Atslēgvārdi:

Strausa politikas sekas 1

Mēs esam kā strausi. Mēs negribam saprast, ka mums arī būs vajadzīgi imigranti.

Iesaki citiem:
Keepout 255x203
Foto:Jan Tik

Diskusiju vada Daina Jāņkalne, žurnāliste

Keep out
Foto - Jan Tik, licence

Politiskajās diskusijās par imigrāciju dominē jautājums, vai Latvijai ir vai nav nepieciešams darbaspēks no tā sauktajām trešajām (ārpus Eiropas Savienības) valstīm. Šis jautājuma uzstādījums šķietami ignorē faktu, ka Latvijā jau šobrīd dzīvo imigranti, kurus vajadzētu iedrošināt būt aktīviem iedzīvotājiem, un par kuru integrāciju ir jādomā. Konferencē "Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā un Polijā" Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS aicināja ekspertus diskutēt par pašreizējo situāciju ar imigrantu integrāciju Latvijā un iemesliem, kāpēc valstij nav imigrantu integrācijas politika. Diskusijā piedalījās Ilze Pētersone, premjerministra padomniece ES jautājumos, Ilona Kiukucāne, Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte, Anitra Plūme, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes juridiskās nodaļas juriste, Nils Muižnieks, Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors, un Evita Kirilova, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītāja vietniece.


Vai kāds ir formulējis Latvijas valsts ilgtermiņa vīziju attiecībā uz imigrācijas politiku?

Ilze Pētersone: Mums ir migrācijas politika, ko nosaka esošais likumdošanas ietvars. Šī politika varbūt nav tik atklāta un uz imigrantiem orientēta, bet viņa ir. Tā tika izveidota deviņdesmito gadu vidū un turpina attīstīties, un noteikti nav pretrunā ar mūsu starptautiskajām saistībām. Jautājums par to, vai mums ir vīzija, kāda būs Latvijas migrācijas politika pēc pieciem, desmit gadiem, ir jāskata kontekstā ar diskusijām, kas pašreiz notiek Eiropas Savienībā. Šobrīd notiek darbs pie jaunu ietvara dokumentu izstrādes ES, pie jaunu principu par vienotas migrācijas vadības sistēmas izveides. Tāpēc mēs nevaram atrauti runāt tikai par to, vai Latvijai ir kāda vīzija. Protams, mums ir jāņem vērā Latvijas darba tirgus īpatnības un nepieciešamības, bet ne tikai, jo Latvija ir daļa no ES un mums ir vienots darba tirgus.

Ilona Kiukucāne: Mēs nevaram gaidīt kopīgos ES likumus, jo mums likumi ir jāveido šeit. Pirms trim gadiem valdība pieņēma lēmumu veidot koncepciju par migrācijas politiku. Divus gadus šī koncepcija tika gatavota, pēc tam trīs reizes valdībā noraidīta, un beigās tā nomira dabīgā nāvē. Tika pieņemti atsevišķi dokumenti, kas atviegloja darbaspēka uzņemšanu no trešajām valstīm. Bet politiski neviens nebija gatavs teikt, ka mums ir kaut kāds politisks uzstādījums. Dienas Biznesā aptuveni pirms gada parādījās virsraksts "Viesstrādnieki pārpludina Latviju". Mēs runājam par četriem tūkstošiem izsniegto darba atļauju [2007.] gada laikā, un, ja salīdzinām ar tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kas izbrauc no Latvijas... Ja gribam nodrošināt to, ka Latvijā ir, kas strādā, ka darba vietu skaits nesamazinās, ka tiek nodrošināta uzņēmumu attīstība, tad mums tomēr ir nepieciešams kaut kāds valsts atbalsts uzņēmējdarbības videi, lai arī šobrīd, kad vairākkārt pieaugušas darbaspēka un arī citas izmaksas Latvijā, darba vietu skaits nesamazinātos. Tas nozīmē, ka mēs nevaram skatīt jautājumu par viesstrādniekiem atrauti no darba tirgus kopējās situācijas Latvijā.

Viens aspekts ir ekonomiskais, bet otrs aspekts — emocionālais un politiskais. Latvijā valda bailes no vārdiem "migrācija" un "imigrants". Vai nav dīvaini, ka mēs nemaz nezinām, cik mums imigrantu ir, kāda ir viņu sociālā situācija, un tamlīdzīgi? Mēs neko par viņiem nezinām, bet no viņiem baidāmies gan.

Anitra Plūme: Ļoti daudzi darba devēji pieņem darbiniekus uz laiku līdz vienam gadam. Par kādu integrāciju mēs varam runāt, ja šis darbinieks tiek uzaicināts uz trīs mēnešiem? Turklāt šajā laikā viņš tiek intensīvi nodarbināts. Pa kuru laiku tad viņš mācīsies valodu, ja visa diena viņam ir jāpavada būvē? Tas pats attiecas uz tiem, kas strādā sešu mēnešus — viņi parasti ir ieinteresēti pēc tam izbraukt no Latvijas. Ja tiešām darba devējs vēlas, lai šis cilvēks uzturas valstī ilgāku laiku, tikai tad mēs varam runāt par kādu integrāciju, par valodu kursiem. Pretējā gadījumā tā būtu lieka resursu tērēšana.

Kiukucāne: Šībrīža situācija Latvijā ir ļoti mainīga un neviens darba devējs nevar garantēt, ka uzņēmums strādās Latvijā arī pēc diviem gadiem. Tāpēc arī ir šī situācija, ka darba izsaukums tiek formēts uz īsu laiku.

Kā tas izskatās no cilvēktiesību viedokļa — mēs tikko būtībā pateicām, ka mēs imigrantus ekspluatējam, jo viņus uzaicinām uz laiku, tad intensīvi nodarbinām, bet pēc trim mēnešiem gribam, lai viņi aizbrauc.

Nils Muižnieks: Tāpēc pretdiskriminācijas normas ir tik ārkārtīgi būtiskas un tāpēc arī ir tik ārkārtīgi svarīgi regulēt, lai būtu legāli imigranti, nevis spiediens nelegālai imigrācijai. Pieredze parāda — kur nav atļauts legāli ievest darbaspēku, tur tas notiek nelegāli.

Kas mani mazliet mulsina no iepriekšteiktā — visur Eiropā ir diskusijas par to, ka ir imigrācija un būs vēl vairāk imigrācijas, jo visur ir demogrāfiskā krīze, visur cilvēki baidās par to, kas maksās pensijas un kas darīs visus tos darbus, ko tagadējais darbaspēks negrib darīt. Mēs ne tikai šajā diskusijā, arī bieži vien politiskajā vidē esam tā kā strausi. Mēs negribam saprast, ka mums arī būs vajadzīgi imigranti. Mums vēl ir politiskās partijas pie varas, kuras pārstāv gan tieslietu, gan ekonomikas ministrs, kas uzskata, ka vajag veicināt cilvēku prombraukšanu no valsts, kas ir pilnīgi pretrunā ar visām Eiropas tendencēm. It kā mums šeit būtu pārāk daudz cilvēku, ka no viņiem ir jāatbrīvojas! Tas ir tādā pretrunā ar realitāti un ar to, ko mēs piedzīvosim pēc pieciem, desmit gadiem.

Mēs gribam piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku. Tā ir? Visa mūsu politika ir vērsta uz to, lai neviens te nebrauktu.

Kiukucāne: Jā, diskusija ES šobrīd ir par to, ko nozīmē augsti kvalificēta nodarbinātība. Ja ES direktīvas projekta pirmajā uzmetumā par trešo valstu pilsoņiem, kas iebrauc ES augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos, bija rakstīts, ka augsta kvalifikācija nebūt nenozīmē augstāko izglītību, tad šobrīd politiskā spiediena rezultātā valstu vadītāji un ministri mēģina tomēr iebīdīt to, ka augsti kvalificēta nodarbinātība ir saistāma ar augstāko izglītību. Tikmēr visa Eiropas biznesa un uzņēmēju pārstāvniecība iebilst, jo augsti kvalificēts speciālists ir speciālists, kuram savā profesijā ir atbilstoši izglītības dokumenti un pierādāma darba pieredze. Arī augsti kvalificēts kuģa metinātājs vai bruģa licējs var būt augsti kvalificēts speciālists ar noteiktu izglītību, kas nebūt nav bakalaura grāds. Arī Latvijā uzņēmēju komentārus negribēja diemžēl uzklausīt, jo politiski ir ļoti neizdevīgi par to runāt. Kad mēs runājam par augsti kvalificētiem speciālistiem, mums gribas uzskatīt, ka tie ir tikai tie imigranti, kas vismaz maģistra grādu ieguvuši augstajās tehnoloģijās. Mēs aizmirstam, ka jebkura darba vieta augstajās tehnoloģijās vai darba vieta ar augstu pievienoto vērtību rada arī darba vietas pakalpojumu sfērā jeb darba vietas, kas nerada augstu pievienoto vērtību.


Ja pieņemam, ka trešo valstu pilsoņi, kas strādā Latvijā, nav ieinteresēti palikt šeit ilgāk par trim mēnešiem, bet Eiropā ir pretēja tendence, ar ko tas ir izskaidrojams?
Pētersone: To, vai viņi grib palikt konkrēti vienā valstī un strādāt vienā konkrētā darba vietā, diez vai kāds varētu apgalvot. Arī Eiropā šie te ieceļojušie cilvēki meklē arvien izdevīgākus nosacījumus. Šobrīd Latvija ir Šengenas zonā. Cilvēki, kas uzsāk darbu Latvijā, pēc trim mēnešiem vai pēc kāda ilgāka laika var sākt domāt, ka grib strādāt Vācijā vai kādā citā valstī. Tā kā nevajadzētu teikt, ka Latvija — tā ir briesmīgākā vieta un, ka viņi negrib šeit palikt tikai tāpēc, ka pie mums ir ļoti slikti.


Jūs iepriekš teicāt, ka tā būtu teju resursu šķiešana — mācīt viņiem latviešu valodu vai piešķirt sociālās garantijas.

Plūme: Protams, ka tā nevar teikt. Es to attiecināju tikai uz tiem imigrantiem, kas šeit uzturas aptuveni trīs mēnešus. Ja cilvēks šeit uzturas ilgāk cita iemesla dēļ, piemēram, laulība vai ģimenes apvienošanās, tad nevar runāt ne par kādu resursu šķiešanu. Tieši pretēji — tas būtu ļoti pozitīvi no šī cilvēka puses, ja viņš būtu ieinteresēts integrācijā, un arī valstij būtu iespējas piedāvāt viņam, piemēram, valodas kursus vai arī citas iespējas integrēties sabiedrībā. Tas arī atvieglotu viņa iespējas perspektīvā iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

Bet kas kavē šādus pasākumus ieviest?

Pētersone: Ja ir cilvēku grupa, kas vēlas šeit palikt, ar laiku naturalizēties un dzīvot šeit ilgtermiņā, nav tā, ka viņiem netiek piedāvātas iespējas. Jautājums ir par to, cik viņi ir motivēti. Ir grupas, kas ir nokomplektētas, tajā pat laikā ir grupas, kur nevar nevienu pierunāt nākt mācīties latviešu valodu, jo nav motivācijas. Mēs noteikti nevaram apgalvot, ka valstī nav pieejamas šādas apmācības programmas.

Evita Kirilova: Jāsaprot, ka integrācija — tas ir tāds brīvas gribas žests no tiem cilvēkiem, kas atrodas Latvijā. Integrācijas jautājumos mēs te nevaram runāt par absolūtām mērvienībām. Jāskatās uz jautājumu kompleksi — par vides pieejamību, par izglītības pieejamību, un tamlīdzīgi — kas arī atspoguļojas pētījumā.

Muižnieks: Trūkst politiskās gribas vispār uzrunāt šo jautājumu, jo pamatā ierēdņu un profesionāļu līmenī resursi ir. Latviešu valodas apguves valsts aģentūra ilgus gadus ir strādājusi pie valodas kursiem. Naturalizācijas pārvalde ilgus gadus gatavojusi materiālus, lai mācītu Latvijas vēsturi, politiku, sabiedrību. Šos materiālus pielāgot imigrantiem nebūtu grūti. Šīs ir tās iestādes, kuru politiskā vadība — ja viņi gribētu — varētu vienkārši pielāgot esošās programmas imigrantiem. Līdz šim tā ir politiska pašnāvība to darīt, jo tad izrādās, ka tu esi par imigrāciju un tu apdraudi latviešu nācijas pastāvēšanas tiesības. Visi baidās šo jautājumu cilāt, un nav nekādas apziņas par to, kas notiks, ja nebūs imigrācijas politikas. Neviens neapzinās riskus.


Kādi ir šie riski?

Muižnieks: Ja gan legāli, gan nelegāli strādnieki kaut vai uz īsu laiku brauks no Krievijas, Ukrainas, Moldovas un Baltkrievijas, tad kur viņi integrēsies lingvistiski? Tas ir skaidrs, ka viņi stiprinās krievu valodas vidi, ja nebūs valodas programmas pieejamas.

Pētījumā ļoti pareizi ir uzsvērts bērnu stāvoklis. Ja mēs imigrantu bērnus noliekam sliktākā situācija jau no paša sākuma, kas ar viņiem notiks pēc tam? Mēs domājam, ka viņi integrēsies sociāli, etniski? Nē, viņi būs atstumti jau no paša sākuma.

Mēs varam skatīties uz visām tām Rietumeiropas valstīm, kur nebija imigrantu integrācijas politikas —Vācijā, Nīderlandē un citur, kur uzskatīja, ka cilvēki atbrauks uz kādu laiku un vēlāk brauks prom, ka mums nav viņiem valoda jāmāca, viņiem nav jādzīvo kopā ar citiem cilvēkiem. Pie kā tas noveda? Tas noveda pie segregācijas, sociālās atstumtības, spriedzes, radikālisma. Es baidos, ka, ņemot vērā mūsu politisko situāciju, mēs atkārtosim tās pašas kļūdas. Mācīsimies tikai tad, kad jau būs par vēlu.


Vai tā nav vieglprātīga attieksme no valsts puses — balstīt migrācijas politiku uz cirkulārās migrācijas uzstādījumu, neredzot, ka realitāte ir citāda?

Pētersone: Es negribētu piekrist tam, ka nekas netiek darīts. Pirmais solis migrācijai ekonomiskajā griezumā ir sperts — ar 2008.gada 1.jūliju ir atvieglota sistēma, lai darbaspēka migrāciju uz Latviju atvieglotu, lai darba devējam būtu vieglāk veikt visas procedūras, un lai Latvija būtu konkurētspējīga uz kaimiņvalstu fona, kur šī sistēma bija salīdzinoši vienkārša jau vairākus gadus. Bet es nekad neteikšu, ka mums vairs nekas nav jādara, ka mums visās šajās jomās viss ir kārtībā. Ir iespējas uzlabot un piemērot un vēl vairāk darīt šo cilvēku labā.

Muižnieks: Ir jāskatās nākotnē. Ja šobrīd situācija nebūtu īpaši grūti risināma, jo imigrantu skaitļi ir nelieli. Bet notiek konkurence pasaulē un īpaši skarba konkurence starp Eiropas valstīm par augsti kvalificētu darbaspēku, un tad ir jautājums — vai mēs esam konkurētspējīgi? Es domāju, ka MIPEX[1] mums parāda, ka neesam konkurētspējīgi un pagaidām negribam būt konkurētspējīgi. Mēs sakām, ka gribam piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku, bet mēs neko nedarām, lai padarītu mūsu vidi pievilcīgāku augsti kvalificētam darbaspēkam, un līdz ar to mums tāda nebūs, tas jau ir prognozējams! Mums ir jābūt paškritiskiem — ja mēs nepiesaistīsim, citi piesaistīs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mūsu ekonomika nebūs konkurētspējīga, un tās ir tās sekas, kas rodas no mūsu izvēlēm.

______________________

[1] Migrant Integration Policy Index http://www.integrationindex.eu/

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Nilam Muižniekam 26.08.2008 18:36


N.Muižnieks: Kas mani mazliet mulsina no iepriekšteiktā — visur Eiropā ir diskusijas par to, ka ir imigrācija un būs vēl vairāk imigrācijas, jo visur ir demogrāfiskā krīze, visur cilvēki baidās par to, kas maksās pensijas un kas darīs visus tos darbus, ko tagadējais darbaspēks negrib darīt. Mēs ne tikai šajā diskusijā, arī bieži vien politiskajā vidē esam tā kā strausi. Mēs negribam saprast, ka mums arī būs vajadzīgi imigranti.

Par imigrāciju, protams, var būt dažādi viedokļi. Bet N.Muižnieks, manuprāt izpauž nekompetenci, ja viņš argumentē, ka ar imigrāciju varētu ilgtermiņā risināt demogrāfisko krīzi, kavēt iedzīvotāju novecošanos vai noturēt uz vietas strādājošo un pensionāru skaita attiecību. Tās ir nepamatotas ilūzijas. Piemēram, pašreizējie novērtējumi liecina, ka Vācija līdz 2050.gadam būtu jāuzņem 188 miljoni(!) jaunu imigrantu, lai nepalielinot dzimstību, saglabātu esošo "dependency ratio". (Arguments ir vienkāršs - tā kā imigranti arī pēc 20-30 gadiem arī noveco un iet pensijā, tad viņu pensijām ir vajadzīgi atkal jauni imigranti - rodas lavīnveida efekts.).

Man ir pieticīga vēlme - lai arī Latvijas "eksperti" nesāktu runāt pretī veselā saprāta un demogrāfijas zinātnes atziņām. Lai diskusijās tiktu noskaidrota doma, ka demogrāfisko krīzi, kura izpaužas kā sabiedrības novecošana, var vai nu risināt (veicinot dzimstību) vai arī var nerisināt. Bet imigrācija ir pavisam "no citas operas" - ar imigrāciju var panākt, piemēram, to, ka Latvijā ierodas daži simti indiešu datorspeciālistu vai daži simti Somālijas bēgļu. Bet ar imigrāciju nekādi nevar novērst to faktu, ka visi cilvēki noveco, un viņiem kādreiz ir jāmaksā pensijas ;)

Nemaz nerunājot par dīvainajiem N.Muižnieka apgalvojumiem, ka esot darbi, ko "tagadējais darbaspēks negrib darīt". Darba tirgus ir elastīgs - vajag cilvēkus izglītot un maksāt viņiem labas algas, tad darbaspēks visu ko gribēs darīt. Savukārt ja N.Muižnieks vēlas lētas apteksnes no Filipīnām, lētus sētniekus no Etiopijas vai zemu atalgotas baltkrievu oficiantes kafejnīcās - tad ir jāaizmet mēslainē liekulīgās runas par iebraucēju "integrāciju". Tad ir jāatzīst, ka mēs gribam būt "baltie cilvēki", kuri ekspluatē imigrantus un liek viņiem par neadekvāti zemu samaksu darīt to, uz ko vietējie neparakstītos.

Ja nu kāds vēl uzskata imigrāciju par "zālēm pret novecošanos", tad man nav ko teikt. Citēju NYTimes:


The United Kingdom is going through a radical transformation in its social makeup, largely as a result of immigration. Where a few years ago people were worrying about birthrate and falling population projections, a government report in late 2007 projected Britain would have 11 million more people by 2031 — an increase of 18 percent — and by one estimate 69 percent of the growth would come from immigrants and their children. Liam Byrne, Britain’s immigration minister, called earlier last year for “radical action” to manage the system.

The British situation today seems a far cry from “lowest low,” but it doesn’t mean that immigration is the answer to low birthrates. The actual numbers, according to several authorities, are discouraging over the long run. By one analysis of U.N. figures, Britain would need more than 60 million new immigrants by 2050 — more than doubling the size of the country — to keep its current ratio of workers to pensioners, and Germany would need a staggering 188 million immigrants in the same time period. One reason for such huge numbers is that while immigration helps fill cities and schools and factories in the short term, the dynamic adjusts over time. Immigrants who come from cultures where large families are standard quickly adapt to the customs of their new homes. And eventually immigrants age, too, so that the benefit that incoming workers give to the pension system today becomes a drag on the system in the future. A European Commission working document published in November 2007 concludes that “truly massive and increasing flows of young migrants would be required” to offset current demographic changes. Few Europeans want that. Immigration already touches all sorts of raw nerves, forcing debates about cultural identity, citizenship tests, national canons, terrorism and tolerance, religious versus secular values.

Avots - Russel Shorto. No Babies? NYTimes Magazine, http://www.nytimes.com/2008/06/29/magazine/29Birth-t.html?_r... ). Raksta fragments ir arī tulkots latviski - http://www.odiseja.lv/raksti/tema/sabiedriba/397/ .

Sal. arī http://www.independent.co.uk/news/world/europe/population-pa... .

Saistītie raksti
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Mācāmies uzņemt. Imigrantu integrācija Latvijā un Polijā 2 Autors:Dace Akule, Rita Kaša, Iveta Ķešāne, Pjotrs Kazmirkevičs, Miroslavs Bjeņickis, Tomass Hadlstons

Fwd: Eiropa politika.lv

Migrant Integration Policy Index integrationindex.eu