Atslēgvārdi:

Standarti vidējam aritmētiskajam 24

Slinkums vai disleksija? Latvijas skolotāji nereti citādajos skolēnos saskata pirmo. Sarežģītā birokrātija un dažādā izpratne par iekļaujošo skolu nevis integrē, bet atgrūž bērnus ar mācību traucējumiem.

Iesaki citiem:

Viņam ir desmit gadi un viņš ir mazs poliglots — runā četrās valodās, tikai puisēnam ir grūtības ar lasīšanu, tāpēc viņš ir atstājis vispārizglītojošo skolu, kas nebija draudzīga bērniem ar mācīšanās traucējumiem, un patlaban izglītojas mācību iestādē, kas īpašos bērnus neatgrūž. Viņa problēma ir disleksija — smadzeņu neirobioloģiska īpatnība, kas traucē sapludināt zilbes vārdos, tā radot lasīšanas grūtības. Taču ir svarīgi uzreiz pateikt, ka nepastāv saistība starp disleksiju un intelektu — cilvēkiem ar disleksiju ir pilnvērtīgs intelekts, tāpēc viņi nebūtu jāatbīda uz speciālajām skolām, bet gan ar individuālām programmām un kompensējošiem pasākumiem šiem bērniem var palīdzēt iegūt ne tikai vispārējo, bet arī augstāko izglītību. Vēl vairāk — pasaules pieredze ir pierādījusi, ka cilvēki ar disleksiju, piemēram, izcilais fiziķis Alberts Einšteins vai miljardieris Bils Geitss, ir sasnieguši daudz stāvākas virsotnes nekā citi, kas skolā spējuši ātri un tekoši izlasīt vajadzīgo vārdu skaitu minūtē.

Latvijā gan vismaz pagaidām disleksijas bērni uz spožu akadēmisko karjeru cerēt nevar, jo lasīšanas grūtību dēļ daudzi no viņiem tiek atstāti vienā un tajā pašā klasē ne tikai uz otro, bet pat uz trešo un ceturto gadu. Valsts līdz šim īsti nav pildījusi savas funkcijas un nav īpaši rūpējusies par atbalstu bērniem ar mācību traucējumiem, lai viņi netiktu „apzīmogoti” un arī vispārizglītojošajā skolā iegūtu kvalitatīvu izglītību. Patlaban šo bērnu izglītība un karjera ir atkarīga tikai no vecāku neatlaidības un cīņas spējām. Var gan būt, ka šajā pavasarī kas nedaudz mainīsies, jo vismaz patlaban ceļā uz apstiprināšanu valdībā ir Ministru Kabineta noteikumi, kas paredz atbalsta pasākumus eksāmenos un ieskaitēs bērniem ar īpašajām vajadzībām. Tiesa, šie grozījumi neattieksies uz centralizētajiem eksāmeniem, tāpēc ceļā uz augstskolām vismaz pagaidām jaunieši ar lasīšanas traucējumiem vienalga sacensībā zaudē tiem, kam teksta apgūšana grūtības nesagādā.


Domā, māte, ko ar savu bērnu darīsi!

Par disleksiju Latvijā īpaši daudz nerunā un līdz ar to arī iedzīvotāju informētības līmenis nav augsts. Par to pārliecinājos, gatavojot šo rakstu, jo daudzi sadzīvisku sarunu biedri — draugi un paziņas — lūdza paskaidrot, kas tā tāda disleksija īsti ir. Zīmīgi, ka tādu pašu jautājumu uzdeva arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) preses centrā.

Latvijā nemaz nav oficiālu datu par to, cik lielam skolēnu skaitam piemīt šī smadzeņu īpatnība un tāpēc, loģiski, nav arī skaidrības, kuriem bērniem būtu jāpalīdz ar īpašām atbalsta programmām. Pēc disleksijas atbalsta biedrības Pro Futuro informācijas, dažādu valstu pētnieki uzskata, ka disleksija piemīt 10—17,5% iedzīvotāju. Tik liela amplitūda tāpēc, ka skaitļi atkarīgi no tā, kā disleksija tiek definēta. Pie tam jāatceras, ka cilvēkiem ar disleksiju bieži vien piemīt arī disgrāfija (apgrūtināta rakstīšanas spēja) un diskalkulija (grūtības ar matemātiskām darbībām).

Aplēses liecina, ka Eiropā disleksija ir aptuveni 25 miljoniem iedzīvotāju, savukārt Latvijā lasīšanas traucējumi varētu būt aptuveni 22 000 skolēnu, — tā, pamatojoties uz vispārējiem procentuālajiem datiem, lēš disleksijas atbalsta biedrība. Tās valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece uzsver, ka disleksija ir slēpta problēma — tikai zinoši skolotāji atpazīst pazīmes un nodrošina bērniem savlaicīgu palīdzību, un, balstoties vecāku pieredzē, Birzniece apgalvo, ka parasti tomēr skolās vēl joprojām disleksijas gadījumos uzskata, ka bērni ir slinki, nespēj koncentrēties vai arī nevēlas mācīties, tāpēc problēmu konstatē ļoti vēlu, kad jau ir novēlota palīdzības sniegšana — jo agrāk ar dislektisku bērnu sāk strādāt logopēds, jo lielāku progresu lasīšanas iemaņu attīstībā ir iespējams sasniegt. E.Birzniece pērn projektā Atbalsts bērniem ar disleksiju veikusi izglītības politikas dokumentu analīzi un konstatējusi, ka mācību procesa izvērtēšana notiek tikai tad, kad skolēni pēc 6.klases kārto centralizētos pārbaudījumus, kas, pēc Pro Futuro ieskata, jau ir par vēlu — daudz lielāku progresu bērna lasītsprasmes attīstībā var sasniegt, ar viņu īpaši strādājot agrīnā vecumā.

Novēlotu disleksijas konstatēšanu kā problēmu atzīst arī Latvijas Universitātes pasniedzēja, iekļaujošās izglītības eksperte Dita Nīmante. Viņa akcentē, ka bērna lasīšanas grūtības būtu jākonstatē jau pirmsskolas izglītības iestādē, jo, sākot mācības 1.klasē, bērnam jau jāprot lasīt un rakstīt. Taču Latvijā pedagogi nav pietiekami sagatavoti šīs problēmas atpazīšanai un darbam ar bērnu disleksijas gadījumā, tāpēc daudz kas atkarīgs no konkrētā pedagoga prasmes. Ja pirmsskolas pedagogs nav tik atbildīgs, viņš cer, ka bērns lasīšanai „atvērsies” skolā, vēl jo vairāk tāpēc, ka daļai bērnu tīri bioloģiski lasīšanas prasmes attīstās tikai 7—8 gadu vecumā. Daļa skolotāju saprot, ka bērnam ir vajadzīga logopēda palīdzība, bet daļa atbildību uzkrauj vecākiem — domājiet nu, ko ar savu bērnu darīt!


Parastā klase vai speciālā skola?

Pēc vairāku skolu aptaujas Pro Futuro secinājusi, ka pedagogiem ir vēlme skolēniem palīdzēt, taču viņi nezina, kā to izdarīt, un tāpēc gaida norādījumus no Izglītības un zinātnes ministrijas. Savukārt pēc sarakstes ar IZM disleksijas atbalsta biedrība secinājusi, ka ministrija atbildību par disleksijas bērnu izglītību atstāj pašvaldību un skolu ziņā. Vispārējās izglītības likums[1] gan nosaka, ka vispārējās skolās jāintegrē bērni ar speciālām vajadzībām, taču tikai gadījumos, ja konkrētajai izglītības iestādei ir „atbilstošs nodrošinājums.” E.Birzniece saka, ka tieši tas ir klupšanas akmens, jo vispārējās skolas bieži vecākiem pasakot — atbilstošā nodrošinājuma nav, tāpēc bērniem ar disleksiju nevar piedāvāt viņiem atbilstošas individuālās programmas.

„Ja bērnam patiešām ir disleksija, tad šobrīd ar mūsu izglītības standartiem, kas ir galēji neiekļaujoši, disleksijas bērni būs zaudētāji, jo galvenais akcents tiek likts uz pamatprasmēm,” saka D.Nīmante. Viņa gan uzsver, ka nav vienas receptes, kā labāk bērniem ar disleksiju palīdzēt — vai sastādot viņiem individuālas izglītības programmas atbilstošas katra bērna vajadzībām un bērnus iekļaujot parasto skolu klasēs, vai tomēr rekomendējot mācības speciālajās skolās. Tas, pēc D.Nīmantes uzskata, atkarīgs no katra individuālā gadījuma.

Savukārt maģistre izglītībā bērniem ar īpašām vajadzībām, Latvijas Starptautiskās skolas pedagoģe Nora Fleminga (Nora Fleming) stāsta — ASV, ja bērnam mācīšanās grūtības oficiāli atzīst skolas dibināta multidisciplināra ekspertu komisija, vietējām skolu pārvaldēm obligāti ir jānodrošina skolēnam viņa vajadzības — mācību plāns tiek modificēts un bērnam izveido individuālo plānu. To prasa vairāki tiesību akti — gan speciālais likums par izglītību cilvēkiem ar īpašām un speciālām vajadzībām (Individuals with Disabilities Education Act), gan arī likums, kas aizliedz šo cilvēku diskrimināciju (Section 504[2]), akcentējot, ka bērniem ar īpašām un speciālām vajadzībām ir vienlīdzīgas izglītības iespējas ar pārējiem.

Skolēni ar mācību traucējumiem ASV izglītojoties nonāk pēc iespējas neierobežojošā vidē, lai optimāli varētu mācīties un būt kopā ar saviem vienaudžiem. Skolēniem atbilstoši individuālajām vajadzībām piedāvā dažādu palīdzību mācībās — vai nu pilnveidot viņa mācību iespējas, vai arī korekcijas nodarbības, mācību plāna modificēšanu vai nepieciešamo tehnoloģisko nodrošinājumu un īpašus apstākļus pārbaudījumos, piemēram, papildu laiku vai uzdevumu lasīšanu priekšā.

D.Nīmante gan uzskata — patlaban Latvijā nevar viennozīmīgi pateikt, ka visiem bērniem ar disleksiju jāmācās „parastajās” klasēs. Ja skolotājs sakostiem zobiem pieņems šo bērnu, taču ar viņu īpaši nenodarbosies vai arī nodarbosies pavirši, tad zaudētājs vienalga būs bērns, kas, ļoti iespējams, pēc kāda laika tāpat būs spiests doties uz speciālo skolu. IZM Valsts speciālās izglītības centra direktora vietniece Mudīte Reigase skaidro, ka skolās nav oficiāli licencētu programmu bērniem ar valodas attīstības traucējumiem, jo skolas parasti aizbildinoties ar to, ka trūkst līdzekļu, lai algotu attiecīgos speciālistus. Pirmais solis uz iekļaušanu gan esot sperts — jau ar šī mācību gada sākumu visiem skolotājiem uz vienu likmi tarificētas divas konsultāciju stundas, lai bērniem sniegtu papildu palīdzību. Tomēr „arī pēc starptautiskās pieredzes klasē bērnam ar disleksiju nebūs personiskais asistents, ne palīgskolotājs klāt,” saka M.Reigase. N.Fleminga gan stāsta, ka ASV ar skolēnu nodarbojas individuāli — vai nu mācību laikā viņam īpašu uzmanību pievērš „parastais” skolotājs, balstoties uz speciālista norādījumiem, vai ar viņu klasē kādu laiku strādā "speciālais" pedagogs, vai arī bērns uz kādu laiku tiek individuāli konsultēts ārpus klases.

D.Nīmante vecākiem, kuru bērniem Latvijā izglītības sistēmā nav izdevies iekļauties vispārējā skolā, iesaka pameklēt vai nu kādu bērniem ar mācību traucējumiem draudzīgāku skolu vai tomēr izvēlēties speciālo mācību iestādi. Savukārt E.Birzniece no personiskās pieredzes stāsta, ka arī speciālajās skolās ne vienmēr var paļauties uz individuālām nodarbībām ar bērniem: „Latvijā strādā uz vidējo aritmētisko”. Viņa min gadījumus, kad vecāki, kuru bērni bez lasīšanas iemaņu progresa mācās speciālajā skolā, savas atvases ved uz privātstundām pie logopēdiem, kaut gan pēc būtības speciālajās skolās valstij būtu jānodrošina kvalitatīva bērnu individuāla mācīšana. „Ja speciālajā skolā ir mazāks skolēnu skaits, katram bērnam nebūs individuālā plāna, tur vairāk vai mazāk strādās ar visiem bērniem,” saka M.Reigase.


Pretimnākšana pārbaudes darbos

Latvijā nevienā likumā vai normatīvā nepastāv jēdziens „iekļaujošā izglītība” — t.i. visiem bērniem un jauniešiem neatkarīgi no viņu vajadzībām, un tāpēc arī praksē nav iekļaujošas izglītības politikas, secina D.Nīmante. Latvijā ir radīti divi termini, kas būtībā izšķir bērna likteni. Viens — „speciālās vajadzības”, kas ir veselības traucējumi, kurus atzinusi pedagoģiski medicīniskā komisija. Otrs — „īpašās vajadzības”, kuru dēļ bērns nespēj pietiekamā līmenī apgūt vispārizglītojošo skolas programmu, bet par kuru nav nepieciešams pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums. Tieši šeit slēpjas klupšanas akmens — tikai bērniem ar speciālajām vajadzībām valsts paredzējusi individuālās mācību programmas, un tas izstumšanas riskam pakļauj bērnus ar disleksiju, jo lielākoties vecāki nevēlas bērnus, kam nav veselības problēmu, stigmatizēt ar medicīniski pedagoģiskās komisijas atzinumu, bez kuras pie vajadzīgā atbalsta mācību procesā netikt. D.Nīmante gan min arī gadījumus, kad vecāki, nevēloties noticēt smagākām bērna veselības problēmām, dažkārt slēpjas aiz disleksijas, taču būtību jau tas tāpat nemaina — sarežģītā birokrātija un dažādā izpratne par iekļaujošo skolu ne integrē, bet atgrūž bērnus ar mācību traucējumiem.

Šogad gan ar MK grozījumiem noteikumos par valsts pārbaudījumiem atvieglojumus pārbaudes darbos varēs baudīt arī bērni ar disleksiju, jo normatīvi paredz, ka bērni, kam ir ne tikai pedagoģiski medicīniskās komisijas, bet arī logopēda vai klīniskā psihologa atzinums par viņu speciālajām vajadzībām, pārbaudes darbos var saņemt papildus laiku un atbalsta pasākumus. Izglītības satura un eksaminācijas centrs savā mājas lapā konkrēto pasākumu kopumu publiskos 15.aprīlī, bet M.Reigase jau tagad stāsta, ka šajos pasākumos varētu ietilpt ne tikai papildu laiks, bet arī, piemēram, iespējas izmantot citu telpu, dažādas atgādnes par pareizrakstības likumiem bērniem ar disgrāfiju, bet reizināšanas tabulas vai atļauja lietot kalkulatorus bērniem ar diskalkuliju, tāpat arī var būt iespēja, ka skolotājs priekšā nolasa uzdevumu nosacījumus. Pro Futuro gan uztraucas, vai pietiks laika līdz pārbaudījumiem skolotājiem šīs jaunās iespējas izskaidrot un skolām — tām sagatavoties. Minētie atvieglinājumi arī neattiecas uz centralizētajiem eksāmeniem, tāpēc jaunieši ar mācību traucējumiem arī šogad, stājoties augstskolās, būs nevienlīdzīgā situācijā ar vienaudžiem. Tomēr M.Reigase sola atbalsta pasākumus centralizēto eksāmenu laikā gatavot uz nākamo mācību gadu.

Cik tas IZM izdosies, rādīs laiks, taču patlaban diemžēl ne bērni, ne viņu vecāki nejūtas droši, ka valsts vēlas, lai cilvēki, kas kaut kādā ziņā atšķiras no citiem, Latvijas izglītības sistēmā justos komfortabli un iederīgi. N.Flemingas pieredze liecina, ka ASV ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, atbalstu saņem no skolas. Palīdzība neaprobežojas tikai ar nepieciešamo praktisko nodrošinājumu, bet arī atbalsta grupu un nevalstisku organizāciju un asociāciju veidā, ko finansē valsts. ASV pārmaiņas izglītības sistēmā, iekļaujot tajā bērnus ar mācīšanās traucējumiem, sākās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad ne tikai zinātnieki nāca pie atziņām par to, kas ir pamatā mācīšanās traucējumiem un kā tie izpaužas, bet kad to apzinājās arī sabiedriskā doma. „Pilsoniskā kustība atdarīja Pandoras lādi,” — pārmaiņu vilni raksturo N.Fleminga, prognozējot — tiklīdz IZM patiesi spers pirmo soli pretī kādai īpašo vajadzību grupai, tā noteikti arī pārējās grupas klauvēs pie ministrijas durvīm un prasīs atzīt viņu tiesības uz iekļaujošo izglītību.


____________________

[1] Vispārējā izglītības likuma 53.pants: „Vispārējās pamatizglītības un vidējās izglītības iestādēs, kurās ir atbilstošs nodrošinājums, pamatojoties uz valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu, var integrēt izglītojamos ar speciālām vajadzībām. Šo skolu nodrošinājumu atbilstoši speciālām vajadzībām nosaka Ministru kabinets.”

[2] Section 504 — civiltiesību likums, kas aizliedz cilvēku ar īpašām vajadzībām diskrimināciju.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (24) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
spotlight

I felt very happy while reading this site. This was really very informative site for me. I really liked it. This was really a cordial post. Thanks a lot!.
e-juice

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
spotlight

I've been searching for some decent stuff on the subject and haven't had any luck up until this point. You just got a new biggest fan!.. subway surf

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
spotlight

Thanks for the nice blog. It was very useful for me. I m happy I found this blog. Thank you for sharing with us,I too always learn something new from your post. Seattle Web Design Company Services Designer

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
spotlight

I’m happy I located this blog! From time to time, students want to cognitive the keys of productive literary essays composing. Your first-class knowledge about this good post can become a proper basis for such people. nice one Locksmith 24 hour

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
spotlight

Pretty! It was really a wonderful blog. Thanks for the provided information. city gate towers nbb

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
spotlight

I really enjoy simply reading all of your weblogs. Simply wanted to inform you that you have people like me who appreciate your work. Misfit Wearables products

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
spotlight

I want to for you to thanks a lot just for this wonderful go through!! My spouse and i surely savoring every single small the idea along with We've anyone added to view brand-new goods anyone article. making a club flyer

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Eva - Inita 26.11.2008 22:19
Inita,

Lūdzu, uzdod šos jautājumus IZM un Valsts speciālo vajadzību centram - gan par diagnozi, gan mācību līdzekļiem un citiem atbalsta pasākumiem. Nopietni! Tās ir institūcijas, kas atbild par šiem jautājumiem.

Diagnozi L-jā var noteikt ļoti nosacīti, jo mums nav neviena korekta - statistiksi apstrādāta valodas testa/testu. Bet - tas, ka bērnam ir šāda veida grūtības, jau pats par sevi nozīmē, ka bērnam ir kāds objektīvs mācīšanās traucējums un viņam vajag saņemt atbalstu un palīdzību, lai kādā vārdā nosauktu problēmu - par lasīšanas traucējumiem vai diskelsiju, vai vēl kā savādāk.

Sazinies ar Bērnu Dzirdes centru, varbūt viņi to var izdarīt. Pats galvenais (lai kāda insti'tūcija arī neveiktu diagnostiku) - lūdz, lai sniedz testu analīzi: kādi testi tiek lietoti, ko tie nozīmē, uzrāda un kā strādāt ar bērna deficītiem. Lasīšanas grūtības ir tikai pedagoģiski risināma problēma. Bez pedagoģiskām rekomendācijām nevienai diagnozei nav nekādas jēgas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Inita 26.10.2008 12:25
Mana meita jau iet 3klasē Jelgavā.Visu šo laiku meitene varonīgi cīnās pa apakšu un tomēr tiek pārcelta uz nākamo klasi.Jāsaka paldies klases audzinātājai,kas pārbaudes darbus ļāva rakstīt arī starbrīža laikā.Pirmajā klasē mēs ar meitu kopā mācījāmies katru dienu 3-5 stundas mājās,tas bija murgs gan man,gan meitai,gan pārējiem ģimenes locekļiem,kas centās mani nomainīt,kaut gan priekšā izlasīto meita diezgan precīzi mācēja atstāstīt.Vasaras brīvlaikā mācījāmies mājās papildus,bet nekādus īpašus rezultātus nesaskatīju.Gribēju ar pašas iniciatīvu bērnu atstāt otru gadu.Klases audzinātāja atrunāja.Tad meklējot kursa darbam bibliotēkā materiālus(pati studēju) ieraudzīju žurnālā''Pedagoģiskā psihologija'' rakstu -Mācīšanās traucējumi-disleksija,disgrāfija,diskalkulija.Izlasot sapratu,ka tas attiecas arī uz manu meitu.Vai nav skumji,ka bij jāmokās veseli divi murgu gadi.Meitai logopēds nav noteicis diagnozi'' disleksija'',viņam esot vajadzīgs laiks,kārtīgi to parbaudīt.Pēc trešās klases nomainīsies audzinātāja.Vai nākamie skolotāji, kas mācīs manu meitu arī būs tik saprotoši?Pēc cik ilga laika var noteikt diagnozi un kur būtu jāmeklē zinoši speciālisti šajā jomā,kur meklēt audio ierakstus,lai kvalitatīvi mans bērns varētu mācīties,jo laiks negaida.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ineta 27.04.2008 11:20
Lai veiktu izmaiņas izglītības sistēmā ir jāvēlās sirsnīgi strādāt bērnu labā un viņi patiesi jāmīl. Pilnīgi nepamatotas izklausās iekļaujošās izglītības ekspertes Dita Nīmantes teiktās šaubas par izteikumiem attiecībā par vecāku „mēģināšanu” nesaskatīt reālās bērna problēmas. Kļūda šinī apsvērumā ir milzīga. Vecāki meklē atrisinājumu, bet negūst atbalstu no izglītības sistēmas. Disleksijas pazīmes nevienam nekad neidodas „notēlot”( kā to bieži pimin izglītības sistēmas darboņi). Labs speciālists vai pedagogs pats pamana disleksijas pazīmes ikdienas mācību darbā. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka nav pamata neuzticēties speciālistiem, kas disleksijas atzinumu dod. Jautājums pastāv, vai izglītības sistēma vēlas šo jautājumu risināt, jo pasaules ilggadēja prakse rāda, ka disleksijas problēmas nav iemesls augstākās izglītības iegūšanā. Kur tad ir jautājums?! Nīmantes izvīrzītajās tēzēs par speciālajām skolām! Absurds!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ineta 20.04.2008 18:08


Mani patiesi izbrīnīja iekļaujošās izglītības ekspertes Nīmantes teiktais. Manā uztverē, tā ir nespēja demokrātiski domāt izvēloties visvieglāko ceļu- mācības speciālā skolā. Sabiedrība ir izmanījusies un Izglītības sistēma arī nevar palikt vecajā izpratnē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ineta 20.04.2008 17:36
Paldies D.Arājai par rasktu! Tā ir ļoti nozīmīga tēma cilvēkiem, kas ar to ir saistīti un pilnīgi nesaprotama tiem, kam vārds „disleksija” neko nenozīmē. Esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka reālais skolēnu skaits var parādīties tikai pēc konkrētu atbalsta pasākumu ieviešanas izglītības sistēmā, bet ne otrādi. Vispirms meklēsim disleksijas bērnus, tad kaut ko veidosim. Nav jābāž galva smiltīs un jāsāka, ka Latvijā disleksijas problēmas nav. Ir!!! Nav jāatklāj nekas jauns, disleksijas pazīmes visā pasaulē ir vienādas. Daudzās valstīs izveidotās izglītības sistēmas darbojas jau sen un veiksmīgi! Atliek vienīgi nekautrēties un pakonsultēties mūsu izglītības sistēmas ierēdņiem. Ne jau uzreiz parādīsies statistikas patiesais koeficents, bet pakāpeniski. Vecākiem ir jāredz darbības no izglītības sistēmas un ir jāsajūtās, ka viņi ir atbalstīti. Tad arī būs realitāte! Līdz šim brīdim vecāki savu bērnu problēmas mēģināja risināt pilnīgi individuāli: katrs pēc savas uzņēmības, sapratnes un ticības iespējām, jo skola praktiski nekādu atbalstu bērnam ar disleksiju nesniedza. Uzzinot par disleksijas problēmu, vecāku un arī skolēna dzīve sarežģījās ne tikai psiholoģiski. Iemesls: skola gaida konkētas rīcības no izglītības sistēmas, kas atspoguļotu iespējas, bet izglītības sistēma skaidro, ka norādījumi ir doti un viss ir atkarīgs no skolas. Pa vidu ir bērns, kurš tāpat ir apjucis šinī dzīvē, bet īstenībā būtu viņam jāpiedāvā „ brilles” (kā atbalsta pasākumi) no izglītības sitēmas puses un jautājumi sāktu risināties. Latvija iemantotu daudz laimīgu gudrinieku, jo disleksija nekādā veidā nav saistīta ar intelekta trūkumu, bet gan ar mācīšanās īpatnību. Sarunās ar ārstiem ir atklājies patiess izbrīns par to, ka par atbalsta pasākumiem bērniem ar dislesiju tiek runāts Latvijā un izskan nožēla, ka tik vēlu, jo ļoti daudz bērniem būtu iespējas palīdzēt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ivonna 15.04.2008 14:01
Arī mums ar dēlu ir kaudzēm jautājumu ko risināt. Mācāmies Rīgas specializētajā skolā. Direktores uzruna patiešām bija tāda, ka nu šeit patiešām ir īstākā vieta, tomēr dzīves pieredze rāda mazliet citādāk. Bērns skolā atrodas līdz 17.00, no esošās slodzes (vairāk gan saskarsmes)nogurst. Diemžēl ar pulciņiem, kur bērns varētu realizēties citādi ir smagi, jo sākumskolā tādu ir ļoti maz. Klases audzinātāja atzīst, ka 10 gadu pieredzes laikā šai skolā viņai nav bijusi pieredze ar tik izteiktu disleksiju. Skolas logopēde ļoti pretimnākoša, tomēr atzīst, ka viņai nav pietiekamu zināšanu darbam ar dislektisku bērnu.

Rodas jautājums, kur tad un kam tad ir šīs zināšanas? Brīžiem sajūta, ka tādas ir tikai privātstruktūru speciālistiem. Sava veida bizness, diemžēl:(. Logopēdei ir noteikts, ka nodarbības notiek tik 3 reizes nedēļā un ne individuāli. Jāatzīmē klases audzinātājas atsaucība, jo katru rītu viņa ņem puiku uz papildnodarbību lasītprasmē. Arī skolotājas darbs ir gana smags šādā klasē, jo esošie bērni ir visi ar kādiem mācīšanās vai uzvedības traucējumiem. Skolas mājaslapā ir norādīts, ka katram bērnam tiek izstrādāts individuāls apmācības plāns. Kad noskaidroju, tad izrādījās, ka tāds plāns apmācības ir tik no 5.klases. Nu ko lai saka... līdz 5.klasei plāna nav. Bet ja nezinam ko konkrēti gribam sasniegt, iemācīt, kā nonāksim līdz mērķim?

Lai varētu puiku izglītot būtu nepieciešami audiāli ieraksti, bet to Latvijā ir maz. Lai puikam neaizmirstas ieguldītais darbs lasītprasmēs, vasarā nāksies apmeklēt logopēdu. Tomēr šie pakalpojumi atkal būs maksas. Un tātad secinājums viss gulstas tik uz vecākiem. Man rūp mana bērna nākotne, un es darīšu visu iespējamo viņa labā. Bet kā būs ar tiem bērniem, kam laicīgi netiek konstatētas probleāms jeb šo bērnu vecāki neiesaistās un neizprot lietas nopietnību....

Skumji, ka likums runā par izglītību visiem un katram, bet dzīves realitāte ir citāda....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Eva Birzniece - Māmiņai 14.04.2008 17:45
No kura laika tad logopēds bērnus, ar kuriem strādāt, izvēlas pēc intelekta? Lasīšanas grūtībām (kas ir akadēmiska prasme) nav nekāda sakara ar intelektu. Bieži vien bērni, kuri ir lēni lasītāji un neglīti rakstītāji, ir teicami domātāji, runātāji, veidotāji utml. Tas, ka bērns slikti lasa, automātiski nenozīmē, kas "viņš velk klasi uz leju".

Jā, darba temps un spēja akurāti rakstīt ir 2 ļoti raksturīgas lasīšanas grūtību pazīmes. Lūdziet skolotājai, lai viņa to ņem vērā pilnīgi visos darbos un vērtējumos. Tāpat lūdziet, lai skolotāja samazina klasē un mājās veicamo uzdevumu skaitu - Jūsu bērns pat to veikšanai patērēs vairāk laika un enerģijas nekā citi bērni vairāku uzdevumu izpildei. Sakiet skolotājai, kas palīdz Jūsu bērnam mācīties - iespējams, viņai Jūsu ieteikumi ļoti noderēs, jo viņa agrāk par šādām problēmām nav domājusi.

Labā ziņa visiem bērniem, kuriem ir lasīšanas grūtības, un viņu vecākiem - pēc biedrības Pro Futuro ierosinājuma, turpmāk visos valsts pārbaudes darbos skolēniem ar lasīšanas traucējumiem/disleksiju pienāksies papildus laiks un citi atbalsta pasākumi. Skatiet ISEC mājas lapu no rītdienas - tur ir solīts publicēt atbalsta pasākumu sarakstu valsts pārbaudes darbos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Evija - visiem 14.04.2008 14:12
Paldies Ditai par saturiigo rakstu! Paldies visiem, kas izsaka savus viedokljus un pieredzi - par disleksiju ir jarunaa un janodod zinashanas talaak! Ja skolaa nav logopeda (mana dela skolaa nav logopeeda, jo tur mazaak par 500 skoleniem), vai ir tads, kas neko par shiem macishanas traucejumiem un palidzibu skolenam neko nezina, tad neadekvaati butu gaidit, ka vecaki konstates, kas tieshi ir par iemeslu berna atskiribaam, ko visbiezaak pamanaam tikai pirmaas klases beigaas. To saku no savas pieredzes, jo pirms tam mekleju informaciju par UDS, kaa skaidrojumu leenaas lasishanas, samazinaatas uzmanibas koncentracijas, aktiivas uzvedibas un slikto atzimju iemesliem. Tikai berna 4.klases sakumaa uzzinaju par disleksiju. Starp citu, pazimes ar UDS ir ljoti lidziigas. Lai meginatu mazinat dela neveleshanos iet uz skolu, Rigas centra skola tika nomainita pret mazaku, jo skolotaji redzeeja sekas, ne ceelonjus. Tikai ar retiem iznjemumiem shiem berniem nav psihologiska rakstura problemas - zems pasnovertejums, skalja uzvediba, lai kompensetu sajutu, ka klasee neiederas zemo atzimju deel, nervozitate, kas var izpausties ar neadekvatu ricibu stundu laikaa, sajuta, ka nepietiek laika, lai pagutu pabeigt kontroldarbu u.c. Ja Jums nepiecieshams atbalsts vai sikaka informacija, www.disleksija.lv shobriid ir pilnigakais informacijas avots.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māmiņa - IZM 14.04.2008 09:09
Piekrītu visam par to, ka bērns ar lasīšanas traucējumiem nav vajadzīgs parastā klasē un skolā jo viņš "bremzē labos bērnus, traucē klases tempu". Protams, nepārtraukti tiek draudēts ar atstāšanu uz otru gadu utt. Attiecībā uz skolas logopēda apmeklējumu arī tiek pateikts, ka bērnam ir augsts intelekts, tādēļ pie logopēda nav ko darīt.

Tā kā nedzīvojam Rīgā, nedz arī tik tuvu, lai regulari izbraukātu, vienīgā iespēja ir darboties pašiem. 'Taču, tā kā neesmu pedagogs, nevaru būt pārliecināta, ka rīkojos efektīvākajā veidā.

Mājasddarbu pildīšana izvēršas nemitīgā cīniņā vairāku stundu garumā. Protams, bērns ir pārguris un ielaiž kļūdas rakstu darbos, kā rezultātā parādās vairāk nekā divi svītrojumi. Tas nozīmē, ka nākamajā dienā dienasgrāmatā būs piezīme: "Jāpārstrādā!"

Bērns ir apzinīgs un dzīvo nepārtrauktā stresā. Tā kā disleksija ir saistīta arī ar palēninātu tempu, bērns nekad nevar pagūt atrisināt visus uzdevumus vai laikus izpildīt kādu pārbaudes darbu. Rezultātā, ja no 4 dotajiem matemātisko izteiksmju stabiņiem ir atrisināti 3, saņem novērtējumu "neieskaitīts".

Mans b;erns mācās 2.klasē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Eva - Neldai 13.04.2008 10:54
Nelda,

Ir kā Jūs sakāt - bērns, kam ir disleksija, var ne ar ko neatšķirties no citiem bērniem ģimenē, kam nav nekādu akadēmisku grūtību. Jo - disleksija bieži ir tikai lasītprasmes traucējums. Bērnam var būt ļoti attīstīta, bagāta valoda, teicama valodas sapratne un spēja izteikties; problēmas var sagādāt tikai lasīšana. Tāpēc vēl jo vairāk - disleksijas diagnostika un palīdzība ir speciālistu, ne vecāku, kompetence.
Un lasīšanas grūtības nekadā gadījumā nav bērna izvēle, par ko nu viņu vainot.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Eva - Kalvim 13.04.2008 10:41
Kalvi,
Jā, bērnu filtrēšana ir arī šodienas skolas realitāte,. Un tā nav nekas uzteicams, jo visiem bērniem pienākas kvalitatīva izglītība savai dzīves vietai tuvākajā skolā. Nav taisnība D. Nīmantei, ka bērnam jāprot lasīt pirms skolas gaitu sākuma. Bērnudārzā māca burtus un vienkāršākās zilbes, bet lasīt apmācība ir skolas uzdevums. Nav tāda nosacījuma izglītības vadlīnijās, ka bērnam jau pirms skolas gaitu sākuma pilnībā jāprot lasīt. Ja kāda skola izvēlas nemācīt bērniem lasīt, tas jau ir cits jautājums.

Ja bērnam tiešām ir lasīšanas grūtības vai disleksija, ar vecāku pūliņiem tur ir par maz - tā ir specifiska problēma, kas jārisina tam speciāli apmācītiem cilvēkiem. Citu pasaules valstu pētniecība un prakse rāda, ka lasīt apmācību nodrošina skola, vecāki ir tie, kas rada interesi par grāmatām un lasīšanu, atbalsta un palīdz bērniem, ja viņiem to vajag, bet ne paši veic apmācību.

Tiek uzskatīts, ka apmēram 80% cilvēku iemācās lasīt bez grūtībām - laba vai slikta apmācība, piemērotākas vai mazāk piemērotas macību grāmatas, viņi to izdara intuitīvi. Toties 20% visas populācijas ir lasīšanas traucējumi - šiem cilvēkiem lasīt apmācība ir jāveic īpaši rūpīgi, sistemātiski un koncentrējoties uz viņu specifisko deficītu. Vecāki nevar noteikt, vai bērnam ir vizuālas, audiālas vai organizatoriskas apstrādes problēmas, vai visas kopā. Un kā strādāt, balstoties uz to, kas tad bērnam īsti sagādā grūtības. Tas ir profesionāli apmācītu lasīšanas skolotāju darbs.

Diemžēl Latvijā notiek, kā Jūs sakāt - visas problēmas un atbildība paliek uz bērni un viņu vecāku pleciem: mēs zinām gadījumus, ka pat bērni kas mācās speciālajās skolās, uzturoties tur 8 hronoloģiskās stundas un it kā saņemot logopēda palīdzību, vēl pāris reizes nedēļā tiek vesti uz papildus lasīšanas nodarbībām uz dažādām privātām praksēm, jo vecāki izjūt skolas spiedienu, ka viņu bērns nelasa gana labi. (Jautājums - kad bērnam būt bērnam ar spēlēm un rotaļām, ar savu bērna dzīvi, un kā viņam izvairīties no totālas nepatikas pret skolu un mācīšanos šajā situācijā?) Tajā pašā laikā pat speciālo skolu logopēdi un skolu vadības nesniedz vecākiem analīzi, ko tad viņi ir darījuši, izdarījuši, panākuši un ko gatavojas panākt, lai konkrētais bērns lasītu un rakstītu maksimāli labi. Vismaz mēs savā atbalsta grupā par tādiem gadījumiem neesam dzirdējuši. Un mūsu grupā ir tikai tādi vecāki, kuriem NAV VIENALGA, kas notiek ar viņu bērniem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis, Evai 30.03.2008 09:27
Eva: Kopumā - tas nozīmē, ka pilnīgi katrā skolā ir skolēni, kuriem ir vajadzīga papildus palīdzība lasītprasmes apguvē.

Nezinu, vai šāda prakse kaut kur pastāv joprojām - bet atceros, ka 70-to gadu vidū Rīgas 1.vidusskolā 6g.v. pirmsskolniekiem bija sagatavošanas/atlases grupiņas, kur skolotāji cita starpā pārbaudīja, vai bērns pirms stāšanās skolā spēj vismaz elementārā līmenī lasīt. Tos, kuri neprata, tos šajā skolā vienkārši neuzņēma. Protams, mācīšanās problēmas var rasties arī vēlāk, bet šāds filtrs skolai palīdz lielā mērā disleksijas problēmu kontrolēt. Šim stāstam ir arī tāda morāle, ka vecāki (vai citi radinieki, vai privātskolotāji) bērnam VAR sākt mācīt lasīt jau pirms bērna laišanas uz skolu - vismaz padomju laikos daudzi vecāki tā darīja. Tas arī būtu īstais brīdis, kad vecāki var apzināties problēmas un meklēt speciālistu palīdzību.

Nav pareizi visas šīs problēmas "novelt" uz skolu, jo par bērna sekmēm un viņa turpmāko labklājību tomēr atbild galvenokārt vecāki un, protams, pats bērns. Skola var piedāvāt dažus standarta risinājumus, bet jāapzinās, ka šie risinājumi visiem neder, jo bērni ir ļoti dažādi. T.i. pirms mēs kaut kur vainojam skolu, ir jāzina, vai vecāki tiešām ir izdarījuši bērna labā visu to, ko būtu normāli no viņiem sagaidīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nelda kramene@one.lv 28.03.2008 11:41
Diemžēl pat Rīgas centra skolā trīsgadus atpakaļ ad skolotājai un direktorei tika skaidrotas bērna problēmasskolā ar to ka logopēds noteicis diagnozi disleksija skolotāja as prasīja a, kas tās ir un lūdza vecākiem paskaidrot ! Ko lai pakaidro vecāki ja bērns līdz šim bija apmeklējis visas valsts noteiktās logopēda pārbaudes pirms iestāšanās skolā un nevienā netika minēts ka bērnam ir vajadzīga logopēda palīdzība. Pirmo reizi par logopēdisko palīdzību bērnam ieminējās ARS ortodonte daktere Ose sakarā ar sakodiena problēmām. Kad griezāmies pie logopēda viņa ar šausmām sāka runāt par disleksiju un rāt vecākus kas iepriekš pie viņiem nav griezušies, bet ikdienā salīdzinot bērnus ģimenē nekādu atšķirību sadzīvē nebija salīdzinot ar citiem bērniem ģimenē. Tadarī uzzinējām kas tā ir par problēmu! No skolas tika nozīmēta medicīniskā komisija un tur pret bērnu tur esošai logopēds izturējās kā pret noziedznieku ka līdzi esošā skolas logopēde pat atvainojās vecākiem un solīja tomēr bērnu paturēt skolā. Logopēds tiešām Rīdziniekiem piedāvāja tikai Rēzeknes vai Daugavpils skolas internātu, jo citas iespējas nav (bērns bija tiko beidzis 4.klasi un pārcelts uz 5.klasi. ar minumālo sekmju līmeni, kas protam bojāja skolas labo slavu un tāpēc skolai no šī bērna bija jātiek vaļā) Kā alternatīva tika atrasta Rīgas speciālā pamatskolā ''BĒRNU ATTĪSTĪBAS CENTS", kurā sākot mācības 1.septembrī skolas direktore savu runu sāka ar to ka visi šeit ešošie bērni ir izvilkuši laimīgo biļeti, jo skolā ir tik liels mācīties gribētāju loks ka uzņem tikai neatlaidīgāko vecāku bērnus un šajā mācību gadā pirmi reizi ir atvērta arī otra pirmā klasīte, jo bērnu ar mācīšanās grūtībām, kā to oficāli formulā, (īstenībā gan dislekcijas un dislāzijas problēmēm) mūsu valstī ir ĻOTI DAUDZ un lielākā neleime ir tā ka vecākiem un skolotājiem nav informācijas par šo slimību

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Eva - info@disleksija.lv 21.03.2008 11:07
Es gribētu jautāt "iekļaujošās" izglītības ekspertei Nīmantes k-dzei un Reigases k-dzei, ko viņas saprot ar specilālajām skolām - vai vienīgo Rīgas sākumskolu (1.-4.kl.) un Rēzeknes un Daugavpils logopēdiskās skolas, kas vienīgās L-ja strādā ar valodas problēmām, vai palīgskolas, kurās mācās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem? Kā gan šīs 3 valodas problēmu skolas varētu palīdzēt tiem apm. 20% skolēnu, kam ir lasīšanas grūtības un tiem 7% skolēnu, kam (pēc Eiropas Disleksijas asociācijas datiem), ir disleksija vidēji smagā un smagā formā? Lasīšanas traucējumi un disleksija ir masveida problēmas, ar kuru saskaras pilnīgi jebkura skola, kurā ir vismaz 10 skolēni, un ignorēt šo pasaules statistiku ir tas pats, kas teikt, ka uz Latviju neattiecas aerodinamikas likumi. To gan dara IZM, sakot, ka Latvijā nav pētījumu par disleksiju. Bet tas jau nenozīmē, ka upes mūsu zemē plūst pret kalnu... Kopumā - tas nozīmē, ka pilnīgi katrā skolā ir skolēni, kuriem ir vajadzīga papildus palīdzība lasītprasmes apguvē.

Latvijai vēl viens veids, kā izvairīties no problēmas risināšanas pēc būtības, ir dalījums "speciālajās" un "īpašajās" vajadzībās. Eiropā un Ziemeļamarikā mācīšanās traucējumi (un 80% no tiem ir lasīšanas grūtības) ir lielākā procentuālā daļa speciālo vajadzību. Kā gan Latvijā mācīšanās traucējumi ir pazuduši no izglītības darba lauka kā kaut kas pilnīgi perifērs? Arī teikt, ka mācīšanās traucējumi 1pret 1 nozīmē skolēnus, kam ir grūti apgūt mācību vielu, ir ļoti neprecīzi - kā jau norādīts rakstā, mācīšanās traucējumiem nav nekāda sakara ar intelektu. Mācību vielu grūti apgūt var būt arī tam skolēnam, kuram nav mācīšanās traucējumu, bet ir ļoti zems intelekts.

Vēl viena būtiska lieta - apmācības kvalitāte. Kad mēs sakām logopēdija - ko mēs ar to īsti saprotam: runas korekciju, Apriori uzskatīt, ka speciālā skola nodrošina skolēnam specifisku un intensīvu apmācību viņa akadēmiskajā deficīta "teritorijā" - ir pieņemums, kuram grib ticēt eksperti un izglītības administratori. Vai ir kāda analīze - skolēnu izaugsmes pētījumi, vecāku aptaujas, metodikas, ieteikumi, kas balstīti labajā praksē utml. - kas pierādītu, ka speciālajām logopēdiskajām skolām tiešām ir kāda atdeve lasītprasmes mācīšanā? Rīgas vienīgā valodas grūtību skola pat neveic skolēnu kognitīvo testēšanu, par lasīšanas problēmu testēšanu nemaz nerunājot. Lasītapmācībai netiek uzstādīti bērnam specifiski mērķi un noteiktas apmācības metodes, izrunāta vecāku līdzdalība apmācības procesā utt. Ar logopēdijas stundu programmu (ja vien tāda pastāv) vecāki netiek iepazīstināti, bērnu izaugsme nekad netiek analizēta un apspriesta ar bērnu un viņa vecākiem. Mācību process ir tāds - mācīsim kā visiem - sanāks, labi, nesanāks - bērna un vecāku vaina un problēmas. Skolas mīļākā metode ir bezgalīga skolēnu atstāšana uz atkārtotu mācību gadu, lai gan speciālā programma nosaka, ka skola nedrīkst rīkot nekāda veida pārbaudījumus. Skolas vadība un logopēdi pieņem vienpersoniskus un voluntārus lēmumus, ka, piem., skolēns, kas jau reiz pabeidzis 1.klasi, to speciālajā skolā atkārtos vēlreiz. Kaut gan tieši spec. skolai ir resursi - skolotāji un papildus stundas - lai ar šo bērnu strādātu kompensatori - papildus viņa vājākajā prasmē, nevis gadiem vilktu viņu atpakaļ visos priekšmetos, bremzējot viņa akadēmisko, psiholoģisko un sociālo izaugsmi.

Vēl viens jautājums - cik valstij maksā šie atkārtotie mācību gadi? Pilnīgi noteikti vairāk nekā specifiska palīdzība paralēli bērna normālai akadēmiskai virzībai uz priekšu? Un ko tie maksā bērnam, ģimenei un viņa iespējai pēc tam jebkad normāli iekļauties turpmākajā izglītībā? Vai par to Latvijā ir kads pētījums?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vija - vila04@inbox.lv 20.03.2008 19:33
Šis raksts tikai lieku reizi parāda IZM nespēju šobrīd kaut ko darīt. Vai varbūt nevēlēšanos? It kā tiek pausts atbalsts visādiem izglītojamiem un tiek apmācīti pedagogi, bet reālajā dzīvē redzamais no vēlmēm ļoti atšķiras. Kaut gan zināmā mērā arī sabiedrība nav gatava šādus jautājumus risināt un pieņemt visu tā, kā tas ir.

Lai izdodas visiem tiem, kas patiesi ir ieinteresēti šajā jautājumā, virzīt lietas un gūt uzskatāmus rezultātus! Tas ir šo bērnu labā, kas var valstij būt noderīgi, jo piemēri rakstā parāda, ka ir tikai vajadzīgs atbalsts.

Saistītie raksti

Kas ir disleksija? stanford.edu

Pro Futuro disleksija.lv

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja