Foto: Uri Schneider

Mēs, sievietes gan Amerikā, gan Latvijā, esam drošībā un bagātas, ja vien to apzināmies un nekrītam alkatībā.

Manā Fulbraita stipendiātes pieredzē Amerikā gana spilgtus iespaidus atstāja 2007. gada marts. Biju saņēmusi uzaicinājumu minoritātes — zinātnieces, latvietes — statusā teikt uzrunu ļoti smalkā pasakumā — Čikāgas lietišķo jeb, burtiski tulkojot, profesionālo sieviešu kluba rīkotajās pusdienās par godu Starptautiskajai sieviešu dienai. Temats — sieviešu tiesības un cīņa pret vardarbību pret sievietēm it īpaši militāro konfliktu skartajās Āfrikas valstīs. Priekšlasījums par Sudānas sieviešu un meiteņu tirdzniecību un cilvēktiesību aktīvistu cīņu pret to izsauca klātesošo dāmu līdzjūtību un asaras. Un ikviena izmantojām iespēju ziedot šai starptautiskajai palīdzības organizācijai. Kārtējo reizi atgādināju sev, ka mēs, sievietes gan Amerikā, gan Latvijā, esam drošībā un bagātas, ja vien to apzināmies un nekrītam alkatībā. Iepretim neskaitāmām to „bagāto valstu klubā” neiekļuvušo zemju sievietēm, kas, ik dienu noslēdzot, priecājas par to, ka ir kaut ko ieēdušas un izdzīvojušas līdz vakaram.

Patiesību sakot, arī manu līdzdalību pasākumā, šķiet, noteica Fulbraita programmas atbalstītā pētījuma tematika — par sociālajiem pakalpojumiem cilvēku tirdzniecības upuriem un rehabilitācijas programmu efektivitati Ilinoisas štatā un Latvijā. Sēdēju pie viena galdiņa ar juristi, kura ikdienā strādā advokātu firmā, bet katru otro ceturtdienu pro bono konsultē imigrantes par viņu tiesiskajām iespējām Amerikā. Pirms manis uzstājās Poļu biedrības pārstāves un stāstīja, kā svin svētkus — ar poļu ēdieniem un tautas tērpos, un dejojot tautas dejas. Kad pienāca mana kārta, teicu, ka no sirds priecājos būt starp smaidīgām, labklājīgām profesionālēm. Atklāti nožēloju, ka likumdevēji Latvijas valstī jau desmit gadu ik pavasari strīdas, ko darīt ar Sieviešu dienu — atzīmēt vai nē — un bezjēdzīgās debatēs nevajadzīgi tērē politikas veidošanai atvēlēto laiku. Manas valsts parlamentā piektā daļa ir sievietes, bet līdz Zviedrijas dzimumlīdztiesīgajam parlamenta sastāvam mums vēl tālu. Pasūdzējos, ka sociālajā politikā sieviešu ekspertīze un pozīcija ne vienmēr ir konstruktīvi izmantotas, bet palepojos, ka Saeimas sociālo lietu komisiju vada dāma ar maģista grādu sociālajā darbā un ka starp augstskolu rektorēm ir gana daudz sieviešu, un netrūkst profesoru un pētnieču. Izteicu vēlējumu, ka parlamentārietes sievietes, ja sasparosies un ņems talkā sakarīgos parlamenta vīriešus, panāks Starptautiskās sieviešu dienas atzīmēšanu. Un vispār, piebildu, sievietēm ar tik augstu pašapziņu un nopelniem kā mēs, klātesošās, jāiesaistās politikas veidošanā. Pēdējos vārdus dāmas uztvēra ar aplausiem — par spīti ikdienas demokrātijas praksei, milzīgajā Amerikā sievietei ir grūtāk izkarot vietu politikas veidotāju vidē nekā mazajā Latvijā.

„Izsakot vēlēšanos, esi piesardzīga, tā var piepildīties”, laiku pa laikam mani vilka uz zoba manas Čikāgas universitātes maģistra studiju institūta dekāns. Piepildījās ar’. 2007. gadā Latvijas Republikas parlaments lēma pozitīvi par 8. martu kā atzīmējamu dienu.

Kāpēc atcerējos šo dienu pirms trim gadiem un kāpēc rakstu? Tāpēc, ka dusmas uz tiem žurnālistiem un publiskajām personām, kas šausminās par Sieviešu dienas svinēšanu un sien to kopā ar 9. maiju, klanīšanos Krievijai, padomisko nostaļģiju. Tā vietā, lai papildinātu nacionālisma mitoloģiju, iesaku padomāt, kā ikviens un ikviena no mums var palīdzēt tām sievietēm, kas iet bojā, kuras pārdod un kas strādā vergu darbu šeit , Latvijā, vai jebkur citur pasaulē. Iesaku padomāt, kā palīdzēt — ziedojot laiku, prāta spējas, naudu, darbu. Ne tikai Starptautiskajā sieviešu dienā.