Starptautiskie līgumi: kad tauta var lemt? 2

Vai referendums par robežlīgumu ar Krieviju ir iespējams un būtu jārīko? Jautājumā par tautas tiesībām lemt par starptautiskiem līgumiem parasti citē Satversmes 73.pantu, kas aizliedz šādus referendumus, tomēr šī atsaukšanās ir pārāk vienkāršota.

Iesaki citiem:

Latvijas Pirmajai partijai un „Latvijas ceļam” paziņojot par apvienības veidošanu, abu partiju līderi prezentēja arī savu risinājumu Latvijas un Krievijas robežlīguma problēmai. Proti, plānots sākt vēlētāju parakstu vākšanu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu par robežlīgumu. Šis priekšlikums gan pāris stundu laikā tika jau noraidīts, taču aktualizēja vairākus jautājumus par Latvijas tautas tiesībām lemt par starptautiskiem līgumiem.

Parasti ir pierasts jautājumos, kas attiecas uz tautas tiesībām lemt par starptautiskiem līgumiem, citēt Satversmes 73.pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Tomēr šī atsaukšanās ir pārāk vienkāršots skatījums uz Satversmes sistēmu – ir gadījumi, pie kuriem tautas nobalsošana par līgumiem var notikt.


Saeimas un tautas likumdošanas tiesības

Satversme likumdošanas tiesības sadala starp Saeimu un tautu (Satv. 64.pants), kā primāro likumdevēju nosakot Saeimu, bet tautai lemšanas tiesības piešķirot tikai Satversmē paredzētajos gadījumos[1].

Satversmē atbilstoši tā laika konstitucionālisma garam ir paredzētas gandrīz neierobežotas Saeimas likumdošanas tiesības. Ikviens valsts dzīves jautājums var tikt izlemts ar Saeimas pieņemtu likumu, jo Satversme tiešā tekstā Saeimai liedz vienīgi Satversmes pamatprincipu grozīšanu[2].

Satversmes tēvi, būdami parlamentāra absolūtisma piekritēji, nebija plānojuši, piešķirot likumdošanas tiesības arī tautai, radīt vēl vienu likumdošanas palātu, kas varētu konkurēt ar Saeimu[3]. Tautas likumdošanas tiesības ir radītas vairāk kā parlamenta kontroles mehānisms un ir īstenojamas trijos Satversmē paredzētos gadījumos:


  • ja Valsts prezidents aptur Saeimā pieņemta likuma publicēšanu un ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju pieprasa šā likuma nodošanu tautas nobalsošanai – fakultatīvais referendums (Satv. 72.pants);

  • ja ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju izstrādātais Satversmes grozījumu projekts vai likumprojekts Saeimā nav pieņemts bez pārgrozījumiem pēc satura, šis likumprojekts tiek nodots tautas nobalsošanai – automātiskais referendums (Satv. 78.pants);

  • ja Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77.pantu, šie pārgrozījumi apstiprināmi tautas nobalsošanā – obligātais (kā iegājies starpkaru perioda juridiskajā terminoloģijā – obligatoriskais) referendums (Satv. 77.pants)[4].


Turpinājumā aplūkosim tautas iespējas lemt par starptautiskajiem līgumiem katrā no šiem referendumu veidiem.


Fakultatīvo referendumu aizliegums par starptautiskiem līgumiem

Satversmes 73.pants nosaka virkni jautājumu, kurus nevar nodot tautas nobalsošanai. Tostarp šajā uzskaitījumā ir iekļauti arī līgumi ar ārvalstīm. Parasti, atsaucoties tieši uz šo konstitucionālo normu, publiskās diskusijās nonāk līdz secinājumam, ka tauta nav tiesīga izteikties referendumā ne par pašu starptautisko līgumu apstiprināšanu vai denonsēšanu, ne arī par tiem jautājumiem, kas izšķirti šajos starptautiskajos līgumos.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Satversme ir vienots akts, kurā ietvertās konstitucionālās normas ir savstarpēji saskaņotas cita ar citu. Kā secinājusi Satversmes tiesa, Satversmē ietvertās normas ir iztulkojamas sistēmiskā kopsakarā ar citām konstitucionālajām normām[5].

No šā Satversmes normu iztulkošanas kanona izriet divas konsekvences. Pirmkārt, neviena konstitucionālā norma nevar tikt iztulkota atrauti no citām. Otrkārt, nevienai Satversmes normai nevar piešķirt lielāku nozīmi, nekā to paredz konstitūcijas teksts un Satversmes tēvu griba[6].

Tātad, nepieciešams izvērtēt Satversmes 73.panta vietu Satversmes sistēmā. Šis pants ir ietverts idejiski vienotā regulējumā, kas attiecas uz fakultatīvo referendumu. Proti, 72.pants nosaka fakultatīvā referenduma ierosināšanas procedūru, savukārt 74.pants nosaka nepieciešamo balsu vairākumu, bet 75.pants (līdzīgi kā 73.pants) formulē izņēmumus, kad tautas nobalsošana nav pieļaujama. Līdz ar to secināms, ka Satversmes 73.pants izslēdz tautas tiesības lemt par pantā uzskaitītajiem jautājumiem tikai fakultatīvā referenduma kārtībā. Šis aizliegums pats par sevi neattiecas uz automātisko un obligāto referendumu[7].


Starptautiskie līgumi un automātiskais referendums

Satversmes 78.pantā nav norādīti nekādi tautas kompetences ierobežojumi pieņemt lēmumus automātiskā referenduma kārtībā. Pants nosaka pavisam vienkārši – ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju var iesniegt pilnīgi izstrādātu likumprojektu, bet, ja Saeima šādu likumprojektu nepieņem bez satura pārgrozījumiem, izdarāma tautas nobalsošana.

Starpkaru doktrīnā Satversmes 73.panta ierobežojumi gan tika attiecināti arī uz automātisko referendumu. Proti, viena desmitā daļa vēlētāju gan var iesniegt Saeimā likumprojektus par Satversmes 73.pantā minētajiem jautājumiem, taču par tiem nevar notikt automātiskais referendums, ja Saeima šo likumprojektus pieņem ar satura pārgrozījumiem[8].

Tomēr šāds skaidrojums ignorēja Satversmes 78.panta redakcijas tapšanas vēsturiskos apstākļus un radīja neskaidrības no Satversmes sistēmas viedokļa. Pirmkārt, jau pati Satversme tiešā tekstā paredz, ka vienas desmitās daļas vēlētāju tiesības iesniegt likumprojektus ir ierobežotas (Satv. 65.pants). Otrkārt, Satversmes 78.pants neparedz iespēju nebalsot par Saeimas nepieņemtu vēlētāju likumprojektu. Ja vēlētāji likumprojektu ir iesnieguši, pēc Saeimas negatīva vērtējuma automātiski izdarāma nobalsošana. Treškārt, automātiskais referendums notiek par vēlētāju iesniegta un Saeimas noraidīta likumprojekta pieņemšanu, savukārt Satversmes 73.panta ierobežojumi neattiecas uz likumprojektiem, bet gan uz Saeimā pieņemtiem likumiem.

Tādēļ automātiskā referenduma gadījumā nepieciešams tautas kompetences ierobežojumu formulēt citādā veidā. Daudz loģiskāk ir uzskatīt, ka par Satversmes 73.pantā minētajiem jautājumiem ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju nemaz nevar iesniegt likumprojektus[9]. Šāds secinājums izriet arī, aplūkojot to ārvalsts paraugu, kas bijis Satversmes 73.panta redakcijas pamatā, un ņemot vērā Satversmes sapulces izdarītos grozījumus komisijas sagatavotajā projektā. Līdz ar to automātiskā referenduma kārtībā nevar notikt tautas lemšana par līgumiem ar ārvalstīm, jo šādu jautājumu ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju nav tiesīga ierosināt.


Obligātais referendums par līgumiem - iespējams

Obligātais referendums tiek īstenots, ja Saeima ir pārgrozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77.pantu, kuros formulēti mūsu valsts iekārtas pamatprincipi. Ja kāda no šīm Satversmes normām tiek grozīta tieši (grozījumu atspoguļojot aizsargātā panta tekstā) vai netieši (pieņemot jaunu normu, kas groza kādu no Satversmes pamatprincipiem), šādi grozījumi stājas spēkā, ja tos ir pieņēmusi Saeima konstitucionālās procedūras kārtībā un tie pēcāk apstiprināti tautas nobalsošanā[10].

Ņemot vērā, ka Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, savukārt Satversmes 3.pants definē Latvijas teritoriju, nosakot, ka starptautiskajos līgumos noteiktajā kārtībā to sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale, līgumi ar ārvalstīm var skart konstitucionālos pamatprincipus. Piemēram, ja Latvijai iesaistītos tādā savienībā ar kādu no ārvalstīm, kas likvidētu Latviju kā neatkarīgu valsti, vai arī Latvijai veicot teritorijas izmaiņas.

Tā kā Satversmes tēvi ir uzskatījuši, ka par konstitucionālo pamatprincipu grozījumiem ir obligāti jālemj tautas nobalsošanā, tad jāsecina, ka obligātā referenduma kārtībā tautas nobalsošanai var tikt nodots apstiprināšanai starptautiskais līgums vai arī Satversmes grozījums, kas tieši izriet no šā starptautiskā līguma noslēgšanas fakta[11].

Līdz ar to tauta referendumā par starptautiskajiem līgumiem var lemt tikai vienā gadījumā – ja šis līgums groza valsts iekārtas pamatprincipus. Paturot prātā Latvijas – Krievijas robežlīguma problēmu, var piezīmēt, ka arī Satversmes 3.pantu, kur definēta Latvijas valsts teritorija, aizsargā Satversmes 77.panta procedūra.

Lai arī Satversmes 3.pantā nav tiešā tekstā minēta zaudētā Abrenes teritorija, tomēr būtu dīvaini uzskatīt, ka Satversmes 3.pantā nav minēta Latvijas teritorija robežās, kādas tās bija uz Satversmes spēkā stāšanās dienu (1922.gada 7.novembri). Līdz ar to visdrīzāk Abrenes teritorija ietilpst Satversmē lietotajā jēdzienā „Latgale”. Jaunais robežlīgums neapšaubāmi pārgrozīs Latgales jēdziena tvērumu un līdz ar to visu Latvijas teritoriju.

Šā iemesla dēļ vismaz no publiski pieejamajiem Satversmes normu komentāriem nekas neliecina, ka noslēgt ar Krieviju robežlīgumu, kas maina 1922.gada 7.novembra Latvijas teritoriju, varētu bez tautas nobalsošanas, proti, apejot Satversmes 77.panta procedūru.
______________________________________

[1] Cielava V. Latvijas Republikas Satversme: vēsture un mūsdienas. Cīņa, 27.03.1989.; Pleps J. Satversmes 77.panta piemērošanas teorētiskie aspekti. Jurista Vārds, 13.07.2004., Nr.26(331).

[2] Šīmans P. Latvijas Satversmes astoņi gadi. Grām.: Šīmans P. Eiropas problēma. Rīga: Vaga, 1999, 25. – 45.lpp.; Šilde Ā. Pirmā republika. Rīga: Elpa, 1993, 243. – 244.lpp.

[3] Bergs A. Tautas nobalsošana. Latvis, 27.09.1921.

[4] Plašāk sk.: Dišlers K. Raksti par Latvijas Republikas Satversmi. Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 1998, 16. – 42.lpp; Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 109. – 118.lpp.

[5] Satversmes tiesas 2002.gada 22.oktobra sprieduma lietā Nr.2002-04-03 „Par „Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu” 59.1.6., 66. un 68.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 95. un 111.pantam” secinājumu daļas 2.punkts.

[6] Plašāk sk.: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 60. – 61.lpp.; Levits E. European Community Law within the Hierarchy of Legal Norms of Latvia. Grām.: Jundzis T. (ed.) First Year in the European Union: Current Legal Issues. Rīga, Baltic Centre for Strategic Studies, 2005, p.21.

[7] Pleps J., Pastars E. Vai tauta var Saeimā iesniegt budžeta projektu. Jurista Vārds, 10.09.2002., Nr.18(251), 24.09.2002., Nr.19(252); Pleps J. No Satversmes puses uz Abreni raugoties. Jurista Vārds, 14.06.2005., Nr.22(377).

[8] Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 117. – 118.lpp.

[9] Plašāk sk.: Pleps J., Pastars E. Vai tauta var Saeimā iesniegt budžeta projektu. Jurista Vārds, 10.09.2002., Nr.18(251), 24.09.2002., Nr.19(252); Pleps J. Latvijas Republikas Satversmē noteiktais izņēmuma stāvoklis un tā izsludināšanas kārtība (II). Likums un Tiesības, 2004, Nr.2(54), 50. – 51.lpp.

[10] Levits E. European Community Law within the Hierarchy of Legal Norms of Latvia. Grām.: Jundzis T. (ed.) First Year in the European Union: Current Legal Issues. Rīga, Baltic Centre for Strategic Studies, 2005, p.24. – 25.; Buka A., Jarinovska K. Vai Latvijā būs tautas nobalsošana par iestāšanos Eiropas Savienībā. Likums un Tiesības, 1999, Nr.3, 88.lpp.; Pleps J., Pastars E. Vai tautai ir nozagta suverēnā vara. Jurista Vārds, 22.10.2002., Nr.21(254).

[11] Pleps J. No Satversmes puses uz Abreni raugoties. Jurista Vārds, 14.06.2005., Nr.22(377).

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jack Ripper 22.11.2005 14:31
Ātri pārskrēju pāri rakstam. Robežlīgums ir vairāk politisks nekā juridisks jautājums un Latvijas praksē tādus (politiskus) jautājumus risina pēc nepieciešamības, īpaši neņemot galvā juridisko pusi. Nesenā jezga ap azartspēļu likumu ir uzskatāms piemērs.

Maru komentārs par Vīķi nerosina ne ko pamatot, ne apstrīdēt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maru 04.11.2005 08:47
Paldies autoram par korektu izklāstu.

Savukārt, domājot par Abreni, rodas kaut kāda dīvaina sajūta, kad lasi šādus garus, plašus un sarežģītus pārspriedumus par būtībā vienkāršu jautājumu, uz kuru pareiza atbilde ir skaidra katram vienkāršam cilvēkam bet kur itin bieži mežģījas izglītotie varas nesēji.

Šī ir mūžīgā tēma par tautas un zemes nodevību, ko bieži praktizē virsotnēs uznestie/uzrāpušies un visiem skarbiem vējiem pakļautie tās pārstāvji, it sevišķi mazās valstīs. Mūsu prezidente ir tas skumjākais un varbūt tomēr pamācošākais piemērs, kad tauta pati saņemas sevi nosargāt pret savu pārstāvju vājuma raisītu postu. Postu, ko nesa tāda prezidentes uzvedība kā, piem., Baltijas valstu vienotības graušana ar aizrautīgo skriešanu uz Maskavas svinībām; un atteikšanās no savas valsts teritorijas Abrenes apgabala.

Šāda samežģīta uzvedība liecina, ka kritiskos brīžos uzvedību noteic apziņas dziļākie slāņi, kuros slēpjas un balstās vērtību sistēma, kas nespēj pat uz pieprasīto laiku -- vēlēta amata četriem, kur nu vēl astoņiem gadiem -- nolikt pašlabumu otrajā vietā. Līdzīgas pārdomas raisa arī prezidentes ANO amata pildīšana apvienojumā ar valsts prezidenta amatu. Kuras attīstītas demokrātijas vadītājs vēl kaut ko tik klaji ciniski koruptīvu ir atļāvies?

Šī nav diskusija "per sē", tāpēc no sirds lūdzu atbildes vai pamatotus--pamatotus--atspēkojumus šeit izteiktajiem jautājumiem un pārdomām.

Citi autora darbi
Rokas

Vienā valodā 12 Autors:Jānis Pleps

Dzirnavas

Uz jauno krastu? Autors:Jānis Pleps

Metamie kaulini 255x203

Meklējam tiesībsargu! 58 Autors:Jānis Pleps