Daži argumenti kāpēc nepiekrītu profesoram. Mierinu uzreiz. Šis viedoklis nav par augstāko izglītību, bet par politikas kvalitāti.
Nesen konferencē tika demonstrēts šāds grafiks un vēl daži, kurus Jūs varat noskatīties „videorullītī”. Prezentācija nav zinātnisks darbs, bet tas neizslēdz nepieciešamību un vajadzību norādīt informācijas avotus, lai klausītāji varētu iepazīties ar visu informāciju. Piebildīšu, ka profesors savā prezentācijā izmantoja modificētu informāciju, kas publicēta ES 2012.gada pārskatā par ES sociālo attīstību un ir pieejama arī plašām tautas masām.
Prezentētāja pavadošais komentārs bija aptuveni šāds, – lūk!, kāda laba ir situācija Latvijā ar augstāko izglītību, jo atšķirības bezdarbnieku īpatsvarā ar augstāko vai ar vidējo izglītību ir vienas no lielākajām starp Eiropas Savienības valstīm. Tātad bezdarba ziņā nav ko pārmest augstākai izglītībai. Grūti noliegt faktus, ka tieši 2012.gadā Latvijā, Lietuvā un arī Īrijā, Spānijā atšķirības starp šiem līmeņiem bija vislielākā. Kopējais bezdarbnieku ar augstāko izglītību salīdzinoši īpatsvars ir neliels, zem ES vidējā. Vienai otrai TW personībai pat asara noritēja pār vaigu, noelšoties par Latvijas augstākās izglītības izcilo veikumu.
Lai arī esmu slinks, tomēr saņēmos pārbaudīt informāciju EUROSTAT’a (tabulas kods – [lfsa_urgaed] ) un novērtēt dinamiku, lai „atklātu” situāciju, kad ar augstāko izglītību „viss bija slikti”. Ilgi nebija jāgaida. Vadoties pēc profesora loģikas 2006 – 2008.gadam augstākās izglītības jomā bija „katastrofa”, jo tad plaisa starp bezdarbniekiem ar augstāko izglītību un bez augstākās izglītības bija būtiski zemāka un pat mazāka nekā vidēji ES valstīs. (1.attēls). Tas nozīmēja, ka iespējas atrast darbu cilvēkiem ar augstāko vai vidējo izglītību bija aptuveni vienādas. Rādītāji un līmeņi būtiski neatšķīrās no ES vidējiem rādītājiem un neatšķīrās ar no kaimiņvalstu identiskiem raksturlielumiem. Šeit arī asara noritēja man, ar šausmām atceroties šos “briesmīgās lejupslīdes laikus” augstākās izglītības jomā.
Tātad, 2012.gadā, pateicoties kādai „neredzamai rokai” situācija strauji ir mainījusies. Divu – trīs gadu laikā ir sasniegti prātam neaptverami panākumi. Es kā profāns atļaušos uzdot jautājumu, – varbūt profesoram tomēr nav taisnība? Iespējams, ka attēls norāda uz ko citu, – kāds ir kopējais darbaspēka pieprasījums ekonomikas izaugsmes un krīzes gados? Iespējams, ka straujās izmaiņas cilvēkiem, kuriem ir augstākā izglītība zaudējot darba vietas liecina par augstākās izglītības kvalitātes vājumu Latvijā, atšķirībā no kaimiņvalstīm (2.attēls). Kā mēs redzam, situācijas dinamika Latvijā un kaimiņvalstīs būtiski atšķīrās. Ja Lietuvā un Igaunijā cilvēki ar augstāko izglītību labāk saglabāja rūkošās darba vietas, tad Latvijā cilvēki šīs iespējas zaudēja vairāk un ātrāk. Iespējams, ka izmaiņas var “norakstīt” uz ekonomiskās krīzes dziļumu.
Bet tas liek uzdod jautājumu, – kāda tad ir mūsu augstākās izglītības kvalitāte, ja ekonomiskā stresa apstākļos, tā nesniedz tik nepieciešamo drošības sajūtu. Pēc krīzes posmā, protams, ka vieglāk un straujāk darba tirgū atgriežas cilvēki ar augstāko izglītību. Tas ir dabisks process. Tas liecina, ka vispirms brīvajās darba vietās tiek pieņemti cilvēki, kuriem ir relatīvi augstāks izglītības līmenis. Tas nav kvalitātes, bet pieprasījuma elastības jautājums. Protams, ja uz augstāko izglītību skatās tikai no „darba roku” skatu punkta.
Piekrītot, ka Latvijā pasaules finanšu krīze bija dziļāka. Tomēr no visām Baltijas valstīm, bezdarba pieaugums tieši Latvijā un tieši cilvēkiem ar augstāko izglītību bija visstraujākais, samazinoties starpībai ar bezdarbniekiem ar vidējo izglītību? Vai arī tas liecina par izcilu augstāko izglītību? Vadoties pēc profesora loģikas, – ja samazinās atšķirība starp abām bezdarbnieku kategorijām, – tad jā! Tomēr šķiet ka pareizāka atbilde ir pieprasījuma „galā”. Pēc krīzes situācijā, kad darbaspēka pieprasījums ir pieaudzis (iespējams, pieaugot arī pieprasījumam pēc sociālām prasmēm un kompetencēm) cilvēkiem ar augstāko izglītību ir vieglāk atrasts darbu. Šie cilvēki vieglāk pielāgojas darba tirgus pozitīvajām izmaiņām. Tomēr tikai izglītības kvalitāte ir tā, kas pasargās no darba zaudēšanas smagākajos krīzes posmos. Negatīvo izmaiņu loģika ir savādāka nekā pozitīvo izmaiņu faktoriem. Iespējams ka izglītības kvalitāte ir tā, kas palīdz pārdzīvot “grūtos laikus”, bet spēja ātri piemēroties sniedz priekšrocības “labajos laikos”. Ideāli, ja izglītības kvalitāte būtu sasaistīta ar izglītības “neredzamo pusi” – izglītoto personu sociālo kompetenci. Tas ļautu būt spēcīgiem ne tikai “pēc krīzes”, bet arī “krīzes laikā”.
Zinātnieka darba nav viegls un pateicīgs. Un pats ļaunākais, ja kāds uzdrošinās apstrīdēt novērojumu kvalitāti. Vēl šausmīgāk, ja tas tiek darīts ar plašākā kontekstā. Pavisam neomulīgi ir, ja kāds iedrošinās saistīt izpētes atbilstību un politikas kvalitāti un definēt principus, kā zinātni integrēt politikas plānošanā. Balsis, kas saka „rokas nost no zinātnes” atskan arvien biežāk, liedzot pat komentēt zinātnes pienesumu. Man šķiet ka tas nav visai labi. Bet tā jau ir cita saruna un tēma. Ceru ka līdz tam laikam Doma laukumā uz sārta nebūšu sadedzināts.
Esmu par labu zinātni labā politikā, tāpēc atļaujiet man neticēt visam ko saka.