Atslēgvārdi:

Stipras jūtas vai aģitācija? 2

Nu taču esam neatkarīgi un droši vien pietiekami stipri, lai neizkliegtu tikai vienu komandu vai domu, kas iedēstāma visu prātos vienādā veidā.

Iesaki citiem:
Durvs
Foto:omino69

Pirms referenduma Latvijas mediji it kā sašķēlušies divās nometnēs. Šoreiz robeža šķir tos, kuri nolēmuši referendumu sagaidīt ar pašu sarīkotu aģitācijas kampaņu, un tajos, kas cenšas vispusīgi parādīt notikumu un viedokļu spektru.

Minētā aģitācijas/plurālisma robeža nemaz nav tik viegli novelkama, jo krasa aģitēšana nav bieža parādība. Daudz grūtāk ir atšķirama robeža, aiz kuras saprotama skaidra redakcijas pozīcija un vienveidīgu viedokļu, nostāju un attieksmju propagandēšana, pārējos ignorējot. Vēl neskaidrāka ir atšķirība starp emocionālās žurnālistikas tiesībām ielikt balss intonācijā vai vārdu izvēlē savu attieksmi un mīņāšanos tikai vienās pozīcijās. Pašlaik medijos atrodams viss iepriekš minētais.


Divas skaidras komandas

Valodas referenduma tuvums samazinājis viedokļu spektru līdz minimumam. Nu arī medijos šķirne ir ļoti skaidra: grupēšanās par jautājumu iet/neiet uz referendumu nostājusies priekšplānā iepriekšējam strīdam balsot par vai pret. Šajā vienkāršībā jaunu sparu kā tādu negantu bankas bankrota baumu iemetis Viesturs Dūle ar aicinājumu likt urnās baltas referenduma lapas. Tagad diskusija ir nevis par to, ka jāiet uz referendumu, bet ko darīt ar balsošanas biļetenu un ko — ar Viesturu Dūli.

Mediju vēstījumos skaidri saredzams, ka saturs tiek veidots, sekojot pieņēmumam, ka vēlētāji būs slinki un ka viņi slikti saprot, kā īsti grib balsot, un ka gaidāmas daudzas kļūdas. Tāpēc arī dominē vienkāršota saruna par praktiskām lietām — vai kāpt ārā no gultas sestdien un kā vilkt krustiņu. Tā pazūd citi jautājumi un citas atbildes — uzvaru svin viedoklis pareizais.

Īsti negribas piekrist, ka ar mums jārunā uzmācīgas pierunāšanas un lozungu stilā. Tā ir palikšana politiķu uzspiestās diskusijas robežās.



Tā kā bažas par Latvijas pilsoņu saprātu ir lielas, arī mediju teksti kļūst līdzīgi vienveidīgai aģitācijai — cits citam seko pierunāšana doties uz referendumu un pareizi nobalsot. Lai cik ļoti, ļoti, ļoti es piekristu šiem aicinājumiem, īsti negribas piekrist, ka ar mums jārunā uzmācīgas pierunāšanas un lozungu stilā. Tā ir palikšana politiķu uzspiestās diskusijas robežās — virspusē, aiz kuras grūti saprast aktuālo notikumu dziļākos cēloņus.


Aģitācijas gadījumi

Viens no spilgtākajiem nepārprotamas aģitācijas piemēriem ir LTV1 raidījums Balsosim! Tautas nobalsošana 18.februārī, kas pirmo reizi ēterā parādījās 9. februāra vakarā. Drūms un biedējošas nolemtības piepildīts. Aktiera Jura Bartkeviča kā vadītāja nestais vēstījums nepārprotams — tautas liktenis izšķirsies referendumā, tikai tautas ienaidnieks balso par vai neiet balsot. Tīrā aģitācija! Tāds viedoklis varētu būt. Varētu būt arī tāds raidījums, kas referendumam mūs gatavo, izmantojot Latvijas valsts konstitūcijas rašanās procesa kino hronikas, turklāt šīm emocijām līdzās liekot daudzpusīgu skaidrojums par divu valodu ieviešanas sekām. Tomēr tāds aicinājuma, spiediena pilns vēstījums ļoti sakrīt ar citu aktoru aktivitātēm — politiķu un nevalstisko organizāciju paziņojumiem pirms valodas referenduma. Šajā raidījumā nav pieminēts racionālais fakts, ka referenduma rezultāts ir sen zināms.

Atkal vēstījums ļoti nepārprotams un aģitācijai līdzīgs — jāiet, jāiet, lai nepieļautu visas iepriekš prognozētās šausmas!



Otru piemēru dzirdēju Latvijas Radio (LR) populārajā programmā Labrīt, kad pirmdien, 13. februārī, tika pieteikts jauns projekts Rīta padoms, kurā solīts atbildēt uz dažādiem jautājumiem par referendumu. Ideja ļoti laba, arī pirmā „padoma” temats interesants — kas notiek ar tavu balsi, ja tu neaizej uz referendumu[ 1 ] . Bet pēc īsa juridiska situācijas skaidrojuma „padoma” autore Laura Dreimane pārgāja pie konkrētu nostāju veidojošiem vārdiem, ka referenduma aktivitāte radīs politiskas sekas, tāpēc būs „spekulācijas”, vēlētāju attieksmes „interpretēšana”, ka politiskajā vidē „operēs” ar datiem un visu vienalga noteiks aizgājušo un neaizgājušo „proporcija”. Atkal vēstījums ļoti nepārprotams un aģitācijai līdzīgs — jāiet, jāiet, lai nepieļautu visas iepriekš prognozētās šausmas!

Kaut kur pa vidu starp māksliniecisku kaismi LTV1 piemērā un politisku iemeslu radītām nepārprotamām bažām LR saturā liekams laikraksta Diena 14. februāra vāka virsraksts Jāpiedalās, jābalso pret. Tas piesaka izsvērtu rakstu Prognozē augstu aktivitāti, kurā apkopotas prognozes par referenduma dalībnieku skaitu. Tieši šis uz laikraksta vāka liktais aicinājums ir pretrunā ar tālāk teikto, ka cilvēki plāno aktīvi piedalīties, parāda atšķirību starp aģitēšanu, redakcionālās pozīcijas izteikšanu un centieniem piedāvāt dažādus skatījumus uz valodas referendumu. Mazliet apnicis, ka esam palikuši vienkāršoto saukļu līmenī un ka cilvēki tiek uztverti kā šo vienīgo saukļu vērti. Mierīga pārliecība palīdzētu pavērties šajās vienmuļo kliedzienu ainavā ar vēsāku skatu.


Vai varam mainīties?

Bet Dienā rodams arī labs piemērs — 8. februārī vesels laikraksta atvērums veltīts Latvijā dzīvojošo krievu mākslinieku, aktieru, dziedātāju un citu radošās inteliģences pārstāvju izjautāšanai par to, kā viņi varētu balsot[ 2 ] . Šajās lappusēs viedokļu daudzveidība bija gana liela, parādot, ka neesam vienādi un ka etniskais sabiedrības dalījums ir primitīvs.

Veiksmīga bija Aijas Kincas plašā reportāža no Bolderājas 15. februāra Panorāmā — kā izlaušanās realitātē no politiķu frāžu apburtā loka. Beidzot tika uzklausīti cilvēki, kuri tiešām piedalīsies vai nepiedalīsies referendumā katrs savu apsvērumu dēļ. Tas bija ļoti interesanti un ļoti atšķirīgi no visa pārējā mediju satura, kurā atkārtojas vienas un tās pašas frāzes. Izsvērts bija arī Lauras Dreimanes sagatavotais skaidrojums par referenduma teorētiskajām sekām divu valsts valodu gadījumā 16.februāra Labrīt.

Dažādība mediju sarunā ļautu ne tikai atšķirt medijus—aģitētājus, bet pamazām mainīt sabiedrības izpratnes robežas.



Tomēr kopumā medijos nekas daudz nav mainījies. Latviešu avīzes savās viedokļu slejās aktīvi aicina iet un balsot pret. Krievu avīzes izsmej aģitāciju, piemēram, kā šajā rakstā[ 3 ] , kur ironizēts par sabiedrisko organizāciju aicinājumiem un atkal jau pieminēti laikrakstam Vesti Segodņa tik mīļie „mežabrāļi” un leģionāri universālo ienaidnieku lomās. Telegraf saglabā neitralitāti, savukārt Čas kritizē Labas gribas manifestu[ 4 ] , izmantojot jau nodrillēto vārdu„asimiliācija”. Tas tikai parāda jau zināmo, ka lielākoties tiekam uztverti kā tādi, kas vēlas dzirdēt tikai patīkamu viedokli, kam piekrītam, bet citādu, nesaprotamāku, nepieņemamāku — labāk nezināt. Tad jau labāk lasīt Oto Ozolu[ 5 ] , kas cenšas atmaskot visus — gan kūdītājus, gan aicinātājus iedziļināties problēmās, kas slēpjas aiz referenduma biļetenā ieliktā jautājuma. Bet viņš vismaz piemin, ka ir kāds cits viedoklis par to, kas darāms sestdien, 18. februārī.
Tā gan ir tiesa, ka daudzi referenduma diskusijās izskanējušie jautājumi nav skaidri. Ko mēs zinām par daudzkārt piesaukto cittautiešu aizvainojumu? Ko mēs zinām par tik skaidro vēlmi aizstāvēt savu valodu? Ko mēs zinām par sociālajos tīklos virmojošo „kara” izjūtu?

Tāpēc viena no vēlamajām pārmaiņām pēc referenduma, ja vien tas nesīs kādas pārmaiņas, būtu mediju iespējas pārveidot tieši savstarpējo publisko sarunu saturu, iet tālāk un uzzināt kaut ko citu. Bet tad neder vecie aģitēšanas paņēmieni un aģitācijas tradīcijas. Citādi viss atgādina pēcneatkarības preses pētījumu svarīgu secinājumu: ka viena no vistipiskākajām žurnālistikas attīstības tendencēm šajā laikā bija, „izmantojot padomju propagandas metodes, sasniegt jaunus mērķus, kas pretēji padomju sistēmai”[ 6 ] . Nu taču esam neatkarīgi un droši vien pietiekami stipri, lai neizkliegtu tikai vienu komandu vai domu, kas iedēstāma visu prātos vienādā veidā. Tāpēc dažādība mediju sarunā ļautu ne tikai atšķirt aģitētājus pašā mediju vidē, bet pamazām mainīt sabiedrības izpratnes robežas un nelēkāt pretī katram politiķu pamestajam domas „kārumam”.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Domaaju,ka sabiedriibu tieshaam jaanomierina.Shie referendumu pasaakumi ir ar drestruktiivu ievirzi.gan par ,gan pret-tikai emocijas un vecie aizvainojumi.MIERU TIKAI MIERU BIEDRI ULTRAPATRIOTI.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Maija Deķe

Aiz prieka par viedokļu dažādību aitiņas iespruka mežā katra sava virzienā. Kopš tās dienas par ganāmpulku neviens vairs nerunā.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Amerikam

Amerika vilnis 6 Autors:Anda Rožukalne

Bleuman 6514421669

Roka roku (ne)mazgā 0 Autors:Anda Rožukalne

5094543120 a0e90ca6e6

Maģiskā formula 63 Autors:Anda Rožukalne

5946598820 6033176481

Miglas zonā 29 Autors:Anda Rožukalne

2632802003 9f40405723

Vecums kā šķērslis 45 Autors:Anda Rožukalne