Spriedums lietā "M.Sants pret Rīgas kultūru vidusskolu" 1

NORAKSTS

Lieta Nr.C32242904047505
C-475/3

Iesaki citiem:

Spriedums

Latvijas Republikas vārdā



Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese G.Ozoliņa

ar sekretāri S.Šimkus,

2005.gada 29.aprīlī, Rīgā, A.Pumpura ielā l, atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu M. prasību pret Rīgas kultūru vidusskolu par zaudējumu Ls 960,00 un morālā kaitējuma Ls 2000,00 piedziņu, tiesa

konstatēja:

Prasītājs M. cēlis prasību Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā pret Rīgas Kultūru vidusskolu par zaudējumu Ls 960,00 un morālā kaitējuma Ls 2000,00 piedziņu, prasības pieteikumā norādot, ka 2004.gada 12.augustā laikrakstā “Izglītība un Kultūra” iepazinies ar publicēto sludinājumu, kurā Rīgas Kultūru vidusskola aicina darbā reliģijas vēstures skolotāju uz nepilnu slodzi. 2004.gada 24.augustā nosūtījis savus dokumentus, lai pretendētu uz minēto vakanci. Pirms pieteikšanās izsludinātam konkursam, telefoniski sazinājies ar Rīgas Kultūru vidusskolas direktori S. 2004.gada 30.augustā S. kundze M. telefoniski paziņojusi, ka darbā jau pieņemta cita persona un atteikusies rakstveidā paziņot M. par konkursa rezultātiem un iemeslu viņa kandidatūras noraidīšanai. Prasītājs uzskata, ka galvenais iemesls viņa kandidatūras noraidīšanai, ir viņa seksuālā orientācija.

M. norāda, ka viņš ir teoloģijas maģistrs, matemātikas pasniedzējs ar lielu pedagoģiskā darba pieredzi. Pauž šaubas, ka darbā pieņemtā persona labāk atbilst reliģijas vēstures skolotāja vakancei, nekā viņa kandidatūra.

Prasītājam nav šaubu, ka Rīgas Kultūru vidusskolas vadībai bijusi zināma viņa seksuālā orientācija, jo informācija par M. homoseksuālo orientāciju tikusi plaši izklāstīta sākot no 2002.gada maija Latvijas masu medijos – laikrakstā “Rīgas Balss”, “Diena”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Telegraf”, žurnālā “Privātā dzīve”, radio “Brīvā Eiropa”, televīzijas raidījumā “Panorāma”, “LNT” ziņās un cituviet, īpaši laikā, kad prasītājs ticis izslēgts no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas, kur nepārprotami ticis norādīts tas, ka viņa seksuālā orientācija ir homoseksuāla.

Laikā no 2001.gada septembra līdz 2002.gada jūnijam bijis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pasniedzējs reliģijas mācības skolotāju programmā, tādēļ viņam zināms, ka kāds no viņa bijušajiem studentiem strādā Rīgas Kultūru vidusskolā. Ja Rīgas Kultūru vidusskolas direktore pieņēmusi lēmumu par atteikumu pieņemt viņu darbā, konsultējoties ar saviem kolēģiem, tad fakts par viņa seksuālo orientāciju nav varējis palikt nepārrunāts.

Prasību pamato ar Darba likuma 29.pantu, kas paredz, ka, dibinot darba tiesiskās attiecības ir aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma. Darba likums paredz, ka 29.panta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar attiecīgo tiesību būtību, attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Nav šaubu par to, ka jēdziens “citi apstākļi” šā panta izpratnē ietver sevī arī seksuālo orientāciju, ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2000.gada 27.novembra direktīvas 2000/78/EC, kas nosaka kopēju sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, normas. Līdz ar to, dibinot darba tiesiskās attiecības, ir aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka seksuālās orientācijas. Lietā atšķirīgas attieksmes pārkāpums izpaužas kā tieša diskriminācija Darba likuma 29.panta piektās daļas izpratnē.

Atbilstoši Darba likuma 29.panta devītajai daļai darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar viņa seksuālo orientāciju.

Uzskata, ka sakarā ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšanu, prasītājam tikuši nodarīti zaudējumi, jo viņš nesaņem reliģijas vēstures skolotāja darba algu. Jāņem vērā ne tikai prasītājam nodarītais kaitējums, bet arī tas, ka atlīdzībai piemīt preventīva funkcija. Saskaņā ar 2003.gada 23.septembra Ministru kabineta noteikumu Nr. 535 “Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi” 2.punktu viņam pienākas Ls 96,00 samaksa par vienu gadu. Uzskata, ka atbilstošs morālā kaitējuma atlīdzības apmērs ir Ls 2000,00.

Pamatojoties uz Darba likuma 29.pantu, 34.pantu, lūdz piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam zaudējumus Ls 960,00 un atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 2000,00 apmērā, kopā piedzenot Ls 2960,00 un visus tiesāšanās izdevumus.

Atbildētājs, Rīgas kultūru vidusskola, tiesā iesniedzis savus paskaidrojumus, norādot, ka prasību neatzīst. Laikrakstā “Izglītība un Kultūra” vairākkārt tikuši ievietoti sludinājumi par dažādām vakantajām pedagogu darba vietām, arī par reliģijas vēstures skolotāja amata vietu, un M., atsaucoties uz darba sludinājumu, vēlējies strādāt Rīgas Kultūru vidusskolā par reliģijas vēstures skolotāju. Jūlija beigās notikusi telefonsaruna ar pirmo pretendentu A., kurš uz darba interviju ieradies 2004.gada 09.augustā, kad ticis norunāts, ka darba līgums ar viņu tiks noslēgts 2004.gada 30.augustā. Augusta beigās telefoniski savu kandidatūru vakantajam reliģijas vēstures skolotāja amatam pieteicis M., kuram ticis paskaidrots, ka jau esot panākta vienošanās ar citu kandidātu šim amatam. Tomēr, 2004.gada 25.augustā atbildētājs saņēmis M. pieteikuma vēstuli un autobiogrāfiju (Curriculum Vitae), pretendējot uz reliģijas vēstures skolotāja amatu. 2004.gada 30.augustā ticis noslēgts darba līgums ar A. Tāpat, 2004.gada 30.augustā, atbildot uz telefona zvanu, M. ticis paskaidrots, ka darbā jau pieņemts cits pretendents.

Norāda, ka Rīgas Kultūru vidusskolas vadītājs ir tiesīgs pieņemt darbā darbinieku, vienpersoniski, izvērtējot tā atbilstību likumā noteiktajām prasībām, un aicinot darbā skolotāju, nav jārīko konkurss.

Bez tam norāda, ka M. nepieņemšana darbā nav saistīta ar viņa seksuālo orientāciju, par kuru atbildētājs uzzinājis tikai pēc prasības pieteikuma saņemšanas.

Tiesas sēdē prasītāja pilnvarotais pārstāvis A.D. prasību uzturēja pilnībā uz prasības pieteikumā minētajiem pamatiem, paskaidroja, ka prasītājs ar Rīgas Kultūru vidusskolas direktori ir pazīstams jau kopš 2004.gada 04.jūnija, kad puses piedalījās Latvijas Universitātes teoloģijas komisijas sēdē. Rīgas Kultūru vidusskolas direktore bijusi komisijas locekle, bet prasītājs M. bijis studentu zinātnisko darbu vadītājs. 2004.gada 12.augustā laikrakstā “Izglītība un Kultūra” ticis publicēts sludinājums, ka Rīgas Kultūru vidusskola aicina darbā reliģijas vēstures skolotāju uz nepilnu slodzi. 2004.gada 24.augustā prasītājs nosūtījis savus pieteikuma dokumentus, lai pretendētu uz minēto vakanci, bet jau 2004.gada 30.augustā Rīgas Kultūru vidusskolas direktore prasītājam telefoniski paziņojusi, ka darbā pieņemts cits pretendents. Uzskata, ka notikusi diskriminācija, jo atbildētājam noteikti bijis zināms, ka prasītājam ir homoseksuāla orientācija, un darbā pieņemtajam A., atšķirībā no prasītāja, nav pedagoģiskā izglītība. Prasītājs pedagoģisko izglītību ir ieguvis citā jomā, bet viņam ir liela pieredze praktiskā darbā. Agrāk prasītājs ir strādājis par skolotāju, Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātē reliģijas mācību ir pasniedzis pedagogiem. Pašlaik prasītājs strādā psihoterapijas jomā.

Tiesas sēdē atbildētāja pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāte G. prasību neatzina, paskaidroja, ka minētais darba sludinājums ticis publicēts laikrakstā “Izglītība un Kultūra” 2004.gada 12.augustā, bet jau 2004.gada 09.augustā pie Rīgas Kultūru vidusskolas direktores ieradies A. ar darba pieteikuma vēstuli, lai pretendētu uz reliģijas vēstures skolotāja vakanci. Skolas direktore, veicot pārrunas ar A., vienojušies, ka viņš ieradīsies Rīgas Kultūru vidusskolā 2004.gada 30.augustā, lai noslēgtu darba līgumu. Uz vakanto amatu pieteikušies divi pretendenti – A. un M.

Paskaidroja, ka kritēriji, pieņemot darbā skolotājus, nav noteikti, jābūt atbilstošai izglītībai. Tiek noteikta darba intervija, kurā noskaidro pretendenta prasmes. Tā kā A. bija iestājies Latvijas Universitātes otrā līmeņa reliģijas un ētikas skolotāja studiju programmā, tad viņu varēja pieņemt darbā par reliģijas vēstures skolotāju.

Tāpat paskaidroja, ka Rīgas Kultūru vidusskolas direktore saņēmusi arī prasītāja darba pieteikuma vēstuli, bet tā kā jau bijusi mutiski vienojusies ar A., tad 2004.gada 30.augustā skolas direktore prasītājam telefoniski paziņojusi, ka darbā tikusi pieņemta cita persona, bet uz prasītāja vēstuli nav tikusi sniegta rakstiska atbilde, jo Darba likums to neparedz. Prasītājam bijusi matemātiskā pedagoģiskā izglītība, bet darbā pieņemtais A. bija pieteicies Latvijas Universitātes otrā līmeņa reliģijas un ētikas skolotāja studiju programmā. Ministru kabineta noteikumi Nr. 347 atļauj pieņemt darbā kvalificētu darbinieku, kuram ir atbilstoša izglītība.

Uzskata, ka nav pamatots prasītāja lūgums piedzīt zaudējumus un atlīdzību par morālo kaitējumu, jo neuzskata, ka prasītājs mantiskā izpausmē ir cietis tik lielus zaudējumu, tāpat jāņem vērā, ka atlīdzība tiktu veikta no budžeta līdzekļiem.

Noklausījusies pušu paskaidrojumus, liecinieka sniegtās liecības un izanalizējusi lietā esošos dokumentālos pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība ir apmierināma daļēji. Prasība daļā par morālā kaitējuma Ls 2000,00 piedziņu, ir pamatota un apmierināma, bet prasība daļā par zaudējumu Ls 960,00 piedziņu, nav pamatota un ir noraidāma.

2004.gada 12.augustā laikrakstā “Izglītība un Kultūra” ticis ievietots sludinājums, ka Rīgas Kultūru vidusskola aicina darbā uz nepilnu slodzi reliģijas vēstures skolotāju. 2004.gada 09.augustā, jau pirms sludinājuma ievietošanas laikrakstā, skolas direktore bijusi mutiski vienojusies ar A., kuram nav pedagoģiskās izglītības, bet kurš tikai 2004.gadā pieteicies studijām Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Reliģijas un ētikas skolotāja studiju programmā, par to, ka viņš tiks pieņemts darbā Rīgas Kultūru vidusskolā par reliģijas vēstures skolotāju. 2004.gada 25.augustā Rīgas Kultūru vidusskola saņēmusi prasītāja pieteikumu uz reliģijas vēstures skolotāja vakanci. 2004.gada 30.augustā, telefonsarunā ar atbildētāju, prasītājam ticis paskaidrots, ka par reliģijas vēstures skolotāju darbā jau pieņemts cits pretendents. Par atteikuma iemeslu, kādēļ M. nav uzaicināts uz darba interviju, nav sniegta rakstiska atbilde. Darba līgums starp Rīgas Kultūru vidusskolu un A. par reliģijas vēstures skolotāja amata vietu noslēgts 2004.gada 30.augustā.

Latvijas Republikas Satversmes 91.pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Saskaņā ar Darba likuma 7.pantu ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu. Šī likuma 29.panta pirmajā daļā noteikts, ka dibinot darba tiesiskās attiecības, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma. Savukārt, šī panta devītā daļa paredz, ka minētā panta noteikumi attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.

Darba likuma 29.panta piektajā daļā noteikts, ka tieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā attieksme pret personu saistībā ar tās piederību pie noteikta dzimuma ir, bija vai var būt labvēlīgāka nekā pret citu personu. Šī likuma 29.panta astotā daļā noteikts, ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, darbiniekam papildus citām šajā likumā noteiktajām tiesībām it tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.

Pēc tiesas ieskata, šī likuma norma ar pietiekošu skaidrību noteic darba devēja pienākumu nepieļaut nevienlīdzīgu attieksmi pēc kritērija seksuālā orientācija, dibinot darba tiesiskās attiecības, nosakot pretendentam tiesības diskriminācijas gadījumā prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu.

Strīdos diskriminācijas jomā, saskaņā ar Darba likuma 29.panta trešo daļu, ir dalītais pierādīšanas pienākums, prasītājam jānorāda uz apstākļiem, no kuriem var prezumēt, ka viņš ticis diskriminēts. Savukārt, atbildētājam jāpierāda, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar aizliegto kritēriju, šai gadījumā – seksuālo orientāciju.

Prasītājs minējis, ka masu mēdijos tikusi publicēta informācija par viņa homoseksuālo orientāciju, pēc prasītāja uzskata, šī informācija bijusi zināma arī Rīgas Kultūru vidusskolas direktorei S. un tādēļ viņš netika uzaicināts uz darba interviju, lai gan ir kvalificēts speciālists. Norāda, ka šos apstākļus apstiprina sekojoši dokumentālie pierādījumi: preses publikācijas – laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Diena”, “Rīgas Balss”, “Vakara Ziņas”, “Zemgales Ziņas”, „Telegraf”, “Vesti Segodņa”, žurnālā “Privātā Dzīve”, “Kas Notiek?”, “Ieva”, 2002.gada 04.jūnija Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes, reliģijas un ētikas skolotāju profesionālās studiju programmas kvalifikācijas pārbaudījumu komisijas sēdes Nr.21 protokols. No šī protokola redzams, ka šajā sēdē, kā komisijas locekle, piedalījusies arī Rīgas Kultūru vidusskolas direktore S., bet prasītājs M. bijis studentu zinātnisko darbu „Tikumiskās personības veidošana mūsdienu mainīgajos apstākļos” un „Skolotāja un skolēna attiecības kā vērtību apziņas rosināšanas iespējas sākumskolā” vadītājs.

Tātad, prasītājs norādījis uz apstākļiem, no kuriem var prezumēt, ka viņš ticis diskriminēts, neuzaicinot viņu uz darba interviju.

Atbildētājs, kā iemeslu, kāpēc M. nav uzaicināts uz darba interviju, norāda apstākli, ka jau 2004.gada 09.augustā notikusi mutiska vienošanās ar pirmo pretendentu A., par to, ka A. tiks pieņemts darbā par reliģijas vēstures skolotāju.

Liecinieks A. tiesas sēdē liecināja, ka iestājies Latvijas Universitātes otrā līmeņa reliģijas un ētikas studiju programmā un programmas direktore, zinot, ka viņš meklē atbilstošu darbu, iedevusi viņam Rīgas Kultūru vidusskolas direktores telefona numuru. Sazvanoties ar skolas direktori, Rīgas Kultūru vidusskolā ieradies 2004.gada 09.augustā, kad notikušas pārrunas. Darba līgums ticis noslēgts 2004.gada 30.augustā.

Tāpat paskaidroja, ka iepriekš ir strādājis svētdienas skolā un misijā “Pakāpieni” par audzinātāju, ka viņam ir teoloģijas izglītība, nav pedagoģiskā izglītība, bet šobrīd studē Latvijas Universitātes otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības “Reliģijas un ētikas skolotājs” studiju programmā.

Tiesa uzskata, ka, lai gan atbildētājs norāda, ka M. uz darba interviju nav ticis aicināts, jo darba devējs bija izvēlējies atbilstošo kandidatūru un vienojies, ka tiks noslēgts darba līgums ar A., faktiskā darba devēja rīcība liecina par pretējo, jo par reliģijas vēstures skolotāja vakanci tiek paziņots tikai ar 2004.gada 12.augusta sludinājumu laikrakstā „Izglītība un Kultūra”. Atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus apgalvojumam, ka pirms 2004.gada 12.augusta tikuši publicēti sludinājumi par reliģijas vēstures skolotāja vakanci.

Saskaņā ar Rīgas Kultūru vidusskolas nolikumu, iekšējās kārtības noteikumiem, direktores pienākums ir nodrošināt skolu ar amatam atbilstošas kvalifikācijas darbiniekiem, nodrošināt likumu un normatīvo dokumentu izpildi, jo skolas direktorei ir saistoši iekšējās kārtības noteikumi.

Atbildētāja arguments, ka starp Rīgas Kultūru vidusskolu un A. pastāvējusi mutiska vienošanās par darba līguma noslēgšanu, ka tādēļ M. nav aicināts uz darba interviju, ir pretrunā ar Rīgas Kultūru vidusskolas direktores rīcību. Vienošanās, kura pastāvējusi starp A. un skolas direktori, Darba likuma izpratnē, neuzliek par pienākumu noslēgt darba līgumu, jo Darba likuma 40.pants paredz, ka darba līgums slēdzams rakstveidā. Savukārt, Latvijas Republikas Civillikuma 1475.pants nosaka, ka darījuma formas neievērošanu, tajos gadījumos, kad formu prasa likums, padara šo darījumu par spēkā neesošu. Iepriekšējām norunām, kas tādos gadījumos notiek starp līdzējiem, nav nekāda tiesiski saistoša spēka.

Apstāklis, ka pēc šīs vienošanās ticis ievietots sludinājums, liecina, ka skolas direktore, šo vienošanos nav uzskatījusi par saistošu Darba likuma izpratnē, jo turpinājusi meklēt atbilstošu pretendentu uz Rīgas Kultūru vidusskolas reliģijas vēstures skolotāja amata vietu, saprotot, ka ar panākto mutisko vienošanos nav tikušas nodibinātas darba tiesiskās attiecības. A. nebija sācis veikt darba pienākumus un iesniegumu par viņa pieņemšanu darbā, rakstījis tikai 2004.gada 30.augustā, kad arī ticis noslēgts darba līgums, neaicinot uz interviju otru pretendentu M., kuram bijusi gan pedagoģiskā izglītība, gan maģistra grāds teoloģijā.

Starp pusēm nav strīda, ka notikusi telefonsaruna 2004.gada 30.augustā, kurā M. paskaidrots, ka uz darba interviju viņš netiks aicināts, jo darba līgums jau noslēgts ar citu personu.

No M. autobiogrāfijas (Curriculum Vitae), kura 2004.gada 25.augustā tikusi iesniegta Rīgas Kultūru vidusskolā, redzams, ka M. no 1999.gada līdz 2003.gadam mācījies Francijas Psihoorganiskās analīzes institūtā par psihoterapeitu, no 1998.gada līdz 1999.gadam mācījies Lielbritānijā “Oak Hill Theological College”, kur ieguvis teoloģijas maģistra grādu, no 1990.gada līdz 1994.gadam mācījies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, ieguvis bakalaura grādu teoloģijā, no 1984.gada līdz 1990.gada prasītājs mācījies Latvijas Valsts Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, ieguvis universitātes grādu specialitātē matemātiķis, pasniedzējs. Tāpat redzams, ka M. ir vispusīga darba pieredze, ilgstoši strādājis Rīgas 42. vidusskolā un Rīgas 19. vidusskolā par matemātikas skolotāju, Sociālā darba augstskolā “Attīstība” par lektoru, bijis Rīgas Atvērtās evaņģēliskās draudzes mācītājs, Latvijas Universitātes kapelāns, Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs, Doles – Ķekavas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Diakonijas vadītājs, Gaiļezera, P.Stradiņa Valsts Klīniskās slimnīcas, vēlāk Latvijas Onkoloģijas Centra kapelāns, tāpat strādājis par Rīgas Mežaparks un Doles - Ķekavas draudžu svētdienas skolotāju.

No A. autobiogrāfijas (Curriculum Vitae), kura tikusi saņemta Rīgas Kultūru vidusskolā 2004.gada 09.augustā redzams, ka A. 2004.gadā ieguvis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Teoloģijas un reliģijas zinātnes maģistra grādu un tikai 2004.gadā iestājies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātēs Reliģijas un ētikas skolotāja studiju programmā. Kā darba pieredze norādīts, ka bijis bērnu svētdienas skolas skolotājs, audzinātājs bērnu namu bērnu vasaras nometnēs, kā arī jauniešu grupas vadītājs.

Salīdzinot A. un M. autobiogrāfijas, redzams, ka M. ir pedagoģiskā darba pieredze un izglītība, kas apliecina viņa zināšanas reliģijas vēstures jomā. Savukārt, A. nav pedagoģiskās darba pieredzes, viņš tikai 2004.gadā pieteicies studijām Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Reliģijas un ētikas skolotāja studiju programmā, turpretī M. bijis pasniedzējs Latvijas Universitātē Teoloģijas fakultātē, kā arī zinātnisko darbu vadītājs reliģijas un ētikas skolotāja studiju programmā.

Tiesa atzīst, ka šāda atbildētāja rīcība, ka pēc 2004.gada 09.augusta vēl ticis meklēts piemērots kandidāts reliģijas vēstures skolotāja amatam, ko apstiprina arī fakts, ka darba līgums ar A. noslēgts tikai 2004.gada 30.augustā, liecina, ka atbildētājs nav vēlējies aicināt uz darba interviju M. Iepriekš minētie, prasītāja iesniegtie dokumentālie pierādījumi liecina, ka atbildētājs bijis informēts par M. homoseksuālo orientāciju laikā, kad ticis meklēts atbilstošs kandidāts reliģijas vēstures skolotāja amatam.

Tiesa atzīst, ka atbildētājs nav pierādījis, ka atšķirīgai attieksmei, neuzaicinot M. uz darba interviju, pamatā ir objektīvi apstākļi.

Tiesas sēdē nav guvis apstiprinājumu atbildētāja arguments, ka par prasītāja M. seksuālo orientāciju uzzinājis tikai pēc prasības pieteikuma saņemšanas. Atbildētāja faktiskā rīcība liecina, ka šis fakts atbildētājam bijis zināms jau iepriekš, ko apstiprina skolas direktores S. darbības, kuras notikušas pirms darba līguma noslēgšanas ar A. Uz vakanto darba vietu bija pieteikušies divi pretendenti, prasītājam bija augstāka kvalifikācija, pedagoģiskā darba pieredze. Tomēr atbildētājs, pretēji Darba likuma 33.panta normas mērķim, veikt pretendenta piemērotības novērtēšanu, neuzaicināja uz darba interviju M., lai izvērtētu pretendentu kandidatūras pēc objektīviem kritērijiem – zināšanu līmeņa, spējām, kvalifikācijas.

Tiesa atzīst, ka darba devējs, dibinot darba tiesiskās attiecības, pieļāvis tiešo diskrimināciju Darba likuma 29.panta piektās daļas izpratnē, kas izpaudās, neuzaicinot M. uz darba interviju. Darba likuma 29.panta astotā daļa nosaka, ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums darbiniekam papildus citām šajā likumā noteiktajām tiesībām ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu un strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.

Prasība daļā par zaudējumu Ls 960,00 piedziņu nav pamatota un ir noraidāma.

Zaudējuma piedziņai, atbilstoši Latvijas Republikas Civillikuma 1775.pantam, nepieciešams konstatēt četrus priekšnoteikumus - prettiesisku rīcību, nodarītāja vainu, zaudējumu esamību, to konkrētu apmēru un cēlonisko sakaru starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem.

Prasītājs lūdz piedzīt zaudējumus Ls 960,00 apmērā. Tiesas sēdē nav iegūti pierādījumi, ka atbildētāja prettiesiskas darbības rezultātā, prasītājam būtu nodarīti zaudējumi Ls 960,00 apmērā. Tiesa atzīst, ka nav iespējams konstatēt laika periodu par kuru radušies zaudējumi un zaudējumu apmēru, jo darba attiecības, kas varēja tikt nodibinātas ar prasītāju varētu turpināties visdažādāko laika periodu. Nav iegūti pierādījumi, ka gadījumā, ja ar prasītāju būtu noslēgts darba līgums, sagaidāmās peļņas atrāvums sastādītu Ls 960,00 kā to uzskata prasītājs.

Nosakot mantiskās kompensācijas apmēru morālā kaitējuma gadījumā, nav iespējams novērst notikušo nevienlīdzīgo attieksmi – diskriminācijas faktu, bet var mazināt šī aizskāruma sekas attiecībā uz pašu cietušo M., kā arī uz sabiedrību, sniedzot taisnīgu kompensāciju cietušajam ar mērķi nodibināt mieru starp pusēm. Darba likums neparedz kritērijus kompensācijas apmēra noteikšanai. Morālā kaitējuma atlīdzības apmērs tiek noteikts pēc tiesas ieskata, saskaņā ar Civillikuma 5. pantu, pēc taisnības apziņas un vispārējiem tiesību principiem.

Nosakot kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā pašu diskriminācijas faktu, ka noticis cilvēktiesību pārkāpums, kas prasītājam sagādājis morālas ciešanas, apstākli, ka darbs ir nozīmīga cilvēka dzīves sastāvdaļa, no kuras ir atkarīga indivīda labklājība.

Tāpat tiesa ņem vērā, lai noteiktais kompensācijas apmērs atturētu atbildētāju un citus darba devējus no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē, kā arī atbildētāja spēju sniegt šādu atlīdzību.

Tiesa atzīst, ka Ls 2000,00 kompensācija ir taisnīga, samērīga un efektīva atlīdzība par morālo kaitējumu diskriminācijas gadījumā, lai veicinātu tiesiskas darba vides veidošanos.

Tā kā prasītājs atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas, saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas pirmo punktu no atbildētāja, Rīgas Kultūru vidusskolas, piedzenama valsts nodeva Ls 175,00 apmērā valsts ienākumos.

Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 91.pantu, Darba likuma 7.pantu, 29.pantu, 33.pantu, Civillikuma 5.pantu, 1775.pantu, Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas pirmo punktu, 42.panta pirmo daļu, 193.pantu, tiesa



nosprieda:



Apmierināt daļēji M. prasību pret Rīgas Kultūru vidusskolu.

Piedzīt no Rīgas Kultūru vidusskolas reģ. Nr. xxx par labu M., personas kods xxx, atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 2000,00 (divus tūkstošus latus un 00 santīmus).

Piedzīt no Rīgas Kultūru vidusskolas reģ. Nr. xxx valsts nodevu Ls 175,00 (simtu septiņdesmit piecus latus un 00 santīmus) valsts ienākumos.

Noraidīt M. prasību pret Rīgas Kultūru vidusskolu daļā par zaudējumu Ls 960,00 piedziņu.

Noteikt Rīgas Kultūru vidusskolai reģ. Nr. xxx termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesā, 20 dienu laikā, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2005.gada 25.maijā.



Tiesnese (paraksts) G.Ozoliņa



NORAKSTS PAREIZS

Rīgā, 07.06.2005.

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas

tiesnese (paraksts) G.Ozoliņa

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mikus 19.07.2006 11:15
Zjeel , ka nav ielikts arii apgabaltiesas spriedums

Saistītie raksti
Citi autora darbi