Beidzot. Ar lielām mokām esam tikuši pie jauna tiesībsarga. Kādas ir sajūtas? Nu gluži kā pēc smagām dzemdībām – māte (valdības koalīcija) nervozi raustās gandrīz kā komā, bet par bērnu (tiesībsargu) vēl nav skaidrs, vai vispār būs dzīvotājs. Protams, vēl jau jāsagaida svinīgais zvērests. Vēl jau jārauga, kā tad Jansona kungs izpaudīsies. Kā tad īsti realizēsies viņa plaši izdaudzinātās administratora dotības? Un kādā veidā viņš kompensēs savas visnotaļ vājās zināšanas un nepietiekamo pieredzi cilvēktiesību lauciņā? Tomēr līdzšinējās indikācijas vieš bažas par pacienta veselības stāvokli. Iespējams, ka esam tikuši pie mutanta – čūskas, kura rīs savu asti tikmēr, kamēr nekas pāri nepaliks.

Saeimas deputāti šoreiz salaida grīstē visu, ko vien varēja. Un nekāda attaisnojuma šādai rīcībai nav. Nevienai partijai. Nevienam deputātam. Pirmkārt, darbs pie tiesībsarga amata kandidātu meklēšanas tika sākts nepiedodami vēlu. Sabiedrība tika atkārtoti barota ar meliem par to, ka piemērotu kandidātu ir teju neiespējami atrast. Līdz Apsīša mandāta beigām pēctecis tā arī nebija ievēlēts. Par to būtu jākaunas katram Saeimas deputātam, jo viņi vienkārši nav pildījuši savu Tiesībsarga likumā noteikto funkciju. Otrkārt, kandidātus virzīja nevis Saeimas deputātu grupas, bet politiskās partijas. Politiķi aizgūtnēm runāja par partiju amatpersonu kvotām un par koalīcijas līgumu. Tādā veidā Tiesībsarga likumā noteiktā kārtība tika pabīdīta malā, un skatuve atbrīvojās politisko klaunu izrādei. Patiesībā šo ākstīšanos pat ar klauniem salīdzināt būtu pārāk nekorekti – tas ir drīzāk bērnudārza līmenis, kaut kāda ķildošanās smilšukastē. Runa taču patiesībā ir par salīdzinoši vienkāršu procedūru visai sabiedrībai nepieciešamas amatpersonas iecelšanai. Bet nē, viss ir jāsapolitizē tiktāl, lai pat valdības koalīcijā rastos teju īssavienojums. Vienotība uzmet lūpu par it kā pārkāptu koalīcijas līgumu. ZZS savukārt uzmet lūpu par to, ka partneri uzmetuši lūpu, un pieprasa atvainošanos – jo nekāda pārkāpuma nemaz neesot. Nu un? Kāds jūsu nožēlojamajam, realitātē bezvērtīgajam papīrītim ir sakars tiesībsarga ievēlēšanu? Treškārt, mēs varējām vērot augsta līmeņa tukšmuldēšanas sacensības par tēmu “kādam ir jābūt tiesībsargam un kā interpretēt Tiesībsarga likumā noteiktās prasības kandidātiem”. Te nu katram politiķim bija savas versijas par autoritātes definīciju, par to, vai tiesībsargam jābūt labam vadītājam vai cilvēktiesību ekspertam, kādās aprindās viņam jābūt pazīstamam, utt. Taču ne reizi (!) nemanīju neviena politiķa solījumu – jā, es apņemos cienīt un ieviest dzīvē tiesībsarga atzinumus un padomus, es pats vērsīšos pie tiesībsarga pēc padomiem, es palīdzēšu stiprināt šo institūciju ar saviem vārdiem un darbiem. Man tiešām radās sajūta, ka politiķu izpratnē tiesībsargs būs kaut kāds princis baltā zirgā, kurš ar kaut kādas mistiskas autoritātes zobenu cirtīs gabalos visus cilvēktiesību pārkāpējus un labās pārvaldības zaimotājus. Tikmēr realitātē tiesībsargs tāds Dons Kihots vien būs, ja viņa teikto valsts institūcijas norakstīs tāpat kā Valsts kontroles atzinumus: “Mēs nepiekrītam, jums ir nepareizs skatījums.” Vai nav simptomātiski, ka pats jaunizceptais tiesībsargs apstrīd VK atzinumu par viņa kļūdām iepriekšējā darba vietā?

Filozofs Gajs Debors savā darbā “The Society of the Spectacle” raksta par iluzorās līdzdalības sabiedrību. Viņaprāt, rietumvalstu demokrātija tikai tāda teātra izrāde vien ir. Politiķi šeptējas pa skatuvi, bet vēlētāji sēž zālē un var tikai pasīvi reaģēt uz aktieru izdarībām. Tiesībsarga virzīšana un ievēlēšana, šķiet, nebija nekas vairāk par šādu teātri. Labi, ka mums vēl ir tiesības aplaudēt vai arī skaļi svilpt. Taču vai tā ir demokrātija? Vai jaunais tiesībsargs var atbildēt uz šo jautājumu? Ja viņš nav miris, tad par to vajadzētu būt pirmajam tiesībsarga atzinumam.