The Fifth Column 5

Political struggle often has little in common with fair play, especially not when it comes to inflamatory rhetoric employed by some politicians to reduce public support for their opponents.

Iesaki citiem:

It is perhaps not surprising that ideological cliches and shortcuts are used by politicians in oder to discredit the opponents, but in societies where the media are serious about their role in democracy such rhetoric is normally criticised and discouraged. Not so in societies where the media themselves are divided and polarised on some half-fictional point ofthe political agenda. In Latvia, the printed media are for the most part united in maintaining a fairly low level of critical analysis and journalist ethic, but divided on the point of so-called 'ethnic politics' (the term itself by its vagueness suggests it may be a purely ideological construct). Therefore, there is vurtually no one to notice that rather murky rhetorical devices are being used to systematically discredit part of the country's citizens by suggesting they serve hostile interests.

The terms employed by politicians eager to represent society as a battlefield with two distinct fighting camps between which no communication or compromise is possible have a military ring to them: 'enemies', 'secret agents' and 'the fifth column'. Those who have attempted to call a referendum on constitutional amendments in Latvia are, possibly, 'enemies of the nation' (according to J. Dobelis, MP). The Russian-speaking minority on the whole and the MPs belonging to that group in particular are 'the fifth column' - especially when they claim that voting rights in local government elections could be given to non-citizens. That group in itself is commonly referred to as 'the fifth column' par excellence - the MP Pēteris Tabūns has managed to use the term 4 times during the parliamentary sessions in August and September alone. One may try to work out the logic behind this demonisation only if one takes into account the historical trauma of Latvia's occupation by the Soviets: the non-citizens are for the most part the descendants of those who entered the country during occupation. Yet the result is still unconvincing. There is no single political creed represented by non-citizens, and contrary to what Mr. Tabūns' rhetoric may suggest, they are not organised into para-military units. Even the fact that some Russian-language media approved the invasion of Georgia by Russia last summer gives absolutely no excuse to bundle a large group of individual, politically unorganised inhabitants of the country under one military label.

Meanwhile, the history of the term 'fifth column' in itself is interesting and in many ways elucidating. The term was coined in 1936 in Spain when the insurgent generals besieged Madrid - and invited their supporters inside the city to join them as 'the fifth column'. Ironically, that did not have any major effect on the course of the war: Madrid was only taken in 1939. Subsequently, the term was used in wartime propaganda by a number of countries to justify limiting the civil rights of foreign or foreign-born inhabitants. The German nationals in England and Chechoslovakia, the Japanese in the US and Canada and the Finns, the Germans and other ethnic groups in the Soviet Union were at different times deported from their places of residence and kept in camps or expelled from large territories on mere suspicions that they MIGHT form a fifth column. Middle-class Latvians who were deported to Siberia were victims of exactly this kind of logic. There have been many other uses of the term - from the search for a Communist fifth column among liberal intellectuals in the West the 1950s to the fear of an Islamic fifth column in the West today.

The term is by now loaded with so much ideological ballast, there is hardly any semantic added value to it. It is, however, a potent ideological trope - that is why there is no shortage of irresponsible orators still willing to use it.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis -> Marija 21.11.2008 15:26
Šeit ir tas, kā man tas izskatās:

1. grupa - kolonisti uzskata, ka valsts varai ir jākalpo visiem, kas konkrētajā vietā ir apmetušies, bet valodai, kultūrai un idejoloģijai jābūt tieši tai, kuru viņu senči ir atnesuši (padomju laikos tas izpaudās visā krāšņumā). Savukārt valts augstākajai varai jābūt ir centralizētai un jākoncentrējās tur, kur ir kolonistu māteszeme (arī padomju laikos pamanīju).
Bet ja tas nav iespējams, tad labāk lai ir divvalodība un vietējā vara sastāda pēc iespējas vairāk kolonistus, jo gan jau ar laiku vietējie vai nu izceļos vai nu arī sajauksies.

2. grupa - vietējie uzskata, ka valsts varai jākalpo visiem vienlīdzīgi arī ieceļotājiem, ja vien tie ciena vietējo valodu, kultūru, tradīcijas. Pašiem valsts kalpiem gan jābūt ir tiem, kuru senčiem ir vēsturiskas saknes šajā zemē un vietā.



Mani gan neuztrauc tas fakts, ka ir divas cilvēku grupas.
Mani uztrauc sekojošais:
Abās frontēs ir arī radikālāki ļaudis un ir arī daudz mērenāki ļaudis. Daudzi ļaudis no 2. grupas (lativešu) savus radikālākos pārstāvjus aktīvi nosoda un norobežojās no viņiem. Tas politika.lv un citās diskusijās ir ļoti labi pamanāms. Arī es esmu nosodījis, ja dzirdu aicinājumus uz vardarbību un diskriminēšanu.

Marija acīmredzot pieder pie pirmajiem mērenajiem, bet es piederu pie otrajiem gandrīz mērenajiem.

Savukārt mērenākie krievu ļaudis no 1. grupas savus radikāļus tikpat kā nenosoda, jo visa uzmanība ir pievērsta uz latviešu radikāļu nosodīšanu, tādējādi ļaujot lielāku vaļu un brīvību saviem padomju laiku patriotiem.

Gribu aicināt krievu ļaudis. Cieniet mūsu valodu un nāciju. Nosodiet un izglītojiet savus radikālākos pārstāvjus. Tikai tā mēs varam saliedēt spēkus un tiekties uz daudz augstākiem mērķiem - kārtību un intelektu, labklājību un izaugsmi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 21.11.2008 15:01
Es gribēju piebilst tieši to pašu, ko Marija, bet viņa paguva agrāk. Valsts ir nepieciešams ljaunums. Un tieši tāpēc, ka valsts spēj iejaukties un bieži vien iejaucas indiviida un ģimenes dziivē, man uzliek par pienākumu būt pat iipaši kritiskam pret valsts varu. Saukt kritiski noskaņotus pilsoņus par "piekto kolonnu" ir mazākais bezkauniigi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija - Kalvim 21.11.2008 12:12
'diemžēl, nav noslēpums, ka Latvijā dzīvojošajiem krieviem biežāk mēdz būt problēmas nekritiski pieņemt mūsu valsts varu tādu, kāda tā ir'

Nevienam cilvēkam nekad nav pienākums pieņemt nevienu valsts varu nekritiski. Sabiedrībai ir tiesības kontrolēt valsts varu, jo valsts kalpo sabiedrībai, nevis otrādi. Teorijas, kas apgalvoja, ka valsts varai piemit 'morāls' spēks (Hegelis un Co) jau sen ir vēsture.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 20.11.2008 19:47
Tāda lieta kā kolaboranti ir pastāvējuši allaž, kad notikusi ārvalstu agresija un okupācija (tad, kad Krievija mūs atkal okupēs, varam nešaubīties, ka gan latviešu, gan krievu vidū atradīsies ne mazums jaunā režīma labprātīgu līdzskrējēju un aktīvistu, kuri centīsies izvirzīties uz savu līdzpilsoņu rēķina). Protams to, kurš šajā situācijā būs kolaborants un kurš nē - to neviens nevar droši pateikt; vismazāk jau tādi ļaudis kā Dobelis vai Tabūns. Manuprāt tas, vai cilvēks sadarbosies ar krievu okupantiem, ir vairāk atkarīgs no viņa morālajām īpašībām, nevis no tautības. Vismaz, kamēr okupācija vēl nav notikusi, mums var pietrūkt faktu, lai par to spriestu - šinī ziņā ir taisnība Marijai, ka japāņu internēšana ASV nepavisam nebija lietderīga, jo (etnisks) japānis, kas dzīvo ASV galīgi nenozīmē Japānas sabiedroto karā pret ASV. Tās ir divas dažādas lietas (kuru korelācija ir niecīga vai varbūt pat vispār nepastāv).

Ir ar šo kolaborantu un "piektās kolonnas" padarīšanu maz saistīta pavisam cita lieta: Cilvēkos pēc viņu pašreizējās uzvedības var mēģināt atpazīt tos, kuri šobrīd rīkojas nelojāli valsts paustajām nostādnēm, tos, kuri te jūtas kā "iekšējā emigrācijā". Viņu vidū var būt arī subjektīvi godīgi cilvēki - un, diemžēl, nav noslēpums, ka Latvijā dzīvojošajiem krieviem biežāk mēdz būt problēmas nekritiski pieņemt mūsu valsts varu tādu, kāda tā ir. Un tas pat nenozīmē, ka viņi pēc dažiem gadiem dosies ar puķēm apsveikt Krievijas tankus, jo viņi var gluži tāpat kā mēs baidīties no Krievijas agresijas.

Iekšējo ienaidnieku un potenciāli nelojālo grupu meklēšana nevis pasargā mūs no kolaborantiem okupācijas gadījumā (diez vai jebkas no tā var pasargāt), bet gan tā vairo sabiedrības saliedētību un t.s. "sociālo kapitālu" (Harvardas politologa Roberta Putnama pētīts jēdziens) miera apstākļos. Nekas tā nepalīdz konsolidēt sabiedrību kā kopīga ienaidnieka apzināšanās. Ja nebūtu šādas konsolidācijas, tad diezgan daudzi cilvēki vēlēšanu dienā snaustu uz dīvāna, nevis dotos uz vēlēšanu iecirkņiem balsot par tiem vai citiem politiskajiem spēkiem.

Protams, žēl, ja termins "piektā kolonna" ir kļuvis par nevainīgu cietušo (collateral damage) visā šinī diskusijā, tas nav īsti precīzs retorisks paņēmiens svešo un ārējo spēku apzīmēšanai. Es allaž svītroju Dobeli un Tabūnu no TB/LNNK vēlēšanu listes laukā - man nepatīk šo kungu paņēmieni. Bet ja jau viņus ievēl, tad kaut kāds pieprasījums pēc viņu sabiedrības saliedēšas receptes ir. Kā saka, "Für einen groben Klotz braucht es einen groben Keil" (Rupjam klucim vajadzīgs rupjš ķīlis.)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

agd 20.11.2008 16:28
Padomju Savienība 1941. un 1949. gadā latviešu vidusšķiru neizveda tāpēc, ka uzskatīja to par iespējamu "piekto kolonnu", bet tāpēc, ka pati sociālistiskā/komunistiskā ideoloģija aicināja uz to, ka jāiznīcina šķiriskie pretinieki. Šāds salīdzinājums ir nevietā.

Citi autora darbi