No 7. līdz 9. decembrim Lisabonā notiks Āfrikas un Eiropas Savienības tikšanās visaugstākajā līmenī. Šī būs otrā reize vēsturē, kad valstu un valdību galvas no abiem kontinentiem satiksies, lai aspriestu abpusēji interesējošus jautājumus. Latvija šādā kontekstā ir pilnīgi „zaļa”, jo pirmajā tikšanās reizē vēl nebijām ES dalībvalsts. Tomēr kāda jēga būs Latvijas klātbūtnei sanāksmē?

Atšķirībā no Lielbritānijas premjerministra Gordona Brauna, Latvijas valdības pārstāvji laikam piedalīsies šinī pasākumā. Brauns iebilda pret Roberta Mugabes ielūgšanu. Pret sammita amoralitāti ir protestējuši arī rakstnieki, tai skaitā, Nobela prēmijas laureāti Nadīne Gordimera, Ginters Grass, Dž. M. Kutzē, kā arī bijušais Čehijas prezidents Vaclavs Havels. Laikam jau mūsu valsts diplomātiem attiecībās ar Āfriku par morāliem principiem un vērtībām ir svarīgāki Realpolitik apsvērumi. Bet tas savukārt nozīmētu, ka mūsu “pragmatiskās” diplomātijas rosīgie „darbarūķi” būtu noteikuši, kādas ir Latvijas nacionālās intereses (gan politiskās, gan ekonomiskās), un izstrādājuši plānu, kā tās vislabāk īstenot.

Tomēr, nē. Latvija vēl nav eksplicīti noformulējusi skaidru nostāju, kā tā redz Āfriku un „Melnā kontinenta” tik dažādās valstis. Žēl, ka tas nav izdarīts. Jo daudzām mums svarīgām ES valstīm Āfrika ir ļoti svarīga. Francija, Lielbritānija, Portugāle un Spānija ir atstājušas neizdzēšamas pēdas savās bijušajās kolonijās un vēl joprojām spēlē nozīmīgu lomu to attīstībā. Zviedrijai, Somijai un Dānijai savukārt attīstības sadarbība ir viena no ārpolitikas galvenajām šķautnēm. Šo valstu sabiedriskā doma, NVO un privātais sektors nepieļautu atstāt Āfriku novārtā, pat ja valdība to karsti vēlētos. Āfrikas valstis nav tikai attīstības palīdzības saņēmējas, tās ir arī milzu iespēju un resursu bagātas. Tirdzniecība, izejvielu ieguve, vēsturiski ģeopolitisko interešu īstenošana, bēgļu straumes apturēšana no ES kaimiņiem, humanitārā palīdzība, attīstības procesu veicināšana – jebkurš var atrast Āfrikā kaut ko sev interesantu.

Vai arī Latvija spētu atrast kaut ko sev interesantu? Nepšaubāmi. Pat ja nožēlojāmā kārtā mums nav tālejošu ārpolitiskā šaha gājienu attiecībā uz ES valstīm vai arī sava netālredzīguma dēļ nav nekādu ekonomisko ambīciju attiecībā uz Āfriku, ir jautājums par atskaitīšanos vēlētājiem. Jo raugi – arī Latvija iemaksā savu daļu no nodokļu maksātāju naudas Eiropas Attīstības fondā, kas ir mērķēts tā saucamo ACP (Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna) valstu attīstībai. Tas ne tikai padara mūs līdzatbildīgus par tur notiekošo. Tas arī uzliek valdībai pienākumu raudzīties par to, lai nauda tiktu efektīvi izmantota mūsu nacionālo interešu īstenošanai.
Nedomāju, ka tas ir par daudz prasīts, lai Latvija izstrādātu nacionālo stratēģiju, uz kuru balstoties Latvija turpmākajā dekādē veidos attiecības ar Āfriku. Jo Eiropai Āfrika būs svarīga arī turpmāk. Un šādas tikšanās divu kontinentu vidū notiks arī nākotnē. Un pilsoņi vienā jaukā dienā var tomēr arī painteresēties par to, kā tiek izmantotas mūsu iemaksas Eiropas Attīstības fondā.