Foto: A. Jansons
Ārlietu ministrijas atbildes raksts Toma Rostoka komentāram "Rietumu frontē bez pārmaiņām" par Latvijas valdības vidējā termiņa darbības prioritātēm un 2003.gada rīcības plānu ārlietu un aizsardzības jautājumos.
Rietumu frontē bez pārmaiņām – tādu zīmīgu virsrakstu LU politikas zinātņu doktorants Toms Rostoks licis saviem pārspriedumiem par Latvijas valdības vidējā termiņa darbības prioritātēm un 2003.gada rīcības plānu ārlietu un aizsardzības jautājumos.
Ja atmetam asociācijas ar Ēriha Marijas Remarka tāda paša nosaukuma romānā tēloto pirmā pasaules kara depresīvo noskaņojumu, tad tiešām nevar neko iebilst pret faktu, ka mūsu uz Rietumu demokrātijām orientētajā ārpolitikā nav nekādu īpašu pārmaiņu. Kā var spriest no raksta, iespējams, ka sabiedrība valdības maiņas gaisotnē gribētu redzēt arī kaut ko gluži nebijušu, jaunlaicīgu. Tikai jautājums – ko? Diplomātija nu reiz ir tā darbības nozare, kur pieredzei un pārmantojamībai ir jānodrošina valsts ārpolitikas ilgtspējīga attīstība.
Tādēļ mēs pilnīgi piekrītam Rostoka kunga vērtējumam, ka Ārlietu ministrijas definētajās vidēja termiņa prioritātēs nav nekā pārsteidzoši jauna. Ārlietām nav nevienu jāpārsteidz. Gluži otrādi, mums kā cienījamiem citu valstu sadarbības partneriem ir jātur savi solījumi, jāpilda savas apņemšanās un jāturpina savs uzņemtais kurss.
Var pat teikt, ka ārpolitisko mērķu skaidrība lielā mērā ir ietekmējusi Latvijas veiksmīgo attīstību, jo atšķirībā no daudzām valstīm, kuras līdzīgi Latvijai bijušas iesaistītas postkomunisma laikmeta dramatiskajās pārmaiņās, Latvijai ir raksturīga ārpolitikas kontinuitāte, kas ir nesaraujami saistīta ar iekšpolitisku nostādņu skaidrību jautājumā par valsts nākotnes virzību.
Baltijas valstīm, atjaunojot savu neatkarību, bija skaidrs mērķis – izrauties no iepriekšējās vērtību sistēmas un atgriezties Rietumu civilizācijas vērtību pasaulē. Šī pārorientēšanās bija visas valsts kopīga rūpīga un saskaņota darba rezultāts, un ārpolitikā to sekmēja jau 90. gadu pirmajā pusē deklarētais Latvijas ārpolitikas kurss uz Eiropas Savienību un NATO.
Te nav runa tikai par Latvijas valdības nemainīgo nostāju, bet gan par to, ka tika konsekventi pildīta tautas griba: piecas no sešām Saeimā pārstāvētām partijām bija par Latvijas pievienošanos NATO, un pilnīgi visas atbalstīja Latvijas ceļu uz ES.
Vai tagadējā Saeimā pārstāvētās partijas neatbalsta šos pašus mērķus? Retorisks jautājums.
Viens piemērs:
Ja apzināmies, ka vēsturiski Eiropas Kopienas izveidošanas mērķis bija ekonomiski un politiski integrēt Eiropas valstis, tādējādi izvairoties no konfliktiem, pat kariem, tad šodien, paplašinot Eiropas Savienību līdz pat 25 valstīm, protams, varam teikt, ka šis mērķis ir sasniegts. Taču tas nenozīmē, ka Latvijai kā ES dalībvalstij vairs nav stratēģiska mērķa.
Iestāšanās ES un NATO ir tikai līdzeklis, jeb taktiskais, starpmērķis.
Ilglaicīgie Latvijas ārpolitikas mērķi ir: lai Latvijas iedzīvotāji justos brīvi, būtu pārtikuši un drošībā, kā arī būtu droši par savas valsts rītdienu. Politoloģijas valodā – drošība, stabilitāte, labklājība. Tā arī ir mūsu stratēģija. Bet darāmie darbi un to rosinātie taktiskie mērķi nebeidzas ne ar Kopenhāgenas līguma parakstīšanas dienu, nedz ar referendumu 20. septembrī. Tādēļ arī Ārlietu ministrija ir savā 2003.gada darbu sarakstā iekļāvusi tikai reāli paveicamas lietas, kas nedod vielu sensacionāliem disputiem.
Protams, ka ar iestāšanos ES un NATO ir noiets būtisks etaps, un koncepcijas atjaunināšana ir nepieciešama. Pie valsts ārpolitikas pamatvirzienu projekta strādā darba grupa Ārlietu ministrijas valsts sekretāra Māra Riekstiņa vadībā. Ārpolitikas pamatvirzienu gala variantu sagatavos redakcijas kolēģija ārlietu ministres Sandras Kalnietes vadībā. Šajā kolēģijā darbosies gan Ārlietu ministrijas diplomāti, gan Saeimas deputāti, gan politologi un augstskolu profesori. Šī nopietnā kopdarba rezultāts tad arī izsmeļošāk atbildēs uz Rostoka kunga izvirzīto jautājumu par vidējā un ilgā laika perioda prioritātēm.