Pēdējā laikā populāri kļuvis rakstīt ieteikumus par to, kā uzlabot satiksmi Rīgā, lai samazinātu sastrēgumus. Tas, protams, ir labi un ar sastrēgumiem ir jācīnās, bet pārsteidzoši ir tas, ka gandrīz visi ieteikumi aprobežojas ar izmaiņām satiksmes plūsmā un regulējumiem dažādos ceļu posmos.

Manuprāt, tas ir nepietiekami, vismaz ilgtermiņā. Šeit skaidrojumam labi iederas teorija par tā saucamo atsitiena efektu (rebound effect – angļu val.). Tā izriet no ekonomikas ‘pieprasījuma likuma’ – samazinoties cenām, pieaug pieprasījums un attiecīgi arī ražošanas apjomi. Mūsu gadījumā tas nozīmē, ka pasākumiem, kas uzlabo satiksmes plūsmu, ir tendence palielināt patēriņu – satiksmi. Un galu galā atkal viss ir jāsāk no jauna, jo ielas ir pilnas ar mašīnām. Tāpēc arī neticu, ka jaunu tiltu būve pār Daugavu ir labākais veids, kur ieguldīt naudu. Daudz vērtīgāk, manuprāt, to būtu bijis investēt sabiedriskā transporta sistēmas izveidē.

Bet sabiedriskā transporta attīstība vēl nedos vajadzīgo rezultātu, jo daudzi cilvēki izvēlas privāto automašīnu ne jau tāpēc, ka ar to var ātrāk nokļūt tur, kur tu vēlies, bet gan citu privātu interešu dēļ.

Ir daudzi pētījumi, kas izmanto cilvēku vērtību analīzi un spēļu teoriju. Te daži no šo pētījumu secinājumiem. Cilvēki, kas vēlas maksimizēt sabiedrisko labumus un kuriem ir lielāka ticība taisnīgumam un vēlme uz sadarbību, labprātāk izvēlas sabiedrisko transportu kā tie, kuriem nav vēlme sadarboties, vai kuri ir vairāk vērsti uz savu individuālo interešu apmierināšanu. Pētījumi arī secina, ka vēlme braukt ar mašīnu vairāk saistās ar vēlmi izvairīties no citiem cilvēkiem kā vajadzība pēc mašīnas kā tādas.

Cilvēki, kuriem rūp kolektīvais labums (pro-social) labprātāk dotu priekšroku sabiedriskajam transportam, ja arī citi to izvēlētos. Taču tie, kuriem vairāk rūp savas intereses (pro-self), izvēlētos sabiedrisko transportu, ja citi brauktu ar mašīnu.
Un galu galā tas viss beidzas ar Cietumnieka dilemmu un visi brauca ar automašīnām.