Foto: Jackie Bettinger
"Īsās" vēlēšanu programmas neapelē pie vēlētāju intelekta. Tās gan bieži norāda uz patiesām problēmām un trūkumiem un sola tos pārvarēt, bet nepietiekami pasniedz un skaidro uzskaitīto problēmu un trūkumu izcelsmi un pasākumus to pārvarēšanai. Pie varas esošie uzsver sevis paveikto, bet attiecībā uz nepabeigto un neuzsākto it kā lūdz vēlētāja uzticēšanos nākotnē. Līdzšinējā opozīcija, kā arī pēc likumdevējvaras kārojošie spēki tipiski attēlo esošo varu krāsās, kas izvēlētas zemisku emociju uzvandīšanai, un viņu solītā nākotne ir kails apgalvojums. Tā kā problēmu un trūkumu gana, ne par vienu no tiem katra partija nespēj plaši izteikties izraudzītajā veidā.
Tā divdesmit 8.Saeimas vēlēšanām reģistrētās “īsās” programmas kopumā pievērš samērā maz uzmanības tiesu varas un iekšējās drošības jautājumiem. Piedāvātajā virā biezumus grūti saskatīt.
Valdošajā koalīcijā esošā apvienība, partija un savienība sola “palielināt algas policijā, prokuratūrā un tiesās”, “atbrīvoties no nejēgām, slaistiem un kukuļņēmējiem” un “uzlabot iedzīvotāju drošību” (TB/LNNK), “turpināt policijas finansējuma palielināšanu, kas ietver sevī arī policistu algu palielināšanu” un “pilnveidot tiesu procesu, lai nodrošinātu vienkāršu un īsāku civillietu izskatīšanu un taisnīga lēmuma ātru pieņemšanu” (TP) jeb neko (LC). Tāpat dzīvotnespējīgā koalīcijas drumstala (JP), kurai bija pasviesta Tieslietu ministrija, protams, pati par nākotni nerunā. Bet arī par JP pēcteci uzskatītā Latvijas Pirmā partija nepiedāvā nevienu konstruktīvu ideju, bet murmina par “nesaudzīgu vēršanos pret visām negācijām.”
7.Saeimas opozīcijas partijas un savienība sola “palielināt policijas un tiesu finansējumu” un “apkarot noziedzību, lai paaugstinātu iedzīvotāju drošību” (PCTVL), “tiesību aizsardzības iestādēm – nepieciešamo finansējumu, augstākas algas un sociālās garantijas, apkarot korupciju un nekompetenci, pārvēlēt tienešus reizi četros gados” un “nodrošināt iecirkņu inspektoru darbu, veidojot iecirkņu punktus” (LSDSP), un “vērtēt policijas darbību proporcionāli atklātiem noziegumiem” (SDS).
Vairums pārējo partiju dod solījumus, kas tāpat neizceļas ne ar radošu domu, ne konkrētību. Stila ziņā gan izceļas Jaunā laika programma, kas uzbur aizkustinošu nākotnes vīziju turpat vai bībeliskā izteiksmē: “Tev vairs nebūs jābaidās iziet no savas mājas. Likumam Latvijā būs reāla vara. Policija aktīvi vērsīsies pret narkotiku tirgoņiem un citiem noziedzniekiem. Vainīgie saņems bargus sodus, jo tiesās strādās tikai godīgi tiesneši.” Krievu partija sola “izveidot vienotu un efektīvu drošības un kārtības sistēmu Latvijā” un Progresīvā centriskā partija – “vienkāršot tiesu darbu kontrabandas apkarošanā”. Brīvības partijas darba virziens iekšējās drošības jomā būšot “dubultot finansējumu tiesībsargājošām struktūrām, lai nodrošinātu tās ar mūsdienu prasībām atbilstošu atalgojumu un materiāli tehnisko bāzi”. Politiskā apvienība “Centrs” uzskata, ka “palielināma Valsts prezidenta loma likumdošanas, izpildu un tiesu varas darbības koordinēšanā, īpaši drošības jomā”. Partija “Mūsu zeme” “likvidēs organizēto noziedzību un narkotiku izplatīšanu, veicot radikālas reformas tiesībsargājošās iestādēs”. Latgales gaismas programmā iekļauta “sabiedrības pasargāšana no noziedzības un terorisma, optimizējot policijas un tiesībsargājošo iestāžu struktūru un likvidējot dublējošas institūcijas”, kā arī “iedzīvotāju tiesību aizsardzība, palielinot valsts finansējumu aizstāvībai”.
Par tiesu varas un iekšējās drošības problēmām klusē atlikušās piecas “īsās” programmas, tajā skaitā visai populārā Zaļo un Zemnieku savienības programma.
Priekšvēlēšanu solījumiem ir nozīme, ja tie, pirmkārt, attiecas uz problēmām, kas vēlētāju skatījumā skar viņu intereses, un, otrkārt, piedāvā risinājumus, kas vēlētājos rezonē. Dažas no minētajām programmām atsvaidzina tautā ieviesušos pārliecību par tiesībsargājošo iestāžu darbinieku negodīgumu, neprasmi un nespēju efektīvi darboties. Vairākās citās programmās tiesībsargājošo iestāžu nelabvēlīgs raksturojums ir neizteikts pieņēmums. Bet par spīti tam, izvēlētais risinājums abos gadījumos ir lielākoties viens un tas pats – dāsnāks finansējums. Būtu savādi, ka šādi izteikts programmas punkts pienestu vēlētāju balsis. Turpretim gadījumos, kur programmas piedāvā nespecificētas institūcionālas reformas, vienlaicīgi solījumi palielināt finansējumu varētu arī netikt uztverti kā apņemšanās pacelt “nejēgu, slaistu un kukuļņemēju” dzīves līmeni. Daudz kas atkarīgs no ikviena vēlētēja izpratnes, gribas un iespējas noskaidrot, ko slēpj gleznainie vispārinājumi.
Piemēram, LSDSP tiekšanās pārvēlēt tiesnešus reizi četros gados ir konkrēts priekšlikums, kam varētu būt noteikts skaits karstu atbalstītāju. Bet, lai ieviestu LSDSP izdomāto kārtību, būtu jāgroza Satversme. Pirms atkal ķeras pie Latvijas valsts pamatakmeņu stumdīšanas, vajadzētu reiz rūpīgi apsvērt kārtējā ierosinājuma blakus sekas uz tiesnešu neatkarību, tiesu politizēšanu un jaunizglītotu, spējīgu juristu piesaistīšanu tiesu darbam. Protams, “īsas”, viegli pāskatāmas vēlēšanu programmas nav domātas rūpīgai svēršanai.
“Garās” partiju programmas, ja nav novecojušas, ir cita lieta. Neskatoties uz to, vai sevišķi izgatavotas kārtējām vēlēšanām, vai kā partijas ideoloģijas vispārējas deklarācijas, “garās”programmas visumā ne tikai runā par mērķiem un “virzību”, bet nereti arī apņemas veikt rindu sīkāk aprakstītu pasākumu.
Piemēram, kamēr LC “īsā” programma klusē par tiesu varu, LC “garā” programma atbalsta, starp citu, neatkarīgu institūciju tiesnešu disciplinārlietu izskatīšanai, zvērinātu tiesu izpildītāju institūtu, tiesnešu palīgu institūta ieviešanu visās tiesās, tiesu prakses publiskošanu, tiesnešu vietu skaita palielināšanu apgabaltiesās un rajonu tiesās, kurās ir daudz izskatāmo lietu, vienošanās iespēju plašāku izmantošanu civilprocesā un kriminālprocesā un pirmsstrīdu izskatīšanas institūciju izveidošanu. Partija Jaunais laiks arī iestājas par zvērinātu tiesu izpildītāju institūtu un, bez tam, vistiešāk un pārliecinošāk uzsver nepieciešamību “ieviest tiesu varas pilnu pašpārvaldi”, lai palielinātu tiesu varas neatkarību, tai skaitā finansiālo.
TP deleģētu “vienkāršāku juridisku jautājumu” izlemšanu notāriem, sabalansētu tiesnešu un notāru skaitu un ekonomisko aktivitāti reģionos, sašaurinātu iespējas novilcināt un atlikt civillietu izskatīšanu, ieviestu tiesnešu kandidātu izvēli konkursa kārtībā un tiesnešu kvalifikācijas eksāmenus un gādātu, lai visi tiesas spriedumi būtu pieejami internetā. Savukārt LSDSP zinātniski pamatotais programmatiskais modelis un mobilizācijas plāns prasa ieviest tiesībsargājošo institūciju vadītāju rotāciju ik pēc pieciem gadiem (pārceļot darbā uz citu reģionu, līdzvērtīgā vai augstākā amatā, nodrošinot sociālās garantijas). Tas pats modelis diktē, ka “jāpārdomā iespēja tiešās vēlēšanās ievēlēt ģenerālprokuroru, apgabala prokurorus un visu līmeņu tiesnešus.” Dažas lappuses tālāk šī ideja jau ir pārdomāta un partija secina, ka jāpāriet “pie katrus trīs gadus pārvēlējamas tiesnešu sistēmas (kā Šveicē)”.
Pārejā no totalitāras iekārtas uz sabiedrību, kuras politiskās, saimnieciskās un tiesību sistēmas aksioma ir brīvs indivīds, institūcionālo formu pārveidošana aizsteidzas tālu priekšā cilvēku spējām tās saprātīgi un efektīvi izmantot. Cilvēka tiesību un drošības aizsardzība nevar attīstīties daudz straujāk par visas nācijas tiesisko kultūru. Var jau pieņemt likumu pārorganizēt padomisko divpakāpju tiesu sistēmu pēc pirmskara Latvijas trīspakāpju sistēmas parauga. Diemžēl, pēc pārorganizēšanas nekas cits neatliek, kā atstāt padomiskos tiesnešus līdzšinējos kabinetos, kuru durvis gan rotā jaunas plāksnītes. Policistu nacionālās formas negarantē demokrātisku saturu. Paaudžu maiņa ir lēns process. Un tomēr, pārmaiņas pastāvīgi jāveicina, nemitīgi jācenšas kaut pēc niecīgiem uzlabojumiem, un ikviens panākums jāatzīst un jāsumina.
Līdz šim Latvijā sasniegtais, kā arī vēlēšanu karstumā sasolītais, manuprāt, jāvērtē no šī redzespunkta. Pat vissirsnīgāk iecerētie un visgodprātīgāk virzītie pasākumi ne vienmēr izdosies. Panaceju nav.
Algas un sociālais nodrošinājums tiesnešiem un policistiem pakāpeniski un jūtami jāpaaugstina, bet zināmā sasaistē ar kompetences celšanu un iekšējās disciplīnas īstenošanu. Jau uz mūžu ieceltie tieneši, kā arī tie, kurus iecels uz mūžu tuvākajā nākotnē, varbūt nekad nesasniegs vēlamo kompetences līmeni. Bet viņi ir viss, kas Latvijai pašreiz ir un vēl kādu laiku būs. Ar īstenību jāsamierinās un esošais jāmēģina prasmīgāk izmantot. Jauna domāšana vajadzīga, lai to paveiktu Satversmes ietvaros un mazinātu līdzekļu izniekošanu. Piemēram, visu, izņemot slēgtās sēdēs pasludināto, tiesu spriedumu neierobežota pieejamība veicinātu tiesu darba kvalitātes apzināšanu. Beidzot, visu vispārējo tiesu pilnīga atdalīšana no Tieslietu ministrijas un apvienošana tiesu varas pašpārvaldē ar tiesībām izstrādāt savu budžetu tiešai iesniegšanai Ministru kabinetam, manuprāt, ir vissvarīgākais, kas tiesu varas jomā būtu jāpaveic 8. Saeimai. Šinī gadījumā tiesu varas institūcionāla nostiprināšana veicinātu citu problēmu pakāpenisku risināšanu.
Kopsavilkumā teiktais vistuvāk sakrīt ar Jaunā laika, Latvijas ceļa un Tautas partijas nostādnēm šeit apskatītajās programmās.