Atslēgvārdi:

Starptautiskā drošība un mazo valstu loma ANO

Vai mazas valstis var ietekmēt ANO, izmantojot reģionālo Ziemeļu-Baltijas sadarbību un Eiropas Savienību? Vai ANO reforma jāuztver kā brīnumlīdzeklis, vai jāvienojas, ka starptautiskās drošības garantēšanā ir iespējama darba dalīšana? Par to diskutē Latvijas, Zviedrijas un Norvēģijas diplomāti un politikas analītiķi*.

Iesaki citiem:

Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors: Es vēlētos sarunu par konkrētām situācijām, jo teoriju radīšana ir greznība Latvijā, kur mums aktuāls ir jautājums par to, kā izdzīvot, kā panākt savus reģiona draugus un kaimiņus. Jautājums ir, kā mums ietekmēt Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO), kas ir svarīga mums visiem? Manuprāt, to varētu darīt tikai caur Eiropas Savienību (ES). Tas arī ir diskusijas galvenais jautājums. Kā mēs varam ar ES starpniecību ietekmēt ANO?

Ilgvars Kļava, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Otrās politiskās direkcijas (drošības politikas jautājumi) politiskais direktors: Mēs, protams, esam mācījušies no pagātnes rūgtās pieredzes. Tāpēc mēs pievienojāmies ES un NATO. Tāpēc mēs iestājamies par stipru transatlantisko sadarbību. ANO ir viens no Latvijas ārpolitikas instrumentiem, un bez šaubām, ļoti svarīgs. Tomēr tas ir tikai viens no daudzajiem. Latvija izmanto dažādus ārpolitikas instrumentus. Mēs negribam šeit radīt reliģiju. Reliģija būtu pieņēmums, ka ANO var mūs glābt un dot simtprocentīgu drošības vesti pret visām riska situācijām. Tas vienkārši tā nav. Mēs varam nosaukt vairākus piemērus, kur tas tā nav bijis.

Kādam ir jādara „netīrais darbs”. ANO ne vienmēr ir pieejama vai gatava darīt netīro darbu. Mums būs ļoti sarežģītas situācijas arī nākotnē. Tā nav tikai Irāka vai Balkāni, kur ir jāizmanto militārais spēks. Piemēram, Irānas kodolprogrammas situācijas risinājums – tas ir liels izaicinājums. Mēs nevaram šos izaicinājumus risināt tikai ar vienu instrumentu ANO, pat ja mums ir izcila Harta[1].

Par to, kā mēs varam ietekmēt ANO politiku caur ES. Man ir vilinājums teikt, ka ES ietvaros mēs varam virzīt un pieņemt lēmumus daudz vieglāk, jo valstu skaits ir mazs, un tas aptver vienu reģionu ar kopīgām vērtībām un lielā mērā kopīgu vēsturi. Ar to es negribu teikt, ka nerēķinos vai izturos nevērīgi pret to, ko ANO var izdarīt 192 valstu ietvarā.

Hans Korels (Hans Corell), Zviedrijas vēstnieks, bijušais ANO Ģenerālsekretāra vietnieks juridiskajos jautājumos: Es pazīstu organizāciju no iekšpuses un ārpuses desmit gadus. Es uztraucos, kad dzirdu, ka pret ANO izturas nevērīgi. Jautājums ir, vai valstis aptver, kas tām ir dots Hartā un cik svarīgi ir aizsargāt hartā ietvertās idejas. Protams, ir jārīkojas. Jūs izdarījāt pareizi, pievienojoties ES un NATO. Jautājums nav par to. Bet pamēģiniet paskatīties mazliet tālākā nākotnē. Pamēģiniet ieraudzīt, ka pasaulē būs lielas ģeopolitiskas pārmaiņas. Mēs tās neredzēsim, bet mūsu bērni un mazbērni gan.

Nevajag iedomāties, ka viss ir atkarīgs no ieročiem. Roma nesabruka ieroču, bet gan ekonomisku iemeslu dēļ. Nākamo 45 gadu laikā, ja profesionāļu aprēķini ir pareizi, lielākā daļa ekonomiskās aktivitātes pārvietosies uz Indiju un Āziju. Starp citu, kā zviedrs esmu diezgan uztraucies par to. Ja mēs nevarēsim atļauties nopirkt kurināmo, lai apsildītu savas mājas, jo nevarēsim radīt pietiekamus ienākumus, kur tad mēs dzīvosim?

Jums ir liela daļa taisnības, kad apgalvojat, ka ANO vienmēr nevar darīt “netīro darbu”. Bijušais ANO ģenerālsekretārs Butros Gali bija ļoti noraizējies par Dienvidslāviju. Vēlāk viņš teica, ka ANO ir vajadzīgi triecienspēki. ANO nav iespējams izveidot rotas vai bataljonus no dažādām valstīm, tam nav ne vajadzīgo valodas, loģistikas, ne komunikācijas priekšnoteikumu. Mums ir jāizmanto ASV vai NATO, kas spēj veikt tādas aktivitātes.

Kāpēc Irākā ir Koalīcija? Jo Harta tika pārkāpta. Ģenerālsekretārs ļoti skaidri pateica, ka uzbrukums Irākai pārkāpa starptautiskās tiesības. Nebija skaidra mandāta no Drošības padomes. Nav tā, ka es aizstāvētu Sadamu Huseinu, kuru esmu saticis. Nepavisam. Es domāju, ka ir labi, ka esam tikuši no viņa vaļā, bet to varēja izdarīt ar citiem līdzekļiem un ar mazāku asinspirti gan Irākas cilvēkiem, gan Koalīcijai.

A. Lejiņš: Mums vajadzētu runāt par to, kā ES un pat Ziemeļu-Baltijas valstu reģionā varam ietekmēt ANO mainīgajā drošības vides situācijā. Nākotnē Amerika vairs nebūs galvenais ekonomiskais spēks. Eksperti par to runā jau septiņus vai astoņus mēnešus. 2050.gadā vadošais spēks būs Ķīna, otrais būs Indija, trešais būs ASV un ceturtais ES. Varbūt ES, bet varbūt citi.

Tieši tas ir galvenais jautājums - kā nostiprināt ES ietekmi ANO? Mazas nācijas var darboties tikai caur reģionālo ietvaru. Vai kāds pret to var iebilst? Mēs nevaram izveidot pārnacionālu organizāciju. Mēs esam nesekmīgi pat ES. Paskatieties, kas notika ar Konstitūciju. Mēs esam atgriezušies pie nācijvalsts. Mēs esam atgriezušies reālpolitikas pasaulē. Mēs esam nobijušies, ka vecā pasaule atgriezīsies.

I. Kļava: Mēs varam tikai prātot, kā situācija pasaulē mainīsies nākamajos 20-25 gados. Var pieņemt, ka Ķīna vēl dziļāk iesaistīsies starptautiskajā politikā un pasaules ekonomiskajos procesos. Mēs skaidri redzam zīmes tam, ka viņi cenšas piekļūt naftas laukiem dažādos pasaules reģionos. Tātad viņus arvien vairāk interesēs uzturēt kārtību starptautiskās attiecībās, jo no tā būs atkarīgi viņu ekonomiskie sasniegumi, tirgi un tamlīdzīgas lietas. Labi būtu, ja viņi to darītu, izmantojot ANO mehānismu un savu ietekmi šajā organizācijā.

Nils Olavs Stava (Nils Olav Stava), Norvēģijas vēstnieks Latvijā: Lejiņa, kungs, Jūs lietojāt vārdu „reālpolitika” un man liekas, ka liela daļa diskusijas šeit ir par to, kas ir reālistisks un kas ir labs gandrīz vai morālā veidā. Altruistiska motivācija, manuprāt, ir ļoti neuzticams pamats. Es domāju, visbiežāk mūsu interesēs ir nebūt altruistiskiem pat ANO. Ilgtermiņā vienīgi pašlabums veido reālistisku pamatu.

Peters Ville (Peter Wille), Norvēģijas Ārlietu ministrijas, Globālās politikas departamenta ģenerāldirektora vietnieks: ANO sanāksmēs ES lielākoties runā vienotā balsī. No vienas puses, tas ir liels spēks, ka tik daudzas valstis var runāt vienā balsī. No otras puses, man šķiet, ka ES valstis iegulda pārāk daudz laika un pūļu, lai sasniegtu šo vienoto pozīciju. Dažreiz būtu labāk, ja valstis varētu runāt ar 25 balsīm un daudz aktīvāk piedalīties sarunās. Atceros kādu piemēru – ANO konferences laikā priekšsēdētājs no Irānas aicināja lielu auditoriju izteikt savu viedokli par diviem priekšlikumiem. ES, Norvēģija un Kanāda atbalstīja vienu priekšlikumu. Irāna, Kuba, Ķīna, Sīrija un citas valstis runāja par otru alternatīvu. Irānas priekšsēdētājs paziņoja: „Trīs runātāji ir izteikuši atbalstu šim priekšlikumam un desmit runātāji - otram. Nav ne mazāko šaubu, kurā virzienā mums ir jāiet”.

Divi īsi komentāri par to, kā mazas valstis var ietekmēt ANO. Mazām valstīm ir dažas relatīvas priekšrocības ANO. Mūs reti apsūdz par slēptu dienaskārtību. Mēs nevienu neapdraudam. Un tas dod iespēju dažām no mazajām valstīm uzņemties iniciatīvas, ko lielās valstis nekad nedarītu. Piemēram, ja ASV ir bažas par notikumiem citā valstī, tad ASV ir ļoti grūti uzsākt iniciatīvu, jo ASV vienmēr tiks apsūdzēta par slēptu dienaskārtību. Norvēģija ļoti bieži uzņemas iniciatīvu. Mēs varam uzsākt iniciatīvas, kas būtu ļoti pretrunīgas, ja nāktu no lielas valsts.

Cits jautājums ir par personālijām. Mazas valstis laiku pa laikam ir parādījušas, ka caur personālijām tās var daudz sasniegt. Tās var spēlēt svarīgu lomu ANO pārvaldes struktūrās. Visaktīvākais ANO Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs pēdējo desmit gadu laikā bija no Īrijas.

Anders Vallbergs (Anders Wallberg), Zviedrijas Ārlietu ministrijas Globālās drošības departamenta direktora vietnieks, Konfliktu risināšanas un ANO politikas nodaļas vadītājs: Apskatīšu dažus no izteiktajiem komentāriem. Jautājums par altruismu un pašlabumu. Es sevi novietotu kaut kur pa vidu vai mazliet vairāk pašlabuma virzienā un nosauktu to par „apgaismoto pašlabumu”.

Runājot par ES balsi un tās koordinēšanu, manuprāt, daudzi zviedri bija skeptiski pirms Zviedrijas pievienošanās ES 1995.gadā un vaicāja sev, vai valstij ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju būs ietekme lielajā savienībā ar tolaik 350 miljoniem cilvēku. Katrs no mums, kas ir strādājis ES dažādās darba grupās un piedalījies Padomes sanāksmēs, ir pārsteigts par to, cik daudz maza valsts var ietekmēt, ja tai ir pamatoti argumenti. Tā ir mūsu gūtā mācība – nav svarīgi, vai tu esi liela valsts, ļoti bieži svarīgākais ir labi argumenti.

H. Korels: Esmu uztraucies par izteikto argumentu, ka ANO nevar iejaukties, jo Drošības padome nevar vienoties par kopīgu rīcību. Vai tādā gadījumā reģionālai organizācijai ir atļauts ķerties pie ieročiem un uzsākt rīcību? Tas ir ļoti bīstami.

Kosovā viņi tā rīkojās. Sabiedrība redzēja tūkstošiem bēgļu un to, ka ANO Drošības padome nerīkojās. Rezultātā NATO uzņēmās iniciatīvu. Var nonākt situācijās, kad nav citas izvēles, bet tas nevar pārtapt par vispārpieņemtu praksi. Kāpēc? Jo tas apraud ANO Hartas pašu galveno elementu – kolektīvās drošības sistēmu.

Es pilnīgi piekrītu, ka ANO nevajadzētu darīt daudzas lietas. Bet, ja jūs samaziniet ANO mandātu, viena lieta tomēr nav grozāma. Tā ir septītā nodaļa un Drošības padomes pilnvaras teikt: „Mēs nolemjam, ka miers un drošība ir apdraudēti; mēs tagad rīkosimies”. Manā skatījumā, pats svarīgākais ir pieprasīt atbildību no Drošības padomes. Kosovas gadījumā nebija pareizi, ka valstis, kuras draudēja ar veto, netika spiestas šo veto izteikt. Varbūt, ka viņas nebūtu to darījušas. Ir jāpiespiež Drošības padome pieņemt lēmumu. Tur es arī redzu svarīgu ES ieguldījumu - ANO kolektīvās drošības elementa stiprināšanā.

Prof. Juris Bojārs, Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūts: Es Jūs atbalstu, jo mazām valstīm tikai tad ir teikšana, kad tiek ievērotas starptautiskās tiesības. Ja pastāv dubulti standarti, pasaulē nekad nebūs ne miera, ne kārtības.

Kā pasaule tiek pārvaldīta? Joprojām pasauli pārvalda tas pats Otrā pasaules kara uzvarētāju klubs, kas ir pilnīgi nepareizi, jo pasaule ir pilnīgi izmainījusies. Ir iesaistījušies ļoti spēcīgi jauni spēlētāji. Starp tiem ir arī mazas, bet ļoti efektīvas nācijas kā Īrija un Baltijas valstis. Indija kļūst par ļoti spēcīgu valsti. Tas, ka Indija nav Drošības padomē, nav godīgi. Indija dotu labu pretsvaru Ķīnai šajā reģionā. Ķīna ļoti ātri bruņojas. Kas notiktu, ja Ķīna nāktu klajā ar to pašu priekšlaicīgās pašaizsardzības konceptu, ko Amerikāņi izmantoja Irākā?

Vācija joprojām ir Otrā pasaules kara zaudētāja. Eiropas lielākā ekonomika ir tādās kā atpalikušas valsts pozīcijās. Tātad ANO būtu radikāli jāreformē. Pirmkārt, Drošības padome. Varbūt, ka ES vajadzētu dot kopīgu pozīciju Drošības padomē.

A. Lejiņš: Jā, bet vai tad mēs varam šeit vienoties, ka Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm ir jāpieņem rezolūcija ES par to, ka Lielbritānija un Francija atsakās no savām vietām Drošības padomē un nodod tās ES? Un kas tad būs tas, kurš pārstāvēs ES?

H. Korels: ANO ir starpvaldību organizācija. Tātad juridiski nav iespējams, ka par ANO locekli kļūtu kāda organizācija.

Andreas Sellias (Andreas Selliaas), Norvēģijas Starptautisko attiecību institūta pētnieks: Man ir komentārs par altruismu. Ar altruismu es saprotu to, ka mums vajadzētu pielikt pūles, lai risinātu problēmas arī tajās pasaules daļās, kas mūs tieši neskar. Protams, te ir arī pašlabums.

Komentārs par jautājumu, kā mēs varam ietekmēt ANO. Kad mēs apskatām miera uzturēšanu, ir skaidri redzams, ka mazas valstis nodrošina personālu un karavīrus institūcijām, ko tās vēlas ietekmēt. Irākas gadījumā, lai ietekmētu vai atstātu iespaidu uz ASV. Balkānu un Afganistānas gadījumā, lai atstātu iespaidu uz NATO. Tātad, ja mazas valstis vēlas ietekmēt ANO, tad tām ir jāiegulda jānodrošina ANO ar karavīriem, militārajiem novērotājiem un citiem resursiem. Šī ir viena atbilde uz jūsu jautājumu.

A. Lejiņš: Ja mēs nodrošinām karavīrus ES un NATO, tad kas paliek pāri, ko dot ANO? Vai tad nav efektīvāk dot karavīrus NATO un ES, un gūt lielāku ietekmi tur, nekā dot mazu skaitu karavīru ANO?

A. Sellias: Protams, jūs varat ietekmēt ANO, ieguldot ES, piemēram, operācijās ar ANO mandātu.

Žanete Ozoliņa, Valsts prezidentes Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja: Manuprāt, mēs šeit runājam ļoti bīstamā, izslēdzošā “vai nu vai” valodā. Mēs gribētu izstumt ANO no noteiktām jomām un dot lielāku spēku NATO vai ES. Man šķiet, ka ANO dibinātāji nedomāja šādās kategorijās. ANO ir vienīgā globālā organizācija, punkts. Mēs varam runāt par tās vispusīgumu un trūkumiem, bet neviena cita institūcija nenoteiks globālo dienaskārtību.

Šeit es redzu lielu ANO potenciālu. Mazo valstu potenciāls ir dot ieguldījumu šajā diskusijā.

Šajā diskusijā par ANO nākotni būtu jārunā par starptautisko tiesību ievērošanu. Neviens neapšauba ANO Hartas efektivitāti, bet jautājumus par tās izpildi nav viegli atbildams.

I. Kļava: Mums ir jāpatur prātā viena detaļa. Kad ANO tika nodibināta, tā bija vienīgā starptautiskā organizācija. Nebija ne NATO, ne ES. Kopš tā laika ir parādījušies daudzi citi aktieri starptautiskajā politikā.

H. Korels: Jo vairāk es lasu Hartu, jo lielāku pārliecību esmu guvis, ka tās autori paredzēja šo situāciju. Tajā ir vesela nodaļa par reģionālajām organizācijām, un ES ir viena no tām. Hartā teikts, ka šīs organizācijas ir vēlamas un tās var īstenot savus mērķus, ja vien tie ir saskaņā ar Hartas mērķiem un principiem. Hartas 53.pantā teikts, ka reģionālās organizācijas nevar pielietot spēku, ja to nav apstiprinājusi Drošības padome.

Es esmu liels reģionālo organizāciju draugs. ANO vienkārši nevar visu izdarīt. Tas būtu par daudz un nebūtu efektīvi. Bet nenovērtējiet pārāk zemu to, kas mums ir. Nenovērtējiet pārāk zemu faktu, ka mums tagad ir struktūra no 15 dalībvalstīm – Drošības padome, kas var satikties stundas vai divu laikā, ja notiek ārkārtas situācija. Kad Padome satiekas, viņiem ir instrukcijas no galvaspilsētām. Pārstāvji var balsot atšķirīgi, bet viņi ir draugi. Aiz katra vēstnieka Drošības padomē slēpjas spēcīgs komunikācijas instruments. Iedomājieties, kādas būtu koordinācijas problēmas, ja galvaspilsētas sāktu zvanīt viena otrai ārkārtas situācijās. Tātad šīs institūcijas esamība dod būtisku ieguldījumu mieram un drošībai pasaulē. Mēs nezinām, kas notiktu bez tās.

Attiecībā uz pēdējo jautājumu par likumu ieviešanu, tā ir klasiska problēma starptautiskajās tiesībās, jo mums nav globāla tiesu izpildītāja. Mums ir jāpaļaujas uz pašām valstīm. Šī problēma nekad neizzudīs.

A. Lejiņš: Mēs varam aplūkot divus konkrētus gadījumus, kuros runa ir par ANO, ES un mazām valstīm. Pirms diviem gadiem notika ES operācija Kongo. Tagad mēs to saucam par miera atjaunošanu. Nevis karu, bet miera atjaunošanu – jūs nogalināt citus cilvēkus, un tiekat pie miera. Bet kāpēc ES vajadzēja iesaistīties? Jo ANO cieta neveiksmi. ANO iesaistījās vēlāk, pie miera uzturēšanas, bet tā nevarēja panākt miera atjaunošanu.

Otrs ir daudz lielāks jautājums par Afganistānu. Koalīcija drīz aptvēra, ka nespēj tikt ar to galā. Beigās bija nepieciešams NATO. Bez NATO nebūtu ISEF (Starptautiskie drošības spēki Afganistānā), kas pašlaik uztur drošību Afganistānā.

Jautājums – kā mazas valstis var ietekmēt sekmīgu šo abu operāciju iznākumu?

H. Korels: Izskatās, ka jūs kritizējat ANO par neefektivitāti. Ir ļoti svarīgi saprast, ka ANO nevar izdarīt vairāk par to, ko tai atļauj dalībvalstis. Es atceros laiku, kad sāku darbu ANO 1994.gada 6.martā. Mēnesi vēlāk tika notriekta Habiraiama[2] lidmašīna un Butros Gali[3] lūdza valstīm 3 500 gaisa desantniekus, kas būtu apturējuši genocīdu. Viņš nesaņēma šos resursus.

Tātad, kamēr ISEF ir Afganistānā ar ANO mandātu un arī citas operācijas notiek ar ANO mandātu, es te neredzu problēmas. Mums ir jābūt pateicīgiem, ka ir tādas organizācijas kā NATO un citas, kurām ir karavīri, lai veiktu netīro darbu, kā Ilgvars Kļava pirmīt minēja.

A. Vallbergs: Es gribētu īsi pieskarties jautājumam par piedalīšanos miera uzturēšanas operācijās. Es zinu, ka Rietumu valstis tiek plaši kritizētas par piedalīšanos vienīgi konfliktu noregulējumā ziemeļu puslodē. Pastāv zināms pamats šai kritikai. Ir svarīgi, ka attīstītās industriālās nācijas piedalās miera uzturēšanas operācijās Āfrikā. Es esmu ļoti apmierināts, ka Zviedrija piedalās Libērijā. Nevajadzētu pārāk zemu novērtēt arī psiholoģisko efektu tam, ka Rietumvalstis neatstāj šo palīdzības sniegšanas darbu tikai trešās pasaules valstīm. Te ir arī zināms kapacitātes stiprināšanas elements.

A. Lejiņš: Vai es varu būt mazliet provokatīvs? Kas notiek ar tuvajām ārzemēm? Kad Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas robežu monitoringa misija izgāzās Gruzijā, kur blakus ir Čečenija, dažām jaunajām ES dalībvalstīm bija ideja sūtīt ES robežu monitoringa misiju. Tas neizdevās. Pārāk tuvu bija Krievija. Te nu mēs esam! Ir vieglāk sūtīt 250 karavīrus uz Libēriju, nekā uz valsti, kas atrodas kaimiņos. Un atcerieties Kosovu! Ja NATO nebūtu sākusi bombardēt Miloševiču un Serbiju, ANO to nebūtu varējusi darīt, jo Krievija bija pret. Kas būtu noticis Kosovā? Tas pats, kas Bosnijā-Hercegovinā, kur 200 000 cilvēki tika iznīcināti. Un tas notiek Eiropā!

Viens no apkaunojošākajiem brīžiem, ko esmu piedzīvojis, bija kādā starptautiskā konferencē par miera uzturēšanu, sēžot pie viena galda ar pārstāvi no Kenijas. Es jautāju, kāpēc jūs esat šeit, un viņš man atbildēja: „Es skatos, kā eiropieši nogalina viens otru un salīdzinu to ar mūsu, afrikāņu pieredzi”. Man nebija, ko atbildēt. Tātad viņi nogalināja Ruandā, kamēr mēs nogalinājām 200 000 cilvēkus Bosnijā-Hercegovinā. Un tas būtu noticis arī Kosovā. NATO iejaucās bez ANO mandāta un to apturēja. Varbūt ir reizes, kad tas ir jādara bez ANO mandāta, jo Drošības padomē ir šī veto lietošanas kultūra.

H. Korels: Neaizmirstiet, ka daudzas ANO operācijas tiek rīkotas no nabadzīgo valstu resursiem. Tās nodrošina karavīrus, bet viņiem nav ekipējuma. Līdz ar to svarīgs solis ir apmācīt karavīrus. Gluži citādi ir ar NATO, kuras spēki ir gatavi triecienam no pirmā mirkļa. Šie ātrās reaģēšanas spēki varētu tikt izmantoti reģionāli vai ANO ietvaros. Tam nav nozīme, ja vien ir Drošības padomes akcepts.

ANO rīcībspējai ir robežas. Šie jautājumi tika pārrunāti pēc neveiksmēm Kosovā un Ruandā. Es runāju par Brahimi ziņojumu. Kosovā un Austrumtimorā ANO faktiski pārvaldīja provinces. Tas bija grūts darbs. Manuprāt, tas ir tieši tik daudz, cik ANO var izdarīt, nesot atbildību par likumu un kārtību valstī. Vairāk ANO vienkārši nespēj.

Irākas gadījumā cilvēki domāja, ka pārvalde ir jāīsteno ANO. Taču tas ir pilnīgi neiespējami tādu valsti pārvaldīt bez vērā ņemamas armijas. Tas nozīmē, ka mums ir uzmanīgi jāizvērtē, kura organizācija to vislabāk var paveikt. Drošības padomei būtu jāsaka: „Ja mēs to nedarīsim paši, tad mums ir jādod atļauja to darīt kādam citam”.

A. Lejiņš: Vai es varu izteikt iebildumu? Ja nav iespējams šo atļauju dot dēļ veto kultūras Drošības padomē, tad mēs ļaujam NATO vai ES to izdarīt.

H. Korels: Kad rodas tāda vajadzība, tad jums var nebūt citas izvēles. Bet neļaujiet Padomei tik cauri sveikā, neatsvabiniet to no atbildības!

A. Sellias: Man ir komentārs par minētajām ANO neveiksmēm Balkānos un Kaukāzā. Kāda tad ir mācība no tām? Vai mums būtu ANO jāiegulda vairāk naudas, vai nē?

P. Ville: Varbūt būtu jāiegulda vairāk, bet citā veidā. Ir ļoti svarīgi, lai finansējums ANO būtu paredzamāks. Jans Egelands[4] nesen medijos salīdzināja ANO spēju novērst dabas katastrofu sekas ar vietējo ugunsdzēsēju brigādi. Viņš jautā, vai jūs varat iedomāties, ka ugunsdzēsējiem būtu pašvaldībā jādabū atļauja, pirms atvērt ūdens krānu? Tas ir ļoti labi teikts. Ir priekšlikums ANO izveidot rezerves fondu, kas ļautu ANO būt labāk sagatavotai ātri iesaistīties dabas katastrofu seku likvidācijā.

A. Lejiņš: Globālās sasilšanas laikā būs arvien vairāk dabas katastrofu un šeit ANO tiešām varētu pierādīt savu vērtību.

Gunna Roseta (Gunn Roset), Norvēģijas vēstniecības Latvijā 1. sekretāre: Manuprāt, mums šodien ir bijusi mazliet fatālistiska pieeja ANO nākotnei, izsakot domas, ka ES, NATO un varbūt citas organizācijas varētu turpināt darboties vienas pašas. Tieši tādēļ mums ir vajadzīga ANO reforma. Miera uzturēšanas un atjaunošanas operāciju ideja ir viena no svarīgākajām idejām ANO reformu paketē un dod pamatu izveidot Miera atjaunošanas komisiju. Tādēļ es gribētu vaicāt paneļdiskusijas dalībniekiem, ko mazas valstis var vienas pašas vai kopīgi darīt, lai nodrošinātu ANO ar nepieciešamajiem instrumentiem?

I. Kļava: Mums ir jāturpina strādāt ar individuālām valstīm, lai vienotos par ANO reformām. Tas ir vienīgais veids un mūsu stratēģija.

Šeit bija jautājums par naudas ieguldīšanu ANO un tās neveiksmēm noteiktās ģeogrāfiskās teritorijās. Pirmkārt, kurš cieta neveiksmi? Tā nav ANO pati par sevi. Tas atspoguļo tikai to, ka dalībvalstis vai galvenie spēlētāji nesaskatīja ANO kā galveno risinājumu tajās situācijās un izvēlējās citus instrumentus.

A. Lejiņš: Ja mēs ceram, ka vienīgās brīnumzāles ir ANO reforma, var būt liela vilšanās. Bet ja mums ir reālistisks skats, mēs saprotam, ka ANO rīcībspējai ir robežas un pasaulē var būt darba dalīšana. Ir ES un NATO, kas var izdarīt darbu labāk. Runājot par jauno drošības vidi, ASEAN – Dienvidaustrumu Āzijas Nāciju asociācija ļoti strauji attīsta ekonomisko sadarbību. Kurš var apgalvot, ka šīs valstis neizveido Āzijas ES? Neviens arī nevar galvot, ka tām drīzumā nebūs savs NATO.

Līdz ar to mums vajadzētu skatīties uz pasauli ne tikai caur ES un NATO acīm. Citas valstis attīstās, tām būs savas organizācijas. Būs jārada kombinācija starp Austrumiem un Rietumiem. Un tas notiks ANO, vai ne?

Pēdējo vārdu dosim ANO.

Inita Pauloviča, UNDP Latvijā vadītāja: Latvijā šādu globālu jautājumu apspriešana kopā ar starptautisko sabiedrību ir retums. ANO 60.gadadiena veicināja šo ideju un šoreiz mēs pieskārāmies vairākiem svarīgiem jautājumiem.

Runājot par ANO reformu un mazu valstu lomu ANO reformā, es gribu uzsvērt, ka nav mazu valstu. Jautājums ir par to, vai mums ir pietiekami spēcīga vēlēšanās kaut ko mainīt un ietekmēt.

Dažkārt Latvijā izskan doma, ka mēs esam mazi, nabadzīgi, nekompetenti un bez ietekmes. Šī attieksme ir jāmaina. Mums ir jānovērtē savi eksperti un pieredze. Latvijas iedzīvotājiem ir jākļūst lepnākiem par savām zināšanām un spējām. Es vēlētos aicināt mūsu ziemeļu kaimiņus pamudināt Latvijas politiķus, Latvijas valdību un Latvijas cilvēkus būt aktīvākiem un uzņemties lielāku iniciatīvu starptautiskajā arēnā.

Kā ANO Attīstības programmas Latvijā vadītāja, es vēlētos uzsvērt, ka miera uzturēšana ir tikai viena maza daļa no visa priekšstata par attīstību. Ir ļoti svarīgi saprast, ka var sūtīt karavīrus un var risināt krīzes, bet ir jādomā par attīstības dienaskārtību. Manuprāt, mums, it sevišķi Latvijā, ir jāskatās uz globālo attīstības dienaskārtību un jādefinē, kur ir mūsu priekšrocība, kur ir mūsu spēja ietekmēt šo attīstības dienaskārtību.

__________________________________

*Diskusijas teksts publicēts ar īsinājumiem. Diskusiju 28.10.05. rīkoja ANO Attīstības programma Latvijā sadarbībā ar Norvēģijas un Zviedrijas vēstniecībām Latvijā. Diskusiju angļu valodā lasiet šeit.

[1] ANO Harta (Charter of the United Nations).

[2] Ruandas prezidenta Juvenal Habyarimana lidmašīna tika notriekta virs Kigali lidlauka 1994.gada 6.aprīlī

[3] Boutros Boutros-Gali, ANO Ģenerālsekretārs no 1992-1996. gadam

[4] Jan Egeland, ANO Ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības un katastrofu novēršanas koordinēšanai.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!