Strīdu konvencija

Neatkarīgā Rīta Avīze, 09.12.2004.

Iesaki citiem:
Nra166

Par Vispārējo mazākumtautību konvenciju Latvijā, šķiet, izteikti visi lietišķie, vērtējošie un saturīgie argumenti. Tomēr politizācija arvien valda pār tiem. Bet, kur valda politizācija, tur lietišķa procesa apspriešana nav iespējama.

Varbūt tāpēc, piemēram, Aivara Gardas piekritēju cittautiešiem pievērstā nostāja šķiet man krietni godprātīgāka par varas partiju spekulācijām. Garda vismaz skaidri pasaka, ko darītu ar iebraukušajiem krieviem, bet varas partijas nodarbojas ar bakstīšanos, tiesību telpas ideoloģizēšanu , kas vairāk nekā desmit gados tā arī nav noveduši pie nepārprotamas definīcijas – kas ir krievi Latvijā un kā ar tiem būt? Skaidrs taču, ka ne līvu un čigānu, bet tikai krievu (skaita) dēļ minētā konvencija netop ratificēta. Politiskais gļēvums, laipošana starp vēlētājiem un eirouzskatiem, tā arī nespējot rast saprātīgu kompromisu, noveduši pie tā, ka mums darīšana ar politiski savrupi organizētu iespaidīgu krievu kopienas daļu.

Konvencijas radītājas – Eiropas Padomes – definīcijas ir diezgan saturīgas, lai Latvijā nebūtu jāizgudro kāds no konvencijas gara atsvešināts, kantains ritenis. Minoritāte ir – kādas valsts personu grupa, kura pastāvīgi dzīvo šīs valsts teritorijā un ir tās pilsoņi; kuriem ir ilgstošas, ciešas un noturīgas saiknes ar šo valsti; kurus raksturo īpašas etniskas, kultūras, reliģiskas vai lingvistiskas iezīmes; kura ir pietiekami daudzskaitlīga, lai arī mazāka nekā pārējās šīs valsts vai tās reģiona iedzīvotāju daļa; kuru iedvesmo kopīga vēlme saglabāt savas identitātes raksturīgākās iezīmes, jo sevišķi savu kultūru, tradīcijas, reliģiju vai savu valodu. Bet tāpēc, ka ES valstu vadītāji nespēja par šo formulu vienoties, valstis pašas nosaka, ko tās atzīst par minoritātēm. Eiropā pastāv arī vairāki viedokļi tendencē šķirt etniskās un nacionālās minoritātes definīcijas, pirmajai atstājot socioloģisko (viss cittautiešu kopums), otrai politiski juridisko saturu. Latviju gan vairāk nodarbina vārdi ievērojamā vai pienācīgā skaitā, kuri ir gandrīz visos mums problemātiskajos konvencijas pantos. Lai šie panti tiktu ievēroti, mazākumtautību pārstāvjiem kādā reģionā jāsasniedz ievērojams skaits, bet mums liekas, ka, runājot par krieviem, šis skaits ir pārsniegts. Skaidrs, ka, pieņemot definīciju, kura šo skaitu normalizē, tomēr būs jāatbild – kas tad ir tie pārpalikušie un ko ar tiem darīt? Ne tiesisks, ne politisks kompromiss pagaidām nav rasts.

Turklāt – šajā tēmā varbūt svarīgāka par minoritāšu konvenciju un šābrīža etniskajiem noskaņojumiem ir valsts gatavība iespējamajai nākotnei. Sestdien Rīgā Krievu pasaulei veltītā seminārā piedalījās divi Krievijā atzīti gudrinieki – Pēteris Ščedrovickis un Sergejs Gradirovskis. Viņi samulsināja daļu klausītāju, kuri gribēja dzirdēt sev vēlamas atbildes saistībā ar izglītības reformu. Jo teica, ka nav mērķtiecīgi nodarbināt valsti ar prasībām pēc izglītības vienā valodā. Tas, kurš mūsdienās tā prasa, ir nolemts atpalicībai darba tirgū.Tāpēc jārūpējas nevis par vienu (krievu vai latviešu) apmācības valodu, bet gan par to, lai izglītības tehnoloģijas atbilstu laikam.

Otrkārt, izvērtējot imigrācijas plūsmas pasaulē, klātesošajiem tika likts pie sirds nopietni domāt par to, ko Latvija vēlas vilkt iekšā – turkus, ķīniešus vai vēl kādus. Vai varbūt Latvija, lai ilgāk atturētos no jauniem svešiniekiem, vēlas pārlūkot iekšējās tautu attiecības. Domājams, ka jau manai paaudzei pensiju gādās nevis mazdēls Jānītis, bet kāds stalts turku vai ķīniešu jauneklis. Tā būs jo ātrāk, jo nesakārtotākas valstī būs etnisko attiecību un attieksmju problēmas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!