Raksts

Starptautiskie līgumi: kad tauta var lemt?


Datums:
01. novembris, 2005


Autori

Jānis Pleps


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Vai referendums par robežlīgumu ar Krieviju ir iespējams un būtu jārīko? Jautājumā par tautas tiesībām lemt par starptautiskiem līgumiem parasti citē Satversmes 73.pantu, kas aizliedz šādus referendumus, tomēr šī atsaukšanās ir pārāk vienkāršota.

Latvijas Pirmajai partijai un „Latvijas ceļam” paziņojot par apvienības veidošanu, abu partiju līderi prezentēja arī savu risinājumu Latvijas un Krievijas robežlīguma problēmai. Proti, plānots sākt vēlētāju parakstu vākšanu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu par robežlīgumu. Šis priekšlikums gan pāris stundu laikā tika jau noraidīts, taču aktualizēja vairākus jautājumus par Latvijas tautas tiesībām lemt par starptautiskiem līgumiem.

Parasti ir pierasts jautājumos, kas attiecas uz tautas tiesībām lemt par starptautiskiem līgumiem, citēt Satversmes 73.pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Tomēr šī atsaukšanās ir pārāk vienkāršots skatījums uz Satversmes sistēmu – ir gadījumi, pie kuriem tautas nobalsošana par līgumiem var notikt.

Saeimas un tautas likumdošanas tiesības

Satversme likumdošanas tiesības sadala starp Saeimu un tautu (Satv. 64.pants), kā primāro likumdevēju nosakot Saeimu, bet tautai lemšanas tiesības piešķirot tikai Satversmē paredzētajos gadījumos[1].

Satversmē atbilstoši tā laika konstitucionālisma garam ir paredzētas gandrīz neierobežotas Saeimas likumdošanas tiesības. Ikviens valsts dzīves jautājums var tikt izlemts ar Saeimas pieņemtu likumu, jo Satversme tiešā tekstā Saeimai liedz vienīgi Satversmes pamatprincipu grozīšanu[2].

Satversmes tēvi, būdami parlamentāra absolūtisma piekritēji, nebija plānojuši, piešķirot likumdošanas tiesības arī tautai, radīt vēl vienu likumdošanas palātu, kas varētu konkurēt ar Saeimu[3]. Tautas likumdošanas tiesības ir radītas vairāk kā parlamenta kontroles mehānisms un ir īstenojamas trijos Satversmē paredzētos gadījumos:

  • ja Valsts prezidents aptur Saeimā pieņemta likuma publicēšanu un ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju pieprasa šā likuma nodošanu tautas nobalsošanai – fakultatīvais referendums (Satv. 72.pants);
  • ja ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju izstrādātais Satversmes grozījumu projekts vai likumprojekts Saeimā nav pieņemts bez pārgrozījumiem pēc satura, šis likumprojekts tiek nodots tautas nobalsošanai – automātiskais referendums (Satv. 78.pants);
  • ja Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77.pantu, šie pārgrozījumi apstiprināmi tautas nobalsošanā – obligātais (kā iegājies starpkaru perioda juridiskajā terminoloģijā – obligatoriskais) referendums (Satv. 77.pants)[4].

Turpinājumā aplūkosim tautas iespējas lemt par starptautiskajiem līgumiem katrā no šiem referendumu veidiem.

Fakultatīvo referendumu aizliegums par starptautiskiem līgumiem

Satversmes 73.pants nosaka virkni jautājumu, kurus nevar nodot tautas nobalsošanai. Tostarp šajā uzskaitījumā ir iekļauti arī līgumi ar ārvalstīm. Parasti, atsaucoties tieši uz šo konstitucionālo normu, publiskās diskusijās nonāk līdz secinājumam, ka tauta nav tiesīga izteikties referendumā ne par pašu starptautisko līgumu apstiprināšanu vai denonsēšanu, ne arī par tiem jautājumiem, kas izšķirti šajos starptautiskajos līgumos.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Satversme ir vienots akts, kurā ietvertās konstitucionālās normas ir savstarpēji saskaņotas cita ar citu. Kā secinājusi Satversmes tiesa, Satversmē ietvertās normas ir iztulkojamas sistēmiskā kopsakarā ar citām konstitucionālajām normām[5].

No šā Satversmes normu iztulkošanas kanona izriet divas konsekvences. Pirmkārt, neviena konstitucionālā norma nevar tikt iztulkota atrauti no citām. Otrkārt, nevienai Satversmes normai nevar piešķirt lielāku nozīmi, nekā to paredz konstitūcijas teksts un Satversmes tēvu griba[6].

Tātad, nepieciešams izvērtēt Satversmes 73.panta vietu Satversmes sistēmā. Šis pants ir ietverts idejiski vienotā regulējumā, kas attiecas uz fakultatīvo referendumu. Proti, 72.pants nosaka fakultatīvā referenduma ierosināšanas procedūru, savukārt 74.pants nosaka nepieciešamo balsu vairākumu, bet 75.pants (līdzīgi kā 73.pants) formulē izņēmumus, kad tautas nobalsošana nav pieļaujama. Līdz ar to secināms, ka Satversmes 73.pants izslēdz tautas tiesības lemt par pantā uzskaitītajiem jautājumiem tikai fakultatīvā referenduma kārtībā. Šis aizliegums pats par sevi neattiecas uz automātisko un obligāto referendumu[7].

Starptautiskie līgumi un automātiskais referendums

Satversmes 78.pantā nav norādīti nekādi tautas kompetences ierobežojumi pieņemt lēmumus automātiskā referenduma kārtībā. Pants nosaka pavisam vienkārši – ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju var iesniegt pilnīgi izstrādātu likumprojektu, bet, ja Saeima šādu likumprojektu nepieņem bez satura pārgrozījumiem, izdarāma tautas nobalsošana.

Starpkaru doktrīnā Satversmes 73.panta ierobežojumi gan tika attiecināti arī uz automātisko referendumu. Proti, viena desmitā daļa vēlētāju gan var iesniegt Saeimā likumprojektus par Satversmes 73.pantā minētajiem jautājumiem, taču par tiem nevar notikt automātiskais referendums, ja Saeima šo likumprojektus pieņem ar satura pārgrozījumiem[8].

Tomēr šāds skaidrojums ignorēja Satversmes 78.panta redakcijas tapšanas vēsturiskos apstākļus un radīja neskaidrības no Satversmes sistēmas viedokļa. Pirmkārt, jau pati Satversme tiešā tekstā paredz, ka vienas desmitās daļas vēlētāju tiesības iesniegt likumprojektus ir ierobežotas (Satv. 65.pants). Otrkārt, Satversmes 78.pants neparedz iespēju nebalsot par Saeimas nepieņemtu vēlētāju likumprojektu. Ja vēlētāji likumprojektu ir iesnieguši, pēc Saeimas negatīva vērtējuma automātiski izdarāma nobalsošana. Treškārt, automātiskais referendums notiek par vēlētāju iesniegta un Saeimas noraidīta likumprojekta pieņemšanu, savukārt Satversmes 73.panta ierobežojumi neattiecas uz likumprojektiem, bet gan uz Saeimā pieņemtiem likumiem.

Tādēļ automātiskā referenduma gadījumā nepieciešams tautas kompetences ierobežojumu formulēt citādā veidā. Daudz loģiskāk ir uzskatīt, ka par Satversmes 73.pantā minētajiem jautājumiem ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju nemaz nevar iesniegt likumprojektus[9]. Šāds secinājums izriet arī, aplūkojot to ārvalsts paraugu, kas bijis Satversmes 73.panta redakcijas pamatā, un ņemot vērā Satversmes sapulces izdarītos grozījumus komisijas sagatavotajā projektā. Līdz ar to automātiskā referenduma kārtībā nevar notikt tautas lemšana par līgumiem ar ārvalstīm, jo šādu jautājumu ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju nav tiesīga ierosināt.

Obligātais referendums par līgumiem – iespējams

Obligātais referendums tiek īstenots, ja Saeima ir pārgrozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77.pantu, kuros formulēti mūsu valsts iekārtas pamatprincipi. Ja kāda no šīm Satversmes normām tiek grozīta tieši (grozījumu atspoguļojot aizsargātā panta tekstā) vai netieši (pieņemot jaunu normu, kas groza kādu no Satversmes pamatprincipiem), šādi grozījumi stājas spēkā, ja tos ir pieņēmusi Saeima konstitucionālās procedūras kārtībā un tie pēcāk apstiprināti tautas nobalsošanā[10].

Ņemot vērā, ka Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, savukārt Satversmes 3.pants definē Latvijas teritoriju, nosakot, ka starptautiskajos līgumos noteiktajā kārtībā to sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale, līgumi ar ārvalstīm var skart konstitucionālos pamatprincipus. Piemēram, ja Latvijai iesaistītos tādā savienībā ar kādu no ārvalstīm, kas likvidētu Latviju kā neatkarīgu valsti, vai arī Latvijai veicot teritorijas izmaiņas.

Tā kā Satversmes tēvi ir uzskatījuši, ka par konstitucionālo pamatprincipu grozījumiem ir obligāti jālemj tautas nobalsošanā, tad jāsecina, ka obligātā referenduma kārtībā tautas nobalsošanai var tikt nodots apstiprināšanai starptautiskais līgums vai arī Satversmes grozījums, kas tieši izriet no šā starptautiskā līguma noslēgšanas fakta[11].

Līdz ar to tauta referendumā par starptautiskajiem līgumiem var lemt tikai vienā gadījumā – ja šis līgums groza valsts iekārtas pamatprincipus. Paturot prātā Latvijas – Krievijas robežlīguma problēmu, var piezīmēt, ka arī Satversmes 3.pantu, kur definēta Latvijas valsts teritorija, aizsargā Satversmes 77.panta procedūra.

Lai arī Satversmes 3.pantā nav tiešā tekstā minēta zaudētā Abrenes teritorija, tomēr būtu dīvaini uzskatīt, ka Satversmes 3.pantā nav minēta Latvijas teritorija robežās, kādas tās bija uz Satversmes spēkā stāšanās dienu (1922.gada 7.novembri). Līdz ar to visdrīzāk Abrenes teritorija ietilpst Satversmē lietotajā jēdzienā „Latgale”. Jaunais robežlīgums neapšaubāmi pārgrozīs Latgales jēdziena tvērumu un līdz ar to visu Latvijas teritoriju.

Šā iemesla dēļ vismaz no publiski pieejamajiem Satversmes normu komentāriem nekas neliecina, ka noslēgt ar Krieviju robežlīgumu, kas maina 1922.gada 7.novembra Latvijas teritoriju, varētu bez tautas nobalsošanas, proti, apejot Satversmes 77.panta procedūru.
______________________________________

[1] Cielava V. Latvijas Republikas Satversme: vēsture un mūsdienas. Cīņa, 27.03.1989.; Pleps J. Satversmes 77.panta piemērošanas teorētiskie aspekti. Jurista Vārds, 13.07.2004., Nr.26(331).

[2] Šīmans P. Latvijas Satversmes astoņi gadi. Grām.: Šīmans P. Eiropas problēma. Rīga: Vaga, 1999, 25. – 45.lpp.; Šilde Ā. Pirmā republika. Rīga: Elpa, 1993, 243. – 244.lpp.

[3] Bergs A. Tautas nobalsošana. Latvis, 27.09.1921.

[4] Plašāk sk.: Dišlers K. Raksti par Latvijas Republikas Satversmi. Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 1998, 16. – 42.lpp; Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 109. – 118.lpp.

[5] Satversmes tiesas 2002.gada 22.oktobra sprieduma lietā Nr.2002-04-03 „Par „Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu” 59.1.6., 66. un 68.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 95. un 111.pantam” secinājumu daļas 2.punkts.

[6] Plašāk sk.: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 60. – 61.lpp.; Levits E. European Community Law within the Hierarchy of Legal Norms of Latvia. Grām.: Jundzis T. (ed.) First Year in the European Union: Current Legal Issues. Rīga, Baltic Centre for Strategic Studies, 2005, p.21.

[7] Pleps J., Pastars E. Vai tauta var Saeimā iesniegt budžeta projektu. Jurista Vārds, 10.09.2002., Nr.18(251), 24.09.2002., Nr.19(252); Pleps J. No Satversmes puses uz Abreni raugoties. Jurista Vārds, 14.06.2005., Nr.22(377).

[8] Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 117. – 118.lpp.

[9] Plašāk sk.: Pleps J., Pastars E. Vai tauta var Saeimā iesniegt budžeta projektu. Jurista Vārds, 10.09.2002., Nr.18(251), 24.09.2002., Nr.19(252); Pleps J. Latvijas Republikas Satversmē noteiktais izņēmuma stāvoklis un tā izsludināšanas kārtība (II). Likums un Tiesības, 2004, Nr.2(54), 50. – 51.lpp.

[10] Levits E. European Community Law within the Hierarchy of Legal Norms of Latvia. Grām.: Jundzis T. (ed.) First Year in the European Union: Current Legal Issues. Rīga, Baltic Centre for Strategic Studies, 2005, p.24. – 25.; Buka A., Jarinovska K. Vai Latvijā būs tautas nobalsošana par iestāšanos Eiropas Savienībā. Likums un Tiesības, 1999, Nr.3, 88.lpp.; Pleps J., Pastars E. Vai tautai ir nozagta suverēnā vara. Jurista Vārds, 22.10.2002., Nr.21(254).

[11] Pleps J. No Satversmes puses uz Abreni raugoties. Jurista Vārds, 14.06.2005., Nr.22(377).


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!