Atslēgvārdi:

Svešvalodu mācīšana un valsts politika: slepena dienas kārtība? 7

Slēpjoties no izaicinājumiem aiz konservatīvām stratēģijām, var sasniegt tikai vienu – ierobežot Latvijas indivīdu konkurētspēju globālajā tirgū. Vai tā it leģitīma izvēle izglītības dienas kārtībā?

Iesaki citiem:

Tālajos astoņdesmitajos gados, atvadoties no kārtējās izlaiduma klases, kādas Rīgas skolas angļu valodas skolotāja atzinās absolventiem, ka īpaši nepūlējās iemācīt viņiem angļu valodu. Tā tomēr nebija atzīšanās pedagoģiskā mazspējā, jo par iemeslu skolotāja nosauca nevēlēšanos panākt, lai skolēni iemīlētu svešu, ‘padomju iekārtai naidīgu’ britu kultūru un valsti.


Mēs apmācām, bet viņi aizbrauc…

Šo pirms vairākiem gadiem dzirdēto epizodi atcerējos, Finanšu ministrijas rīkotā sarunā par ES struktūrfondu programmām dzirdot ierēdņu viedokli, ka svešvalodām jau nu gan nav jābūt vispārējās izglītības stiprināšanas prioritātei. Jo, kā jau izteicies viens no Latvijas politiskajiem līderiem: “mēs viņus apmācām, bet viņi aizbrauc”.

Pēc šīs loģikas būtu jāsecina, ka “neaizbrauc” droši vien no tām valstīm, kur svešvalodas mācās sliktāk vai nemācās nemaz. Pētot iepriekšējo programmēšanas periodu operacionālās programmas citās ES valstīs, nākas secināt, ka Latvijas darbaspēka pašreizēja patvēruma zeme Īrija par ES fondu naudu darīja tieši to – stiprināja svešvalodas vispārizglītojošās skolās. Tātad, savu iedzīvotāju konkurētspējas paaugstināšana, tai skaitā ar svešvalodu mācīšanu, nav tomēr pretrunā ar valsts strauju ekonomisku attīstību.


“Vadāmā demokrātija”?

Izglītības politikā, kā jebkurā citā rīcībpolitikas jomā, prioritātes bieži izriet ne tikai no situācijas un sabiedrības vajadzību objektīva novērtējuma, bet arī no plānošanā iesaistīto pušu ideoloģiskajām nostājām. Tomēr valstīs, kur iekārta ir demokrātiska un brīvā tirgus attiecības ir pieņemtas vairāk vai mazāk par normu, ideoloģiskā virzība nevar būt klajā pretrunā ar indivīda tiesībām uz brīvu izvēli.

Pašlaik valdības partiju programmās nav atrodami punkti par indivīdu iespēju ierobežojumiem, lai izvairītos no spējīgāku iedzīvotāju emigrācijas. Taču vērojot reakciju uz darbaspēka brīvas plūsmas izaicinājumiem ES struktūrfondu “dalīšanas” kontekstā, rodas iespaids, ka baiļu ietekmē nejauši veidojas slepena dienas kārtība.

Īsumā to var formulēt šādi. Ar ES struktūrfondu naudas palīdzību apmācīsim labus tehniskos darbiniekus un inženierus, lai attīstās tehnoloģijas. “Nelabvēlīgos” jauniešus apmācīsim par galdnieku palīgiem un skursteņslauķiem.

Doktorantūrā apmācīsim fiziķus, ķīmiķus un citus dabaszinātņu cilvēkus, un pēc iespējas vairāk attīstīsim profesionālo sporta izglītību, kā arī neformālo sporta izglītību. Brīvajā laikā mūsu tehniski izglītotā sabiedrība nodarbosies ar sportu un citiem nekaitīgiem jaunrades veidiem. Turklāt par valsts budžeta naudu mēs viņiem iemācīsim mīlēt Latvijas vēsturi.

Svešvalodu zināšanas skolas programmas ietvaros palīdzēs dažiem savienot zemkopības nodarbes ar lauku tūrisma attīstību. Bet ieguldot lieko naudu svešvalodu skolotāju apmācībā, var rasties nevēlams efekts – līdzīgi kā ar ieguldījumiem sociālo zinātņu doktorantūrā, jo augsti kvalificēti kritiķi mūsu perfekti sakārtotajai tehniskajai sistēmai diez vai būs vajadzīgi.

Bažas par jaunas “vadāmas’ demokrātijas izveidošanu šajos secinājumos var būt pārspīletas, bet tikpat pārspīlēta un nesabalansēta ir pašreizējā virzība uz tehnisko un ‘sportisko’ prioritāšu dominēšanu pār visām parējām izglītības politikas prioritātēm. Interesanti, ka starp prioritātēm nav redzama jauno eiropiešu pilsoniskā izglītošana – it kā šajā jomā Latvijā un ES viss ir pilnīgi kārtībā, un mūsu izglītības sistēma lieliski tiek ar to galā. Bet atgriezīsimies pie svešvalodu jautājuma.


Mīti un pašpiepildoši pareģojumi

Mīts, ka labākas svešvalodu (interneta izmantošanas, pasaules vēstures, utt.) zināšanas kaut kādā noslēpumainā veidā klusi grauj cilvēku piesaisti savai zemei un identitāti, padarot viņus par bezpersoniskiem globalizācijas upuriem, ir zināmā mērā radniecisks mītam par drukātā vārda graujošo ietekmi uz kristīgām institūcijām, kas bija izplatīts Gutenberga revolūcijas sākumposmā.

Abos gadījumos aizspriedumiem ir potenciāls attīstīties par pareģojumiem, kas paši sekmē savu īstenošanu. Tik tiešām, drukāto vārdu bija iespējams izmantot gan baznīcas dogmu proponēšanai, gan baznīcas kritikai, un rezultātā attiecīgās institūcijas mainījās.

Līdzīgā veidā arī pareģojums, ka vidusmēra latvieša kārdinājums pārvietoties uz viņa individuālai attīstībai labvēlīgāku vidi citā valstī var kļūt nepārvarams, ja līdzās dzimtajai valodai viņš/viņa labi zinās vēl divas vai trīs valodas, var patiešām attaisnoties, ja Latvijā attīstība aizkavēsies.

Bet tieši indivīdu rīcībspēja nosaka attīstības potenciālu, un informācijas sabiedrības apstākļos svešvalodu zināšanas ir viens no būtiskākajiem rīcībspējas priekšnoteikumiem – it īpaši, ja indivīdi dzīvo mazā valstī, kuras iekšējā informācijas telpa ir, no vienas puses, maza, bet no otrās puses – atvērta. Vai arī atvērtības jautājumu ir plānots nedaudz pārskatīt?


Konservatīvisms – vai leģitīma izvēle izglītībā?

Uz augšminētajiem apgalvojumiem varētu atbildēt, ka svešvalodu mācīšanas pasākumu neiekļaušana ES struktūrfondu programmu prioritātēs nenozīmē, ka valstī netiks pakāpeniski uzlabotas svešvalodu zināšanas. Jo beigu beigās, ir arī skolas programma, kur svešvalodām atvelēts gana daudz stundu.

Tomēr mācību standartu un stundu plāna esamība pati par sevi reti kad nodrošina izglītības kvalitāti. Par to liecina pašu politikas ieviesēju biežās atsauces uz to, ka viss ir atkarīgs no skolotāja. Skolotāju seminārā, kad apmēram 80 klātesošajiem tika lūgts pacelt roku tiem, kas jūtas pilnīgi sagatavoti jauno pamatizglītības standartu ieviešanai “dabā”, pacēlās tikai viena roka.Svešvalodu zināšanas ir kapitāls, ko cilvēki iegulda racionāli. Nav brīnums, ka pašreizējos Latvijas ekonomikas apstākļos daudzi izvēlas šo kapitālu ieguldīt darba meklēšanā ārzemēs. Tāpat nav brīnums, ka pašreizējos darba tirgus apstākļos daudzi cilvēki, kas potenciāli varētu izvēlēties strādāt skolā, aiziet strādāt citur. Bet vai viss pateiktais var būt pamats valstij neieguldīt naudu un pūliņus savu iedzīvotāju spēcināšanā, tai skaitā caur svešvalodu prasmju uzlabošanu?

Slēpjoties no izaicinājumiem aiz konservatīvām stratēģijām, var sasniegt tikai vienu – ierobežot Latvijas indivīdu konkurētspēju globālajā tirgū. Vai tā it leģitīma izvēle izglītības dienas kārtībā?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

agdams 17.02.2006 18:50
Cienītā Golubevas kundze! Nav tik traki, kā Jūs mālējat - izlasiet ne tikai NSID, bet arī sagatavotos operacionālo programmu metus. Kaut arī tie ir daudzējādā ziņā nepilnīgi, tomēr dažas no Jūsu minētajām problēmām tie risina. Piemēram, doktorantūras atbalsts ir attiecināts uz visu zinātņu nozaru doktorantiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 16.02.2006 19:54
Biruta: Pēdējie divi komentāri labi parāda, ka IZM līdz šim nav kļūdījusies - mūsu izglītības sistēma tiešām rada indivīdus ar slimīgi latvisku psihi, kas uzskata, ka latviešu kultūra ir pārāka, ka to nemitīgi apdraud ietekmes no ārpuses un stāvēt sava latviskuma sardzē ir to gods un pienākums.

Ne visai sapratu šī teikuma jēgu - kādā ziņā IZM "nav kļūdījusies"? Vai ministrijas mērķis patiesībā bija kļūdīties un neradīt indivīdus ar slimīgi latvisku psihi? :)) Par latviešu kultūras pārākumu pēdējos divos komentāros (pirms Birutas komentāra) nekas gan nebija teikts. Tur, atbildot uz Social Contract lūgumu, Sherlock skaidroja, ko varētu nozīmēt Latvijai svešas ideoloģijas.

Biruta. Teikšu atklāti, mani nesatrauc tas, ka jaunieši detaļās nezina, kas notika 1940. gadā. Manis pēc daudzi no viņiem tā vietā var zināt detaļas par franču revolūciju. Tas ļauj viņiem būt brīvākiem indivīdiem, kas vairāk jūtas kā eiropieši vai pasaules pilsnoņi un kas nemitīgi nelauza galvu par vēstures pārestībām...

Vous êtes sur le bon chemin! Jūs tātad arī atzīstat, ka izglītības programmās allaž parādās kaut kāda vērtību sistēma un ideoloģija. Turklāt dažas no vērtību sistēmām kaut kādā ziņā sniedz valstij un tās indivīdiem vēlamākus rezultātus. Jūsu formulētais vēlamais rezultāts būtu justies kā eiropietim vai pasaules pilsonim, un nelauzīt galvu par vēsturiskām pārestībām. Tas, manuprāt, ir ļoti labs izejas punkts. Savukārt tad, kad cilvēks ir kādu brīdi šādi sajuties, tad viņam/viņai var rasties doma kļūt par vēl brīvāku indivīdu un sākt darboties Eiropas un pasaules labā; neiespaidoties no vēstures nolemtības, bet to līdzi veidot. Tā kā iekšējā brīvības sajūta cilvēkam jau ir radusies, bet mainīt visu pasauli uzreiz ir pārāk grūts un nepateicīgs uzdevums, tad daudzi atrod par derīgu vispirms sākt darboties savas tautas un savas nācijvalsts labā. Par laimi, Latvija ir pietiekami neliela un pārskatāma, lai ikviens, kuram ir kas būtisks sakāms, varētu justies uzklausīts un arī drīz redzēt savas rīcības rezultātus. Lai mums tas izdodas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Biruta 16.02.2006 11:15
Pēdējie divi komentāri labi parāda, ka IZM līdz šim nav kļūdījusies - mūsu izglītības sistēma tiešām rada indivīdus ar slimīgi latvisku psihi, kas uzskata, ka latviešu kultūra ir pārāka, ka to nemitīgi apdraud ietekmes no ārpuses un stāvēt sava latviskuma sardzē ir to gods un pienākums. Es tikai brīnos par to, cik daudz šādu cilvēku ir starp www.politika.lv lasītājiem un cik krietni plašāka un daudzkrāsaināka šo cilvēku pasaule kļūtu, ja viņi atbrīvotos no šī iedomātā un pašuzliktā latviskuma sloga un pienākuma.

Teikšu atklāti, mani nesatrauc tas, ka jaunieši detaļās nezina, kas notika 1940. gadā. Manis pēc daudzi no viņiem tā vietā var zināt detaļas par franču revolūciju. Tas ļauj viņiem būt brīvākiem indivīdiem, kas vairāk jūtas kā eiropieši vai pasaules pilsnoņi un kas nemitīgi nelauza galvu par vēstures pārestībām un paniski nebaidās, ka mazo Latviju kāds varētu sabradāt. Protams, kā elektorāts šādi paronoīdi "latviski" tipi ir ļoti pateicīgi - pasēj bailes un sazvejo balsis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 15.02.2006 13:40
"Vai varat, ludzu, paskaidrot, kas ir 'nelatviska, svesa ideologija'?"

Domāju, ka es varu mēģināt - gan vispārināti, gan konkrētāk - ar piemēru.

Abstrakti: tā ir jebkura ideoloģija, kas vai nu tiešā veidā noliedz, vai, veicinot "pārnacionālu" konstrukciju (ES, dažnedažādu "tīklveida struktūru") ietekmes neierobežotu pieaugumu uz valstu un tautu suverenitātes rēķina, mazina Latvijas kā nācijvalsts (kā ikviena tās jurisdikcijā esoša indivīda tiesību un brīvību garanta) pastāvēšanas nepieciešamību. Visas tās ideoloģijas, kas rada situtāciju, ka pozitīvi tiek uztverti un vērtēti jebkuri pasākumi, lai jauniešos veicinātu "pārnacionālas", eiropeiskas un pilsoniskas identitātes veidošanos, un negatīvi - mēģinājumi veicināt nacionālas (nevis etniskas), latviskas un pilsoniskas identitātes veidošanos.

Konkrēti: visas tās ideoloģijas, kas palīdz uzturēt un atražot situāciju, ka:

"puse iedzīvotāju Latvijas iekļaušanu PSRS vērtē negatīvi, taču gandrīz ceturtā daļa iedzīvotāju to vērtē neitrāli, bet 18% - pozitīvi. Viena ceturtdaļa iedzīvotāju uzskata, ka Latvija brīvprātīgi pievienojās Padomju Savienībai," un ka:

"tikai 12% iedzīvotāji labi pārzina 1940.gada notikumus Latvijā. Īpaši sliktas vēstures zināšanas ir jauniešiem - kopumā tikai 3% jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem labi zina 1940.gada notikumus. Gandrīz 40% jauniešu šajā vecumā par šiem notikumiem ir dzirdējuši, bet neko nezina."

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Social Contract 15.02.2006 11:06
Aleksim:

Vai varat, ludzu, paskaidrot, kas ir 'nelatviska, svesa ideologija'?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 15.02.2006 10:43
M.Golubevas rakstā apskatīts aktuāls jautājums - nepietiekamā svešvalodu apmācības kvalitāte Latvijas vidusskolās. Tomēr, izņemot dažu konceptuālu dokumentu apskatu un anekdotisko liecību par tikai vienu skolotāja paceltu roku, kura esot bijusi gatava izglītības satura reformai, nekas konkrēts par šo jautājumu nav analizēts. Toties rakstā ir visādas "pērles", kuras var vienu otru aizkaitināt, bet nekādi neattiecas uz svešvalodu mācīšanas problēmu.

M.Golubeva: Doktorantūrā apmācīsim fiziķus, ķīmiķus un citus dabaszinātņu cilvēkus, un pēc iespējas vairāk attīstīsim profesionālo sporta izglītību, kā arī neformālo sporta izglītību. Brīvajā laikā mūsu tehniski izglītotā sabiedrība nodarbosies ar sportu un citiem nekaitīgiem jaunrades veidiem. Turklāt par valsts budžeta naudu mēs viņiem iemācīsim mīlēt Latvijas vēsturi.

Ja tā ir domāta kā ironija, tad autore te neviļus pauž dažus aprobežotus uzskatus:
(1) Latvijas vēsturi nevajag mīlēt, vai arī tās mācīšanai vajag mazāk tērēt budžeta naudu. Lai gan Latvijas vēsture ir tāds pats humanitārais priekšmets kā jebkurš cits un mīlestība pret Latvijas vēsturi ir lieliski apvienojama ar interesi par svešvalodām.
(2) uzsvars uz dabaszinātnēm un fizisko kultūru valsts izglītības prioritātēs nozīmē, ka tehniski izglītotie cilvēki nodarbosies ar "nekaitīgu jaunradi" pretstatā revolucionāri un drosmīgi domājošajiem un "varai neērtajiem" humanitāristiem no Providus. Varat iestāstīt karatē trenerim, vai datorspeciālistam, kurš nodarbojas ar failu apmaiņas sistēmu ieviešanu vai kriptogrāfiju, vai inženierim, kurš pilda militārus pasūtījumus, ka viņu jaunrade ir "nekaitīga" ;)))

Ir daži vienkārši pasākumi, kuri palīdz izplatīt svešvalodu zināšanas. Piemēram, televīzijas pārraižu un filmu latviskās/krieviskās dublēšanas vietā varētu ļaut izmantot vienīgi subtitrus, bet skaņu vienmēr saglabāt originālvalodā. Tā parasti rīkojas visās Ziemeļvalstīs un svešvalodu zināšanas tur ir pašsaprotama lieta - tipisks cilvēks taču grib saprast, kas tiek runāts viņa televizorā.

Labi pazīstot daudzus matemātiski orientētās Rīgas 1.ģimnāzijas audzēkņus, varu droši apliecināt, ka tehniski izglītotam cilvēkam nekas netraucē labi apgūt svešvalodas. Turpretī pāragri uz angļu filoloģiju fokusētam jaunietim drīz vien nav par ko runāt savā perfekti apgūtajā valodā un viņš vai viņa, ja vien nav saņēmis/saņēmusi vispusīgu humanitāru izglītību, var kļūt par tukšu trauku, kuru var viegli piepildīt ar nelatvisku, svešu ideoloģiju. Teiksim, patriotiskajās jauniešu kustībās darbojas gan topošie juristi, gan politologi, gan ķīmiķi, gan programmētāji, bet angļu filologus es tur pagaidām neesmu manījis. Es, protams, neuzskatu, ka svešvalodu filoloģija nebūtu vajadzīga vai būtu mazāk vērtīga vai mazāk jaunradoša, bet gan, ka cilvēkam ir labi būt praktiskam un vispusīgam - tad viņš arī jutīsies ciešāk saistīts ar dzimto zemi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mameha 14.02.2006 22:36
Varens raksts, bravo Marija! Kāda neticama aprobežotība 21. gs izpaužas mūsu ierēdņu nostādnēs. Nu ko, nākošais solis - celsim apkārt Latvijai mūri un ieviesīsim izbraukšanas vīzas, kā vecajos labajos padomju laikos!

Vai gadījumā struktūrfondu naudas izmantošanas plāns neparedzēja kaut ko līdzīgu "uz zināšanām balstītas ekonomikas" veicināšanai?

Saistītie raksti
Citi autora darbi