Atslēgvārdi:

Tibeta un Eiropas konstitucionālais ierocis 1

Atliek cerēt, ka Ķīnas valdība spēs saprast, ka tāda sistēma, kas pieļauj opozīciju, var atrast paliekošus risinājumus, bet tāda, kas pati savus pilsoņus uztver ar aizdomām, tādus neatradīs nekad.

Iesaki citiem:

Kad martā Lhasā un citviet pēkšņi pieņēmās spēkā tibetiešu protesti, Ķīnas valsts uz to reaģēja ar niknu retoriku, atkārtojot argumentus, ka Ķīnai pieder suverēnas tiesības uz Tibetas teritoriju, bet tibetieši atbildēja ar spēcīgiem pretargumentiem, pieprasot tiesības uz pašnoteikšanos. Abām pusēm savu argumentu pamatojumam vitāli svarīgas ir vēsturiskas atsauces un pierādījumi. Bet cik lielā mērā vēsture palīdz pamatot vienu vai otru viedokli?

Viens veids, kā meklēt atbildi uz šo jautājumu, ir aplūkot šodienas politiskās pretenzijas uz Tibetas teritoriju, par pamatu ņemot konfliktējošo pušu izpratni par suverenitātes ideju. Varētu teikt, ka šāds skatījums uz problēmu apgrūtina abu pušu politiskos argumentus. Piemēram, 20.gadsimta sākumā tibetieši izmantoja Ķīnas pilsoņu karus, lai padzītu ķīniešu amatpersonas un armiju no savas teritorijas un padarītu Tibetu par de facto neatkarīgu valsti. Šāds stāvoklis turpinājās no 1913. līdz 1949. garam. Taču šajā laika posmā Tibeta kā neatkarīga valsts netika plaši atzīta un Ķīnas pretenzijas uz politisko virskundzību tā arī palika de jure neapstrīdētas. Tādēļ var teikt, ka Ķīna saglabāja vēsturiskās un likumīgās tiesības uz Tibetu.

Vienlaikus Ķīnas politiskā kontrole pār Tibetu nebija absolūta. Tibetai bija īpaša vieta Ķīnas dzīvē, jo tās imperatori nereti bija budisti, kuri turklāt saskatīja tibetiešu lamās vērtīgus sabiedrotos centienos savaldīt mongoļu budistus. Šīs attiecības atgādināja formulu patrons-priesteris, tām bija reliģisks, simbolisks un politisks satvars — kaut kas grūti savienojams ar tik absolūtiem jēdzieniem kā suverenitāte un neatkarība[1].

Tas, ka ķīnieši lika lietā Eiropas koncepciju par absolūto suverenitāti, piešķīra šīm attiecībām papildu svaru. Šeit loma bija diviem faktoriem — Ķīnas nacionālisma pieaugumam 20.gadsimta sākumā un britu-indiešu mēģinājumiem atrast apzīmējumu Ķīnas-Tibetas attiecībām, izmantojot eiropiešu terminoloģiju.

Tādēļ ķīniešu kontroli pār Tibetu var uztvert caur divām dažādām imperiālām trajektorijām — ķīniešu un rietumu. Tas, ka Ķīnas Tautas Republika (ĶTR) koncentrējas uz vēsturiski-imperiālajām saiknēm, lai leģitimizētu savu kontroli pār Tibetu, bet vienlaikus izmanto moderno Eiropas suverenitātes koncepciju, parāda to, cik nozīmīga ir rietumu imperiālā trajektorija modernās Tibetas "aprakstā".



Nacionālās apziņas kodols

Tibetiešu tautība jau kopš pašiem pirmsākumiem ir veidojusi mūsdienu ķīniešu nacionālās apziņas kodolu — kopā ar han, hui, manču un mongoļiem. Vienlaikus rietumu (Eiropas, Amerikas un šajā kontekstā arī Japānas) imperiālisma ietekmes un Ķīnas kā "varenas senas civilizācijas" apziņas kombinācija padarīja ķīniešu nacionālismu ļoti jūtīgu pret jebkādiem izaicinājumiem tā iedomātajam kolektīvismam. Tādējādi tibetieši kļuva par mūsdienu ķīniešu nacionālisma un nacionālās valsts neatņemamu daļu jau ilgi pirms Tibetas militārās "atbīvošanas" 1950.gadā un "septiņpadsmit punktu līguma"[2] 1951.gadā. Plašāk raugoties, šodienas Ķīnas režīms izmanto nacionālismu kā pamata līdzekli savas varas leģitimizācijai un cenšas kombinēt autoritāru kontroli ar kapitālistisku ekonomisko praksi, tādēļ tas nevar neciest no paranojas par etno-nacionālismu, kas iegūst politisku formu, vai tas būtu Tibetā vai kur citur.

Britu imperiālistiskās aktivitātes Tibetā arī spēlējuša būtisku lomu ķīniešu attieksmes maiņā pret Tibetu. Konkrēti, Janghasbenda invāzija[3] 1903. — 1904. gadā bija tā, kas Ķīnas elitei lika akūti izjust savu ievainojamību, to, cik tā ir neaizsargāta pret nedraudzīgiem spēkiem dienvidos, aiz Himalajiem. Viszīmīgākais britu imperiālās politikas aspekts, kuru Ķīna izmantoja 20.gadsimta pirmajā pusē, bija formula "ķīniešu valdīšana — tibetiešu autonomija". Taču šī izskaitļotā stratēģiskā liekulība — stiprināt Tibetas politiskā statusa nenoteiktību, neturpinājās ilgi.

40.gadu beigas šajā ziņā bija būtisks laika posms. Britu karaspēka izvešana no Indijas 1947.gadā un komunistu uzvara pilsoņu karā noveda pie tā, ka pēc 1949.gadā Ķīnā parādījās stabila valdība. Šo notikumu summa nozīmēja, ka formulai "ķīniešu valdīšana — tibetiešu autonomija" bija jāmainās. Ķīnai, kura bija saglabājusi suverenitāti pār Tibetu kopš 20.gadsima sākuma, tagad bija militārs spēks, lai savas pretenzijas iedzīvinātu un (Ķīnas uztverē) "atbrīvotu" Tibetu. Beidzoties impērijas laikmetam Indijā, Lielbritānija vairs neuzskatīja Tibetu par stratēģiski svarīgu.



Eiropas suverenitātes ideja

Indija, neatkarības sākumposma anti-imperiāliskā nacionālisma dzīta, uzskatīja Tibetu par britu imperiālisma palieku un tādēļ bija gatava atzīt Ķīnas kontroli pār to, neapzinādamās, ka tā līnija, kuru Indija uzskatīja par nemainīgo robežu, patiesībā bija radusies, pamatojoties uz britu Indijas un Tibetas vienošanos (Simla Agreement), kuru Ķīna sākotnēji parafēja, bet vēlāk noraidīja kā netaisnīgu. Tādēļ Indijas akcepts Tibetas iekļaušanai Ķīnas teritorijā aktualizēja robežas jautājumu starp Indiju un Ķīnu.

Tibetiešu novēlotie mēģinājumi 40.gadu beigās iegūt starptautisku atbalstu un tās neatkarības atzīšanu nevainagojās panākumiem. ĶTR pabeidza Tibetas kā Ķīnas ģeopolitiskās identitātes "aprakstīšanu" (Tibeta kā autonoma, bet neatņemama Ķīnas sastāvdaļa), izmantojot visspēcīgāko Eiropas konstitucionālo ieroci, proti, suverenitātes ideju. Būtībā Tibetas ģeopolitiskā identitāte no "valdīšana-autonomija" pārtapa par "suverenitāte-autonomija". Tā bija Ķīna, ne Tibeta, kas konstatēja, ka suverenitātes ideja ir ļoti noderīga tās interesēm un ambīcijām.

Stāsts par to, kā "Tibetas jautājums" nonāca divu konkurējošu suverenitātes un autonomijas izpratņu lauciņā, skaidri parāda, ka postkoloniālās pasaules politisko problēmu sarežģītā daba ir saistīta nevis ar vēsturisko naidu vai "fundamentālajām" kultūru atšķirībām, bet gan ar citiem faktoriem. Suverenitātes un nacionālisma idejas dzimušas rietumos, bet ne-rietumu aktori ir tās jau ilgstoši pielietojuši, lai mainītu paši savu izpratni par politisko kopienu[4].

Šajā gadījumā "tradīcija" tiek izmantota kā resurss, kas balsta pretenzijas un modernu valstiskumu. Tiem, kas, gluži kā tibetieši, kritiskajā dekolonizācijas brīdī nonāca zaudētājos, ir grūti izvirzīt pārliecinošas pretenzijas uz sevis kā neatkarīgas nacionālas valsts atzīšanu. Tas var izdoties tikai tad, ja sabrūk valsts-virskungs vai ja citas ietekmīgas valstis atbalsta atdalīšanos. Tibetas gadījumā ne viena, ne otra iespēja nav realizējama, tādēļ diasporas tibetiešiem un Dalailamam ir ļoti ierobežotas manevru iespējas. Šo nepatīkamo stāvokli pastiprina fakts, ka rietumi, pateicoties to imperiālistiskajam modernās Tibetas aprakstam, ir bijuši Ķīnas sabiedrotie tās izvēlētajā suverenitātes jēdziena pielietojumā.



Absolūtuma robežas

Tibetas jautājuma vēsturiskā kontekstualizātija ir svarīga, lai palīdzētu izskaidrot šodienas politisko argumentu fonu. Ja vēsturē saskata ko vairāk par stuti šodienas pozīcijām, tad tajā var atrast elementus, kas var palīdzēt virzīties tālāk. Piemēram, pirms birtu intervences, Ķīnas-Tibetas attiecības nereti kalpoja abu pušu interesēm. Tibetieši parasti neizjuta politisko spiedienu no Ķīnas puses un baudīja diezgan lielu brīvību (gan nesaucot to par "neatkarību"), bet Ķīna — atzītu vispārējo politisko kontroli (neizjuzdama vajadzību veikt lielas investīcijas reģionā).

Kaut kādā brīdī starptautiskajai sabiedrībai un atsevišķajām valstīm būs jāsaprot, ka absolūtisms pieejā suverenitātei nodara vairāk ļaunumā nekā labuma. Šī apziņa pavērtu ceļu humānam un efektīvam risinājumam Tibetai kā Ķīnas sastāvdaļai. Bet pagaidām atliek cerēt, ka Ķīnas valdība spēs saprast, ka sistēma, kas pieļauj opozīciju un protestus, var radīt paliekošus risinājumus, bet sistēma, kas kura ar nesatricināmām aizdomām uztver pati savus pilsoņus, tādus neatradīs nekad.
_____________________

[1] Vairāk skat. Gray Tuttle, Tibetan Buddhists in the Making of Modern China, Columbia University Press, 2005.

[2] "Septiņpadsmit punktu līgums par Tibetas miermīlīgai atbrīvošanai", kuru 1951.gada 23.maijā noslēdza Ķīnas valdība un Tibetas vietējā valdība. Teksts angļu valodā: http://www.china.org.cn/english/zhuanti/tibet%20facts/163877.htm

[3] Pulkvežleitnants Frānsiss Janghasbends (Francis Younghusband) vadīja militāro iebrukumu Tibetā 1903.gadā, kuru britu impērija uzskatīja par draudu savām interesēm. Sīkāk skat.: http://www.bbc.co.uk/radio4/history/empire/episodes/episode_74.shtml

[4] Vairāk par šo jautājumu skat.: Dubyiesh Anand, Geopolitical Exotica: Tibet in Western Imagination, University of Minnesota Press, 2008.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vija 16.04.2008 10:45
Ļoti aktuāls temats - kas ir kas Ķīnas un Tibetas lietā. Bet vai no šī raksta tas top skaidrs, vai te ir kas izstāstīts vēstures griezumā? Nē, turklāt tas nav lasāms valodas dēļ. Autors var laimīgs papriecāties, ka viņa garadarbs ir ievērots, bet jēgas no tā lielas nebija...