Atslēgvārdi:

Taupot laupa drošību 4

Tuvredzīga tiesību aizsardzības iestāžu darba ierobežošana taupības nolūkā mums var sagādāt katastrofāli lielus izdevumus visos nākamajos gados.

Iesaki citiem:

Mans bērns mirst. Tas notika tik pēkšņi, ka es to vēl pat neesmu aptvērusi. Neviens nezina, cik laika mums vēl ir atlicis kopā, visdrīzāk, ka maz, jo nav naudas ne zālēm, ne ārstiem. Viņš pagaidām vēl pat izskatās veselīgs — tāds, kādu es viņu atceros viņa piecu gadu jubilejā, tikai - ļoti skumjš. Šobrīd mana pasaule, mūsu māja, viss ir sarucis mazītiņš un iemiesojies viņā, lai mēs kopā izdzīvotu katru atlikušo mirkli. Patlaban viņš guļ pēc dienas gaitām un, kamēr viņš vēl mums ir, es rakstu jums šo vēstuli.

Viņš man piedzima lietainā 2003.gada oktobra dienā kopā ar savu zvaigzni, savu misiju. Šī misija bija atjaunot mūsu visu kopīgo māju ar pavisam jauniem līdzekļiem, lai tā būtu droša ikvienam tās iemītniekam. Šīs misijas dēļ viņam tika dots vārds Valsts probācijas dienests — tas, kas dod vēl vienu iespēju cilvēkiem, kas dzīvē paklupuši. Gājis ir visādi, bet visu šo laiku, kopš man ir bijis šis bērns, esmu varējusi lepoties ar to. Kā jebkura saprātīga būtne, viņš ir sistēmisks. Proti, Valsts probācijas dienests tika radīts kā institūts, kurā attīstīt īpaša veida krimināltiesību instrumentus. Tie ir visu veidu sodi bez brīvības atņemšanas, un tās ir visdažādākās likumpārkāpēju uzraudzības formas sabiedrībā. Taču patlaban taupības nolūkos Tieslietu ministrija lielāko daļu Probācijas dienesta funkciju gatavojas slēgt.

Sistēma pārstāj kalpot savam mērķim, ja no tās izņem būtiskas komponentes. Šīs komponentes ir probācijas funkcijas, kas, darbojoties tikai visas kopā, dod ieguldījumu noziedzības mazināšanā. Ja mehānisms tiek izjaukts, tas nevar darboties un kalpot izvirzītajiem mērķiem. Piemēram, probācijas funkcijās lielā mērā atspoguļojas virkne efektīvu līdzekļu, kuri tika ietverti savulaik jaunajā Kriminālprocesa likumā, kā arī citos normatīvajos aktos. Tas nozīmē, ka nevar slēgt kādas funkcijas vienkārši tāpat. Ir jāsaprot, ka šāda rīcība būtiski izmainīs mūsu valsts kriminālpolitiku, kas ir veidota, pamatojoties uz virkni pētījumu. Tagad dažos mēnešos mainīt šo politiku bez jebkādām aplēsēm par sekām ir vai nu tuvredzīgi vai noziedzīgi.



Probācijas balsti

Patlaban mans bērns ir astoņkājītis - Probācijas dienestam ir astoņas funkcijas[1], no kurām, kā vēstī pašreizējās ieceres, atlikt varētu tikai divas. Mēģināšu izskaidrot, ko valsts zaudēs, ja būtiski tiks samazināts Probācijas dienesta darbs.

Vairs netiks izpildīts sabiedriskais darbs.

Tas ir audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis bērniem — speciāls sods, kura mērķis ir sniegt tiesai alternatīvu instrumentu un nekriminalizēt bērna izdarīto pārkāpumu, jo priekšā taču ir visa dzīve. Vienlaikus tas ir efektīvs sods, jo neizpaužas tikai morāles lasīšanā, bet bērnam ir iespēja ar sev piemērotu darbiņu atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Vēl jo vairāk, ja bērns ir vecumā no 11-14 gadiem, kad kriminālatbildība vēl neiestājas, ir iespēja ar pietiekami atraktīvu metodi viņu jau mazotnē pārliecināt, ka pārkāpumam seko sankcija — ja neproti uzvesties, nodari kaitējumu, piemēram, skolai, tad tas ir jāatstrādā. Jā minētā bērnu soda nebūs, tie, kas vēl nav sasnieguši 14 gadus, paliks vispār nesodīti, bet tiem, kam jau ir 14 gadi, tas būs starts uz krimināla rakstura papildinājumu savā biogrāfijā. Protams, ja nevajag šādu instrumentu, tad „ieekonomēsim”!

Notiks atteikšanās no prokurora priekšraksta par sodu izpildi attiecībā uz piespiedu darbu[2].

Priekšraksts par sodu ir viens no jaunievedumiem, kas tika ietverts 2005.gada Kriminālprocesa likumā kā viens no instrumentiem, lai mazinātu tiesu noslogotību. Tas tiek piemērots gadījumā, ja likumpārkāpums nav ļoti bīstams – ja izdarīti kriminālpārkāpumi un mazāk smagi noziegumi. Tad lietu var nevirzīt uz tiesu, bet prokurors piemēro vienu no likumā paredzētajām sankcijām. Ja šāda rīka prokuroru rīcībā vairs nebūs, lietu kaudzes tiesās augs augumā, nemaz nerunājot par tiesas sēžu skaitu. Tas viss gala rezultātā dos nevis līdzekļu ekonomiju, bet gan izdevumus no izpildes institūcijas — probācijas dienesta — pārcels uz pozīciju „tiesu izdevumi”. Nu kāda tur vairs ekonomija?

Nesniegs palīdzību personām pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas. Neveiks no brīvības atņemšanas iestādēm pēc pilna soda termiņa izciešanas notiesāto sagatavošanu atbrīvošanai.

Nevajag nemaz būt juristam, lai jau šodien redzētu, ka noziedzība aug. Pie tam likumpārkāpumi, par kuriem dzirdam, ir gana nopietni. Tas nozīmē, ka varētu strauji pieaugt ar brīvības atņemšanu — bargāko sodu, kāds mums ir, notiesāto personu skaits. Tam ir pirmās pazīmes — ieslodzīto skaits tikai pagājušā gadā[3] jau ir audzis par 600 cilvēkiem. Pamatā tie nav notiesātie, bet personas, kas atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Tātad runa ir par nodarījumiem, kas izdarīti no jauna. Kamēr noziedznieki ieslodzījumā izcietīs sodu, sociālā atbalsta sistēma pašvaldībās būs tik „liesa”, ka bail pat iedomāties. Tātad palīdzības tur nebūs. Probācijai šīs funkcijas arī vairs nebūs. Un tajā brīdī iestāsies patiesības mirklis — neviens nekontrolēs bijušos ieslodzītos, viņus nevienam nevajadzēs un, ticiet, arī viņiem neviena nebūs žēl. Lūgsim, lai mēs negadītos tādiem ceļā! Tomēr visiem tas neizdosies, un pieaugs cietušo skaits, bet līdz ar to arī — cietušajiem izmaksājamās valsts kompensācijas. Rezultātā būs jauni noziegumi, atkārtoti kriminālprocesi, policijas, prokuratūras un tiesas darba apmaksa un jauni termiņi cietumā[4]. Būtībā recidīvs ir liecība tam, ka konkrētajā gadījumā visa kriminālā procedūra ir bijusi neefektīva. Šeit darbojas tā pati formula, ka visas ķēdes stiprumu nosaka tās vājākais posms — tāds sīkums kā kvalitatīvas uzraudzības trūkums pēc cietuma, kam seko jauns noziegums. Mēs atkal darbinām savu mašinēriju, atkal maksājam. Tāda, lūk, taupība!

Neīstenos probācijas programmas brīvības atņemšanas iestādēs.

Šīs programmas būtībā ir divu veidu savstarpēji saskaņoti pasākumi darbam ar likumpārkāpējiem: uzvedības korekcija, lai novērstu novirzes notiesātā personībā, kuru dēļ noticis noziegums un lai notiesātajam attīstītu prasmes, kas nepieciešamas, lai spētu sabiedrībā dzīvot saskaņā ar likumu. Ja šādi pasākumi netiks veikti, ieslodzītie cietumā tikai atsēdēs tiesas noteikto laiku, bet kvalitatīvas izmaiņas nebūs iespējamas. Vienīgais, uz ko varam cerēt, ka cietums viņus tā pamatīgi nobiedēs un turpmāk viņi aiz bailēm atturēsies no noziegumu izdarīšanas. Tomēr cilvēces vēsture pierāda, ka bailes no soda līdz šīm nav kalpojušas prevencijai. Tātad bez šādām programmām no soda paliek tikai āda! Ieslodzījums var izrādīties iespēja žuļiku dabūt prom no acīm uz laiku, lai pēc tam dabūtu viņu atpakaļ ar „jaunām kvalitātēm”, jo tukša vieta jau nepaliks.

Neuzraudzīs personas, kas nosacīti atbrīvotas no kriminālatbildības[5].

Atbrīvošana no kriminālatbildības, izvirzot likumpārkāpējam nosacījumus, arī ir viens no „kriminālprocesa ekonomijas” veidiem. Tas tika ieviests ar 2005.gada Kriminālprocesa likumu, lai atslogotu tiesas gadījumos, ja izdarītais pārkāpums nav ļoti bīstams sabiedrībai. Likuma pārkāpējam kriminālprocess tiek pārtraukts ar nosacījumiem, kuru izpildes rezultātā tas vairs netiek atjaunots. Ja mēs tiesas vairs neatslogojam, jāsteidz tiesnešu darba apjomam pierēķināt aptuveni 400 procesus.

Ierobežos tiesu un prokuroru tiesības pieprasīt izvērtēšanas ziņojumus[6].

Izvērtēšanas ziņojums kā efektīvas soda piemērošanas un izpildes instruments pastāv lielākajā daļā attīstīto pasaules un Eiropas valstu. Tā ir pēc noteiktas metodikas apkopota un izanalizēta informācija par personu, izvērtējot, vai šai personai pastāv riski attiecībā uz jaunu likumpārkāpumu izdarīšanu. Ziņojums ātri vien pēc tā ieviešanas attaisnojās un gan tiesneši, gan prokurori to pieprasīja itin bieži. Ziņojums deva procesa virzītājiem iespēju izvērtēt, vai piemērojamais sods vai pieņemamais lēmums būtu pareizs attiecībā uz konkrēto personu. Patlaban arī uzsākta personu izpēte un izvērtēšanas ziņojumu sniegšana, atbrīvojot tās no ieslodzījuma vietām. Izvērtēšanas ziņojums sniedz objektīvu un pārbaudītu informāciju, kam nav formāls raksturs, un tas ir viens no recidīva samazināšanas efektīvākajiem instrumentiem. Tā rezultātā samazinās jaunu likumpārkāpumu skaits, un tas ļauj valstij ietaupīt līdzekļus. Tieši tāpēc man ir grūti saprast, kā var cerēt uz ietaupījumu noziedzības palielināšanās laikā, ja likumsargiem no rokām izņem labākos cīņas ieročus. Tas ir tikpat kā ķirurgam likt operēt ar virtuves nazi – pacients paliks uz galda. Cits iznākums tur nav iespējams.

Neveiks izlīgumu (mediāciju) kriminālprocesā.

Izlīgums mediācijas formā ir krimināltiesisko normu pārkāpuma rezultātā pastāvošā konflikta risinājums, aktīvi iesaistot cietušo personu. Tas radīts tieši cietušo tiesību aizstāvībai. Mediāciju kā vadošo konflikta risināšanas formu – tiesas procesa alternatīvu vai palīgmetodi - dalībvalstīm iesaka arī Eiropas Padomes rekomendācijas un citi starptautiskie tiesību akti. Man gribētos domāt, ka mediācijas prakse kriminālprocesā ir bijusi pārsteidzoši plaša, īpaši pēdējā gadā. Šis ir brīvprātīgs process un nevienam nav jāveic piespiedu kārtā, bet cilvēki nāk un vēlas to veikt. Vai tas tomēr neliek aizdomāties, ka šī metode cilvēkiem ir vajadzīga? Problēma, ko risina mediācija, nepazudīs tikai tāpēc, ka izmainīs dažas tiesību normas. Tā tiks pārlikta uz citu kriminālprocesa virzītāju pleciem – visvairāk uz tiesu.


Uzlikt uz ledus un aizmidzināt

Probācijas dienests man patiesi bija plānots bērns. Pirms visu šo funkciju iznīcināšanas vai novešanas līdz absurdam es gribētu aicināt tos, kas tagad grasās pieņemt šādus lēmumus, ieskatīties nesenā vēsturē, lai atcerētos, kāpēc katra no šīm funkcijām tika ieviesta. Atcerēties (vai vienreiz iemācīties), cik ļoti daudz bargas kritikas Latvija bija saņēmusi no starptautiskām organizācijām un ekspertiem par to, ka Latvijā probācijas nav. Jāsaprot ir viens – pie šādas „taupības” mēs nevarēsim izpildīt lielāko daļu Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju. Tagad var minēt vairākkārt – no kura kabatas mēs maksāsim sodus un vai tos saukt par tuvredzības nodokļiem? Starptautiskos tiesību aktus mūsu „krīzes” dēļ neviens negrozīs, tāpēc parādās vēl papildus nodoklis par neattapību – potenciāli zaudētie procesi starptautiskajās tiesu institūcijās.

Jā, ir Latvijā tāda metode – sākumā tev sasien rokas, tad nosmulē muti ar dubļiem un pēc tam pasaka, ka tu nekam nederi, jo tev netīra seja! Probācija ar atlikušajām divām funkcijām kļūs neefektīva. Ja mēs šodien plānojam izmaiņas, mums ir jāraugās uz priekšu. Dzīve Latvijā neapstāsies pēc 2009.gada jūnijā gaidāmā Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma. Kvantitatīvo izmaiņu ir pārāk daudz. Tāpēc dzīve turpināsies citā kvalitātē – mēģinot izdzīvot ļoti sarežģītā sociālajā realitātē ar smagu parāda nastu kaklā. Daļa no šīs sociālās realitātes būs jauna veida noziedzība. Arī tā mainīsies kvalitatīvi. Mazākais, ko mēs varam, būt pēc iespējas gatavāki šim brīdim. Nemānīsim sevi, pārmaiņas būs ilgstošas un paliekošas. Domājams, ka šodien uzsāktās reformas atstās nopietnu iespaidu uz nākamajiem 10-15 gadiem, bet vēlāk jau būs pavisam citi laiki. Par tiem mēs šobrīd vēl neko nezinām.

Integrētas probācijas sistēmas radīšana mūsu valstī aizņēma tieši desmit gadus. No idejas 1999.gadā līdz pilnvērtīgai darbībai 2009.gadā. Šajā procesā bija iesaistīti simtiem cilvēku gan Latvijā, gan ārvalstīs. Nav šaubu par probācijas lietderību, ko pierāda objektīvi rādītāji. Patlaban aptuveni 70% no visiem tiesu (arī prokuroru) lēmumiem krimināllietās izpilda tieši probācija. Ko mēs liksim vietā? Nezina neviens.

Humānākais piedāvājums ir nolikt probācijas sistēmu „uz ledus” un aizmidzināt līdz labākiem laikiem, bet, kad būs nauda zālēm, tad atkausēt, izārstēt un ļaut dzīvot. Tikai neviens nevar man pateikt, kādas izmaiņas ar manu bērnu pa to laiku būs notikušas. Atkausēšanas brīdis būs identisks vismaz nulles punktam. Situācija būs mainījusies, vairs nebūs cilvēku, kuriem strādāt ar „atkausēto” funkciju. Tāpēc vienīgais saprātīgais risinājums ir funkciju mazināšana nevis kvantitatīvi, bet gan kvalitatīvi. Piemēram, turpinot sniegt izvērtēšanas ziņojumus par personām, kuras ir nepilngadīgas vai kuras izdarījušas dzimumnoziegumus, un turpināt uzraudzīt tikai augsta riska personas, kuras nosacīti atbrīvotas no kriminālatbildības. Proti, strādāt ar prioritārajām mērķa grupām - nepilngadīgajiem un augsta riska likumpārkāpējiem. Tādējādi mazinātos apdraudējuma riski sabiedrībai un funkciju atkausēšanas izmaksas nākotnē.

Šā brīža situācija no mums prasa pieņemt ne tikai ātrus, bet arī kvalitatīvus un pietiekami tālredzīgus lēmumus. Jāsaprot, ka visas lietas ir savstarpēji cieši saistītas un šī saikne ir gan institucionāli organizatoriskajā, gan funkcionālajā līmenī. Ja tiek pieņemti lēmumi par probāciju, tie viennozīmīgi skars cietumu sistēmu un otrādi. Mani nedaudz izbrīna, ka ekonomēšana ar vieglu roku tiek pavērsta pret funkcijām, bet netiek vispār izvērtēti institūciju organizācijas iespējamie modeļi. Manuprāt, īstās rezerves ir apslēptas darba organizācijā nevis iestāžu funkcijās. Piemēram, nedomājot tiek uzdots saīsināt ar brīvības atņemšanu notiesāto reālos uzturēšanās laikus cietumos, tā paātrinot nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanās iespēju, taču neviens to nesaista ar probācijas uzraudzības laika pagarināšanos. Tas taču ir tik vienkārši – ja tiesa ir noteikusi 6 gadus cietumā, bet mēs ļausim ieslodzītajam no cietuma atbrīvoties pēc 3 gadiem (nevis kā agrāk - pēc 5 gadiem), tad pagarinās laiks, kad viņš būtu jāuzrauga probācijai. Ja tiks pieņemts lēmums slēgt cietumus[7] vai izņemt no atsevišķu Krimināllikuma pantu sankcijām brīvības atņemšanas sodu, tad ir jāsaprot ne tikai tas, kur sodu turpinās izciest notiesātie ieslodzītie, bet arī tas, vai tiesai paliks iespēja piemērot nodarījumam adekvātus sodus.

Tuvredzīga tiesību aizsardzības iestāžu darbības ierobežošana taupības nolūkā mums var sagādāt katastrofāli lielus izdevumus visos nākamajos gados. Noziedzības pieaugums nav tikai vārdi vai bieds — kad tas sasniegs savu kritisko masu, to uz savas ādas izjutīs ikviens cilvēks, kam būs jādzīvo Latvijā. Nav ne mazākā pamata mierināt sevi ar domām, ka nebūs sliktāk kā 90. gados. Noziedzība ir mainījusies kopā ar cilvēkiem un laiku, tāpēc es jums droši varu teikt — būs sarežģītāk nekā deviņdesmitajos, un tā būs jau cita realitāte.

Mūsu krīzes sākas un beidzas mūsu pašu galvās. Mans bērns šodien vēl modās un mums visiem ir dāvāta vēl viena diena, ko pavadīt kopā, diena brīnišķīgām domām un darbiem. Vēl ir viena iespēja.

________________________

[1] http://www.likumi.lv/doc.php?id=82551 ;

[2] 2008.gadā ar prokurora priekšrakstu par sodu piespiedu darbs ir piemērots 895 cilvēkiem;

[3] Pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes datiem par periodu no 2008.gada aprīļa līdz 2009.gada aprīlim;

[4] Pēc 2007.gada publiskā gada pārskata (par 2008.gadu vēl nav publiskots) viena ieslodzītā uzturēšana cietumā mēnesī izmaksāja 409 lati. Nav nemaz slikti – vai ne? Ja padomā, kādas algas ir tiem, kas nesēž cietumā!

[5] 2008.gadā šādu personu ir bijis 436;

[6] Gadā tiek sniegti aptuveni 2 000 izvērtēšanas ziņojumu par personu tiesnešiem, prokuroriem un ieslodzījuma vietu administratīvajām komisijām);

[7] Viens no TM publiski paustajiem ekonomijas variantiem;

* Ilona Kronberga ir Valsts probācijas dienesta izveides darba grupas vadītāja

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


es 22.07.2009 10:20
Ja jau viena cietumnieka uzturēšana izmaksā 406 latus, tad pareizinot ar tur esošajiem cilvēkiem , cik ir darmojedu un cik no tā ciešam mēs . Mums strādājošajiem nav algas 406 lati un iztikai ne tik ne 406 lati. Vispāri trūkst vārdu un nonākuši galīgā tupikā un ABSURDS pilnīgs. Jāiet dedzināt un zagt pie miljonāriem un jāiet cietumā , tur vismaz paēdis katrs

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


D-a 15.05.2009 14:04
nekāda vaina, giljotineejam un dziivojam bez demokratijas ziediem, nav ko metāties ar sentimentiem...atgriezhamies 90.gadu sakuma...un astonkajishus nost...

taapat tak valsts iepirkumi nenomira , kaut kaa tak kulsies...atmesta atpakalj vakardienā...

nobendeejot labo domu realizaciju ar ELEKTRONISKO IEPIRKUMU SISTEmU jeb faktiski izveidoto e-veikalu valsts iestadeem. Ne pilnveidoja, ne uztureeja, bet vienkārši norakstīja.. ....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

akmens 02.05.2009 00:20
Vispārējs ieteikums dzīvojiet tā it, kā jūs jau rīt mirtu, kas nozīmē dzīvot šeit un tagad. īpaši krīzes laikā! Lai veicas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maurice 01.05.2009 08:00
Ideja par integrētu probācijas sistēmu radās nevis 1999.gadā, bet gan vismaz 1994.gadā.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Zirgs

Kas ir laime? 1 Autors:Ilona Kronberga