Atslēgvārdi:

Starptautiskā sabiedrība vienojusies cīņai pret korupciju 0

Pagrieziena punkts visas pasaules valstu cīņā ar kukuļņemšanu – šis ir viens no apzīmējumiem, kas veltīts ANO Pretkorupcijas konvencijai, ko jau parakstījušas vairāk kā simts pasaules valstis. Ko Latvija iegūs, parakstot un ratificējot konvenciju?

Iesaki citiem:

ANO Pretkorupcijas konvencija tika atvērta parakstīšanai 2003. gada 9.decembrī Meksikas pilsētā Meridā, kur uz konferenci bija pulcējušies valstu vadītāji un specializēto pretkorupcijas iestāžu pārstāvji no apmēram 120 valstīm. Konvenciju izstrādāja ANO Ģenerālās asamblejas 2000.gadā nodibinātā ad hoc komiteja, kurai bija nepieciešami vairāk kā divi gadi, lai vienotos par dokumenta tekstu. Diemžēl kompromisi vietām ir diezgan nelabvēlīgi ietekmējuši šī starptautiskā dokumenta saistošo raksturu. Jāpiebilst, ka divi gadi nebūt nav ārkārtīgi ilgs laiks šādas starptautiskas vienošanās panākšanai, reizēm konvenciju izstrāde krietni ieilgst[1].

ANO pārstāvji un starptautiskās institūcijas uzskata, ka konvencija ir jauns līgums ar stingriem nosacījumiem,[2] pagrieziena punkts visas pasaules valstu cīņā ar kukuļņemšanu[3], dokuments, kas simbolizē robežzīmi šajos centienos.[4] Lai arī šī līguma stingrie nosacījumi jeb bargums ir tikai relatīvs, tomēr nav apstrīdams fakts, ka konvencijai nav precedentu. Radot šo tiesiski saistošo dokumentu, ko centās virzīt jau gadu desmitiem, ANO ir spērusi pirmo soli cīņā ar korupciju tik plašā mērogā - līdz šā gada 5.maijam konvenciju bija parakstījušas 106 un ratificējušas 2 valstis (Kenija un DĀR). Latvija konvencijai nav pievienojusies.

Konvencija ir ievērojama arī citādā ziņā. Pirmkārt, vesela konvencijas nodaļa ir veltīta korupcijas novēršanai. Šis aspekts atšķir konvenciju no citiem līdzīgiem instrumentiem, piemēram, Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvencijas[5] vai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) konvencijas par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos. ANO konvencijas nostādne ir tāda, ka liela loma cīņā ar korupciju ir tieši tās cēloņu un iespēju novēršanai. Līgums ir visaptverošs, jo tas iesaka daudzšķautņainu pieeju problēmai, kā arī paredz korupcijas novēršanas stratēģiju izstrādāšanu un sabiedrības iesaistīšanu cīņā pret korupciju. Konvencija pieprasa dalībvalstīm izveidot pretkorupcijas iestādes un veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sniegto publisko pakalpojumu efektivitāti un caurspīdīgumu. Dokuments paredz, ka ar sabiedrisko organizāciju starpniecību šajā procesā tiek iesaistīta arī sabiedrība.

Otrs konvencijas mērķis ir paplašināt izpratni par koruptīvu rīcību un atzīt par noziedzīgiem nodarījumiem visas tās izpausmes formas. Pie kriminālatbildības ir nepieciešams saukt ne tikai par “tradicionālajiem” pārkāpumiem, piemēram, kukuļošanu un publiskā īpašuma izšķērdēšanu, bet arī par rafinētākām korupcijas formām, tādām kā tirgošanās ar ietekmi, “naudas atmazgāšana” un tiesvedības ietekmēšanu.

Konvencija lielu uzmanību pievērš arī starptautiskās sadarbības pilnveidošanai korupcijas novēršanā, izmeklēšanā un iztiesāšanā. Jo īpaši interesants ir jautājums par noziedzīga nodarījuma abpusēju atzīšanu.[6] Konvencija paredz, ka tiesisku palīdzību var sniegt un saņemt arī tad, ja abās valstīs par noziedzīgu nodarījumu nav atzītas vienas un tās pašas koruptīvās darbības[7]. Izņēmums ir gadījumi, kad tas ir saistīts ar piespiedu darbībām vai kad pārkāpums ir niecīgs. Tomēr šis nav vienīgais svarīgais sadarbības jautājums. Valstīm ir jāsniedz palīdzība korupcijas rezultātā iegūtu līdzekļu izsekošanā, iesaldēšanā, izņemšanā un konfiscēšanā, kā arī jāsniedz palīdzība izdošanas un pierādījumu vākšanas jautājumos.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgākais jautājums ir korupcijas rezultātā gūto līdzekļu atgūšana, kas ir viens no būtiskākajiem konvencijas pamatprincipiem. Šajā ziņā konvencija patiesi ir sasniegums, jo paredz, ka cietušajai valstij ir jāsaņem atpakaļ izšķērdētie publiskie materiālie resursi no tām valstīm, kurās tie ir nonākuši. Gadījumos, kad konvencijas dalībvalsts ir konfiscējusi citu koruptīvu darbību rezultātā iegūtus līdzekļus, cietusī valsts var saņemt tos atpakaļ, ja tā pierāda, ka ir bijusi šo līdzekļu īpašniece jeb arī to, ka tai ir ticis nodarīts zaudējums. Visos pārējos gadījumos konvencijas parakstītājiem prioritāte ir konfiscētā īpašuma atdošana tā iepriekšējiem īpašniekiem (tai skaitā privātpersonām) vai kompensācijas sniegšana cietušajiem. Nav lielas nepieciešamības kavēties ilgāk pie šī jautājuma nozīmības tām (parasti attīstības) valstīm, kurās augsta līmeņa korupcija ir noplicinājusi valsts īpašumu un kur korupcijas rezultātā zaudētie līdzekļi ir ārkārtīgi nepieciešami rekonstrukcijai un izaugsmei.

Tomēr ne jau viss konvencijā ir apmierinošs. Manuprāt, visnopietnākais trūkums ir praktiski visos konvencijas pantos atrodamās nepārtrauktās atsauces uz nacionālo likumdošanu, kas valstīm piešķir lielu izvēles brīvību piemērot vai nepiemērot konvencijas prasības. Kā jau minēts, tas nopietni pazemina konvencijas efektivitāti un stingrību. Atliek tikai gaidīt un skatīties, cik valstis ir gatavas nopietni ņemt vērā prasības, kas tām nav uzliktas obligātai izpildei.

Vēl viens ievērojams konvencijas trūkums ir saistīts ar izpildes un kontroles mehānismu. Ne vēlāk kā vienu gadu pēc konvencijas stāšanās spēkā (konvencija stājas spēkā 90 dienas pēc trīsdesmitās ratifikācijas) tiks sasaukta jau nodibinātā valstu konference, kura tad arī lems par to, kādi ir efektīvākie līguma ieviešanas un monitoringa veidi.[8] Šis process var ieilgt, jo īpaši ņemot vērā to, cik grūti valstīm reizēm ir vienoties par jautājumiem, kas to izpratnē rada draudus to suverenitātei. Ir ļoti ticams, ka šāds monitoringa mehānisms tiks uztverts tieši kā šāds drauds.

Pēdējais jautājums, kuru vajadzētu apskatīt, ir sekojošs: ko Latvija iegūs, parakstot un ratificējot konvenciju? Kāpēc mums to vajadzētu darīt? Kādus grozījumus likumdošanā būs jāveic? Atbilde ir diezgan vienkārša. Pirmkārt, Latvijas normatīvajos aktos jau ir ietverti praktiski visi konvencijā skartie jautājumi.[9] Otrkārt, konvencijas parakstīšana demonstrētu valsts labo gribu cīnīties ar korupciju, kā arī palīdzētu sadarboties ar tām valstīm, ar kurām Latvijai nav atsevišķu sadarbības līgumu. Iespējams, nav īsti skaidrs, kāpēc vēl līdz šim konvencija nav parakstīta. Maz ticams, ka iemesls ir nevēlēšanās cīnīties ar korupciju. Ja šāds arguments tiktu izvirzīts, tad kā pretargumentu varētu minēt faktu, ka konvencija patiesībā dod valstīm ļoti lielu izvēles brīvību piemērot vai nepiemērot izvirzītās prasības. Visticamāk, ka iemesls ir tehniska rakstura kavēkļi, tādi kā ļoti lēnais konvencijas tulkošanas un saskaņošanas process.

Tomēr es vēlētos beigt šo īso ieskatu optimistiski. Ir skaidrs, ka Latvija ir sākusi virzīties uz priekšu savos centienos cīnīties ar korupciju. Šīs konvencijas parakstīšana un ratifikācija radīs papildus pamudinājumu gan veiksmīgi cīnīties ar korupcijas sekām, gan arī novērst tās cēloņus.

___________________________

[1] Visievērojamākie piemēri droši vien ir cilvēktiesību vai humanitāro tiesību jomā. Romas Statūti ir jaunākais šāda veida līgums, par ko vienojusies ANO. Lai dalībvalstis spētu vienoties par pieņemamu tekstu līgumam, kas nodibina Starptautisko krimināltiesu, bija nepieciešami gandrīz 50 gadi.

[2] Preses relīze (angļu val.)

[3] Transparency International preses relīze (angļu val)

[4] Preses relīze (angļu val.),

[5] Latvija šai konvencijai pievienojās 1999.gada 27.janvārī

[6] Noziedzīga nodarījuma abpusēja atzīšana nozīmē, ka abām vai visām iesaistītajām valstīm attiecīgais nodarījums jāatzīst par noziedzīgu.

[7] Šis gan nav unikāls konvencijas aspekts. Noziedzīga nodarījuma abpusēja atzīšana ir bijis starptautiskās sabiedrības diskusiju temats jau ilgu laiku, un bijis pieminēts vairākos starptautiskos dokumentos. Kā jaunāko piemēru šādai situācijai var minēt Eiropas Savienības Aresta orderi (European Arrest Warrant), kas stājās spēkā 2004.gada 1.maijā. Tas attiecas uz smagiem noziegumiem, ieskaitot terorismu, un paredz, ka starp ES Dalībvalstīm vairs nepastāv izdošanas sistēma, bet gan šī vienkāršotā procedūra. Saskaņā ar šo dokumentu tas, vai abās dalībvalstīs attiecīgais nodarījums ir atzīts par noziegumu, vairs nav izšķirošais elements. Sīkāka informācija pieejama.

[8] Sīkāka informācija.

[9] Daži jautājumi vēl ir procesā, piemēram, juridisko personu atbildība. Latvijā juridiskajām personām paredzēta kriminālatbildība. Viens jautājums tomēr ir jaunums – nelikumīga mantiskā stāvokļa uzlabošanās kriminalizēšana, kas paredzēts konvencijas 20. pantā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733