Temīdas progress

Lai uzrakstītu jaunu konstitūciju, procesā jābūt iesaistītiem daudziem speciālistiem. Ja nav valsts krīze, tad 25 gadi ir tas laiks, kurā šo diskusiju var attīstīt, lai nonāktu pie saprātīga galarezultāta. Šveices konstitūcijas komisijas protokoli ir apkopoti vairākos desmitos sējumu.

Iesaki citiem:

Uzstājoties konferencē Tiesu sistēma Temīdas svaros, Jūs teicāt, ka šobrīd Latvija ir pusceļā no padomju tiesību sistēmas uz Rietumu demokrātisko izpratni par tiesu sistēmu. Kas liek jums tā domāt un kādas galvenās pazīmes liecina par Rietumu sistēmas iedzīvināšanu, bet kas – vēl par padomju mantojumu?

Mūsu tiesību sistēmā arvien vairāk ienāk Rietumu tiesību elementi. Vispirms jau likumdošanā, kur konkrētu problēmu risinājumi ir vairāk vai mazāk moderni un eiropeiski. Mums ir dažas tādas jomas, kur esam pat progresīvi, arī salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm. Piemēram, atklātības jomā - tas, ka Internetā ir atrodami Ministru kabineta sēžu dokumentācija un protokoli, ir ļoti progresīvs risinājums. Vairumā Eiropas valstu, izņemot Skandināviju, pilsonim vēl nav iespējas iepazīties ar šādu dokumentāciju.

Pie plusiem es pieskaitītu arī attīstību pamattiesību jomā. Šodien Latvijas tiesu praksē arvien vairāk ienāk pamattiesības, kas ir garantētas mūsu Satversmē, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un citos starptautiskos dokumentos. Agrāk šādu spriedumu praktiski nebija un tiesneši, ar retiem izņēmumiem, būtībā ignorēja visus šos dokumentus. Cilvēka pamattiesību ignorēšana bija kliedzoša netaisnība, taču tas bija raksturīgs padomju tiesību izpratnes elements. Visā Padomju Savienības pastāvēšanas laikā jūs neatradīsiet nevienu tiesas spriedumu, kurš liecinātu, ka kāds būtu tiesā panācis savu taisnību, kas bija pretēja valsts aparāta gribai, to pamatojot ar padomju konstitūcijā garantētajām cilvēktiesībām. Tiesa gan, pamattiesību atzīšana tiesu spriedumos (un jo sevišķi pārvaldes iestāžu izdotajos administratīvajos aktos) vēl joprojām nav pilnībā integrēta tiesību piemērošanas praksē. Taču progress, salīdzinot ar situāciju vēl pirms četriem, pieciem gadiem, ir acīmredzams.

Viena no jomām, kur padomiskā atpalicība krietni jūtamāka, ir juridiskā izglītība, jeb precīzāk – jurista profesionālais profils. Mūsu juridiskā izglītība vēl nav pietiekoši reformēta tāpat kā izpratne par to, kas ir jurists demokrātiskā sabiedrībā. Mēs zinām, kas ir jāprot ķirurgam, bet modernai, rietumnieciskai sabiedrībai atbilstošas izpratnes par to, kas ir jāprot juristam, mums vēl nav. Taču tieši no tā, kā jurists prot rīkoties ar tiesību normām, lielā mērā ir atkarīga visas tiesību sistēmas funkcionēšanas kvalitāte. To savukārt – pozitīvi vai negatīvi - izjūt visa sabiedrība. Daudzi strādājošie juristi nepieciešamās prasmes šodien apgūst pašmācības ceļā. Progress ir redzams, bet nav pietiekošs. Mums vajadzētu mērķtiecīgāk pārdomāt, kas juristam ir jādara, un galvenais, kā viņam tas ir jādara, lai nonāktu pie konsensa par to, kas ir jaunajai situācijai adekvāts juridisko prasmju profils. Uz to tad būtu jāorientē juridiskā izglītība, nodrošinot arī vienotu, objektīvu un transparentu eksaminācijas sistēmu.

Jūs teicāt, ka visspilgtāk padomju mantojums pamanāms tiesu spriedumos. Kas tieši liecina par nepietiekamu juridiskās domas reformu?

Piemēram, viena no problēmām ir tā, ka tiesneši, spriežot tiesu, bieži pielieto tikai vienu konkrētu tiesību normu, bet ne visu tiesību sistēmu kopumā. Viņi neprot noteikt, kurā vietā un kurā pozīcijā šis likums vai konkrētā norma atrodas visā tiesību sistēmā. Ja tiesnesis izolēti skatās tikai uz vienu likuma normu, tiesas spriedums var būt citādāks nekā tad, ja tiesnesis, spriežot tiesu konkrēta lietā, prastu orientēties un piemērot visu tiesību sistēmu kopumā.

Tāpat no tiesu spriedumiem var secināt, ka likuma normu interpretācijas metodoloģijas pārvaldīšana vēl joprojām ir nopietna problēma.

Arī tiesu spriedumu motivācija bieži uzrāda padomisko mantojumu. Tiesas sprieduma motivējošā daļa, kas ir tiesas sprieduma mugurkauls, kas loģiski skaidro, kā tiesnesis nonācis pie rezultāta, ļoti bieži ir visai vāja, juridiskā “ceļa” un apsvērumu atspoguļojums ir viscaur nepietiekošs. Līdz ar to, spriedumam nav pietiekama pārliecības spēka, spriedums nav caurskatāms. Tāpat, ja sprieduma motivējošā daļa ir vāja, nevar izslēgt, ka tiesnesis nonācis pie nepareiza rezultāta.

Ko par Latvijas tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā liecina tie spriedumi, kurus no Latvijas iedzīvotājiem ir saņēmusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa? Kāda ir galvenā problēma, kuru uzrāda šie spriedumi?

Spriedumu motīvu daļas ir ļoti vājas. Taču tā ir ne tikai Latvijas, bet visas Austrumeiropas valstu problēma. Līdz ar to, tā kā ir vāja motivācija, bieži ir nepareizs rezultāts.

Kā to var mainīt?

Nopietna problēma ir tā, ka nav sadarbības starp tiesas praktisko darbu un tiesību zinātni. Tiesību zinātnes uzdevums ir ne vien attīstīt argumentus, atrast juridisko risinājumu ceļus tiesu praksei, bet arī pārraudzīt un kritizēt tiesu darbu. Tiesnesim ir jāzina, ka viņa darbu, viņa rakstīto spriedumu kāds vērtēs. Taču pie mums nav radīta šīs profesionālās kontroles sistēma. Tāpēc šim nolūkam vajadzētu radīt speciālu programmu. Arī gluži cilvēcīgi, ja tiesnesis zina, ka tiesas spriedumam sekos saturīga un konstruktīva kritika, viņam būs papildus impulss turpmākos spriedumus sagatavot labāk.

Pēdējā laikā Latvijas tiesu spriedumos atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju atrodamas arvien vairāk, taču ir arī gadījumi, kad tiesnesis atsakās lietai pat pievienot Strasbūras tiesas spriedumu. Kā panākt, lai atsaukšanās uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem kļūtu par ikdienu?

Svarīgākais ir likt tiesnesim apzināties, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija Latvijā ir spēkā esoša tiesību norma, kas jāpiemēro tāpat kā jebkurš cits likums. Ja viņš to ignorē, kā varētu ignorēt jebkuru citu likumu, tādā gadījumā spriedums automātiski ir nepareizs.

Jāatzīmē, ka arī Augstākā tiesa nesen pasludinātā spriedumā skaidri pasaka, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija Latvijas tiesām ir jāpiemēro tieši un nepastarpināti.Tas apstiprina novērojumu, ka pēdējā laikā arī Augstākā tiesa ir sākusi “atvērties” Rietumu tiesiskajai domāšanai.

Izšķirošā tomēr ir tiesnešu tālākizglītošanas sistēma. Tiesnešiem regulāri jāapgūst jaunākās tiesību normu tulkošanas tendences, jaunākie argumenti, Latvijas, ārzemju un starptautisko tiesu precedenti. Ar likumu jānosaka, ka tiesnešiem ik pēc zināma laika jāapmeklē obligāti kursi un jānokārto eksāmeni. Sekmēm tālākizglītošanas programmās pozitīvi jāatsaucas arī uz viņu atalgojumu un karjeras iespējām.

Satversmes tiesa jau ir pieņēmusi vairākus spriedumus, kuru pamatā ir iedzīvotāju prasības. Kā Jūs vērtējat Satversmes tiesas argumentācijas sistēmu un vai tā atbilst Rietumeiropā valdošai izpratnei par cilvēktiesību piemērošanu?

Satversmes tiesai nav problēmu ar argumentācijas metodoloģiju. Vienkāršākais, ko citas tiesas varētu darīt, ir orientēties uz to, kā Satversmes tiesa spriež tiesu, kā raksta spriedumus, īpašu uzmanību pievēršot spriedumu uzbūvei, motivācijai un atsaucēm. Satversmes tiesa ir pirmā tiesa Latvijā, kas tiešām spriež tiesu tādā līmenī, kādu prasa demokrātiska un tiesiska valsts. Protams, arī Satversmes tiesas spriedumi ir pieejami kritikai un var būt cits viedoklis nekā pausts spriedumā, bet no metodoloģijas viedokļa nekāda nopietna kritika par līdzšinējiem spriedumiem nevarētu būt.

Kā Jūs domājat, vai tas, ka Satversmes tiesa tagad pieņem sūdzības arī no iedzīvotājiem, samazinās no Latvijas nākušo sūdzību skaitu Eiropas Cilvēktiesību tiesā?

Domāju, noteikti tā būs, jo daudzus jautājumus Satversmes tiesa atrisinās pati. Taču arī pašā Satversmes tiesas likumā ir dažas problēmas. Piemēram, tas ka cilvēkam pašam ir juridiski jāpamato savs iesniegums (18.panta 1.daļas Nr.4). Ja cilvēkam nav advokāta un viņš pats iesniedz sūdzību, tad ne vienmēr viņš spēj sagatavot pietiekamus juridiskus argumentus. Tiesā, kuras uzdevums ir aizstāvēt cilvēka pamattiesības, tādai kārtībai nevajadzētu būt. Domāju, ka tiesai šo likuma normu vajag interpretēt ļoti plaši, vai arī šī norma ir jāgroza.

Satversmes tiesa darbojas, balstoties uz konstitūciju. Sakiet, kādos apstākļos valstis parasti maina savas konstitūcijas?

Konstitūciju parasti mana revolucionāros apstākļos šī jēdziena visplašākajā nozīmē. Tad, kad valsts tiek nodibināta, vai arī mainās valsts iekārta, nepieciešams pieņemt jaunu konstitūciju. Jaunu valsts iekārtu nevar realizēt ar iepriekšējās iekārtas konstitūciju.

Atsevišķos gadījumos konstitūcija tiek mainīta arī situācijā, kad tā daudzu labojumu rezultātā ir kļuvusi nepārskatāma un juridiski novecojusi. Ja tomēr konstitūcija tiek mainīta nevis kā parasti, politiskas revolūcijas, bet gan juridisku apsvērumu rezultātā, tad konstitūcijas maiņa ir ilgstošas juridiskas diskusijas galarezultāts. Tam var minēt divus piemērus — Šveici un Somiju. Šveice 1874.gada konstitūciju nomainīja 1999.gadā, bet Somija mainīja savu 1919.gada konstitūciju 2000.gadā.

Šīs konstitūciju maiņas tomēr nenotika spontāna procesa rezultātā, kad tauta sapulcējas un pieņem jaunu konstitūciju, pēc būtības nemainot valsts iekārtu un nedibinot jaunu valsti. Piemēram, Šveicē darbs pie jaunās konstitūcijas ilga 25 gadus, Somijā vēl ilgāk. Šveices konstitūcijas komisijas diskusiju protokoli ir apkopoti vairākos desmitos sējumu. Tos palasot, var redzēt, cik rūpīgi veselu cetutrtdaļgadsimtu ir strādājušas vairākus valststiesībnieku paaudzes, līdz sasniegts galarezultāts. Lai uzrakstītu jaunu konstitūciju, šajā procesā ir jābūt iesaistītiem daudziem speciālistiem, ir jāattīsta juridiskā diskusija. Šveices un Somijas piemēri rāda, ka, ja nav valsts krīze (revolūcija, nemieri vai tamlīdzīgi), tad 25 gadi ir tas laiks, kurā šo diskusiju var attīstīt, lai nonāktu pie saprātīga galarezultāta.

Būtībā abos minētajos gadījumos jaunās konstitūcijas jēga bija tai pašai valsts iekārtai radīt jaunu juridisku ietvaru. To veidojot, Šveices un Somijas valststiesībnieki bija ļoti uzmanīgi, lai nesamaitātu to, kas jau vēsturiski nostiprinājies, un kas ir demokrātijas modernajai izpratnei atbilstošs. Tai paša laikā ilgstošu diskusiju rezultātā tika atrasti arī daži jauninājumi. Tomēr katrā ziņā normālā situācijā jaunu konstitūciju nevar pieņemt spontānā akcijā.

Vai mūsu Satversme ir juridiski novecojusi?

Latvijā Satversme tika pieņemta 1922.gadā, jo jaundibinātajai Latvijas valstij bija nepieciešama sava konstitūcija. Konstitucionāla reforma notika arī 1990.gadā, pieņemot 4.maija Deklarāciju par neatkarības atjaunošanu, un 1993.gadā, jaunievēlētajai 5.Saeimai atjaunojot Satversmi pilnā apjomā. Ar to padomju valsts iekārta konstitucionāli tika nomainīta ar Satversmes noteikto parlamentārās demokrātijas valsts iekārtu.

“Juridiska novecošana” visbiežāk draud tādām konstitūcijām, kas ir ļoti detalizētas. Satversme turpretim ir ļoti lakoniska. Tā skaidri nosaka nepieciešamo demokrātisko ietvaru Latvijā, kas atbilst visiem tiesiskas un demokrātiskas valsts principiem, it sevišķi pēc tam, kad 1998.gadā to papapildināja ar Cilvēka pamattiesību daļu. Taču tā mūs neierobežo pārāk daudz, tā ir ļoti elastīga un to var pielietot dažādām situācijām. Satversme nenosaka pārāk ciešus ietvarus likumdevēja lēmumu saturam. Tas ir ļoti svarīgi, īpaši, ja valsts atrodas ātrā attīstības gaitā.

Tādēļ, manuprāt, Satversme ir atradusi pareizo līdzsvaru starp “stingro” demokrātisko pamatu un “mainīgo” regulāro likumdošanu, kas orientējas uz konkrētām mūsdienu vajadzībām. Latvijas Satversme ir tipiska “ilgstoši dzīvotspējīga” un reformu valstij īpaši piemērota konstitūcija, kas nav ik reiz jāgroza, lai likumdevējs varētu adekvāti reaģēt uz jaunu situāciju.

Piemēram, ja mēs 1992.gadā būtu pieņēmuši jaunu Satversmi, mums tā būtu nepārtraukti jāmaina, kas būtu nopietns reformu kavēklis. Tā būtu jāmaina, jo jāatceras, uz kādas juridiskās un politiskas attīstības pakāpes tad atradās Latvijas politiskā un juridiskā elite. Tāpēc ir labi, ka toreiz neizlēmām rakstīt jaunu Satversmi.

Protams, par atsevišķiem Satversmes noregulējumiem var diskutēt. Uz konkrētiem punktiem fokusēta diskusija par dažiem Satversmes grozījumiem varētu būt vērtīga. Principā tāda varētu būt arī diskusija par tautas vēlētu prezidentu. Taču patlaban es gan neesmu īsti drošs, ka pastāv politiski priekšnoteikumi mierīgai, nosvērtai diskusijai par šo tēmu, jo daļa šīs idejas piekritēju to redz kā “valsts glābēju”, kas viņš nav un nevar būt, un pēc tam noteikti vilsies. Ir arī citi diskutējami jautājumi, piemēram, jautājums par t.s. “neatkarīgo iestāžu” vietu Satversmē un to pārraudzību. Drīzumā noteikti Satversme būs jāpapildina sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā.

Kā būtu jānotiek šiem strīdiem par labāko, Satversmē rakstāmo noregulējumu?

Galvenais, lai būtu nopietna un ilga juridiskā diskusija. Satversme nav romāns, tajā nav jābūt skaistām deklarācijām, labi sarakstītai vārdu kopai. Satversmei ir jābūt juridiski precīzai un saturiski ir jānodrošina pamats lēmumu pieņemšanas procedūrai. No otras puses, tā nedrīkst ierobežot nākamās cilvēku, arī politiķu paaudzes tik stingri, lai tie būtu saistīti ar iepriekš konstitūcijā nostiprinātiem, bet jau novecojošiem priekšstatiem. Tieši šeit ir mūsu Satversmes stiprums – tā nodrošina nepieciešamo demokrātisko valsts tiesisko ietvaru arī strauju pārmaiņu un reformu periodā.

Kā jūs vērtējat Jura Bojāra uzrakstīto Satversmes jauno variantu?

Esmu to lasījis, bet nevēlētos dot tai vērtējumu.

Viena no aktuālākajām problēmām, kas tiek piesaukta, domājot par tiesu sistēmas demokratizāciju, ir korupcija. Kā jūs domājat, vai Latvijas tieslietu sistēma spēj cīnīties ar korupciju? Kuras, Jūsuprāt, ir galvenās problēmas, kas traucē šo cīņu uzskatīt par efektīvu?

Ir jāatšķir divi līmeņi — īstā korupcija un aizdomas par korupciju. Es domāju, īstā korupcija acīmredzot pastāv, bet tas ir neliels procents. Taču esošie korupcijas gadījumi met ēnu uz visu tiesu sistēmu. Būtībā šodien tiesu sistēma, tāpat kā likumdevējvara un izpildinstitūcijas, atrodas zem vispārējas korupcijas aizdomu ēnas.

Lai to novērstu, ir jāstrādā divos līmeņos. Vispirms ir jāsakārto korupcijas novēršana. Es domāju korupciju plašā nozīmē, kur ir gan īsta korupcija, kas nozīmē iedot naudu par kādu lēmumu, gan arī likumos iebūvēti interešu konflikti un necaurspīdīgas lēmuma pieņemšanas procedūras.

Attiecībā uz “īsto” korupciju tiesību normas ir pietiekošas, jo krimināllikums jau nosaka sodu par šāda veida darbībām, ja tās tiek pierādītas.

Visnopietnāk ir jāstrādā tieši pie atklāta un taisnīga lēmumu pieņemšanas procesa nodrošināšanas. Es domāju visas licencēšanas, akreditācijas, uzņemšana augstskolās vai profesionālās korporācijās, atļauju izdošanas un tamlīdzīgas procedūras. Tajās būtu jānodrošina procedūras atklātība un taisnīgums, ieskaitot pilnas pārsūdzēšanas iespējas.

Piemēram, neviens nav pat iedomājies, ka būtu nepieciešams, ka pie taisnīgas procedūras pieder arī licencēšanas vai eksaminācijas komisijas locekļu noraidīšanas tiesības. Ir jābūt atklātiem kritērijiem, pēc kādiem tiek dots vērtējums. Visi jautājumi, kas ir saistīti ar t.s. “procedurālo taisnīgumu”, vēl ir “tumša bilde” mūsu valstiski juridiskajā domā.

Turpretim korupcijas šķitums samazināsies pats no sevis, ja tiks likvidēti pirmie divi elementi. Ja būs atklāta, taisnīga procedūra un būs efektīva kriminālizmeklēšana īstos korupcijas gadījumos, korupcijas ēna samazināsies. Nav īpaša jēga rīkot sabiedrisko attiecību pasākumus, lai samazinātu aizdomu ēnu, kamēr nav atrisināts jautājums par procedurālo taisnīgumu visos gadījumos, kad tiek piešķirti kādi valsts labumi vai tiek pieņemts indivīda intereses un tiesības skarošs lēmums.

Vai šo problēmu būs iespējams risināt, iedarbinot Administratīvā procesa likumu?

Daļēji jā, bet ne pilnībā. Administratīvais process savā jomā to nodrošina, bet tas nav viss sektors, kas jāsakārto.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti

Satversmes grozījumi politika.lv