Foto: Birgitta Forsberg Foto - no personīgā arhīva
Stresa testi ļāva secināt — ja arī visa Baltija nogrimst jūrā, zviedru bankas izkļūs sveikā. Un parasti jau tā arī nenotiek kā šoreiz, kad pasaules mēroga krīze sakrita ar Baltijas problēmu.
Jūs esat uzrakstījusi grāmatu Latvija — Swedbank Klondaika, kas gandrīz izputēja. Kas ir tik ļoti jauns jūsu grāmatā par Swedbank? Man ir sajūta, ka visi saprot, kas notika, — šī banka pārāk dāsni izdāļāja kredītus, radās nekustamo īpašumu burbulis, tas pārplīsa, un tikai Zviedrijas valsts atbalsta programma izglāba Swedbank. Ko jūs vēl tur varējāt atrast?
Mana doma bija detalizēti aprakstīt, kā viņi [Swedbank] domāja, ko viņi darīja, kā viena lieta noveda pie nākamās. Es vēlējos parādīt visas aizkulises, lai tas vairs neatkārtotos, jo viņi to bija izdarījuši divas reizes. Vienu reizi Zviedrijā un otru — Baltijā. Tas, kas notika Zviedrijā 80. gados, noveda pie burbuļa plīšanas 90. gadu sākumā. Un tas, kas notika Baltijā šī gadsimta sākumā, noveda pie burbuļa plīšanas 2008. gadā.
Es atklāju arī ko tādu, par ko es pat nebiju nojautusi. Un tas kļuva par lielu ziņu vienā no Zviedrijas lielākajiem laikrakstiem Svenska Dagbladet. Viņi tam veltīja veselu lapu, un intervēja arī mani. Es biju atklājusi, ka Swedbank kopš krīzes sākuma — es nezinu, kā ir tagad, neesmu pārbaudījusi datus par šī gada rudeni — nav spējusi aizņemties naudu savā vārdā. Šķita, ka Swedbank krīze vēl nav beigusies. Un tas bija liels jaunums, ka krīze nebūt nav galā. Bankas, vismaz zviedru bankas, aizņemas naudu divos veidos. Pirmkārt, tās var aizņemties naudu savā vārdā, bez nodrošinājuma. Tad šis aizņēmums balstās uz viņu reitingu: “Mēs esam spēcīga banka, un tāpēc varam aizņemties, jo mums ir smalks nosaukums!” Tāpat bankas var aizņemties naudu pret nekustamo īpašumu obligācijām. Tas ir nodrošināts aizņēmums, jo aiz tā visa ir nekustamais īpašums. Ja banka bankrotē, tad aizdevēji iegūst šos īpašumus. Swedbank, protams, vienmēr varēja aizņemties naudu ar šādām nodrošinātām obligācijām, taču krīzes laikā neviens arī tās negribēja. Un tad viņi aizņēmās savā vārdā, taču ar valsts garantiju. Patiesībā viņi aizņēmās Zviedrijas valsts vārdā, un vienalga viņiem uzlika par 1% lielāku likmi nekā citām bankām. Lūk, cik zemu viņus vērtēja tirgus, neskatoties uz valsts garantiju! Domu gājiens bija sekojošs — ja viņi bankrotē, tad lieta kļūs sarežģīta, naudu būs jāatgūst no Zviedrijas valsts. Tad jau labāk pielikt 1% klāt, jo viņi ir tik problemātiski.
Kāpēc tieši Swedbank no visām zviedru bankām klājās tik grūti? Ar ko šī banka ir tik īpaša?
Tā ir Zviedrijas lielākā banka. Viņiem ir pieci miljoni klientu no deviņiem miljoniem iedzīvotāju. Un viņi rīkojās daudz sliktāk nekā SEB banka. SEB banka nojauta notiekošo 2006. gada sākumā, kad par tās vadītāju kļuva Annika Falkengrēna. Starptautiskais Valūtas fonds jau 2005. gada aprīlī bija brīdinājis Latviju, un līdz ar Falkengrēnas iesēšanos priekšnieces krēslā SEB banka sāka piebremzēt kreditēšanu Baltijā. Kreditēšanas apjoms līdz 2008. gadam tomēr tika dubultots, taču viņi apzināti atteicās no tirgus daļām. Tajā pašā laikā Swedbank turpināja iesākto ceļu, viņi nepievērsa uzmanību brīdinājumu zīmēm. Tāpēc es savā grāmatā rakstu tieši par viņiem. SEB banka arī tiek pieminēta, taču daudz mazāk. Swedbank rīcība bija vissliktākā, viņi uzvedās kā akli un apsēsti ar ātrumu.
VIENALGA SANĀCA KATASTROFA
Kā Swedbank stāvoklis ietekmēja Latvijas pārrunas ar Starptautisko Valūtas fondu?
Latvijas un Starptautiskā Valūtas fonda pārrunas norisinājās 2008. gada novembrī. Tieši tad Swedbank Zviedrijā piedzīvoja naudas aizplūšanu. Tā nebija ļoti apjomīga, tomēr divu nedēļu laikā viņi zaudēja 5% no saviem noguldījumiem. 15 miljardi kronu [aptuveni miljards latu] — tas bija liels zaudējums. Šī naudas aizplūšana nebeidzās līdz brīdim, kad Zviedrijas valdība palielināja noguldījumu garantiju no 250 000 kronu līdz pusmiljonam. Tad situācija kļuva mierīgāka.
Banka var bankrotēt trīs iemeslu dēļ. Tai var būt pārāk vāja bilance — pārāk maz aktīvu, pārāk maz pašu kapitāla. Tā tas bija ar Swedbank. Viņi bija izdāļājuši naudu kredītos, kā arī samazinājuši savu pašu kapitālu, lai palielinātu ienākumus. Banku var iznīcināt arī naudas aizplūšana. Tas ir ļoti bīstami, tas banku var pazudināt 48 stundu laikā. Swedbank tā nebija masveida naudas aizplūšana. Tādā gadījumā viņi būtu bankrotējuši, lai gan vispār Zviedrijā šāda banka nevar bankrotēt — valdībai nāktos to pārņemt. Trešais bankas bankrota iemesls ir slikta likviditāte. Swedbank bija grūtības arī ar to, jo neviens negribēja viņiem aizdot naudu. Viņi nolaidās zemāk par pašu noteikto likviditātes robežu. Kopā ar Finanšu inspekciju viņi bija vienojušies par 30 dienu likviditāti. 2008. gada vasarā viņi attapās: “Ak, Dievs, krīzes laikā ar 30 dienu likviditāti taču nevar iztikt!” Viņi mēģināja pagarināt šo periodu, taču tas neizdevās, jo investori viņiem neuzticējās. Un tad, kad sabruka Lehman Brothers un notika visas pārējās lietas, jautājums par pagarinājumu vairs nebija aktuāls, atlika mēģināt noturēties pie 30 dienām, taču viņi paslīdēja arī zem šīs robežas.
Kā redzam, Swedbank vienlaicīgi skāra trīs lietas, kuras katra atsevišķi var iznīcināt banku. Un tieši tajā brīdī Latvija sēž pie sarunu galda ar Valūtas fondu, un Valūtas fonds aicina Latviju devalvēt savu valūtu. Tā ir katastrofa. Swedbank vēl gatavojās izlaist jaunas akcijas, taču nauda ienāktu tikai pēc gadumijas. Ja Latvija toreiz, novembrī vai decembrī, būtu devalvējusi latu, tad, visdrīzāk, Zviedrijas valdībai nāktos pārņemt daļu no Swedbank. Šai bankai vienkārši nebija naudas! Devalvācija un iekšējā devalvācija būtībā ir viens un tas pats no banku viedokļa. Devalvējot tiek samazināta valūtas vērtība, un tad kļūst grūti nomaksāt kredītus, ja tie ir citā valūtā. Savukārt iekšējā devalvācija nozīmē, ka jūs saņemat mazāku algu, taču kredīts paliek tajā pašā līmenī. Tas ir principā viens un tas pats, taču bankām šoreiz tas tā nebija. Devalvācija notiek vienas dienas laikā. Bet iekšējā devalvācija notiek lēnāk. Tas aizņem laiku — aizvērt skolas, likvidēt slimnīcas, samazināt algas. Un tieši šo laiku bankām vajadzēja, jo tām bija nepieciešams izlaist jaunas akcijas. Ilgā laika periodā efekts ir vienāds, taču īstermiņā zviedru bankas, iespējams, neizturētu. Likviditātes zemākais līmenis bija tikai 12 līdz 14 dienas. Devalvācija Latvijā tobrīd izraisītu katastrofu. Skaidrs, ka Zviedrija negribēja, lai Latvija devalvē.
Bet sanāca taču vienalga katastrofa, tikai tā skāra Latviju. Te nu vietā būtu vaicāt par atbildību — ekonomisko, politisko vai kādu citu. Kas ir atbildīgs par smagajām sekām?
Es uzskatu, ka vislielākā atbildība ir jāuzņemas Swedbank īpašniekiem, kuru rīcība bija katastrofāla. No viņiem nebija nekādas jēgas. Tāpat valdei, kura bija novājināta. Valdes priekšsēdētājam, kurš nestrādāja īpaši centīgi. Vainīgs ir arī bankas ģenerāldirektors Jāns Lidēns, kurš smagi strādāja un turēja banku dzelžainā tvērienā. Tā kā tā ir banka, nevis vienkāršs uzņēmums, tad ir arī valsts iestāde, kura ir atbildīga. Tā ir Zviedrijas Finanšu inspekcija. Viņi nedarīja pilnīgi neko. Viņi uzskatīja, ka kreditēšana Baltijā jākontrolē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas finanšu uzraugiem[ 1 ]. Arī Centrālajai bankai ir atbildība — atbildība par Zviedrijas ekonomikas stabilitāti. Viņi vairākas reizes brīdināja par Baltiju, taču nerīkojās. Tikai 2008. gada maijā viņi aktualizēja šo jautājumu Finanšu inspekcijas valdē un aicināja noteikt stingrākas prasības bankām. Atbildīgais par Finanšu inspekciju, finanšu tirgu ministrs Matss Ūdels, arī neko nedarīja. Viņš tikai ceļoja apkārt un sludināja, ka Zviedrijai jākļūst par finanšu centru, jo mums taču ir tik lielas bankas. Un visbeidzot pie atbildīgajiem jāpieskaita, protams, Zviedrijas finanšu ministrs. Te nevar nepieminēt arī to faktu, ka visi šie cilvēki labi pazīst cits citu un ir aktīvi piedalījušies iepriekšējā banku krīzē.
Vai tad viņi neko toreiz neiemācījās, vai arī ir paguvuši aizmirst šo pieredzi?
Centrālās bankas vadītājs Stefans Ingvess vairākas reizes brīdināja par Baltiju. Taču gan Centrālās bankas, gan Finanšu inspekcijas veiktie stresa testi ļāva secināt — ja arī visa Baltija nogrimst jūrā, zviedru bankas izkļūs sveikā. Viņi rēķinājās ar Baltiju kā ar atsevišķu problēmu, un parasti jau tā arī nenotiek kā šoreiz, kad pasaules mēroga krīze sakrita ar Baltijas problēmu.
Vai jūs esat dzirdējusi par starpparlamentāro komisiju banku rīcības izmeklēšanai, kuru ierosināja izveidot Latvijas ārlietu ministrs? Zviedrija šo priekšlikumu noraidīja.
Tas ir ļoti labs priekšlikums. Un tas izklausās tipiski zviedriski. Mēs nevienu neatbrīvojam no amata, nevienu nevainojam, nevienam neuzveļam atbildību. Tā vietā mēs izveidojam komisiju, kura izmeklēs notikušo, un pēc diviem gadiem visi groza galvas neizpratnē — kā gan kaut kas tāds varēja notikt? Taču šī ideja ir laba — es uzskatu, ka šādas lietas vienmēr ir jāizmeklē, citādi tas viss krāsies un rūgs, bojās Zviedrijas un Baltijas attiecības. Manuprāt, ir labi izmeklēt visu līdz galam un arī atrast atbildīgos. Taču to zviedri nekad nevēlas darīt.
JŪS ESAT PIERADUŠI CIEST BADU
Šķiet, ka šis krīzes stāsts norāda uz ekonomiskā neokoloniālisma iezīmēm Zviedrijas un Latvijas attiecībās, vai ne?
Jā, tam es varētu piekrist. Es zinu, ka Latvija izdarīja brīvprātīgu izvēli — jūs paši izvēlējāties veikt iekšējo devalvāciju. Tomēr jūs esat saņēmuši ļoti lielu Zviedrijas atbalstu šai pozīcijai. Eiropas Komisija un visi pārējie vēlējās, lai Latvija noturētos, lai neizraisītos domino efekts. Manā skatījumā, visvairāk šajā krīzē cieš Latvijas trūcīgie iedzīvotāji. Un tas ļauj mums, pārējiem, izvairīties no krīzes ietekmes. Zviedrijas valdībai nav jāpārņem bankas, Zviedrijas nodokļu maksātājiem nav jāpalīdz bankām, mūsu problēma ir tur, otrā jūras krastā. To jūs varat risināt paši, jūs jau esat pieraduši ciest badu. Tādā līmenī ir tā attieksme. Jums tas tik labi padodas, jūs, latvieši, esat tik pacietīgi! Zviedri to nekad neizturētu. Tā tas ir manā skatījumā. Es biju ļoti sašutusi par šo jūsu situāciju. Taču no otras puses — latvieši paši ir izvēlējušies šo ceļu, un tāpēc ir grūti iebilst pret to.
Kaut kā vienmēr izrādās, ka Zviedrija ir izdevīgākā pozīcijā. Vai šajā varas spēlē valstu starpā vispār ir iespējams kaut ko mainīt?
Jā, tā ir varas spēle. Zviedrija ir daudz lielāka. Es domāju, ka dāņi, norvēģi un somi jūtas līdzīgi kā jūs. Mūs Skandināvijā sauc par lielo brāli, jo mēs esam vislielākie. Protams, ja neierēķina Grenlandi, jo tad Dānija teritorijas ziņā būs lielāka. Taču mums vienalga ir vairāk iedzīvotāju. Manuprāt, mums arī ir tāds kā lielā brāļa sindroms — mēs visu protam labāk, mēs esam labākie un tamlīdzīgi. Tas nav labi. Taču ko lai Zviedrija dara šajā situācijā? Ja mēs atsūtīsim pie jums ekspertu grupu, jūs teiksit, ka Zviedrija mēģina uzkundzēties Latvijai. Es esmu redzējusi atklāto vēstuli Zviedrijai, ko ir rakstījis kāds no jūsu politiķiem.
Tas bija Saskaņas centra vadītājs Jānis Urbanovičs.
Jā. Es pilnīgi piekrītu viņam. Piemēram, par to, ka [Zviedrijas ārlietu ministrs] Karls Bilts pat neieradās uz ārlietu ministru galotņu tikšanos un ka Zviedrijas valdība nav bijusi atsaucīga, aizbildinoties ar vēlēšanu gadu. Viņiem bija jāpadomā par to, ko šeit ir sastrādājušas zviedru bankas, un jāatrod laiks.
Varbūt Latvijai reizēm vajadzētu nedaudz pacelt balsi un iebilst?
Jā, es uzskatu, ka tas nenāktu par ļaunu. Jūs varētu pateikt, ka ne Zviedrijas Finanšu inspekcija, ne bankas neko nav apturējušas notikumu attīstību šeit. Protams, var teikt, ka latvieši paši ņēma kredītus. Taču, ja visu laiku tiek reklamēts, cik labi ir ņemt kredītu, tad nav nemaz tik viegli saprast, ka tas varbūt nemaz nav tik labi. Latvija droši var pacelt balsi. Tam jebkurā gadījumā nesekos kara pieteikums.
___________________________