Tiesības neizvēlēties 4

Lielbritānijas parlamenta komiteja atzinusi, ka politiskās reklāmas aizliegums ierobežo naudas apjomus, ko partijas tērē, un tādejādi samazina nepieciešamību pēc naudas. Tas politiķiem ļauj koncentrēties uz savu pienākumu veikšanu, nevis ziedojumu vākšanu

Iesaki citiem:

Atceroties bērnības teicienu, gribas sacīt – par to, cik lielā mērā nauda ietekmē partijas veiksmi vēlēšanās, vēl zinātnieki strīdas.

Pērn pašvaldību vēlēšanās Tautas partija iztērēja visvairāk, tomēr “visgardākajā” pašvaldībā Rīgā lielāko kumosu neieguva. Pasaulē ir piemēri gan vienam, gan otram iznākumam. Piemēram, 1979. gadā ar reklāmas aģentūras Saatchi&Saatchi palīdzību veiksmīgi darinātā Lielbritānijas Konservatīvo vēlēšanu kampaņa vainagojās panākumiem, tā tiek minēta kā viena no “brīnumdakteru” zvaigžņu stundām. Vācijā tiek uzskatīts, ka franču uzņēmumam Elf iegādājoties ķīmijas rūpnīcu bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas pilsētā Loinā, ar Francijas prezidenta Širaka palīdzību Vācijas kancleram Kolam tika nodrošināts pietiekams finansējums, lai panāktu Kristīgo demokrātu uzvaru 1994. gada vēlēšanās, kas citādi nebūtu iespējama. Vienlaicīgi, Leiboristi pirms Lielbritānijas parlamenta vēlēšanām 1997. gadā iztērēja uz pusi mazāk nekā Konservatīvie, tomēr uzvarēja ar pārliecinošu vairākumu.
Lielbritānijas Sabiedriskās dzīves standartu komiteja 1998. gadā atzina, ka neviens patiesībā nezina, kā un cik lielā mērā politiskā reklāma ietekmē partiju panākumus vēlēšanās, tomēr ir skaidrs – politiskās partijas tic, ka vēlētāju izvēli tā ietekmē, tas nozīmē, ka “reklamēties un tērēt cik daudz vien iespējams, ir spēlēt drošu spēli”[1]. Bagātīgus reklāmas tēriņus paģērē veselais saprāts, starp partijām radot tādu kā aukstā kara bruņošanās sacensību.


Lielbritānijā spēle ir lēta

ASV un Lielbritānija lielā mērā ir līdzīgas – tās ir uz anglosakšu principiem balstītas demokrātijas, kas atzīst liberālu pieeju ekonomikas funkcionēšanai, noraida pārmērīgi lielu valsts lomu un politisko partiju konkurencē ievēro “uzvarētājs saņem visu” principu. Ne ASV, ne Lielbritānijā valsts finansējumu politiskajām partijām nepiešķir. Tomēr, ja salīdzinām ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņai 1996. gadā iztērēto ar Lielbritānijā 1997. gada parlamenta vēlēšanām tērēto, summas atšķiras iespaidīgi. ASV iztērēti 2,6 miljardi ASV dolāru, Lielbritānijā – 30 miljoni ASV dolāru, tātad Lielbritānijā iztērēts 87 reizes mazāk. Pat ņemot vērā faktu, ka ASV ir četras ar pusi reizes vairāk iedzīvotāju un milzīga teritorija, atšķirība joprojām ir iespaidīga.


Apmaksātas reklāmas aizliegums

No “cienījamām” demokrātijām apmaksāta politiskā reklāma elektroniskajos masu medijos ir aizliegta Beļģijā, Čehijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Zviedrijā, Šveicē un Lielbritānijā. Visās šajās valstīs TV un radio kanāli politiskajām partijām izteikšanās iespēju nodrošina par brīvu. Lielbritānijā likumā nav noteikts, ka partijas jānodrošina ar bezmaksas raidlaiku, tas notiek pēc TV un radio brīvas izvēles. Piemēram, 1997. gada kampaņas laikā gan Konservatīvie, gan Leiboristi attiecīgi saņēma 10x5 minūtes brīvu TV raidlaiku. Jāatzīst, ka vienošanās par labu apmaksātas politiskās reklāmas aizliegumam elektroniskajos medijos parasti notiek valstīs, kur ir labi iedibinātas sabiedriskās televīzijas un radio tradīcijas, kur valda uzskats, ka TV un radio ir arī cita, ne tikai naudas pelnīšanas funkcija.

Apmaksātas reklāmas aizlieguma saknes Lielbritānijā meklējamas jau divdesmitajos gados, kad sākotnēji jebkādas reklāmas aizliegums tika noteikts sabiedriskajā televīzijā un radio BBC. Vēlāk, 1954. gadā, Televīzijas likums politiskās reklāmas aizliegumu attiecināja arī uz jaunajām, neatkarīgajām televīzijām. Interesanti, ka visas trīs ievērojamākās partijas – Konservatīvie, Liberālie Demokrāti un Leiboristi atzīst šādu sistēmu par labu esam, uzskatot, ka “tā ir mūsu sistēmas īpatnība, kas ir ļoti pozitīva”[2]. Kopsummā Lielbritānijas parlamenta Sabiedriskās dzīves standartu komiteja 1998. gadā atzina, ka politiskās reklāmas aizliegums ierobežo naudas apjomus, ko politiskās partijas tērē un tādejādi samazina nepieciešamību pēc naudas. Tas politiskās partijas vadītājam dod iespēju koncentrēties uz savu pienākumu veikšanu, nevis ziedojumu vākšanu[3].


Izvēles brīvība no otras puses

Arguments, kas parasti tiek minēts pret apmaksātas politiskās reklāmas aizliegumu skan, ka šāds aizliegums ierobežo partiju izvēles brīvību komunicēt ar vēlētāju sev tīkamā veidā. Lielbritānijā gan partijas, gan sabiedrība ir vienisprātis, ka vēl svarīgākas nekā partijas tiesības ir indivīda tiesības netikt šturmētam ar naudīgu politisko partiju propagandu visvairāk skatīto raidījumu laikā.

Nereti tiek minēts, ka šāda pretkonstitucionāla norma iespējama, jo Lielbritānijā, nav konstitūcijas, kas, līdzīgi kā ASV, pasludinātu vārda brīvības svētumu. Lielbritānija tomēr ir pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, kuras 10. pantā paredzēta vārda brīvība, bet Eiropas Cilvēktiesību tiesas Cilvēktiesību komiteja 1971. gadā ir atzinusi, ka “jau pats licences izsniegšanas fakts nozīmē, ka valstij ir iespējams noteikt TV un radio raidīšanas ierobežojumus”. Tāpēc var uzskatīt, ka vienošanās par to, vai apmaksātu politisko reklāmu var aizliegt, lielā mērā atkarīga no valsts politiskās kultūras. Piemēram, Lielbritānijā, kur sabiedriskajiem medijiem vienmēr ir bijusi liela loma, tos pakļaut šādai regulācijai šķiet dabiski, kamēr ASV, kur visi mediji ir privātīpašumā, šāds aizliegums šķiet neiespējams.


Politiskās komunikācijas kvalitāte

Tiek uzskatīts, ka politiskā reklāma televīzijā politikas procesam piešķir banalitātes garšu. Parādot 10 – 25 sekunžu rullīti, kas reklamē attiecīgo partiju, politiskais vēstījums tiek noreducēts līdz minimumam – tam jābūt vizuāli viegli uztveramam un simbolu valodā pasniegtam.

Vairāki politiskās komunikācijas pētnieki satraukumā konstatē, ka vēlēšanu kampaņas visā demokrātiskajā pasaulē “amerikanizējas” – tās kļūt uz personībām centrētas, partiju – vēlētāju komunikāciju nomaina sabiedriskās domas aptauju analīzes, panākumi atkarīgi no attiecīgās partijas vizuālā tēla un naudas daudzuma, ko partijas iegulda reklāmas kampaņā. Savukārt pētniece Pippa Noris norāda, ka nepieciešams izšķirt uz televīziju un uz avīzēm centrētas kampaņas, piedēvējot Lielbritānijai pēdējo modeli. Lielbritānijā partijas joprojām asociējas ar to ideoloģiskajām nostādnēm un ne tik daudz ar konkrētiem kandidātiem. Izskaidrojums tam meklējams apstāklī, ka, nepastāvot iespējai uzrunāt velētāju ar reklāmas klipa palīdzību, partijas daudz aktīvāk strādā pie savas pozīcijas paušanas laikrakstos, veidojot argumentētu politisko piedāvājumu.

Ņemot vērā to, ka Latvijā sabiedriskajam radio un TV ir labas tradīcijas, atceroties, ka aptuveni 80 procenti no visiem iedzīvotājiem pauž uzticību televīzijai un radio, kamēr politiskajām partijām uzticas tikai 10 procenti, neredzu iemeslu, kāpēc Latvijā nevarētu sākties nopietna debate par apmaksātu politisko reklāmu ierobežošanu vai aizliegšanu elektroniskajos medijos.
_________________
Atsauces

[1] Fifth Report of the Committee on Standards in Public Life “The funding of political parties in the United Kingdom, October, 1998

[2] Turpat

[3] Turpat

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

zinitis 04.06.2002 09:28
raksts jau labs... bet nevajag aizmirst, ka katra sistēma kādam dod vai liedz priekšrocības. parasti attiecīgie ierobežojumi arī ir politiskas cīņas rezultāts. šobrīd reklamēšanās aizliegums latvijā priekšroku dotu atklātiem populistiem - kurš saprātīgs cilvēks to vēlas?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


rita_ripo 03.06.2002 18:08
Nuja, un tad arī Rīgas pilsētas izpilddirekcijai nebūtu tik ļoti jātērējas, Dobelim reklāmas kamaņu apmaksājot un pie tam to no viņa slēpjot.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


inta 03.06.2002 14:45
Labs raksts, patiešām gribētos, lai sāktos nopietna diskusija, kuras rezultāta sākumā vismaz tiktu samazināts laiks, kurā drīkst rādīt politiskās reklāmas, bet uz pašvaldību vēlēšanām varētu tas aizliegt pavisam. Lai deputāti izvēlas tiešo komunikāciju ar vēlētaju. turklāt vēlama ir situācija, ka beidzot vēlētājs balso par partijas programmu, nevis par to reklāmas rullīti, kas labāk paticis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


oss1 30.05.2002 18:12
Labi

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

2006.gada Saeimas vēlēšanas medijos: partiju reprezentācija un slēptā reklāma (pētījums) 0 Autors:Anda Rožukalne, Tatjana Hanova, Marks Jermaks, red.Lolita Čigāne

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

2006.gada Saeimas vēlēšanas medijos: partiju reprezentācija un slēptā reklāma 0 Autors:Anda Rožukalne, Tatjana Hanova, Marks Jermaks, red.Lolita Čigāne