Oscar goes to…). To redzēsim droši vien pavisam drīz. Bet līdz tam varam atcerēties, kā jau bērnu literatūras klasika ar Lennebergas Emīla muti pasaka viedus vārdus – galvenais, lai kājas siltas. Attiecīgi arī par tiesībsargu varam tālāk turpināt banāla šlāgera vārdiem – galvenais, lai ar visiem mīļi runājas un nevienam pretī neturas.