Foto: Ric McArthur

Šķiet, ka Franciju ir "noķērusi" ekonomiskā realitāte un tagad būtu īstais brīdis saprast, ka krāšņā sociālā sistēma nav ilgtspējīga.

2007.gada maijā Francijas vēlētāji ievēlēja liberālo Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) Francijas prezidenta amatā. Pēc uzkāpšanas tronī jaunais valsts galva ķērās pie biedējošā uzdevuma — sociālās sistēmas reformas, ekonomikas modernizācijas un augstākās izglītības reformas valstī, kura ir tradicionāli pretojusies pārmaiņām. Tikai dažus mēnešus pēc vēlēšanām pirmās reformas ir izraisījušas niknu pretestību dažādās sabiedrības daļās — to labi ilustrē transporta nozares darbinieku un studentu protesti 2007.gada novembrī.

Francija ir valsts ar spēcīgām streiku un protestu tradīcijām — tie ir daļa no valsts kultūras mantojuma. 1789.gadā Francijas piedzīvotāji izgāja ielās, lai mestu izaicinājumu valdošajai šķirai. Kopš tā laika demonstrācijas, streiki un gājieni ir bieži izmantoti kādas sabiedrības grupas neapmierinātības izpausmei. Dažos gadījumos nav izticis bez vardarbības, piemēram, 1968. un 2006.gada nemieros. Kamēr citās Eiropas valstīs iedzīvotāji arvien vairāk distancējas no politiskās dzīves, Francijā pilsoniskā līdzdalība pieaug. Iespējams, vainīgi labējā ekstrēmista Žana Marī Lepēna (Jean-Marie Le Pen) panākumi prezidenta vēlēšanās 2002.gadā — kopš tā laika Francijas iedzīvotāji sākuši aktīvāk iesaistīties politiskajā dzīvē, ko apliecina pieaugušais nevalstisko organizāciju skaits un streiku biežums.

Transporta nozares darbinieki šogad kārtējo reizi lika lietā savas tiesības streikot, paralizējot Franciju un tādējādi palielinot spiedienu uz valdību protestā pret īpašo pensiju plānu reformu.[1] Pēc neilga laika viņiem pievienojās Francijas universitāšu studenti, kuri iebilda pret augstākās izglītības modernizāciju. Streiki un protesti ir ierasta aina Francijā, īpaši gadā, kas seko jauna prezidenta ievēlēšanai. Taču, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šoreiz streiki nebauda sabiedrības lielākās daļas atbalstu.

Pasažieru dusmas

Transporta streiku laikā Parīzes un tās piepilsētas rajonu pasažieri skaļi pauda neapmierinātību ar grūtībām, kuras nācās piedzīvot, lai nokļūtu darbā. Lielākajai daļai regulāro braucēju nerimstošais streiks šķita kaitinošs un viņi izjuta savstarpēju solidaritāti un dēvēja sevi par transporta uzņēmumu ķīlniekiem. Ceļi bija automašīnu pilni, stacijas bija stāvošu vilcienu pārbāztas un pret transporta nozari vērstā neapmierinātība bija jūtama visos valsts reģionos. Cilvēki sūkstījās — trop, c’est trop[2]. 18.novembrī anti-streika aktīvisti sapulcējās un devās protesta gājienā cauri Parīzei. Pēc pāris dienām streiks tika pārtraukts.

Streiki radīja traucējumus un neērtības, taču jāsaka, ka streiks ir ļoti būtisks Francijas demokrātiskās sistēmas elements. Par spīti neērtībām no tā nevajadzētu atteikties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Francijas arodbiedrības biedru un aktivitātes ziņā patiesībā ir vienas no vājākajām Eiropā. Tāpēc, kad pienāk brīdis sēsties pie sarunu galda un diskutēt ar valdību vai privātā sektora darba devēju konsorciju, pat lielākajām arodbiedrībām pietrūkst sviru, lai ietekmētu sarunu iznākumu. Rezultātā arodbiedrību līderi uztver streiku kā vienīgo iedarbīgo veidu, kā izteikt savas prasības, aizsargāt tiesības un privilēģijas un iebilst pret reformām. Ja arodbiedrību rokās būtu citas sviras, tad Francija visticamāk nepiedzīvotu nemitīgi atkārtojošos streikus.

Augstskolu modernizācija

Vēl viena būtiska reforma, kuru uzsākusi premjerministra Fransuā Filona (Francois Fillon) valdība, ir augstskolu “modernizācija”. Francijas universitātes pēdējos gados piedzīvojušas krīzi un augstākās izglītības kopiena ar nepacietību gaidīja valdības reakciju uz to piemeklējušajām problēmām. To vidū — brūkošas ēkas, pārpildītas auditorijas, līdzekļu trūkums, kursi un grādi, kas neatbilst darba tirgus realitātei. Lai palīdzētu augstskolām, jaunā valdība nolēma piešķirt universitātēm lielāku brīvību un autonomiju. Tas tika nostiprināts jaunā likumā, kuru šā gada augustā pieņēma Nacionālā asambleja un Senāts. Jaunais likums paredz, ka universitātes pašas pārrauga savu budžetu, personālu un īpašumus, un tām ir pieeja jauniem finansējuma avotiem.

Ir vietā atgādināt, ka pirms likuma pieņemšanas valdība no tā teksta izņēma vairākus būtiskus punktus, lai nekaitinātu Valsts Izglītības un Zinātnes Padomi, universitāšu dekānus un studentu arodbiedrības. To vidū bija brīvprātīga autonomija un studentu atlase pirms uzņemšanas maģistrantūrā. Kādēļ tad dažu universitāšu studenti bloķē pieeju augstskolām?

Lielākās bažas studentos rada tas, ka nākotnē varētu pieaugt maksa par izglītību un studentiem var nākties saskarties ar lielu konkurenci, piesakoties maģistrantūras studijām. Vai šīs bažas ir pamatotas? Ņemot vērā, ka Francijas augstākās izglītības sistēma lepojas ar to, ka ir finansiāli un visādā citādā ziņā pieejama, nelielas studentu daļas protesti ir saprotami.

28.novembrī valdība paziņoja, ka studiju maksa nepieaugs un atlases pirms reģistrācijas universitātes kursam nebūs. Daudzas studentu arodbiedrības pēc šī paziņojuma nolēma neturpināt universitāšu blokādi. Taču 1968.gada studentu vadītās revolūcijas gars joprojām ir dzīvs un neliela kreisi orientētu studentu grupa nolēma turpināt protestus, lai piespiestu valdību anulēt jauno likumu. Kamēr mazākums protestēja, vairākums pauda sašutumu par blokādēm, kuras neļāva viņiem apmeklēt nodarbības.

Vēl viena problēma ir līdzekļu trūkums augstskolās. Francijas valdība turpmāko piecu gadu laikā solījusi atvēlēt 5 miljardus eiro, lai ieviestu jauno likumu un reformētu bakalaura grāda studijas. Vai ar šo summu pietiks? Universitāšu vadītāji jau paziņojuši, ka modernizācijai nepieciešami lielāki līdzekļi. Atbildot uz satraukumu par naudas trūkumu, valdība iedrošina universitātes dibināt fondus un piesaistīt privātus ziedojumus gan no uzņēmumiem, gan no absolventiem. Tieši ap šiem fondiem pamatā notiek diskusijas. Divu iemeslu dēļ — pirmkārt, doma par attiecību nodibināšanu starp universitātēm un privātiem uzņēmumiem daudziem šķiet draudīga, jo pastāv bažas, ka uzņēmumi varētu gribēt ietekmēt izglītības saturu. Taču privāto uzņēmumu ietekme uz izglītības saturu profesionālo iemaņu kontekstā ļautu universitātēm pieskaņot programmu realitātei un labāk sagatavot studentus darba tirgus prasībām. Otrkārt, fondu izveidošana var radīt ienākumu plaisu starp lielajām un mazajām universitātēm. Jā, iespējams, ka lielākām universitātēm būs labākas izredzes piesaistīt lielāku finansējumu, jo tām ir plašāka absolventu bāze un mediji tām velta vairāk uzmanības nekā mazākām augstskolām. Šajā ziņā bažām ir pamats, bet vai tas ir pietiekams arguments tam, lai liktu spieķus riteņos lielāko universitāšu attīstībai?

Realitātes spiediens

Francija šodien atrodas vēstures krustcelēs — tā var turpināt dzīvot ar novecojušo, bet grezno sociālo sistēmu vai strādāt, lai pieskaņotos Eiropas Savienības un mūsdienu pasaules modernizācijas prasībām. Ievērojama sabiedrības daļa nav gatava atteikties no pazīstamās un tuvās sociālās un izglītības sistēmas, taču šķiet, ka Franciju ir “noķērusi” ekonomiskā realitāte un liberalizētā tirgus prasības un tagad būtu īstais brīdis saprast, ka agrākā sistēma nav ilgtspējīga.

Nikolā Sarkozī un Fransuā Filons šķiet gatavi stāties pretī krīzei un reformu oponentiem. Sabiedrībā vienmēr būs kāds, kurš nav apmierināts ar jauniem likumiem un reformām, un viņam ir tiesības paust savas bažas.

______________________

[1] Tagadēja pensiju sistēma ļauj transporta nozares darbiniekiem doties pensijā pēc 37 nostrādātiem gadiem, bet jaunā reforma šo stāžu plāno palielināt līdz 40 gadiem.

[2] Nu reiz ir diezgan (franču val.)