Atslēgvārdi:

Strādāt ar konfliktu 3

Konflikti var būt arī konstruktīvi un pozitīvi, radīt pārmaiņas un veicināt progresu.

Iesaki citiem:

Mediācija[1] kā viens no alternatīviem domstarpību risināšanas veidiem arvien straujāk ienāk Latvijā. Pirmās iniciatīvas alternatīvo domstarpību risināšanas (ADR) jomā Latvijā aizsākās 1996.gadā ar pilotprojektiem konfliktu risināšanai skolās Šobrīd visplašāk mediācija tiek piemērota krimināltiesībās (izlīgums starp cietušo un vainīgo), tomēr “mediācijas pionieri“ un mediācijas prakse pamazām sāk arī veidoties ģimenes konfliktu risināšanas, komercstrīdu un darba tiesisko attiecību jomā.

Par mediācijas būtību, priekšrocībām iepretim tradicionālajai tiesvedības sistēmai, strīdā iesaistīto pušu un sabiedrības ieguvumiem, izmantojot mediāciju kā domstarpību risināšanas veidu un mediatoru apmācības procesu ar Rīgas Juridiskās augstskolas viesiem, Londonas Rīdženta koledžas Psihoterapijas un psiholoģijas nodaļas pasniedzējiem akreditētu mediatoru un zvērinātu advokātu Polu Rendolfu (Paul Randolph), akreditētajām mediatorēm un psihoterapeitēm Moniku Heneveju (Monica Hanaway) un Diāna Veroniku Mitčelu (Diana Veronica Mitchell)[2] sarunājas[3] Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece un praktizējoša mediatore Ilze Dzenovska un Rīgas Juridiskās augstskolas tālākizglītības programmas vadītāja, praktizējoša mediatore Ulla Zumente – Stīla.



Ilze Dzenovska: Latvijā mediācija tomēr ir jaunums, bieži vien pat uztverta ar skepsi. Pastāstiet, lūdzu, kas notiek mediācijas procesā starp konfliktējošām pusēm? Ko tādu paveic mediators, ja cilvēki, kas nav spējuši vienoties, dienas beigās pēc mediācijas tomēr gūst sev pieņemamu strīdus risinājumu un gandarījumu?

Pols Rendolfs: Jums taisnība. Mediācijā notiek kaut kas maģisks un reizēm neizskaidrojams. Šobrīd lielākā daļa mediāciju ir pēdējais līdzeklis pirms tiesas prāvas, kad viss cits jau ir izmēģināts, bet neveiksmīgi. Un te mediācija izdodas! Lielbritānijā mediācija izdodas 80–85% gadījumu. Es domāju, ka svarīgs ir psiholoģiskais aspekts. Piemēram, uzņēmējdarbībā, pusēm nav nekādas komerciālas intereses konfliktēt, bet tās tomēr konfliktē. Tātad ir kaut kas nekomerciāls, neloģisks, kas kavē panākt vienošanos – blokāde. Mediācijas process un mediators spēj paraudzīties, kas veido emocionālo vai psiholoģisko blokādi, un to novērst.

Monika Heneveja: Manuprāt, cilvēki reti tiek vērīgi uzklausīti. Pieredzei, ka tu sēdi kopā ar kādu citu — konfidenciāli, privāti —, ka tavu stāstu uzklausa, manuprāt, ir dziļa ietekme. Tiesu sistēmā jūs atbildat uz jautājumu, jums neiedod neapgleznotu audeklu, uz kura uzgleznot savas pieredzes gleznu.

Diāna Veronika Mitčela: Puses reizēm var atklāt kaut ko sev svarīgu vai ieraudzīt, ka viena pozīcija ir svarīgāka par citu. Viņi ierauga — re, kas man patiesībā nelika mieru, un es to nebiju sapratis. Mediators izturas pret jums ar cieņu un patiešām jūs uzklausa, turklāt atvēl tam daudz laika. Jums nešķiet, ka vajadzētu apklust, jūs ļaujat visam vaļu — tas ir nedaudz maģisks process.

Rendolfs: Daudzas domstarpības uzkurina tas, ka vienai pusei šķiet — otra puse nav viņu uzklausījusi un vienīgais veids, kā piespiest to ieklausīties, ir tiesāšanās.



Ulla Zumente – Stīla: Kāds būtu mediācijas radītais ieguvums— iesaistītajām pusēm, sabiedrībai kopumā un tiesu sistēmai?

Rendolfs: Mediācija ir izaugusi no neapmierinātības ar citām domstarpību risināšanas formām. Tiesāšanās ir ļoti dārga, ļoti gara un ļoti destruktīva. Tieši tāpēc valdība un Anglijas tiesas sākušas izrādīt patiesu interesi par mediāciju un to veicināt. Tās ir sapratušas, ka ieilgušas, garas tiesas prāvas ir postošas sabiedrībai — tās sagrauj biznesu, sagrauj laulību, sagrauj veselību. Mediācija, kuru ir iespējams noorganizēt pāris dienās, salīdzinājumā ar tiesas prāvām ir relatīvi lēta, un arī terapeitiska.



Zumente – Stīla: Kāda ir Lielbritānijas tiesnešu attieksme pret mediāciju?

Rendolfs: Tiesneši to uztver kā iespēju mazināt spiedienu uz tiesām, jo Lielbritānijas tiesās ir ilgi jāgaida uz lietu izskatīšanu, reizēm mēneši, pat gadi. Tas nav ne sabiedrības, ne prāvas pušu interesēs. Mediācija piedāvā risinājumu — tā ir ātrāka, lētāka un efektīva!



Dzenovska: Vai un kā mainās sabiedrības attieksme pret mediāciju? Vai alternatīvā domstarpību risināšana aizstāj tradicionālos priekšstatus un pieeju konfliktu risināšanai?

Rendolfs: Advokātiem jāapgūst, ka patiesībā naudu nepelna ar garām, stieptām lietām, jo tas sadārdzina tiesību aizstāvības procesu un rada sabiedrībā nepatiku. Ja varam padarīt indivīdam saskarsmi ar tiesībām patīkamu, un efektīvu, tad sabiedrība atkal un atkal vērsīsies pie advokātiem. Taču, ja viņi zinās, ka, vēršoties pie mums [advokātiem], viņus sagaida izmaksas vairāku gadu garumā, vilšanās, sarūgtinājums, izmisums un dusmas, viņi teiks — tas taču ir pēdējais līdzeklis! Paskatieties, cik stipri Amerikā nicina advokātus, ja gribam to panākt arī Lielbritānijā un Latvijā, tad ejams šis ceļš. Savukārt, ja vēlamies, lai advokātus ciena, lai cilvēki gaidītu, ka “tiesības” atrisinās viņu domstarpības, tad mums jānodrošina viņiem cits strīdu risināšanas veids.



Dzenovska: Jūs runājāt par domstarpībām komerctiesībās, bet konflikti ir sastopami visur. Mediāciju izmanto arī citu civiltiesisku konfliktu risināšanai, arī administratīvās tiesībās un krimināltiesībās, kur ir savādāka konflikta specifika. Vai tomēr ir kādas atšķirības?

Rendolfs: Mediāciju var pārcelt uz jebkuru konflikta situāciju.

Heneveja: Lielbritānijā pastāv atjaunojošā tiesvedība [restorative justice], tā ir salīdzinoši jauna parādība, tikai tagad to uzskata par nostabilizējušos un cilvēki tiešām to piemēro. Tā nedaudz atšķiras no mediācijas, jo abas konflikta puses nav vienlīdzīgas: atjaunojošajā tiesvedībā ir likumpārkāpējs un likumpārkāpēja upuris. Tā ir cita varas dinamika. Tagad dienas kārtībā ir emocionālā labklājība. Cilvēki sāk interesēties par pozitīvo psiholoģiju un izmaksām, kas rodas, ja kāds jūtas emocionāli slikti vai ir noraizējies. Tas ir saistīts arī ar to, kā samazināt nozieguma upuru stresu un biežos darba kavējumus, tādējādi tam ir arī ekonomiska motivācija. Daudz pētījumu liecina, ka no noziedzniekiem, kas ir piedalījušies tādā procesā, daudzi pilnībā maina savu dzīvi. Piemēram, paši kļūstot par mediatoriem, jo viņi saprot, ko viņu rīcība nodarījusi citiem cilvēkiem.

Rendolfs: Amerikas Savienotajās Valstīs ir statistiski pierādīts, ka tas samazina recidīvismu — atkārtoti izdarītus noziedzīgus nodarījumus. Arī upuri pēc tam jūtas daudz labāk, jo viņi parasti vaicā: «Kāpēc es? Kāpēc tas notika tieši ar mani?» Šis process sniedz atbildi.



Dzenovska: Taču ir gadījumi, kad nozieguma upuri diemžēl šo jautājumu vairs nevar uzdot. Vai arī šādos gadījumos ir iespējama mediācija mirušo upuru ģimenēm?

Heneveja: Jā, ir pierādījumi, ka tas palīdz pielikt punktu. Cilvēkam tas palīdz, ka viņš var pateikt — cilvēks, ko es mīlēju, ir miris, viņu nogalināja, es netieku ar to galā, jo nezinu, kāpēc tas notika. Parasti vēlas, lai cilvēks tiktu sodīts, taču, reāli satiekoties, viņi [upura tuvinieki] sāk saprast, kāds ir šī cilvēka dzīvesstāsts, kā viņš ir nonācis tajā vietā un kā izdarījis to, ko izdarījis. Tas gan nenozīmē, ka viņiem [likumpārkāpējiem] katrā ziņā piedos, taču cilvēkiem būs radusies izpratne, kādas iepriekš nebija, un tas palīdzēs viņiem tikt ar visu galā.



Zumente – Stīla: Kādas vērtības sabiedrībai vajadzētu kopt, lai sagatavotu augsni mediācijai?

Heneveja: Ir vajadzīgi cilvēki, kuri tic pārmaiņu spēkam. Jātic, ka jebkurā ir vērts ieguldīt laiku un enerģiju un, ja izdosies mainīt kāda cilvēka ceļu, tas ietekmēs visu sabiedrību. Ir arī daudzi, kas netic, viņi uzskata, ka cilvēkus vajadzētu sodīt, likt cietumā. Taču ņemot vērā ekonomisko situāciju Lielbritānijā, augstās cietumu uzturēšanas izmaksas, cietumu pārapdzīvotību, politiskajā dienas kārtībā ir ieteikums izmēģināt citus līdzekļus.

Rendolfs: Mēs uzskatām, ka konflikti ir ne tikai nenovēršami, bet arī pozitīvi un konstruktīvi. Daļa konfliktu rada pārmaiņas, tie rada progresu. Mēs, mediatori, strādājam ar konfliktu, mēs necenšamies to likvidēt. Jautājums, kādām vajadzētu būt sabiedrības vērtībām, nav jautājums par to, kādas vērtības vajadzētu likvidēt, lai likvidētu konfliktu, bet gan, kā to pakļaut mediācijai. Tas nozīmē — mazināt sāncensību, sadarboties, apgūt prasmi saprast otra cilvēka viedokli, kā to dara atjaunojošajā tiesvedībā.



Zumente – Stīla: Kā jūs mērītu panākumus mediācijā? Vai vienīgais rādītājs ir nonākšana līdz izlīgumam?

Rendolfs: Cilvēkiem ir atšķirīgs viedoklis par to, kas būtu uzskatāms par panākumiem. Nenoliedzami, tā ir pušu parakstīta vienošanās. Taču, vai par panākumiem var uzskatīt to, ka puses atrisina domstarpības pēc divām nedēļām vai mēneša? Daži teiktu, ka tas būtu noticis tik un tā. Kopumā vairums mediāciju izdodas, pat tādas, kurās izlīgums nav panākts pirmajā dienā. Taču mēs arī esam novirzījušies uz cita ceļa nekā sākumā. Uz ceļa, kas sākas ar paskatīšanos uz otru pusi, domām par sadarbību, nevis sāncensību.

Heneveja: Mediācija var būt arī jaunu attiecību sākums. Esmu pieredzējusi, ka divi cilvēki, kas bija piedalījušies mediācijā un strādāja vienā ēkā, atzina, ka pirmo reizi pirmdienā ar prieku dodas uz darbu. Domstarpības bija ļoti ietekmējušas viņu dzīvi, viens trīs mēnešus nebija spējis iet uz darbu.



Zumente – Stīla: Vai ir lietas, kas viennozīmīgi nav piemērotas mediācijai?

Rendolfs: Vairums tiesisko domstarpību ir piemērotas mediācijai, kaut gan var būt gadījumi, kad puses grib skaļu tiesas prāvu, piemēram, ar autortiesībām saistītu domstarpību gadījumos. Puses var vēlēties parādīt ārpasaulei — ja kāds izgatavos viņu ierakstu pirātiskas kopijas, paņems viņu logo, tās tiesāsies. Tādā gadījumā mediācija nebūtu piemērota. Arī tad, ja jūs vēlētos panākt tūlītēju tiesas pagaidu aizsardzības līdzekli, mediācija nebūtu piemērota.

Taču mediēt var, ja ir pietiekami daudz informācijas par lietu. Reizēm ir jānogaida, piemēram, ja ir satiksmes negadījums vai kāda persona ir ievainota. Jāredz vai medicīniskā situācija atrisināsies sešu mēnešu laikā vai neatrisināsies nemaz. Mediācija nebūtu īpaši efektīva, ja situācija varētu vēl ļoti mainīties.



Dzenovska: Raugoties no ētikas viedokļa, kādus noteikumus mediatoram vajadzētu ievērot savā darbā?

Rendolfs: Mediācijas stūrakmens, neapšaubāmi, ir konfidencialitāte: ja puses uzskatīs, ka mediators neievēro konfidencialitāti, tās nerunās atklāti. Ja puses nerunās atklāti, tām būs ļoti grūti atrast kopsaucēju.



Dzenovska: Tieslietu ministrijā norit darbs pie koncepcijas par mediācijas kā civiltiesisko strīdu risināšanas veida ieviešanu Latvijā. Šobrīd mums ir iespēja mācīties no citu kļūdām, vai, piemēram, Lielbritānijas pieredzē tādas ir?

Rendolfs: Labs jautājums, jo Lielbritānijas mediācijas brālība ir pieļāvusi daudz kļūdu. Mēs visi esam sludinājuši mediāciju. Ticējām, ka visi mums piekritīs, bet diemžēl tā nebija. Taču tagad, kad to virza valdība un tiesas, advokāti beidzot saprot, ka vajadzētu mēģināt. Kad viņi ir to izmēģinājuši, viņi pāriet šajā ticībā, bet mums, angļiem, ir tāds teiciens — var vērsi aizvest līdz ūdenim, bet nevar piespiest viņu dzert, tātad mēs nevaram viņus piespiest, bet to var izdarīt tiesas un valdība. Dažos ASV štatos mediācija ir obligāta, tur pusēm pasaka — jums jāveic mediācija. Ir diskusija par to, vai tai vajadzētu būt obligātai, vai tas neiznīcina brīvprātīgās piekrišanas elementu, ko daži cilvēki uzskata par ļoti svarīgu.



Dzenovska: Kāda tieši ir valdības loma? Vai valstij, jūsuprāt, vajadzētu noteikt profesionālos standartus?

Rendolfs: Lielbritānijā mēs rīkojāmies pretēji. Mediācija pastāv apmēram 20 gadus, bet mēs tikai tagad sākam domāt par tās regulēšanu. Ir viena institūcija, kura sadarbojas ar valdību — Mediācijas padome. Tā izstrādā noteikumus un vadlīnijas mediatoriem, rīcības kodeksu un mediatoru akreditācijas kritērijus.



Dzenovska: Vai Jūs sagaidītu, ka tā uzņemtos atbildību — nodrošināt mediatoru akreditāciju?

Rendolfs: Jā, tā nav slikta doma. Mēs, mediatori, raizējamies par tā dēvētajiem «kovbojiem», proti, kāds izkar plāksnīti pie durvīm — «Mediators», kaut arī izglītības viņam nav. Daži domā, ka pietiek ar stundu garu apmācību, daži uzskata, ka nepietiek pat ar 34 stundām. Ir labi, ja ir konkrēts minimālo standartu līmenis.

Heneveja: Piekrītu, taču uzskatu, ka daudz lielākas iespējas mācīt mediāciju ir, sākot no pamatskolas. Prasmes un filozofija, kas ir tās pamatā, ir ļoti noderīgas, lai nodrošinātu gan cilvēku ekonomisko, gan emocionālo labklājību un garīgo veselību. Runa nav tikai par mediatoru akreditāciju un tiesām. Mediācijas kontekstā valdībai ir diezgan plaša ekonomiskā dienas kārtība, kas saistīta ar izmaksām, ko rada stress un domstarpības ģimenē, darba vietā, u.c.



Zumente – Stīla: Vai jūs varētu aprakstīt atšķirības starp veicinošu un vērtējošu mediāciju?

Rendolfs: Uzskatu, ka mediācijai ir jābūt veicinošai. Ja mediatora rīcība ir vērtējoša, tas atstās sliktu pēc garšu un viena puse būs nelaimīgāka. Mēs tādus mediatorus saucam par «nievātājiem un bliezējiem». Viņi noniecina abas puses lietā, pasakot: «Es kādreiz biju tiesnesis, ja šī lieta nonāktu pie manis, es to noraidītu» un tādējādi samazinot abu pušu cerības. Tad saved abas puses kopā ar bliezienu, pasakot: «Nu beidziet taču muļķoties, jums ir jāpieņem otras puses piedāvājums.» Viņi cenšas iegalvot pusēm «pareizo» risinājumu, taču rezultātā iegūst sliktu reputāciju.



[b]Dzenovska: Vai ir profesijas, kuru pārstāvjiem ir grūtāk apgūt mediatora prasmes vai kuri ir nepiemēroti vispār?[/b]

Rendolfs: Ļoti savādi, bet tieši juristiem un psihoterapeitiem tas izrādās visgrūtāk, jo abu profesiju pārstāvjiem ir jāaizmirst iepriekš apgūtais. Advokātiem ir tendence izdarīt vērtējošus spriedumus, koncentrēties uz risinājumu, rūpīgi analizēt dzirdēto, uzdot slēgtus jautājumus, viņiem ir strikti plāni, ko viņi grib vai negrib uzzināt — tas kavē kļūt par labu mediatoru, šīs prasmes jāaizmirst un jāapgūst jaunas. Kad es sāku, man to bija visgrūtāk saprast.

Heneveja: Manuprāt, psihoterapeitiem vislielākās grūtības sagādā tieši tas, ka viņiem var rasties pārāk liela interese par psiholoģiskajiem aspektiem, daži tajos iestrēgst.

Mitčela: Mediatoram svarīgs ir līdzsvars starp to, lai nepārņemtu visu savā varā, necenstos visu laiku kontrolēt situāciju, un zināmu autoritāti un spēju noturēt situāciju rāmjos. Es domāju, ka psihoterapeiti izvairās no tā, kas šķiet tiešs. Kaut kādā mērā ir jābūt stingram, un psihoterapeitam tas ir jāapgūst.



Dzenovska: Vai ir kādas prasmes vai rakstura iezīmes, kas nepieciešamas, lai kļūtu par labu mediatoru?

Heneveja: Manuprāt, galvenā ir interese par cilvēkiem. Ja jūs neinteresē cilvēki, tad būs ļoti grūti būt labam mediatoram. Tās nav kādas konkrētas prasmes, bet esības veids, attieksme. Uzskatu, ka prasmes iespējams iemācīt, bet grūti ir iemācīt attieksmi, ja nav intereses par dziļāko motivāciju, tad būtu jāpacīnās.

Rendolfs: Ir vajadzīga pacietība, izpratne, empātijas spēja — to zināmā mērā ir iespējams apgūt. Patiesībā iemesliem, kāpēc vairums cilvēku nevarētu apgūt mediāciju, nevajadzētu būt.


_____________________________

[1] Mediācija ir brīvprātīgs konfliktu risināšanas process, kurā konfliktējošās puses ar neitrālas trešās personas palīdzību, vienojas par konstruktīvu konflikta risinājumu, kas tās apmierina. Iepretim tradicionālajai tiesvedībai mediācijas process nav balstīs uz sacensību un otras strīdā iesaistītās puses pārspēšanu. Par alternatīvo domstarpību risināšanas kustības organizētu attīstības aizsākumu tiek uzskatīti 20.gadsimta 60-ie gadi ASV.

[2] Londonas Rīdženta koledžas Psihoterapijas un psiholoģijas nodaļas pasniedzēji šī gada martā apmācības kursa «Alternatīvā domstarpību risināšana (ADR): veiksmīgas mediācijas prasmes» ietvaros Latvijā sagatavoja 12 akreditētus mediatorus. Mācību kursu finansiāli atbalstīja ASV valdības grants Alternatīvās domstarpību risināšanas apmācību programmai RJA.

[3] Saruna notika 2007.gada 31.martā Rīgā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 13.06.2007 13:46
Rendolfs: Mediāciju var pārcelt uz jebkuru konflikta situāciju. Heneveja: Lielbritānijā pastāv atjaunojošā tiesvedība [restorative justice], tā ir salīdzinoši jauna parādība, tikai tagad to uzskata par nostabilizējušos un cilvēki tiešām to piemēro. Tā nedaudz atšķiras no mediācijas, jo abas konflikta puses nav vienlīdzīgas: atjaunojošajā tiesvedībā ir likumpārkāpējs un likumpārkāpēja upuris. ... Tagad dienas kārtībā ir emocionālā labklājība. Cilvēki sāk interesēties par pozitīvo psiholoģiju un izmaksām, kas rodas, ja kāds jūtas emocionāli slikti vai ir noraizējies. ... Rendolfs: Amerikas Savienotajās Valstīs ir statistiski pierādīts, ka tas samazina recidīvismu — atkārtoti izdarītus noziedzīgus nodarījumus. Arī upuri pēc tam jūtas daudz labāk, jo viņi parasti vaicā: «Kāpēc es? Kāpēc tas notika tieši ar mani?» Šis process sniedz atbildi.

Ja ir runa par kriminālnoziegumiem, tad tiem nav tikai divas puses (likumpārkāpējs un likumpārkāpēja upuris). Kriminālnoziegums ir noziegums arī pret valsti un kā tāds ir arī jāsoda. Protams, ir labi, ka upuris var piedot un panākt kaut kādu izlīgumu ar noziedznieku (piemēram par zaudējumu atlīdzību) - bet noziegums pret valsti taču paliek.

Te nāk prātā skandāls ar homoseksuālo izvarošanu - sk. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/kriminalzinas/article.php?... . "Intervijā televīzijā cietušais puisis stāstīja, ka aizdomās turētie puiši viņam solījuši 10 tūkstošus latu, lai viņš atsauktu savu iesniegumu. Naudu viņš nolēmis neņemt. Notikuma vietā kādu laiku pēc nozieguma bijušas asins peļķes, savukārt vienam no aizturētajiem ar asinīm bijusi notraipīta bikšu priekša."

Ja mediācija tāpat kā naudas piesolīšana noved pie iesniegumu atsaukšanas par nopietniem noziegumiem (nevis pie vainīgo sodīšanas ar visu likuma bardzību) - vai tā nav pilnīgi amorāla lieta?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita - rita_liene@hotmail.com 12.06.2007 23:12
Ar raksta lietoto terminu "mediacija" latviesu valoda sastopos pirmo reizi. Mans jautajums ir vai tas ir labakais jeb ari Latvija akademiski oficiali pienemtais termins latviesu valoda, ka saukt vidutaja darbu divu pusu konflikta risinasana? Es pienemu, ka si joma Latvija ir jauna un tas terminologija latviesu valoda nav pilniba izstradata. Iespejams, ka butu velams akademiskas diskusijas cela nonakt pie tada termina, kad nav tiesi parnemts no anglu valodas bet gan vairak atspogulo si termina butibu. Si anglu varda pielagojums latviskam skanejumam, ka tas ir lietots raksta, ir gruti uztverams.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Petijums

Atbalsts viktimizācijas prevencijai Latvijā 137 Autors:Anvars Zavackis, Andrejs Judins, Ilze Dzenovska, Ilona Kronberga, Sanita Sīle

509580899 3a30e69a77

Mehānismi cietušo kompensācijai kriminālprocesā Eiropas Savienībā 0 Autors:Ilona Kronberga, Gatis Litvins, Sanita Sīle, Ilze Dzenovska

383056093 c2897d7426

Atjaunojot taisnīgumu 2 Autors:Ilze Dzenovska

Policija 255x203(1)

Policija, lūdzu atvērt(ību)! 7 Autors:Inese Avota, Ilze Dzenovska