Latvijas sodu un to izpildes politika patlaban atrodas izaicinājumu priekšā: mēs esam iemācījušies atrast, lasīt un pareizi runāt. Nākamais solis ir sākt atbildīgi domāt un tā arī darīt.
Izmaiņas uzskatos par sodu.
Noziedzības novēršanas politika ir viena no senākajām politikas apakšnozarēm cilvēces vēsturē. Tā sastāv no rakstītām tiesību normām, kuru ietvaros sabiedrība definē tādu cilvēku uzvedības modeli, kas ikvienu pasargā no atsevišķu indivīdu iespējamās rīcības kaitīgajām sekām. Iegūstot sabiedrības akceptu, šīs normas gūst likuma spēku un kļūst par tiesību normām. Tādējādi sabiedrība definē vēlamo uzvedības modeli un atsevišķu indivīdu uzvedības brīvības mēru. Lai definētais brīvības mērs saglabātu leģitimitāti un tiesību normas tiktu ievērotas, sabiedrība izveidoja šo normu izpildes kontroles sistēmu, kas mūsdienās uzticēta tiesību aizsardzības iestādēm – policijai, prokuratūras un tiesu iestādēm, bet pretlikumīgo darbību nosauca par noziedzīgu nodarījumu. Tomēr ar likuma pārkāpuma fakta konstatāciju un kaitīgās rīcības pārtraukšanu vien ir par maz. Ir svarīgi, lai likuma pārkāpuma faktam būtu tādas sekas, kas spētu novērst līdzīgu cilvēku rīcību nākotnē – šī iemesla dēļ tika izveidota valsts reakcija uz noziedzīgu nodarījumu, kas izpaužas kā sods.
Sods nav atriebība, bet uzvedības korekcija.
Sods nav tikai cilvēka nepareizas rīcības vai juridiska lēmuma sekas, sods ir sabiedrības akceptēta un apzināta reakcija indivīda sociālās uzvedības korekcijai, kas gadsimtu gaitā piedzīvojusi strauju evolūciju. Šī evolūcija ir tiešā veidā saistīta ar sabiedrības vērtībām un valsts kopīgo politiku. Šodienas pasaulē sods vairs nav tikai reaktīvs instruments, kas likuma pārkāpuma gadījumā sabiedrībai sniedz leģitīmu atriebības iespēju, vienlaikus likuma pārkāpējam sniedzot formālu atpirkšanās iespēju par nodarīto. Sods mūsdienās nekultivē atriebību, bet māca atbildīgu uzvedību. Tāpēc sodam šodien ir gan reaktīvs, gan proaktīvs raksturs:
- reakcija tiek lietota, lai likumu pārkāpušais indivīds tiktu kontrolēts (uzraudzība, mantiskās un fiziskās brīvības ierobežojumi – probācijas uzraudzība, naudas sods, izolācija), bet
- proakcija tiek lietota, lai veiktu izmaiņas likuma pārkāpēja vērtību sistēmā (sociālās uzvedības korekcija) un iemācītu viņam prasmes turpmāk dzīvot sabiedrībā saskaņā ar likuma normām (rehabilitācija).
Kriminālpolitikai ir jānodrošina sabiedrības vajadzība pēc drošības.
No minētā ir iespējams secināt, ka kriminālpolitika šodien ir daudznozaru sociālās uzvedības kontroles mehānisms, kura mērķis ir veidot drošu sociālās dzīves vidi un pasargāt atsevišķus sabiedrības locekļus no citu cilvēku kaitīgās uzvedības sekām. Augstāk definētais mērķis ir saistīts ar mūsdienu sabiedrības demokrātiskajām vērtībām, kas ietver ikvienas personas atzīšanu (a) un iekļaušanu sabiedrībā (b), nevis neatzīšanu vai izstumšanu no tās. Tieši minēto apsvērumu maiņas dēļ Eiropā tika atcelts nāves sods.
Caur sodu mēs vēlamies likuma pārkāpējiem iemācīt atbildīgu rīcību un sniegt viņiem spēju dzīvot sabiedrībā cieņpilnā veidā, nenodarot pāri sev un citiem cilvēkiem. Lai to veiktu, par neatņemamu sodu politikas sastāvdaļu Latvijā ir kļuvusi notiesāto personu resocializācija, kas arvien vairāk tiek balstīta uz sākotnēju risku un vajadzību novērtējumu un tikai tad uz intervences plānošanu, un iejaukšanos likumpārkāpēja dzīvē. Katrs tiesas spriedums, katra soda piemērošanas reize ir ne tikai reakcija, bet arī iejaukšanās likumpārkāpēja dzīvē. Ņemot vērā minēto, liela nozīme ir tam, lai šī iejaukšanās intensitāte būtu tik tiešām nepieciešama resocializācijas procesa īstenošanai. Tā, piemēram, nav jēgas likuma pārkāpējiem piemērot ieslodzījumu, ja konkrētās personas resocializācijas procesa īstenošanai (uzvedības risku novēršanai) vispār nav vajadzīga personas izolācija no sabiedrības vai arī piemērot garus ieslodzījuma termiņus, ja tik liels laika posms nemaz nav vajadzīgs uzvedības korekcijai. Šeit ir runa gan par sodīšanas instrumentu un valsts resursu ekonomiju, gan par rūpīgu intervences plānošanu attiecībā uz katru likuma pārkāpēju, lai ievērotu viņa cilvēka tiesības uz samērīgu sodu.
Paklausību likumam var iemācīt tikai ar cieņu un atbildību.
No Padomju Savienības laikiem saglabājušās sodu politikas tradīcijas Latvijā aizvien ir spēcīgas, lai gan pēdējā desmitgadē ir pārstājušas dominēt. Daudzu sabiedrības locekļu un pat tiesību aizsardzības iestāžu speciālistu apziņā vēl sakņojas pārliecība, ka:
- cilvēcisku materiālo apstākļu izveidošana ieslodzījuma vietās ir lieka greznība, jo sodam ir jābūt iebiedējošam un pazemojošam, tikai tad tas būs efektīvs;
- vislabākā noziedzības prevencija ir bailes no soda un tam jābūt bargam.
Šāda pārliecība saglabājas tāpēc, ka cilvēki nav raduši objektīvi analizēt cēloņus un sekas, bet pieņem ātrāko un vieglāko risinājumu kā pareizo, neraugoties, vai tas sasniedz mērķi. Ja šādi domājošiem būtu taisnība, mūsdienās noziedzības vairs nebūtu, jo agrāko gadsimtu bargie sodi un iebiedēšanas politika to būtu iznīcinājuši. Tomēr tas tā nav.
Tāpēc šodien tiek likts tik liels uzsvars uz sodu samērīgumu un atbilstošu resocializācijas procesu, kā soda galveno saturu. Resocializācijas procesā ir jābūt ietvertām visām nepieciešamajām komponentēm, lai katrai likumpārkāpēja (notiesātā) vajadzībai varētu iepretī likt noteiktu, plānveidīgu programmu. Ilgu gadu garumā, sekojot notiesāto resocializācijas sistēmas attīstībai Latvijā, ir iespējams secināt, ka notiesāto vajadzības izkārtojas noteiktā hierarhijā, sākot no būtiskākā:
- personiskā drošība (fiziskā un emocionālā), tai skaitā paļaušanās uz sodu izpildes personāla godprātīgumu (ētika) un rīcības likumību (cieņpilnas attiecības);
- veselības aprūpe, tai skaitā narkotisko vielu un alkohola atkarību novēršana, arī psihologa vai psihiatra konsultācijas;
- nepieciešamība pēc intensīva un mērķtiecīga resocializācijas plāna, kas labi saprotams pašam notiesātajam, kā arī garīgais vai psiholoģiskais atbalsts;
- izglītība, tai skaitā vispārējā un profesionālā;
- intensīvas un lietderīgas nodarbes visas dienas garumā, kas salāgotas ar laiku atpūtai;
- darba iemaņu apgūšana un apmaksāts darbs.
Par godīgumu un rīcības likumību sodu izpildē nedrīkst būt šaubu.
Sodu izpildes sistēmai ir jābūt uzticamai. Tas nozīmē paļāvību, drošību, kā arī cieņu – ja par godīgumu sodu izpildes sistēmā ir šaubas, tā automātiski darbojas pretēji definētajiem resocializācijas mērķiem un nevar iemācīt cieņu pret likumu, drīzāk otrādi (a). Pirmais resocializācijas pasākums ir panākt, ka notiesātais ir vesels, jo citādi nav iespējama ne sociālās uzvedības korekcija, ne rehabilitācija (b). Resocializācijas pasākumu kopums ir izstrādājams konkrētam laika periodam, notiesātā progress ir izvērtējams, un resocializācijas plānā izdarāmas izmaiņas. Šāda lietu kārtība sniedz soda izpildes plānam jēgu (c). Liela loma notiesāto personu dzīvē ir izglītības procesam – tas tiešā veidā saistīts ar notiesātā spēju iegūt profesiju un iegūt līdzekļus likumīgā ceļā (d). Viens no efektīvākajiem notiesāto uzvedības vadības un kontroles nosacījumiem soda izpildes laikā ir intensīvs dienas plāns jeb notiesātā vizualizācija. Jo intensīvāks un jēgpilnāks dienas plāns, jo redzamāks ir notiesātais soda izpildes procesa uzraugiem, nav nozīmes, vai tā ir probācijas uzraudzība vai dienas plāna izpilde ieslodzījuma vietā (cietumā) (e). Ņemot vērā, ka notiesātajam ir jāatmaksā cietušajiem nodarītais kaitējums, darbam par samaksu cietumā ir svarīga loma. Tomēr notiesāto personu darbs par samaksu nedrīkst dominēt pāri notiesātā vajadzībām pēc veselības, sociālajām iemaņām, izglītības vai drošības. Notiesāto darba samaksa nedrīkst būt mērķis, tā ir tikai kā blakus ieguvums, atstājot galveno prioritāti aiz sociālās uzvedības korekcijas (f).
Tuvākie risinājumi:
Viena no galvenajām Latvijas problēmām šobrīd ir resocializācijas vajadzību īstenošanai neatbilstošs cietumu ēku, telpu un cietumu teritorijas plānojuma nodrošinājums. Lielākā daļa cietumu un to teritoriju ir radīta, lai organizētu Padomju Savienības vērtībās balstītu soda izpildi, kas bija vērsta uz notiesāto, kā lēta darba spēka izmantošanu, nevis individuālu resocializācijas darbu. Minētā dēļ, tuvākajos gados nepieciešamas jaunas cietuma ēkas, ar jaunām notiesāto loģistikas iespējām.
Vienlaikus jāattīsta notiesāto personu uzraudzība sabiedrībā un jāpadara intensīvāka pirmstermiņa atbrīvošanas sistēma no ieslodzījuma vietām, lai notiesātie cilvēki neiestrēgtu cietumu sistēmā formālu iemeslu dēļ. Būtisku lomu šeit varētu spēlēt elektroniskās notiesāto uzraudzības sistēmas ieviešana, kas ne tikai ļautu īstenot intensīvāku uzraudzību, bet arī stimulētu soda izpildes formas maiņu no cietuma uz sabiedrību personām, kuru risku līmenis, esot ieslodzījuma vietā, ir samazinājies tā, ka atrašanās izolācijā turpmāk vairs nav nepieciešama.
Tēzes tika sagatavotas Norvēģijas Karalistes Rīgā organizētajam semināram “
The principle of normality – a way to a safer society – integration and treatment of inmates, what works and what not? (414.14 KB)“