Foto: A. Jansons
Mēs mīlam šo valsti. Mēs mīlam to tik stipri, ka jūtu uzplūdā reiz solījām, ka astoņu gadu laikā katrai strādājošai ģimenei būs gana naudas, lai izaudzinātu un izskolotu trīs bērnus. Mūsu mīlestība ir skaidru vērtību apvīta un stiprināta – ģimene, morāle, valsts.
Mīlestībā dzimušie bērni būs veseli un laimīgi, jo, labās skolās gājuši, viņi runās pareizā latviešu valodā un nekaunēsies būt šīs mīlētās valsts pilsoņi.
Mīlestības pārņemtie vecāki būs pārtikuši un droši, jo par to rūpēsies valsts, kuras primārais uzdevums ir cīnīties ar noziedzību, nelietību un bandītismu.
Savās mīlošajās atvasēs ar prieka asarām acīs noraudzīsies vecvecāki, kuri dzīvos nenoziedzīgas valsts nodrošinātajās cilvēka cienīgajās vecumdienās.
Mīlestības caurstrāvotā idille nezudīs, jo latvieši nav klejotāju tauta un no savas laimes tik viegli neaiziet. Mēs to spiežam cieši pie krūts. Lai apliecinātu savas karstās mīlestības jūtas un izspiestu no karsti mīlētās valsts kādu taustāmu nieku – vienošanos ar citiem mīlniekiem par Krājbanku vai “Latvijas kuģniecības” privatizāciju, ziedojumus no kontrabandistiem vai vismaz Raimonda Paula vecās plates.
Dažādas sīkas kļūmītes nespēj aptumšot mūsu cēlākās jūtas pret šo valsti. Mēs esam sapratuši, ka pēc mīlestības no pirmā acu uzmetiena mūsu dzīvē vairs nekas nebūs pa vecam un ka arī četrus gadus ilgušajam burvīgajam iemīlēšanās posmam reiz pienāks gals. Tomēr mūsu jūtas būs stiprinājušās un tapušas gluži nopietnas. Jauneklīgu agresivitāti mūsu attiecībās ar mīlamo valsti nomainīs nobriedis apdomīgums, kas robežosies ar viedumu.
Mēs turpināsim mīlēt savu valsti, taču vairs nesvaidīsimies ar krāšņiem, bet neapdomīgiem solījumiem. Mēs esam gatavi straujiem pavērsieniem un iepriekšējo aizvainojumu aizmiršanai. Mēs spersim sānsoli, lai tikai saglabātu attiecības.
Mēs esam sapratuši, ka mīlestībai vajadzīga vesela miesa. Mēs zinām, ka pašreizējā netaisnīgā, neefektīvā un bieži absurdā veselības aprūpes sistēma to nespēj nodrošināt un ka slimokases ir jālikvidē. Tomēr mīlestība mūs ir gana nogurdinājusi, lai mēs būtu nolēmuši, ko piedāvāt tā vietā. Mēs lūgsim padomu ģimenes ārstiem, jo ar garantētu 250 latu ikmēneša minimumu tie mums ātri dos jaunu dzīves un mīlas sparu.
Mēs saprotam, ka nobriedušā mīlestībā nevar dzīvot no jūtām vien. Tāpēc mēs vēlamies turpināt algu paaugstināšanu valsts sektorā strādājošajiem. Mēs ceram, ka tas daudz spēcīgāk liecinās par mūsu, ne “Latvijas ceļa” jūtām.
Mēs gan īsti nezinām, no kurienes ņemt naudu šim dārgajam jūtu apliecinājumam. Mēs gribam pāriet no selektīva nodokļu pazeminājuma, ko ar savu bezdarbību esam piešķīruši kontrabandistiem, korumpantiem un citiem negodīgiem uzņēmējiem, uz likumā nostiprinātu nodokļu likmju samazinājumu. To mīlestības laika mašīnā jau pārbaudījuši skeptiķi un nākotne.
Mūsu mīlas sakaru baros pilnvērtīgi subsidēti Latvijas zemnieki. Mūsu estētiskās jūtas neaizskars pa ceļiem klaiņojoši darba meklētāji laukos, kuri saņems īpašus transporta pabalstus. Mūsu laulības gultu apsargās profesionāli bruņotie spēki, kuros dienēs trīs obligātos vidusskolas eksāmenus nolikuši kareivji. Mūsu mīlestība teic, ka šie ir paši svarīgākie uzdevumi mūsu attiecību kopšanai.
Mūsu politiskajā Kamasutrā jeb mīlestības Manifestā ir pravietiski vēstīts: “Mūsu tauta par spīti ciešanām un pazemojumiem, par spīti nodevējiem, liekuļiem un kaklakungiem vienmēr ir atradusi spēku pastāvēt. Kas ir šī sīkstā spēka avots? Augstākās Varas labvēlība? Nejaušība? Brīnums? Mēs domājam, ka spēja skaidri aptvert notiekošo, skaidri zināt, ko mēs gribam, spēja pieņemt izšķirīgus lēmumus un tos neatlaidīgi īstenot vienmēr ir bijusi mūsu tautas pašcieņas un dzīves spēka pamatu pamats.”
Mēs mīlam šo zemi, bet neieredzam šo valsti.