Foto: E. Rudzītis
Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK) arvien ir smēlusies spēku, pievilcību un politisko varēšanu tieši pagātnē. Kaut dažkārt šī stratēģija ir nesusi sīkas sakāves, līdz šim to varēja uzskatīt par itin sekmīgu – sava frakcija jau kopš 1993.gada, darbība valdībā kopš 1995.gada un pat premjera amats Guntaram Krastam 1997.-1998.gadā.
Tomēr 7.Saeima šai nacionāli konservatīvajai partijai ir radījusi daudz raižu un galvassāpju. Vispirms, TB/LNNK ir iemantojusi valdību gāzējas slavu, faktiski sašūpojot kā V.Krištopana, tā A.Šķēles kabinetu. Turklāt ironiskā kārtā pašas partijas ieguvums no šiem skandāliem ir apaļa nulle – tās kontrolē esošo ministriju skaits un nozīme ir sarukusi. Vēl vairāk – naudīgā, taču problēmām piesātinātā Labklājības ministrija (LM) ir kļuvusi par dzirnakmeni partijas kaklā, un pat Ģ.V.Kristovska sekmīgi pārraudzītā Aizsardzības ministrija nespēj piedāvāt glābšanas vesti.
Nespējot tikt galā ar tagadnes problēmām, tēvzemieši pašsaprotami meklē nākotnes glābiņu pagātnē, par ko viņu priekšvēlēšanu programma zina bagātīgi vēstīt. Par partijas firmas zīmi ir kļuvusi nacionālo jautājumu cilāšana. Arī šoreiz latviskās Latvijas problemātika iecelta goda vietā: repatriācijas atvieglošana kā no Latvijas, tā uz to; krievu impērisko aprindu organizāciju darbības nepieļaušana; finansiālu prasību celšana pret Krieviju kā PSRS tiesisko mantinieci; nelokāma pāreja uz latviešu apmācības valodu visās skolās, sākot ar 2004.gada 1.septembri; valsts valodas pārbaudes pakalpojumu sfērā strādājošajiem; latviešu zemnieku attīstības nodrošināšana.
Saprotams, atkāpšanās no saviem nacionālās politikas principiem (kura uz mirkli ļoti uzskatāmi parādījās pērn Rīgas domē) būtu vēl viens trieciens tēvzemiešu prestižam. Taču līdzīgas prasības jau vairākkārt ir dzirdētas, un kopš 90.gadu vidus nekas reāli nav paveikts, lai, piemēram, piedzītu kādu kompensāciju no Krievijas. Tas liek domāt, ka šai un vēl dažām citām TB/LNNK prasībām nav atbalstītāju citu partiju vidū, tāpēc tās būtu novietojamas TB/LNNK slavas zālē, ne 2002.gada priekšvēlēšanu programmā. Ja nu reiz ir vēlme runāt par nacionālām lietām, tad Latvijas integrācija Eiropas Savienībā (ES) paver milzīgas iespējas gan retoriskiem uzbrukumiem, gan arī reālam darbam iestājsarunu ietvaros. Un tas nebūt nenozīmē bezierunu ieslīgšanu eiroskepticismā. Savukārt par ES problemātiku, par Latvijas vietu un lomu nākotnes savienībā partijas priekšvēlēšanu programma praktiski nerunā.
Pagātne par nākotni pārtop arī tēvzemiešu uzsvarā uz G.Krasta darbību Ministru prezidenta amatā. Nav noliedzams, ka tālajā 1998.gadā nodokļi pildīja valsts kasi daudz iepriecinošāk nekā pašlaik. Var to, protams, saistīt ar G.Krasta un finansu ministra R.Zīles darbu. Var arī atcerēties, ka tolaik britu firma “Crown Agents” konsultēja un laikam arī pieskatīja Latvijas muitu…
Kā sens sapnis tagad šķiet Vladimira Makarova aktivitātes LM, ko Latvijas iedzīvotāji vērtē itin pozitīvi. Taču tas būs bijis tik sen, ka programmā tas nemaz netiek pieminēts. Turklāt A.Požarnova katastrofālā klātbūtne LM apdzēš jebkuru ticību partijas solītajai pensiju un pabalstu paaugstināšanai vai veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai.
Šie novērojumi uzspiež tēvzemiešu nākotnes vīzijai saguruma zīmogu. Vai nodzītus zirgus vēlētāji nošauj – to mēs uzzināsim 5.oktobrī.