Strasbūras tiesa dzirdīgāka par vietējo 2

Līdz ar pirmo Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu par Latvijas iedzīvotāja sūdzību pret savu valsti Strasbūras tiesa ir kļuvusi tuvāka. 5000 latu kompensācijas precedents ir labs piemērs citiem, ka ikviens cilvēks, kuram šķiet bezcerīgi panākt tiesību aizstāvību valsts institūcijās, var veiksmīgi izmantot starptautiskās iespējas.

Iesaki citiem:
Kruzes 255x203
Foto:© AFI

Līdz šim par Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT), tās procesu, spriedumiem un iespējamām sekām Latvijā ticis runāts tikai teorētiskā līmenī. Tagad pienācis brīdis, kad ir pieņemts pirmais nolēmums, kas rada juridiskas sekas un prasa konkrētu valsts rīcību. ECT pirmajā pret Latviju izskatītajā lietā 18.oktobrī apstiprinājusi mierizlīgumu, kas sūdzības iesniedzējai Ņ.Kulakovai paredz 5000 latu kompensāciju par kavēšanos izmeklēt krimināllietu, kurā viņa ir cietusī un civilprasītāja.

Kādi secinājumi no tā būtu jāizdara kompetentajām valsts iestādēm, sabiedrībai un ikvienam no mums, kam arī šis ECT process ir pieejams?

Šī lieta ir interesanta no vairākiem aspektiem, jo skar savstarpēji saistītas un Latvijā vēl problemātiskas jomas - dzīvokļu likumdošanu, procesuālās garantijas, efektīvu aizsardzību tiesību pārkāpuma gadījumā un respektu pret indivīda tiesībām vispār. Kulakovas gadījumā 1994.gadā prokuratūra ierosinājusi krimināllietu par krāpšanu dzīvokļu maiņas darījumā, tomēr vilcinājusies ar lietas izmeklēšanu, līdz 2001.gadā lieta izbeigta noilguma dēļ.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants, par kura pārkāpumu skatīta lieta, paredz ikvienam tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā, darot tiesas spriedumu publiski zināmu. ECT savā praksē ir veidojusi šo tiesību vienotu izpratni, kas pirmkārt nozīmē tiesas kā tādas pieejamību cilvēkam; otrkārt, tiesas procesam ir jāatbilst visiem augstākminētajiem kritērijiem. Tiesības uz taisnīgu tiesu attiecas gan uz krimināllietu, gan civillietu izskatīšanu un piemīt ne tikai apsūdzētajiem un tiesājamiem, bet arī cietušajiem un civilstrīdā iesaistītām pusēm.

Analizējot šīs lietas būtību un iznākumu, iezīmējas virkne Latvijā aktuālu problēmu, kas jārisina valstiskā līmenī, lai nerastos Konvencijas pārkāpumi.

Pirmkārt, tā ir tiesībsargājošo iestāžu nevērība pret personas tiesību aizskārumu un nevēlēšanās izmeklēt un novest līdz efektīvam iznākumam "sīkas" krimināllietas, kas būtībā skar virkni cilvēka tiesību.

Otrkārt, ilgie izmeklēšanas un tiesas procesi, par ko gan valstiskā, gan sabiedriskā līmenī Latvijā ir runāts daudz, taču būtisks uzlabojums tam nav sekojis. Īpaši kritiska situācija ir gadījumos, kad personai kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums un tai mēnešiem vai pat gadiem ilgi tiek atņemta brīvība. Tādējādi nenotiesāts cilvēks ir spiests ilgu laiku pavadīt ieslodzījumā, kur tiek ierobežotas vēl citas viņa tiesības un brīvības.

Atbildīgās amatpersonas kā galveno cēloni neefektīvai tiesu darbībai min nepietiekamo tiesu sistēmas finansējumu. Tā rezultātā nav iespējams palielināt tiesnešu skaitu, nodrošināt tiesu iestāžu funkciju veikšanai atbilstošas telpas, kā arī attiecīgu tehnisko darbinieku skaitu un veikt citus pasākumus. Taču, kā redzams no šeit analizētā precedenta, arī bezdarbība prasa no valsts finansiālus izdevumus.

Liela daļa sūdzību, kas ECT ir iesniegtas pret Latvijas valsti, ir tieši par tiesību uz taisnīgu tiesu un pārkāpumiem un pašreizējā situācijā, diemžēl, šeit ir sagaidāmi valstij nelabvēlīgi spriedumi.

Taču jebkurā gadījumā līdz ar šādiem precedentiem Eiropas Cilvēktiesību konvencija kļūst par "taustāmāku" un izprotamāku dokumentu gan indivīdiem, gan arī personām, kam tā būtu savā praksē jāpiemēro - tiesnešiem, prokuroriem un citām valsts amatpersonām. Šeit valsts izjūt savu starptautisko saistību sekas un tai ir jāveido precedenti spriedumu izpildei, kompensāciju izmaksām, atbildīgo institūciju noteikšanai šādos gadījumos. Valstij jāpalielina ieinteresētība šīs jomas sakārtošanā, un sākums varētu būt nopietns analīzes darbs, iesaistot tajā visas kompetentās institūcijas.

Tiesu vara ir viena no cilvēktiesību aizsardzības realizētājām, tomēr pašreizējā situācijā indivīds bieži vien saskata tiesā nevis efektīvu savu aizskarto tiesību aizstāvi, bet gan represīvu līdzekli vai arī neefektīvu un nesamērīgi ilgu procesu.

Šis precedents ir labs piemērs citiem, ka jebkurš cilvēks, kuram šķiet bezcerīgi panākt savu tiesību aizstāvību valsts institūcijās, var veiksmīgi izmantot starptautiskās iespējas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā ir kļuvusi tuvāka Latvijas iedzīvotājiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Līga 26.10.2001 17:21
Paldies par konstruktīvo repliku.VCB ir valsts iestāde, tā funkcijās ietilpst norādīt valstij (likumdevējam, izpildvarai, tiesu varai) uz esošajām un potenciālajām cilvēktiesību problēmām un iespējamiem risinājumiem. Arī šajā rakstā vairāk norādīju uz ECT sprieduma sekām tieši valstij.Taču tajā pašā laikā viens no Biroja uzdevumiem ir panākt pēc iespējas labāku cilvēktiesību aizstāvību no indivīda viedokļa un šis ir gadījums, kad man ir gandarījums par šāda veida spriedumu, jo praksē daudz redzu, kad cilvēks diemžēl nevar panākt efektīvu savu tiesību aizsardzību valsts institūcijās. Ciniski, bet tāda lieta, kā dzīvokļu māklera apkrāpts maznodrošināts cilvēks ir kļuvusi sabiedrībā ikdienišķi nenozīmīga un cilvēks neredz efektīvu savu tiesību aizstāvi policijas, prokuratūras vai tiesas personā.Un šeit laikam tomēr ir vajadzīgs kāds "mājiens no augšas", šoreiz ECT personā, kas liek valstij piedomāt pie šīm lietām un pamanīt problēmas.Protams, esmu pret to, ja kāds izmanto starptautisko mehānismus ļaunprātīgi un diskreditējot valsti, taču uzskatu, ka valstij savas starptautiskās saistības ir jāpilda un ka nelabvēlīgi ECT spriedumu negrauj valsts tiesisko sistēmu, jo tie ir balstīti uz demokrātiskā sabiedrībā ievērojamiem principiem un tādējādi palīdz tos ātrāk valstī adaptēt. Īpaši "pārejas procesa valstīs" tas ir svarīgi. Vēl tikai piebildīšu, ka ECT lietas mēdz zaudēt visas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis, tai skaitā arī tās, ko uzskatām par ļoti attīstītām Rietumu demokrātijām, tādēļ nedomāju arī, ka sūdzības iesniegšana pret savu valsti ir tās diskreditēšana starptautiskajā mērogā vai arī ka nelabvēlīgs spriedums ir starptautiska mēroga fiasko. :).Par pieaugošajām valsts iespējām sevi aizstāvēt varētu nedaudz oponēt, jo pēdējos gados (gadu desmitos) valstīm tomēr arvien samazinās to suverenitāte regulējot jautājumus nacionālajā līmenī. Savus noteikumus šeit diktē tieši starptautiskie līgumi, starptautiskās un pārnacionālās organizācijas un tiesas taču tas jau ir nedaudz cits temats apspriešanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ValtsV 26.10.2001 13:15
Jautājums autorei: Vai Jūsuprāt valstij nelabvēlīgi ECT spriedumi uzlabo vai grauj jau tā diezgan trauslo valsts tiesu sistēmu? No vienas puses Jūs uzsverat, ka Kulakovas precedents ir labs piemērs citiem, no otras puses sakāt, ka "pašreizējā situācijā, diemžēl, šeit ir sagaidāmi valstij nelabvēlīgi spriedumi".

Es saprotu, ka pēc definīcijas, Valsts cilvēktiesību birojam ir jābūt konstruktīvi kritiskam pret valsts attīstības procesiem kopumā. Taču, pārņemot Rietumu demokrātijās vismaz gadu desmitiem veidoto sabiedriskā dialoga un kritikas modeļus jāpatur ir prātā, ka esam ļoti jauna valsts, kurā valsts institūciju, un tai skaitā tiesu, jau tā ierobežotā kapacitāte teju, teju tiek turēta kopā zemā atalgojuma, darbinieku nepietiekamās prakses un izglītības trūkuma dēļ.

Cīņa (un tieši šis termins man šķiet vispareizākais, neskatoties uz kādreiz tik bēdīgi slavenās avīzes nosaukumu :)) par Latvijas valsts pastāvēšanu nebūt nav galā. Ždanoka, Lavents & Co ir tikai aisberga redzamā daļa no visa, kas tiek perināts pret valsti, izmantojot ne tikai aziātiem, bet arī eiropeiešiem saprotamas valsts noniecināšanas metodes. Rietumu parauga konstruktīvajiem valsts kritiķiem un patiesiem dialoga meklētājiem šajos apsākļos savu nišu atrast nav viegli, un Jūsu raksta būtība to tikai vēlreiz apstiprina.

Valsts joprojām mācās sevi aizstāvēt un dara to daudz labāk nekā pirms desmit gadiem, un vēl pēc desmit gadiem darīs labāk nekā patlaban. Šaubos, vai tas būs konstruktīvo kritiķu nopelns.

Saistītie raksti
Citi autora darbi