Labrīt, lasītāji!Viņš krāpa sievu pirmdien. Viņš krāpa sievu otrdien. Un arī trešdien un ceturtdien un piektdien. Sestdien ne, jo bija pohains. Dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada. Sieva to zināja, bet cieta klusu, jo viņš bija naudas pelnītājs. Tikai tad, kad viņš bija nodzēries, noplucis un nožēlojams, viņa kādā vakarā, vairs neko nevarēdama izturēt, viņam iedeva pa ņuņņām tā, ka norībēja visa māja. Un viņam notecēja pāris asaras, un viņš pie sevis noņurdēja, "Bet es taču mīlu šo sievu." Bet tad viņā kaut kas atmodās, un viņš pateica sievai: "Labi. Es aizeju, lai strādātu." Taču jau tūlīt pat viņš sāka kalt plānus par to, kā sievu atgūt un šoreiz viņu padarīt par visīstāko verdzeni.
Nezinu, ko es šorīt būtu vēl mazāk gribējis redzēt, ielūkojoties laikrakstos, kā mazo, jauko Mareku, rokas izpletušu un skaidrojot, ka viņa vadītā “Tautas” partija piepeši ir apjēgusi, ka sabiedrības uzticības vairs nav un tāpēc ir vajadzīgas ārkārtas vēlēšanas. Jo mazais, jaukais Mareks nav pateicis, ka viņš, reiz Saeima būs atlaista, rātni dosies mājās, rātni noskūpstīs sievu, rātni apčubinās bērnus un pilnīgi noteikti garantēs, ka viņu mēs politikā neredzēsim vairs nekad. Un pēc tam vēlreiz un vēlreiz nekad. Pagājušajā otrdienā, kad ļaudis Doma laukumā brēca “Atlaist Saeimu,” es nebrēcu, un nebrēcu es arī 2007. gada novembrī. Jo pati briesmīgākā traģēdija, kāda varētu piemeklēt šo valsti, būtu ārkārtas vēlēšanas, kurās vietas Saeimā atkal nopērk mazā, jaukā Mareka pārstāvētā partija (kā arī nebūt ne mazā un pilnīgi nekādā vīzītē ne jaukā Aināra partija), bet šoreiz ar pilnām tiesībām paziņot, “Jā, mēs esam pēdējie maitas, bet jūs, mīļie vēlētāji, mūs vienalga ievēlējāt .” Ciniķis teiktu, ka tieši to ir saprastis arī mazais, jaukais Mareks. Esmu ciniķis.
Viņdien Saeimas apstiprinātajā priekšvēlēšanu aģitācijas likumā tika noteikts, ka viena “trešā persona” aģitācijas vajadzībām drīkstēs izdot ne vairāk, kā 2700 latus. Taču, ja pareizi saprotu, tajā nav noteikts, cik daudz dažādu “trešo personu” ar šo lietu drīkstēs nodarboties, jo pie mums taču ir demokrātija. Valstī ir naski ļaudis, var jau būt, ka kāds varētu saorganizēt veselu “trešo personu” pleijādi. Tiesa, tas būs ķēpīgāk, nekā uzreiz iedot 300 tūkstošus latu premjerministra biroja vadītājam, bet tā jau nav nepārvarama problēma. Mazais, jaukais Mareks rokas var plātīt, cik vien viņam tīk, bet, kas viņam liek domāt, ka viņa paša partijas sagrautā uzticība tiks atjaunota, ja viņš un pārēji “Tautas” partijas spīdekļi uz kādu brīdi pārkvalificēsies un no deputātiem un ministriem atkal kļūs par kandidātiem? Vai “Tautas” partija atkal piedāvās lielu baru kandidātu, kuri, maigi sakot, ir “nasing spešal?”
Protams, mazais, jaukais Mareks kopā ar kolēģiem vēlas apsteigt Valsts prezidentu, jo aģitējot par jaunām vēlēšanām viņš un viņi var ignorēt visu, ko prezidents no Saeimas ir prasījis. Vēl vairāk, viņš un viņi var novērst situāciju, kurā vairākiem no viņiem nāksies atteikties no siltām vietiņām Ministru kabinetā. Viņš un viņi var nodarboties ar priekšvēlēšanu kalkulācijām (vien skāde, ka viņš un viņi ir apriebušies arī kādreizējam pelēkajam kardinālam Liepniekam). Viņam un viņiem valsts ekonomiskā krīze ir pie vienas kājas, jo ir jau mūsu pusē arī viens otrs, kuram krīze dzīves stilu nekā īpaši nav mainījusi. Viņš un viņi joprojām melo, kad saka, ka mīl “šo valsti,” jo mīlēt savu un draugu naudas maku tomēr ir kaut kas cits.
A, ko darīt? Ja varētu labot Saeimu, lai noteiktu, ka no politikas un, ja tas nebūtu pārāk liels cilvēka tiesību pārkāpums, arī no valsts un, tehnoloģijām pieļaujot, no pasaules kosmosā tiek izraidīti visi tie, kuri patlaban ir Ministru kabinetā un Saeimas valdošajā koalīcijā, tad es būtu ar visām rokām par. Bet, diemžēl, tā laikam nesanāks. Un te nu mēs esam. Pati ciniskākā no visām Latvijas politiskajām partijām ir apgriezusi kažoku uz otru pusi un vēlas sievu pārliecināt, ka ir labojusies. Lūdzu, mīļie lasītāji — neticēsim.
Jauku visiem, izņemot valdošās kliķes pārstāvjus, dienu!