EK pamazām tiek attīstīta iniciatīva, kuras nosaukums ir 'Tiesības tapt aizmirstiem' (Right to be forgotten), kas ieviesīs pārmaiņas Eiropas interneta lietotāju ikdienā.
Šī iniciatīva noteiks, ka, ja tiks izdarīts pieprasījums, interneta pakalpojumu sniedzēji, piemēram, Facebook un Google pilnībā dzēsīs jebkuru informāciju par tur esošo lietotāja informāciju, ja vien uz to neattiecas kriminālizmeklēšanas process.
Šie noteikumi attieksies uz visiem online uzņēmumiem, kas darbojas ES teritorijā un gadījumā, ja uzņēmumi nespēs īstenot šādus pieprasījumus, uz viņiem attieksies soda nauda apjomā līdz pat 1 miljonam eiro.
Šeit ir jāatceras, ka informācija par lietotājiem, kas tiek uzglabāta, nereti uzņēmumam nozīmē ļoti daudz, jo piedāvā statistiku par lietotājiem un viņu darbībām, izmantojot attiecīgo produktu. Piemēram, lielākā daļa Facebook peļņas balstās uz informāciju, kas viņiem pieder par lietotājiem un viņu darbībām lapas ietvaros.
Šķiet, ka vislielākais ieguvums no šī likuma būs bērniem un jauniešiem, kuri nereti nepārdomāti ievieto informāciju par sevi internetā. Jo kurš gan nav redzējis aizdomīga, pat erotiska rakstura fotogrāfijas portālā draugiem.lv, kuru autores un galvenās varones ir nepilngadīgas meitenes? Šī būtu iespēja jauniešiem, kas nepārdomāti ievieto fotogrāfijas un informāciju par sevi internetā, iegūt tiesības tapt aizmirstiem tad, ja nākotnē viņi to vēlētos. Jo tas, kas liekas jautri 15 gados, vairs nebūt neliksies jautri 25 gados, un internetam ir labā un sliktā īpašība neko neaizmirst.
Tas ir aktuāli arī tāpēc, ka šodienas darbadevēji un darbinieku atlases uzņēmumi atzīst, ka izmanto interneta meklētāju un sociālos medijus, lai novērtētu darbiniekus. Mēs varam runāt par to, cik tas ir pareizi vai nepareizi – galu galā, mūsu esamībai sociālajos medijos var arī nebūt nekāda sakara ar mūsu profesionalitāti. Tomēr būtu skumji, ja kādam rastos šķērši profesionālas karjeras attīstībai 10 gadus vecu jaunības muļķību dēļ.
Tomēr šī iniciatīva liek arī uzdot jautājumus par to, vai mēs esam ar mieru, ka tiek dzēsta, piemēram, politiķu klātesamība internetā? Piemēram, ja kāds cilvēks iepriekš būtu licis sociālajos tīklos antisemītiska rakstura fotogrāfijas un blogojis par fašismu – vai mēs būtu ar mieru, ka šī informācija tiek dzēsta pēc viņa pieprasījuma tad, kad viņš nolemj kļūt par politiķi?
Turklāt, cik lielā mērā varēs pieprasīt informācijas dzēšanu? Vai varēs pieprasīt, piemēram, dzēst komentārus vai savus ierakstus Vikipēdijā? Cik lielā mērā to varēs realizēt forumi vai ziņu lapas, kuras ir pastāvējušas gadu desmitiem? Un vai viņi sev nepaturēs lapas backup failus tā vai citādi?
Kopumā man šķiet, ka šīs ir stāsts par to, kam pieder interneta saturs – lapai, uz kuras tas ir izvietots, vai arī cilvēkiem, kas to tur ir izvietojuši?
Lūk arī jautājums portāla lasītājiem – kā Jūs domājiet, vai interneta lietotājiem būtu jādod tiesības tapt aizmirstiem?