Raksts

Spēriens vēsturei


Datums:
08. janvāris, 2008


Foto: Joanna

Vairoties no padomju vēstures šabloniem, Andris Grūtups ir iemaldījies nacistu dotajā vēstures skaidrojumā. Lasot Ešafotā paustās atziņas, šķiet, ka autors ir pārrakstījis kādu kara laika avīzi.

Ažiotāžu ap Andra Grūtupa Ešafotu esam sacēluši tik pamatīgu, ka rezultātā grāmata nonākusi bestselleru sarakstā.[1] Līdzīgi kā ar filmu Baltijas nacisms (Нацизм по-прибалтийски), kuru metāmies analizēt un kritizēt, tāpēc no pārraides otršķirīgā Maskavas kanālā ТВЦентр, kuru lielākā daļa skatītāju būtu aizmirsuši jau pēc pāris dienām, tā kļuva par slavenu filmu. Reklāma par baltu velti, piedevām ar atgriezenisku efektu. Līdzīgi ir ar Ešafotu — grāmata ir topā, bet sabiedrības tēls „nacificējies/ antisemitizējies.”

Protams, katram ir tiesības izteikt savu viedokli un, pārfrāzējot Fransuā Marī Aruā Voltēru (François Marie Arouet Voltaire), — jādara viss, lai katram, lai kādas blēņas viņš rakstītu, būtu tiesības to darīt, un es ļoti ceru, ka līdz Eiropā sastopamajai vēstures revizionistu tiesāšanai mēs nekad nenonāksim. A.Grūtupa Ešafots ir apsveicams tikai tā iemesla dēļ, ka sabiedrībā ir aktualizējis interesi par vēstures jautājumiem.

Taču neizprotamākas ir patētiskās recenzijas, kurās autori atzīmē, ka autors licis lietā vēsturnieku neizmantotos Krievijas Federālā drošības arhīva materiālus[2]. Pēteris Bankovskis pat pārmet vēsturniekiem nevēlēšanos tos izmantot[3]. Tas, ka no minētā arhīva vēsturnieki tiek turēti šāviena attālumā, bet dažiem pat tiek liegts iebraukt Krievijā — par to ne vārda, savukārt Grūtupa kungam, kā izrādās, šajā iestādē darbinieki esot bijuši atsaucīgi (?!).[4] Vai, izmantojot savus kanālus, A. Grūtups nevarētu varbūt rast iespēju kādam no latviešu vēsturniekiem pastrādāt šajā arhīvā?

Lielākā autoritāte Latvijā Otrā pasaules kara jautājumos profesors Inesis Feldmanis savās recenzijās cildina Ešafota koncepciju, bet citi savukārt to izmanto kā pierādījumu tam, ka viss grāmatā teiktais atbilst patiesībai.[5] Tomēr nevarētu teikt, ka presē neparādās nosodoši vērtējumi. Vēsturiskās kļūdas norādītas Gunitas Nagles sagatavotajā materiālā laikrakstā Diena[6], savu viedokli blogā izteicis arī Kārlis Streips.[7]

Tomēr ažiotāža ap grāmatu, nevis pats darbs, protams, diskreditēs valsts tēlu. Krievijas federālais nedēļas izdevums jau pasludinājis, ka Latvijā notiek nacistu heroizācija ar antisemītiskiem izlēcieniem.[8] Kā recenzijā rakstīja profesors I.Feldmanis, Latvijas vēsturnieki par vienu no galvenajiem uzdevumiem uzskata uzvarētāju versijas recidīvu izskaušanu vēsturisko procesu skaidrošanā un novērtēšanā, [9] tomēr A. Grūtups ar savu darbu ir nevis devis „triecienu” uzvarētāju versijai, bet gan spērienu tiem vēsturniekiem, kas šīs versijas mēģina revidēt. Faktiski autora neviennozīmīgie izteicieni par ebrejiem met ēnu uz visiem, kas šīs uzvarētāju versijas mēģina apgāzt.

Beletristika bez jaunumiem

Jāatzīmē, ka aprakstītais tiesas process nav nekāds vēstures recidīvs, kā to mēģina pasniegt grāmatas autors — tā ir tikai viena epizode neskaitāmu līdzīgu procesu virknē, kas tajā laikā notika ne tikai visā PSRS, bet arī Rietumeiropā. To apogejs bija tiesas process Nirnbergā. Uzvarētāji tiesāja uzvarētos. Neviens karš nevar būt tīrs, bet Otrais pasaules karš pārspēja visus iepriekšējos. Kara noziegumus bija pastrādājušas visas karojošās puses, bet šiem tiesas procesiem visa morālā atbildība bija jānoveļ uz Vācijas pleciem, padarot to par visa ļaunuma iemiesojumu. Tas, ka ne Nirnbergā, ne kādā no vietējiem tiesas procesiem no Temīdas nebija ne miņas, ir skaidrs. ASV senatora Roberta Tafta (Robert Taft) vārdiem: “Kaut arī ietērpts taisnīgas tiesas tērpā, process bija tikai valdības politika, kura tika noteikta vēl Teherānā un Jaltā.”[10] Nirnbergas process, kā raksta angļu vēsturnieks Normens Deiviss (Norman Davies), kļuva par īpašu sabiedroto vēsturiskās sistēmas bastionu, kurš dominēja turpmākos 50 gadus.[11] Vēl šodien Krievijā, kura ir palikusi kā pēdējais Nirnbergas „tiesiskuma” bastions, padomju vēsturiskās koncepcijas tiek atkārtotas, arī lai lieku reizi pierādītu, ka Latvijā notiek nacisma reabilitācija.[12]

Protams, ka Rīgā 1946.gada sākumā notikusī ģenerāļu prāva ir pētījuma cienīgs objekts, tomēr Ešafots tādu nesniedz — tas ir beletristisks apraksts, kurš profesionālam vēsturniekam diemžēl neko jaunu nevar sniegt. Arī recenzijās slavinātā A. Grūtupa tēze par to, ka Frīdrihs Jekelns (Friedrich Jekeln) ne tiesā, ne pratināšanās neesot liecinājis par latviešu lomu holokaustā, nepārliecina. Pirmkārt, čekas pratināšanas dokumenti un tiesvedības aktis tika vestas pēc noteikta šablona. Bija vienalga, ko tu saki, pierakstīja tikai to, ko gribēja dzirdēt. Dotajā gadījumā vainas novelšana uz latviešu pleciem neietilpa šī procesa uzdevumos. Procesam bija jāparāda, no kādām šausmām „varonīgā padomju armija un ģeneralisimuss b. Josifs Staļins ” latviešus ir atbrīvojuši. Latviešus, kā pareizi atzīmējis autors, tiesās vēlāk.[13] Arī apgalvojums, ka vārdus par „latviešiem kā žīdu šāvējiem” Jekelna mutē esot ielicis Mavriks Vulfsons[14], prasās pēc nopietniem pierādījumiem. Tajā vietā lasītājs var atrast tikai abreviatūru GAPA[15] — Pētera Krupņikova mape. Kas tās mapes piektajā lappusē atrodas, dievs vien zina, bet apvainojums nopietns — un ne tikai M.Vulfsonam…

Tribunāls, protams, bija politiska prāva, kuras iznākums bija zināms jau pirms procesa sākšanās, bet autors dīvainā kārtā neparāda savas profesionālās iemaņas, lai šo farsu atmaskotu. Tā vietā literarizēts procesa atreferējums, kur fakti mijas ar klajiem izdomājumiem.

Antisemītisma piegarša?

Lielāko satraukumu gan izraisīja nevis darba pamattēma, bet gan Andra Grūtupa neviennozīmīgi uztvertie apgalvojumi par ebreju lomu gan pirmajā padomju okupācijas gadā, gan pēc kara. Vairoties no padomju vēstures šabloniem[16], autors ir iemaldījies nacistu dotajā vēstures skaidrojumā.

Padomju propagandai režīma leģitimitātes nostiprināšanai bija vajadzīga „ģenerāļu prāva”, kas uzskatāmi parādītu iepriekšējā režīma noziedzīgo raksturu. Prāva, pieminekļu un monumentu celtniecība, „dokumentu” krājumi, kinofilmas, literatūra u.t.t. kalpoja tam, lai sabiedrība atzītu padomju armijas „atbrīvošanas” faktu. Pateicībā par atbrīvošanu sabiedrībai bija jāatzīst režīma legalitāte.

Nacisti arī ieradās kā atbrīvotāji — tikai no „žīdiskā boļševisma”. Nacisma Latvijas vēstures koncepcija balstījās stāstā par to, ka Kārļa Ulmaņa politiķu kļūdas noveda valsti pie padomju okupācijas, kuras galvenie nesēji bija ebreji, kuri tad Latvijā arī realizēja represīvo politiku, pamatojoties uz starptautiskā žīdisma izstrādāto pasaules varas sagrābšanas plānu. No šīm briesmām latviešus savukārt izglāba „varonīgā Lielvācijas armija”. Lasot Ešafotā paustās atziņas, nevilšus šķiet, ka autors ir ņēmis un pārrakstījis kādu kara laika nacistu kontrolēto avīzi. “Kad 1940.gad 17.jūnijā boļševiki okupēja Latviju, […] žīdu bari ielenca boļševikus, pasniedzot viņiem rozes, pat skūpstot un visādi suminot. Resnas žīdieties, līdzīgas boļševiku tankiem, pabeigušas latviešu vistu ēst, gāja boļševikiem žēloties, ka viņas esot galīgā badā, […] žīdi kopā ar boļševiku salašņām no Maskavas priekšpilsētas uzbruka latviešu policistiem, […] pēc tam sākās demonstrācijas, kurās gāja gandrīz tikai žīdi, it kā latviešu vārdu nesdami.”[17]

“Visa vara Latvijā bija nodota čekas „līdz zobiem apbruņotas žīdu gvardes un citu salašņu rokās, pie kam galvenie darītāji un spīdzinātāji bija žīdi, jo viņi perināja velnišķu plānu — pārvērst Baltiju žīdu valstī.”[18] Koncepcija un pat retorika, man šķiet, ir līdzīgas — „salašņas”, „ebreji gvardisti”, „ebreji — čekisti” u.t.t.[19] Arī pats tribunāls autora sniegumā izskatās pēc ebreju atriebības akta.

Darbs gan ir tikpat antikrievisks, cik antisemītisks — krieviem ir pierakstīta latviešu denuncēšana,[20] arī padomju režīma noziegumi tiek uzkrauti krieviem[21], SMERŠ tiek saukts par „krievu gestapo”[22] u.t.t. Atzīt darbu par klaji antisemītisku būtu pārspīlēti, tomēr grāmatā ir saskatāmi antisemītisma elementi un visspilgtāk — „ebreju tautas vainošana, pierakstot tai atbildību par reāliem vai iedomātiem nodarījumiem, kurus paveicis atsevišķs ebrejs vai ebreju grupa, vai pat par darbībām, kuras paveikuši neebreji.”[23] Franču eksistenciālists Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) 1946.gadā rakstīja, ka antisemīts ir kaislību pārņemts cilvēks, kuram raksturīga īpatnēja loģika — viņš meklē faktus, interpretē notikumus, lai pastiprinātu savu antisemītismu. Pierādījumus viņš nesniedz — tie ir jāmeklē tiem, kas mēģina antisemītu atmaskot.[24]

Ešafots ir pilns ar izdomājumiem jeb faktoīdiem, kas faktiski aizpilda robus autora piedāvātajā koncepcijā.[25] Faktus, kas apliecinātu ebreju „lielo lomu” gan pirms, gan pēc kara, atrast ir grūti, precīzāk, to ir tikpat daudz, cik par latviešiem vai krieviem. Savulaik 1941.gada nogalē, gatavojot bēdīgi slaveno Baigo gadu[26], Mākslas un kultūras lietu departamenta Preses un literatūras daļa pēc Vērmahta propagandas daļas pamudinājuma aicināja provinces laikrakstus „savākt un piesūtīt redakcijas rīcībā jau esošos un vēl iespējamos materiālus par žīdu rīcību un darbošanos atsevišķos gadījumos un notikumu kopsakarībā komunistu varas laikā. [..] Sevišķa vērība griežama uz fotouzņēmumu iegūšanu par žīdiem — čekas darbiniekiem, žīdiem — redzamākiem milicijas pavēlniekiem, gvardistiem, direktoriem u.c., kuru rīcību un izturēšanos var uzskatīt kā nozīmīgu komunistiskā laika beztiesības un necilvēcības darbu piemēru. Vērība piegriežama žīdu līdzdalībai pie apcietināšanām, pie izsūtīšanas, spīdzināšanām cietumos, dedzināšanām un postīšanām Sarkanarmijai atkāpjoties u.t.t. Aprakstāmi arī sevišķi raksturīgi gadījumi, kā žīdi izspieda no vietām latviešus un tā pārņēma latviešu iestādes.”

Daiļrunīgu atbildi uz pieprasījumu sniedza Talsu Vārds redaktors: „Pagodinos paziņot, ka laikrakstam Talsu Vārds nekādi spilgtāki materiāli par žīdu rīcību un darbošanos Talsu apriņķī līdz šim nav ienākuši. Materiālus par pāris apcietinātiem žīdiem — arī ne tādiem, kuru darbība būtu tik nozīmīga, lai viņi varētu noderēt Jūsu izdevumam, Talsu apriņķa policijas priekšnieks nosūtījis Rīgas drošības dienestam. Tāpēc, lai gan labprāt būtu vēlējušies Jums pakalpot, mums tas faktu trūkuma dēļ nav iespējams.”[27]

Darbā ir spilgti vērojama duālistiskā pieeja vēstures skaidrojumam — ir cietēji latvieši, un ir ebreji un krievi, kuri ir atbildīgi par šīm ciešanām. Radot latviešu kā cietēju tēlu, mēs loģiski nevilšus vienmēr meklēsim vainīgos citās etniskajās grupās. Vainot komunistisko okupācijas režīmu, kurš šodien kļuvis par pārāk amorfu jēdzienu un kuru piedevām lielā mērā dauzi, arī grāmatas autors pats, ir atbalstījis[28], šodien liekas neloģiski — tāpēc vaina tiek meklēta citās etniskajās grupās. Šāds skaidrojums ir vēstures profanācija un piedevām ļoti izdevīgas, jo, uzveļot vainu par notikušo citiem, mēs „aizmirstam” par savām kļūdām un par tiem latviešiem, kurus mēs varētu ieskaitīt „aktīvajā kolaborantu slānī” — t.i. tie, kas ieņēma vadošus amatus, kas aktīvi piedalījās komunistu sapulcēs un mītiņos, kas vienkārši uzlaboja savu sociālekonomisko stāvokli, tie, kas rakstīja denunciācijas par saviem kaimiņiem un radiem, kas aktīvi līdzdarbojās padomju terora īstenošanā. Vai šo cilvēku nebūs vairāk par ebreju vai krievu minoritāti? Tāpēc, domāju, ka svarīgi ir vēsturē vispirms godīgi paskatīties pašiem uz sevi un tikai tad meklēt vainas citos.

_______________________
[1] Sk. http://notikumi.delfi.lv/news/book/article.php?id=19883598

[2] Feldmanis, Inesis. Trieciens uzvarētāju versijai.// Diena. 2007. gada 19. oktobrī; Feldmanis Inesis. Par vācu ģenerāļu prāvu Rīgā 1946.gada sākumā.// Latvijas Vēsture. 2007, Nr.3.

[3] Bankovskis Pēteris, Peramais zēns patriots, http://www.politika.lv/index.php?id=14851

[4] A.Grūtups. Ešafots. Par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Rīga ,2007. 7.lpp.

[5] piem.sk. Krustiņš Valdemārs. Bīstamā lasāmviela.// Latvijas Avīze – 2007. – 19.dec.

[6] Nagle Gunita, Fokuss: Ebreji grāmatā. Diena, 2007.gada 27.decembris // sk. http://www.vdiena.lv/lat/politics/focus/fokuss_ebreji_graamataa

[7] Streips Kārlis, Par aizspriedumiem un nacionālismu: Iz šodienas preses.// sk. http://www.vdiena.lv/lat/politics/comblog/streips/2007-12-27/33318

[8] Симиндей Владимир. Pевизия холокоста по-прибалтийски.// Российские Вести, 2007. gada 10, oktobris. sk. http://rosvesty.ru/1885/russia/?id=3027
[9] Feldmanis Inesis. Par vācu ģenerāļu prāvu Rīgā 1946.gada sākumā.// Latvijas Vēsture. 2007, Nr.3. , 122.lpp.

[10] Enholm Donald K., Robert Taft and Nuremberg: The Verdict of Time.// Communication Studies , Spring 2000.Sk. http://findarticles.com/p/articles/mi_qa3669/is_200004/ai_n8894209

[11] Davies, Norman. Europe: A History, Oxford, 1996. p.1055

[12] Ne velti pērn iznākušajā darbā “Nacistu un to atbalstītāju noziegumi Baltijā (Latvija). 1941 —1945.Dokumenti un liecības.” iekļauta arī 1946.gadā propagandas nolūkiem izdotās t.s. Jekelna prāvas materiāli Sk. „Престуления нацистов и их особников в Прибалтике (Латвия) 1941 -1945. Документы и свидетельства. /сост.В.Гущин. –P.,2007. –c. 268. – 415.; sk. arī V.Putina runu Eiropas ebreju kongresa izpildkomitejai 2007. gada 10. oktobrī, sk. http://www.kremlin.ru/text/appears/2007/10/147892.shtml

[13] A.Grūtups. Ešafots. 64.lpp.

[14] A.Grūtups. Ešafots. 42.lpp.

[15] Grāmatas autora personīgais arhīvs.

[16] A.Gūtups. Ešafots. 8.lpp.

[17] Albatross (faktiski A. Kroders), Žīds- masu iznīcinātājs.// Tēvija, 1941.gada 11. jūlijs

[18] Žīdisma pastari Jelgavā. // Nacionālā Zemgale, 1941. gada 4. jūlijs

[19] A.Grūtups. Ešafots. 42.—43., 193.lpp.

[20] A.Grūtups. Ešafots. 72.lpp.

[21] turpat. 35.lpp.,101.lpp.

[22] turpat. 27.lpp. Nacistu analogs gan bija abvērs, nevis Vācijas slepenpolicija.

[23] Protams, viedokļi var būt dažādi, un arī antisemītisma definīcijas ir vairākas. Sk. Porat, Dina. Definējot antisemītismu.//
http://www.iecietiba.lv/article.php?id=1636&t=0&rub=2#_edn14

[24] Сартр Жан-Поль. Портрет антисемита. Санкт-Петербург, 2004, 132. —133.lpp.

[25] Sk. Nagle Gunita. Fokuss: Ebreji grāmatā.

[26] Baigais gads. Attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 17. VI. Līdz 1.VII 1941. Paula Kovaļevska, Oskara Norīša un Miķeļa Goppera red. Rīga: Zelta Ābele,1942.

[27] Zellis Kaspars. „Baigais gads” – mīts un tā evolūcija.// Mīti Latvijas vēsturē. Rīga, 2006., 97.,101.lpp. (sk. http://kaspars-veesture.blogspot.com/2007/08/baigais-gads-mts-
un-t-evolcija.html )

[28] Tas nav pārmetums! Tā rīkojās lielākā sabiedrības daļa, un stāstiņi par to, ka lielākā daļa ir pretojusies vai domājusi to darīt, ir vēsturiskā amnēzija.


Definējot antisemītismu

Fokuss Ebreji grāmatā

Peramais zēns patriots

Pseidopatriotiskais antisemītisms

Trieciens uzvarētāju versijai


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!