Spēriens vēsturei 25

Vairoties no padomju vēstures šabloniem, Andris Grūtups ir iemaldījies nacistu dotajā vēstures skaidrojumā. Lasot Ešafotā paustās atziņas, šķiet, ka autors ir pārrakstījis kādu kara laika avīzi.

Iesaki citiem:
Spy 255x203
Foto:Joanna

Ažiotāžu ap Andra Grūtupa Ešafotu esam sacēluši tik pamatīgu, ka rezultātā grāmata nonākusi bestselleru sarakstā.[1] Līdzīgi kā ar filmu Baltijas nacisms (Нацизм по-прибалтийски), kuru metāmies analizēt un kritizēt, tāpēc no pārraides otršķirīgā Maskavas kanālā ТВЦентр, kuru lielākā daļa skatītāju būtu aizmirsuši jau pēc pāris dienām, tā kļuva par slavenu filmu. Reklāma par baltu velti, piedevām ar atgriezenisku efektu. Līdzīgi ir ar Ešafotu — grāmata ir topā, bet sabiedrības tēls „nacificējies/ antisemitizējies.”

Protams, katram ir tiesības izteikt savu viedokli un, pārfrāzējot Fransuā Marī Aruā Voltēru (François Marie Arouet Voltaire), — jādara viss, lai katram, lai kādas blēņas viņš rakstītu, būtu tiesības to darīt, un es ļoti ceru, ka līdz Eiropā sastopamajai vēstures revizionistu tiesāšanai mēs nekad nenonāksim. A.Grūtupa Ešafots ir apsveicams tikai tā iemesla dēļ, ka sabiedrībā ir aktualizējis interesi par vēstures jautājumiem.

Taču neizprotamākas ir patētiskās recenzijas, kurās autori atzīmē, ka autors licis lietā vēsturnieku neizmantotos Krievijas Federālā drošības arhīva materiālus[2]. Pēteris Bankovskis pat pārmet vēsturniekiem nevēlēšanos tos izmantot[3]. Tas, ka no minētā arhīva vēsturnieki tiek turēti šāviena attālumā, bet dažiem pat tiek liegts iebraukt Krievijā — par to ne vārda, savukārt Grūtupa kungam, kā izrādās, šajā iestādē darbinieki esot bijuši atsaucīgi (?!).[4] Vai, izmantojot savus kanālus, A. Grūtups nevarētu varbūt rast iespēju kādam no latviešu vēsturniekiem pastrādāt šajā arhīvā?

Lielākā autoritāte Latvijā Otrā pasaules kara jautājumos profesors Inesis Feldmanis savās recenzijās cildina Ešafota koncepciju, bet citi savukārt to izmanto kā pierādījumu tam, ka viss grāmatā teiktais atbilst patiesībai.[5] Tomēr nevarētu teikt, ka presē neparādās nosodoši vērtējumi. Vēsturiskās kļūdas norādītas Gunitas Nagles sagatavotajā materiālā laikrakstā Diena[6], savu viedokli blogā izteicis arī Kārlis Streips.[7]

Tomēr ažiotāža ap grāmatu, nevis pats darbs, protams, diskreditēs valsts tēlu. Krievijas federālais nedēļas izdevums jau pasludinājis, ka Latvijā notiek nacistu heroizācija ar antisemītiskiem izlēcieniem.[8] Kā recenzijā rakstīja profesors I.Feldmanis, Latvijas vēsturnieki par vienu no galvenajiem uzdevumiem uzskata uzvarētāju versijas recidīvu izskaušanu vēsturisko procesu skaidrošanā un novērtēšanā, [9] tomēr A. Grūtups ar savu darbu ir nevis devis „triecienu” uzvarētāju versijai, bet gan spērienu tiem vēsturniekiem, kas šīs versijas mēģina revidēt. Faktiski autora neviennozīmīgie izteicieni par ebrejiem met ēnu uz visiem, kas šīs uzvarētāju versijas mēģina apgāzt.


Beletristika bez jaunumiem

Jāatzīmē, ka aprakstītais tiesas process nav nekāds vēstures recidīvs, kā to mēģina pasniegt grāmatas autors — tā ir tikai viena epizode neskaitāmu līdzīgu procesu virknē, kas tajā laikā notika ne tikai visā PSRS, bet arī Rietumeiropā. To apogejs bija tiesas process Nirnbergā. Uzvarētāji tiesāja uzvarētos. Neviens karš nevar būt tīrs, bet Otrais pasaules karš pārspēja visus iepriekšējos. Kara noziegumus bija pastrādājušas visas karojošās puses, bet šiem tiesas procesiem visa morālā atbildība bija jānoveļ uz Vācijas pleciem, padarot to par visa ļaunuma iemiesojumu. Tas, ka ne Nirnbergā, ne kādā no vietējiem tiesas procesiem no Temīdas nebija ne miņas, ir skaidrs. ASV senatora Roberta Tafta (Robert Taft) vārdiem: "Kaut arī ietērpts taisnīgas tiesas tērpā, process bija tikai valdības politika, kura tika noteikta vēl Teherānā un Jaltā."[10] Nirnbergas process, kā raksta angļu vēsturnieks Normens Deiviss (Norman Davies), kļuva par īpašu sabiedroto vēsturiskās sistēmas bastionu, kurš dominēja turpmākos 50 gadus.[11] Vēl šodien Krievijā, kura ir palikusi kā pēdējais Nirnbergas „tiesiskuma” bastions, padomju vēsturiskās koncepcijas tiek atkārtotas, arī lai lieku reizi pierādītu, ka Latvijā notiek nacisma reabilitācija.[12]

Protams, ka Rīgā 1946.gada sākumā notikusī ģenerāļu prāva ir pētījuma cienīgs objekts, tomēr Ešafots tādu nesniedz — tas ir beletristisks apraksts, kurš profesionālam vēsturniekam diemžēl neko jaunu nevar sniegt. Arī recenzijās slavinātā A. Grūtupa tēze par to, ka Frīdrihs Jekelns (Friedrich Jekeln) ne tiesā, ne pratināšanās neesot liecinājis par latviešu lomu holokaustā, nepārliecina. Pirmkārt, čekas pratināšanas dokumenti un tiesvedības aktis tika vestas pēc noteikta šablona. Bija vienalga, ko tu saki, pierakstīja tikai to, ko gribēja dzirdēt. Dotajā gadījumā vainas novelšana uz latviešu pleciem neietilpa šī procesa uzdevumos. Procesam bija jāparāda, no kādām šausmām „varonīgā padomju armija un ģeneralisimuss b. Josifs Staļins ” latviešus ir atbrīvojuši. Latviešus, kā pareizi atzīmējis autors, tiesās vēlāk.[13] Arī apgalvojums, ka vārdus par „latviešiem kā žīdu šāvējiem” Jekelna mutē esot ielicis Mavriks Vulfsons[14], prasās pēc nopietniem pierādījumiem. Tajā vietā lasītājs var atrast tikai abreviatūru GAPA[15] — Pētera Krupņikova mape. Kas tās mapes piektajā lappusē atrodas, dievs vien zina, bet apvainojums nopietns — un ne tikai M.Vulfsonam...

Tribunāls, protams, bija politiska prāva, kuras iznākums bija zināms jau pirms procesa sākšanās, bet autors dīvainā kārtā neparāda savas profesionālās iemaņas, lai šo farsu atmaskotu. Tā vietā literarizēts procesa atreferējums, kur fakti mijas ar klajiem izdomājumiem.


Antisemītisma piegarša?

Lielāko satraukumu gan izraisīja nevis darba pamattēma, bet gan Andra Grūtupa neviennozīmīgi uztvertie apgalvojumi par ebreju lomu gan pirmajā padomju okupācijas gadā, gan pēc kara. Vairoties no padomju vēstures šabloniem[16], autors ir iemaldījies nacistu dotajā vēstures skaidrojumā.

Padomju propagandai režīma leģitimitātes nostiprināšanai bija vajadzīga „ģenerāļu prāva”, kas uzskatāmi parādītu iepriekšējā režīma noziedzīgo raksturu. Prāva, pieminekļu un monumentu celtniecība, „dokumentu” krājumi, kinofilmas, literatūra u.t.t. kalpoja tam, lai sabiedrība atzītu padomju armijas „atbrīvošanas” faktu. Pateicībā par atbrīvošanu sabiedrībai bija jāatzīst režīma legalitāte.

Nacisti arī ieradās kā atbrīvotāji — tikai no „žīdiskā boļševisma”. Nacisma Latvijas vēstures koncepcija balstījās stāstā par to, ka Kārļa Ulmaņa politiķu kļūdas noveda valsti pie padomju okupācijas, kuras galvenie nesēji bija ebreji, kuri tad Latvijā arī realizēja represīvo politiku, pamatojoties uz starptautiskā žīdisma izstrādāto pasaules varas sagrābšanas plānu. No šīm briesmām latviešus savukārt izglāba „varonīgā Lielvācijas armija”. Lasot Ešafotā paustās atziņas, nevilšus šķiet, ka autors ir ņēmis un pārrakstījis kādu kara laika nacistu kontrolēto avīzi. “Kad 1940.gad 17.jūnijā boļševiki okupēja Latviju, [...] žīdu bari ielenca boļševikus, pasniedzot viņiem rozes, pat skūpstot un visādi suminot. Resnas žīdieties, līdzīgas boļševiku tankiem, pabeigušas latviešu vistu ēst, gāja boļševikiem žēloties, ka viņas esot galīgā badā, [...] žīdi kopā ar boļševiku salašņām no Maskavas priekšpilsētas uzbruka latviešu policistiem, [...] pēc tam sākās demonstrācijas, kurās gāja gandrīz tikai žīdi, it kā latviešu vārdu nesdami.”[17]

“Visa vara Latvijā bija nodota čekas „līdz zobiem apbruņotas žīdu gvardes un citu salašņu rokās, pie kam galvenie darītāji un spīdzinātāji bija žīdi, jo viņi perināja velnišķu plānu — pārvērst Baltiju žīdu valstī.”[18] Koncepcija un pat retorika, man šķiet, ir līdzīgas — „salašņas”, „ebreji gvardisti”, „ebreji — čekisti” u.t.t.[19] Arī pats tribunāls autora sniegumā izskatās pēc ebreju atriebības akta.

Darbs gan ir tikpat antikrievisks, cik antisemītisks — krieviem ir pierakstīta latviešu denuncēšana,[20] arī padomju režīma noziegumi tiek uzkrauti krieviem[21], SMERŠ tiek saukts par „krievu gestapo”[22] u.t.t. Atzīt darbu par klaji antisemītisku būtu pārspīlēti, tomēr grāmatā ir saskatāmi antisemītisma elementi un visspilgtāk — „ebreju tautas vainošana, pierakstot tai atbildību par reāliem vai iedomātiem nodarījumiem, kurus paveicis atsevišķs ebrejs vai ebreju grupa, vai pat par darbībām, kuras paveikuši neebreji.”[23] Franču eksistenciālists Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) 1946.gadā rakstīja, ka antisemīts ir kaislību pārņemts cilvēks, kuram raksturīga īpatnēja loģika — viņš meklē faktus, interpretē notikumus, lai pastiprinātu savu antisemītismu. Pierādījumus viņš nesniedz — tie ir jāmeklē tiem, kas mēģina antisemītu atmaskot.[24]

Ešafots ir pilns ar izdomājumiem jeb faktoīdiem, kas faktiski aizpilda robus autora piedāvātajā koncepcijā.[25] Faktus, kas apliecinātu ebreju „lielo lomu” gan pirms, gan pēc kara, atrast ir grūti, precīzāk, to ir tikpat daudz, cik par latviešiem vai krieviem. Savulaik 1941.gada nogalē, gatavojot bēdīgi slaveno Baigo gadu[26], Mākslas un kultūras lietu departamenta Preses un literatūras daļa pēc Vērmahta propagandas daļas pamudinājuma aicināja provinces laikrakstus „savākt un piesūtīt redakcijas rīcībā jau esošos un vēl iespējamos materiālus par žīdu rīcību un darbošanos atsevišķos gadījumos un notikumu kopsakarībā komunistu varas laikā. [..] Sevišķa vērība griežama uz fotouzņēmumu iegūšanu par žīdiem — čekas darbiniekiem, žīdiem — redzamākiem milicijas pavēlniekiem, gvardistiem, direktoriem u.c., kuru rīcību un izturēšanos var uzskatīt kā nozīmīgu komunistiskā laika beztiesības un necilvēcības darbu piemēru. Vērība piegriežama žīdu līdzdalībai pie apcietināšanām, pie izsūtīšanas, spīdzināšanām cietumos, dedzināšanām un postīšanām Sarkanarmijai atkāpjoties u.t.t. Aprakstāmi arī sevišķi raksturīgi gadījumi, kā žīdi izspieda no vietām latviešus un tā pārņēma latviešu iestādes.”

Daiļrunīgu atbildi uz pieprasījumu sniedza Talsu Vārds redaktors: „Pagodinos paziņot, ka laikrakstam Talsu Vārds nekādi spilgtāki materiāli par žīdu rīcību un darbošanos Talsu apriņķī līdz šim nav ienākuši. Materiālus par pāris apcietinātiem žīdiem — arī ne tādiem, kuru darbība būtu tik nozīmīga, lai viņi varētu noderēt Jūsu izdevumam, Talsu apriņķa policijas priekšnieks nosūtījis Rīgas drošības dienestam. Tāpēc, lai gan labprāt būtu vēlējušies Jums pakalpot, mums tas faktu trūkuma dēļ nav iespējams.”[27]

Darbā ir spilgti vērojama duālistiskā pieeja vēstures skaidrojumam — ir cietēji latvieši, un ir ebreji un krievi, kuri ir atbildīgi par šīm ciešanām. Radot latviešu kā cietēju tēlu, mēs loģiski nevilšus vienmēr meklēsim vainīgos citās etniskajās grupās. Vainot komunistisko okupācijas režīmu, kurš šodien kļuvis par pārāk amorfu jēdzienu un kuru piedevām lielā mērā dauzi, arī grāmatas autors pats, ir atbalstījis[28], šodien liekas neloģiski — tāpēc vaina tiek meklēta citās etniskajās grupās. Šāds skaidrojums ir vēstures profanācija un piedevām ļoti izdevīgas, jo, uzveļot vainu par notikušo citiem, mēs „aizmirstam” par savām kļūdām un par tiem latviešiem, kurus mēs varētu ieskaitīt „aktīvajā kolaborantu slānī” — t.i. tie, kas ieņēma vadošus amatus, kas aktīvi piedalījās komunistu sapulcēs un mītiņos, kas vienkārši uzlaboja savu sociālekonomisko stāvokli, tie, kas rakstīja denunciācijas par saviem kaimiņiem un radiem, kas aktīvi līdzdarbojās padomju terora īstenošanā. Vai šo cilvēku nebūs vairāk par ebreju vai krievu minoritāti? Tāpēc, domāju, ka svarīgi ir vēsturē vispirms godīgi paskatīties pašiem uz sevi un tikai tad meklēt vainas citos.



_______________________
[1] Sk. http://notikumi.delfi.lv/news/book/article.php?id=19883598

[2] Feldmanis, Inesis. Trieciens uzvarētāju versijai.// Diena. 2007. gada 19. oktobrī; Feldmanis Inesis. Par vācu ģenerāļu prāvu Rīgā 1946.gada sākumā.// Latvijas Vēsture. 2007, Nr.3.

[3] Bankovskis Pēteris, Peramais zēns patriots, http://www.politika.lv/index.php?id=14851

[4] A.Grūtups. Ešafots. Par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Rīga ,2007. 7.lpp.

[5] piem.sk. Krustiņš Valdemārs. Bīstamā lasāmviela.// Latvijas Avīze – 2007. – 19.dec.

[6] Nagle Gunita, Fokuss: Ebreji grāmatā. Diena, 2007.gada 27.decembris // sk. http://www.vdiena.lv/lat/politics/focus/fokuss_ebreji_graamataa

[7] Streips Kārlis, Par aizspriedumiem un nacionālismu: Iz šodienas preses.// sk. http://www.vdiena.lv/lat/politics/comblog/streips/2007-12-27/33318

[8] Симиндей Владимир. Pевизия холокоста по-прибалтийски.// Российские Вести, 2007. gada 10, oktobris. sk. http://rosvesty.ru/1885/russia/?id=3027
[9] Feldmanis Inesis. Par vācu ģenerāļu prāvu Rīgā 1946.gada sākumā.// Latvijas Vēsture. 2007, Nr.3. , 122.lpp.

[10] Enholm Donald K., Robert Taft and Nuremberg: The Verdict of Time.// Communication Studies , Spring 2000.Sk. http://findarticles.com/p/articles/mi_qa3669/is_200004/ai_n8894209

[11] Davies, Norman. Europe: A History, Oxford, 1996. p.1055

[12] Ne velti pērn iznākušajā darbā "Nacistu un to atbalstītāju noziegumi Baltijā (Latvija). 1941 —1945.Dokumenti un liecības.” iekļauta arī 1946.gadā propagandas nolūkiem izdotās t.s. Jekelna prāvas materiāli Sk. „Престуления нацистов и их особников в Прибалтике (Латвия) 1941 -1945. Документы и свидетельства. /сост.В.Гущин. –P.,2007. –c. 268. – 415.; sk. arī V.Putina runu Eiropas ebreju kongresa izpildkomitejai 2007. gada 10. oktobrī, sk. http://www.kremlin.ru/text/appears/2007/10/147892.shtml

[13] A.Grūtups. Ešafots. 64.lpp.

[14] A.Grūtups. Ešafots. 42.lpp.

[15] Grāmatas autora personīgais arhīvs.

[16] A.Gūtups. Ešafots. 8.lpp.

[17] Albatross (faktiski A. Kroders), Žīds- masu iznīcinātājs.// Tēvija, 1941.gada 11. jūlijs

[18] Žīdisma pastari Jelgavā. // Nacionālā Zemgale, 1941. gada 4. jūlijs

[19] A.Grūtups. Ešafots. 42.—43., 193.lpp.

[20] A.Grūtups. Ešafots. 72.lpp.

[21] turpat. 35.lpp.,101.lpp.

[22] turpat. 27.lpp. Nacistu analogs gan bija abvērs, nevis Vācijas slepenpolicija.

[23] Protams, viedokļi var būt dažādi, un arī antisemītisma definīcijas ir vairākas. Sk. Porat, Dina. Definējot antisemītismu.//
http://www.iecietiba.lv/article.php?id=1636&t=0&rub=2#_edn14

[24] Сартр Жан-Поль. Портрет антисемита. Санкт-Петербург, 2004, 132. —133.lpp.

[25] Sk. Nagle Gunita. Fokuss: Ebreji grāmatā.

[26] Baigais gads. Attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 17. VI. Līdz 1.VII 1941. Paula Kovaļevska, Oskara Norīša un Miķeļa Goppera red. Rīga: Zelta Ābele,1942.

[27] Zellis Kaspars. „Baigais gads” – mīts un tā evolūcija.// Mīti Latvijas vēsturē. Rīga, 2006., 97.,101.lpp. (sk. http://kaspars-veesture.blogspot.com/2007/08/baigais-gads-mts-
un-t-evolcija.html )

[28] Tas nav pārmetums! Tā rīkojās lielākā sabiedrības daļa, un stāstiņi par to, ka lielākā daļa ir pretojusies vai domājusi to darīt, ir vēsturiskā amnēzija.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (25) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

korupcija - visiem 17.05.2011 17:33
pirms "satikšu" vajag komatu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kaspars Zellis - Visiem 19.04.2008 18:49
Nu čo daikti,aiz mugaras kruti man dirst satikšu jūs uz ielas hana jums ir sapratāt!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Luw zelleri 27.03.2008 00:08
kaspars labais čalis un nevajag braukt viņam virsū tikai tapeec ka ielaida valstii džus žīdus

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


stalins 22.01.2008 11:01
Dabiski Nirnbergas process bija solis uz priekshu.Nu bet "uzvareetaaju tiesa" taa bija jebkuraa gadijumaa.Ne jau tikai kara noziegumu smagums bija tas ,kas noteica soda smagumu,bet tas vai apsuudzeetie(ir runa par galvenajiem apsuudzeetajiem),bet piemeeram tas,vai vinji uzstaaja ,ka nacistiskaas Vaacijas uzbrukums PSRS bija preventiivs solis gaidaamaa PSRS uzbrukuma sakaraa vai arii uz to neuzstaaja.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

frukc 21.01.2008 16:49
Grāmatu neesmu lasījis un netaisos, nepatīk man "vēsturiskie romāni". Tādēļ nevaru spriests par tās saturu. Uzticoties dažu avotu viedoklim par to - brazīiešu seriāli, iespējams, ir ar augstāku vērtību.

Raksts nav slikts, vismaz simpatizē manai nostājai nacionālajos jautājumos. Negatīvi pārsteidza tā sākumā paustajai nostājai Nirnbergas procesa sakarā. Sekojoši turpmākais burtu savirknējums tika uztverts tik pat aizdomīgi un diskreditēja visa raksta vērtību kopumā.

Neticās, ka kompetents vēsturnieks (tīri subjektīvi, protams), var tik niecinoši attiekties pret šāda (visas cilvēces) mēroga notikumu. Tas bija milzīgs lēciens uz priekšu ideālā tiesiskuma virzienā, sabiedriskās morāles standartu paaugstināšanā. Pirmais precedents, kad kāds tika tiesāts par noziegumiem pret cilvēci, nesot ideju par katra indivīda personisko atbildību pat tādā ētiskajā apjukumā - kara situācijā, kad dominē ļaunums, stulbums un netaisnība. Bāze starptautiskajām tiesiskajām normām. Nirnbergas process, pie tiem apstākļiem, bija organizēts un novadīts praktiski nevainojami, tas notika pretēji Staļina vēlmei uzrīkot klasisko tribunālu - savākt visus, ko var noķert un nošaut tuvējā mežā.
Protams, uzvarētāji sevi netiesāja, lai arī bija sasmērējušies ne pa jokam, piemēram - ASV un Britu rīkotajās vāciešu pilsētu bumbošanas akcijās gāja bojā vairāk kā 3 milijoni vācu civiliedzīvotāju, Staļina preteklības pat negribētos sākt uzskaitīt. Kā jau teicu - tas bija milzīgs solis uz tiesisko ideālismu, nevis tā iemiesojums - un par to tam nedrīkstētu pārmest.

Ja kaut viens lasītājs, kuram Nirnbergas sakarā bija "blank page", izlasot rakstu un manu komentāru, nepārņems raksta autora versiju par to, manis veltītais laiks nebūs tērēts velti.
Neesmu nedz vēsturnieks, nedz jurists tāpēc objektīvākai un plašākai informācijai par to labāk skatīt Wikipēdiju.

Paldies par uzmanību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arvids - derjans 21.01.2008 13:53
Padomju ideoloģijas stilā rakstīts materiāls! dažiem ļoti nepatīk, ja lietas nosauc īstos vārdos. Arī par okupāciju. Kas tad lLatviju okupēja? Pirmkārt tie bija kirievi, Krievijas impērijas pēctece - PSRS. Tas, ka okupantu vidū bez krieviem bija arī kāds procents cittautiešu nemaina lietas būtību. Tāpat ir ar čeku - īpaši tās pirmsākumos tās vadība mudžēja no latviešiem un žīdiem, tādēl nav ko vairīties no faktiem un kladzināt par antisemītismu, rusofobiju u.t.t.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ziņkārīgais - Kaspars Zellis 15.01.2008 10:03
Vai jūs esat tas pats Kaspars Zellis, kuru kā Naturalizācijas pārvaldes Eksaminācijas centra vecāko referentu, tiesājot kopā ar citām amatpersonām, Augstākā tiesa 2006. gadā sodīja uz pusotriem gadiem nosacīti par kukuļņemšanu, gādājot nelikumīgas pilsonības? Ja tā, tad jūsu kā tā sauktā vēsturnieka raksti neiedveš uzticību. Arī bez iepriekš ustādītā jautājuma, jāsakā, ka jūsu šim un arī citiem rakstiem cauri spīd noteiktas tendences demagoģija.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

copernic - DNS 14.01.2008 20:07
Pilnīga aprobežptība ir nevis rakstā, bet DNS komentārā! Es arī laikam esmu tik aprobežots, ka neredzu saistību komentāros rakstītajā ar to, par ko iet runa rakstā - resp. vai ebrejiem varam uzkraut vainu par visu, kas ir noticis vēsturē slikts.
Svod Zakonov Rossijskoj Imperii - uz ko atsaucas neaprobežotais intelektuālis DNS, bija tā laika visreakcionārāko likumu kodekss, kurš tiešā mērā vērsās ne tikai pret ebrejiem, bet arī poļiem un citām ne-krievu tautām. tikpat labi varam piedāvāt "acu atvēršanai" Cionas gudro protokolus, kuri varēja rasties tikai tādā valstī, kura sekoja komentētāja cildinātajam kodeksam.
Grūtupa kunga atsauces grāmatā neatbilst pat elementāriem avotpētniecības normām. Palasiet čekas lietas, paskatieties to filmu ko Gruutups tik ļoti mīl likt savās atsaucēs, GAPA ir kronis visam!! Bet versija par ebreju sazvērestību 1940.g. nebalstās vispar ne uz ko!
Tiešām antisemīta loģika nav racionāli izvērtējama. Meklēsim tos ēbrejus, gan jau kāds atradīsies - un gatavs sazvērestības plāns.
Nihil huc addi potest.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DNS 14.01.2008 19:02
Un vēl piemirsu pieminēt, ka Kaspars Zellis ir stipri aprobežots, lai neteiktu vairāk. Man arī viena advokāte tiesas zālē taisīja izbrīnītu ģīmi un jautāju, kur esmu dabūjusi dokumentus, ka Jelgavas ebrejs ir tāds kāds ir un nav vis poļu muižnieku atvase (!!??). To, ka arhīvos var atrast ne to vien, to mūsdienu juristi nezin- pilnīgi un galīgi, tāpēc jau pusi Rīgas "denacionalizēja" apsviedīgi ļautiņi, un latviešu tiesneši labprāt pieņēma no viņiem "pateicības", ja meli bija pārāk redzami.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DNS 14.01.2008 18:54
Grūtupa grāmatā dotas ļoti daudzas atsauces uz arhīvu dokumentiem Esmu pats strādājis arhīvos un zinu, ko tas nozīmē, kam ticēt, ko apšaubīt. Un šoreiz gan sliecos ticēt, ka jurista piesauktiem dokumentiem ir reāls pamats. Palasiet Svod Zakonov Rossijskoj Imperii 9.sējumu - tas ir īsts antisemītisma sacerējusms !! Tagad saprotu, kāpēc 5.gada revolūcijā, 1917.gadā un 1940.gadā Latvijā ebreji gāja pirmajās rindās. Lai raksta autors to palasa, domāšana iegriezīsies pareizās sliedēs!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kunarach 11.01.2008 19:08
Grūti spriest par citiem jautājumiem, bet divteikumu analīzes rezultātā sasniegtais 'pilnīgi skaidrais' secinājums par to, ka Nirnbergai nav nekāda sakara ar Temīdu pavisam nedaudz primitivizē starptautisko krimināltiesību juridiskās literatūras debates pēdējo 60 gadu laikā.

Dažas glosas:

- ) Nirnbergas procesā tika izvērtēta juridiskā, nevis morālā atbildība
- ) Nirnbergas procesā tika izvērtēta individuālā kriminālatbildība, nevis valsts atbildība
- ) tēze par to, ka Nirnbergas procesā netika tiesāti citu pušu noziegumi, misses the point. Nirnbergas Tribunāls apstiprināja vispārējo materiāltiesisko aizliegumu, un kā ierobežots procesuāls institūts piemēroja to konkrētai situācijai. No tā neizriet , ka citas personas nav vainīgas šajos noziegumos; vienkārši Tribunāla jurisdikcija bija ierobežota un tādēļ šīs lietas tajā netika izskatītas. Citam tiesam un tribunāliem citos kontekstos ir visplašākās tiesības piemērot identificētās materiālo tiesību normas.
- ) Tribunāla tiesiskā analīze par starptautisko tiesību saturu Otrā Pasaules kara laikā balstījās paražu tiesībās un kā tāda ir saistoša visām valstīm. No tā izriet tēze, ka Tribunāla juridisko analīzi ir iespējams izmantot par autoritatīvu benchmark-u citu tā laika nodarījumu izvērtēšanā. To apstiprina arī Londonas konferences materiāli, kuros Džeksons tieši prasīja atzīt Nirnbergas Statūtus par vispārējo starptautisko tiesību deklarāciju. Satversmes tiesas spriedums Robežlīguma lietā plaši izmantoja Nirnbergas sprieduma analīzi par spēka lietošanu pret Austriju un Čehiju, lai kvalificētu 1940.gada 16.-17.jūnija PSRS karaspēka ievešanu kā agresiju, un spriedumā atzītais Hāgas konvenciju paražu tiesību raksturs ir centrālais elements argumentā par okupācijas normu attiecināmību uz Latvijas un PSRS attiecībām. Tribunāla analīze attiecībā uz kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci sastāda juridisko mugurkaulu attiecīgi Kononova un deportāciju prāvām.
- ) Tribunāls nebija ideāls (kā viss šajā dzīvē), tomēr tas precīzi atbilda tā laika starptautisko tiesību izpratnes un starptautiskās sabiedrības attīstības līmenim, progresīvi attīstot pastāvošās normas un institūtus. Esot pirmā starptautiskā krimināltiesa, tā neizbēgami atšķiras no mūsdienu starptautiskajam kriminaltiesam un tribunaliem, bet prieks tā laika un pastāvošajām alternatīvām (Čērčila piedāvāto nošaušanu un Staļina piedāvāto Višinska show-trial) tas bija labākais variants, kas rezultātā kļuva par laboratoriju mūsdienu starptautiskajam kriminālprocesam un krimināltiesībām. Diezgan dīvaina šķiet autora tēze par to, ka personu pakļaušana juridiskam procesam padara Otro Pasaules Karu par sliktāku par iepriekšējiem kariem. Vispārējais viedoklis juridiskajā literatūrā uzskata Nirnbergu par būtisku progresu, salīdzinot ar pēc-Pirmā Pasaules kara mazizmēra tiesāšanu nacionālajās tiesās (t.s. Leipcigas lietas), nepakļaujot lielāko daļu noziegumu vispār nekādām juridiskām procedūrām (kara sākšana un armēņu slaktiņi kā klasiskākie piemēri), kā rezultātā nostiprinājās sajūta par individuālās atbildības neesamību, novedot pie patvaļas. Kustība no politiskā uz juridisko var būt pārāk vienkāršota un shematiska, bet vismaz novietojot šīs iespējas uz spektra , Nirnberga bija būtisks progress.
- ) kā visām jaunām starptautiskajām institūcijām, arī Nirnbergas Tribunālam (un pēc-Nirnbergas Tribunāliem un nacionālajām tiesām) nācās saskarties ar daudziem jauniem tiesibu jautājumiem: individuālās atbildības iespējamība starptautiskajās tiesībās, valsts atbildības saistība ar individuālo atbildību, agresijas, kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci pastāvēšana, apjoms un saturs, valsts imunitātes loma, komandiera atbildības institūts, pavēles attaisnojošā vai sodu mīkstinošs apstāklis utt. Uz dažiem jautājumiem Tribunāls atbildēja veiksmīgāk, uz dažiem mazāk veiksmīgi (locus classicus ir tiesiskuma princips, par kura teorētiskajiem pamatiem šķēpi ir lauzti visus 60 gadus), bet gandrīz visos gadījumos liekot pamatu insitūtiem un struktūrām, kuros šobrīd tiek uztvertas un racionalizētas starptautiskās krimināltiesības
- ) Spriedumi un to akceptēšana no starptautiskās kopienas puses atšķirās atbilstoši attiecīgo juristu intelektuālajai kapacitātei apsūdzībā, aizstāvībā un tiesas sastāvā. Tā būtiski atšķīrās arī dažādajos Tribunālos, teiksim tādi vārdi kā Jackson, Shawcross (prokurori), Lauterpacht (anglijas prokurora asistents) un Donnedie de Vabres (Francijas tiesnesis) ir labi zināmi starptautiskajās tiesībās, arī Tokijas Tribunāla tiesnesis Rolings ir pazīstams jurists. Nirnbergas spriedums kļuva par autoritatīvu precedentu, Tokijas spriedums ir bijis ar mazāku ietekmi, un neesmu saskāries ar musdienu autoriem vai spriedumiem, kas balstītos PSRS spriedumu tiesiskajā analīzē (kas varētu izrietēt no dažādiem iemesliem, tajā skaitā no šī intelektuālās kapacitātes argumenta).
- ) Pavisam dīvaina tēze autora rakstā ir par to, ka Nirnbergas mantojums ir pasaulē noraidīts. Gan ANO ĢA, gan vēlāk Starptautisko tiesību komisija to pilnibā akceptēja. Dienvidslāvijas un Ruandas Tribunālu Statuti un prakse plaši paļāvās uz Tribunāla tiesisko analīzi attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci, komandējošās personas atbildību, pavēļu lomu tiesiskajā atbildība utt. Starptautiskās krimināltiesas Statūti lielā mērā recipē Tribunāla pieeju noziegumos pret cilvēci, un šobrīd notiekošā diskusiju par agresijas definīciju (http://www.icc-cpi.int/asp/aspaggression.html) lielā mērā balstās uz līdz šim vienīgo precedentu Nirnbergā, ko visi (tajā skaitā Latvija) uzskata par autoritatīvu.

Nobeigums un kopsavilkums -- mana tēze nav par to, ka Nirnbergas Tribunāla juridiskā analīze ir perfekta visos jautājumos, tomēr nekas nevarētu būt tālāk no patiesības par apgalvojumu, ka tas ir ipso facto netaisnīgs un bez vismazākās nozīmes mūsdienu pasaulē. Juridisko domu grandi no klasiskajiem de Vabres, Kelzena un Švarcenberga līdz mūsdienu Kasēzem un Lambai ir lauzuši šķēpus par teorētiskajiem procesa aspektiem, un ipse dixit vienā teikumā paziņot, ka kādam viss 'ir skaidrs', nav profesionāli vispārliecinošākā pieeja (atsauce uz nevienam nezināmu senatoru, kura vienīgais ieguldījums starptautiskajās tiesībās bija šis komentārs, butresses the point). Lai kāda būtu teorētiskā pieeja, no praktiskā viedokļa absolūtais vairākums valstu gan procesa laikā, gan pēc procesa, gan pēdējo 15 gadu starptautisko krimināltiesību attīstības perioda laikā ir viennozīmīgi akceptējušas Tribunāla viedokli par pareizu un piemērotu ķieģeli mūsdienu tiesību un tiesu viedošanai un piemērošanai. No Latvijas perspektīvas, vietā ir klasiskā tēze, ka vājajiem noteiktais un precīzas -- pat ja nepatīkamas un ierobežojošas -- tiesības vienmēr nāk par labu. Noliegt to ir teorētiski, praktiski, konceptuāli un stratēģiski kļūdaini.

P.S. Attiecībā uz pašu oriģināldarbu, kā nelasītājs nevaru spriest par tā merit-iem, bet, manuprāt, interesantākais jautājums attiecas uz starptautisko tiesību argumentu tiesā. Ko apsūdzība / aizstāvība / tiesa teica par nullum crimen? Ko tā teica par paražu un ligumtiesībām? Ko tā teica par imunitāti un komandiera atbildību? Ko tā teica par pavēļu atrunu? Vai / kāpēc / kādā mērā tiesa sekoja / atkāpās no Nirbnergas, Tokijas, citu valstu tiesu pieejām? Vai / kādēļ šis spriedums ir bijis autoritatīvs precedents etc. Neredzot tiesību paralēli un neidentificējot tiesību benchmark-u, ir neiespējami vērtēt faktiskā argumenta pamatotību, tādēļ pušu argumentu atkārtošana un izzināšana kļūst bezjēdzīga (kā jau teicu, nezinu, vai autors ir gājis vai centies iet šo ceļu).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

sids 11.01.2008 17:39
vājs raksts :(

no šī autora biju gaidījis ko vairāk :(

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


oI 11.01.2008 16:52
Aha, ja vadamies pēc Zeļļa, tad revolūciju krievija savulaik uztaisija latviesi un nabaga krievi tur ni prichom. Tas, ka zhidu bija pilna cheka ir skaidrs, tā ka nevajag te klut par cionistiem un panslavistiem un stastit to ka latviesi vainigi pie okupacijas un represijām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Krista 11.01.2008 13:51
Pievienojos pateicībā autoram par interesanto rakstu.

Īpaši prātā palika Sartra rakstītais par antisemītu, kas "ir kaislību pārņemts cilvēks, kuram raksturīga īpatnēja loģika — viņš meklē faktus, interpretē notikumus, lai pastiprinātu savu antisemītismu. Pierādījumus viņš nesniedz — tie ir jāmeklē tiem, kas mēģina antisemītu atmaskot".

Šāda selektīva loģika - un ne jau tikai attiecībā uz ebrejiem - diemžēl nav retums mūsu valstī, tai skaitā politiskā spektra abās malās. Laikam taču paaudzēm jānomainās, lai cilvēki beigtu ekspluatēt upura tēlu un spētu uz lietām skatīties objektīvi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Nejaušais - zellim 10.01.2008 20:43
Ja nosauc bendes nacionalitāti un viņš ir žīds,vai tad autors automātiski Zeļļa skatījumā kļūst par antisemītu. Ja es teikšu ,ka Einšteins,Freids,Pasternaks ir žīdi,vai mani arī Zellis uzskatīs par antisemītu.Iesaku visiem komentāru rakstītājiem un it sevišķi t.s. vēsturniekam izlasīt Solžeņicina "'Divsimt gadu kopā"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

paldies 10.01.2008 17:03
Paldies par rakstu.

Grūtups jau sāk justies kā Romas pāvests. Visa tā viņa darbošanās t.s latviešu nācijas aizstāvības interesēs ir vienkārši viltīgs manevrs, lai novērstu uzmanību no paša izdarītām nelietībām tiesu sistēmā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jandžs 10.01.2008 15:37
Nespēju uzskatīt Zeļļa rakstu citādi, ka kritikas izmantošanu, lai izrādītu personīgu nepatiku Grūtupam. It īpaši tas parādās, kad Zellis pieraksta grāmatas autoram "antisemitisma piegaršu" un valsts tēla pazemināšanu. Vai vēsturnieks A. Stranga pazemina Latvijas tēlu pieminot vakardienas Dienā (7 lpp.), ka 1918. g. no 78 čekās komisāriem Maskavā, 38 bija latvieši.(54,5%)? Tā tas bija, un tā tas ir, ka ebreju skaitlis palielinājās no 3,7% uz 15,7%, un latviešu skaitlis samazinājās uz 12,5%, un lietuviešu ebrejs Simonas Šustiņš vadīja lielo teroru Latvijā (1940.g.-1941.g.). Grūtupa grāmatai nav vēstures panorāma, kādu varētu vēlēties, bet Zeļļa raksts vēl vairāk bez plašāka skata, ka pašam savā nabā. Bez šaubām tur atklāsies vēl daudz citi subjektīvi brīnumi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lapsene 10.01.2008 12:50
Labi argumentēts raksts, paldies! Grūtups jau a priori nav taisnprātīgs cilvēks, tādēļ arī meli par arhīviem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

monitors 10.01.2008 00:18
Grūtupa grāmatai ir plusi un mīnusi. Plusi ir arhīvos apzinātie dokumenti. Publika var redzēt, ka apsūdzētie cīnījās par savu dzīvību, atsaucoties uz dokumentu neesamību, kompetences trūkumu, alibi esamību, padoto patvaļu utt., tā ka pierādīt apsūdzēto vainu nebija viegli.
Bet trūkumu nav mazāk par plusiem.
Pirmkārt, darbs ir beletrizēts, lasītājs uzzina, ne vien ko darīja prāvas dalībnieki, bet arī, ko viņi domāja, bet faktu, kas apstiprina, ka viņi varētu tā domāt, nav. Otrkārt, grāmatā trūkst juridiskas analīzes. Zināms, ka vācu ģenerāļus notiesāja, bet uz kādu aktu un pantu pamata, vai tika ievērots akta spēks laikā, vai pierādītie nodarījumi atbilda likumā minēto noziedzīgo nodarījumu sastāvam, par to autors neraksta. Līdz ar to lasītāja rīcībā paliek vienīgi autora ētiskās un estētiskās mērauklas.
Autora kritika, kas veltīta Rīgas procesam, ne par matu neatšķiras no tās, kas ir tikusi veltīta pirmajam un visiem pārējiem Nirnbergas procesiem. Lasītājs, kurš nav lasījis kritiskās literatūras kalnus, kurus par Nirnbergas starptautiskā tribunāla un citu Nirnbergas tribunālu darbību sarakstījuši Rietumu autori uzskata, ka tikai staļiniskajā PSRS tiesas procesi bija apšaubāmi, bet tur, kur tiesājuši amerikāņi, viss noticis pa diedziņu. Patiesā aina ir tā, ka visos šajos procesos tika pārkāpti nozīmīgi tiesību principi. Tā bija uzvarētāju tiesa pār uzvarētiem. Bez šaubām, Vācijas nacistiskā režīma vadītāji kā agresori visvairāk bija pelnījuši sodus par nodarīto postu, taču atbilstošu juridisko bāzi šādu nodarījumu sodīšanai sāka veidot tikai Otrā pasaules kara vidū. Uz uzvarētājvalstīm šīs normas neattiecināja.
Autors arī ir patvaļīgi dažviet īsinājis citātus, izmetot "liekos teikumus", nenorādot ar iekavām un daudzpunktiem uz īsinājumu esamību. Dažviet ir aprautas citētās liecības, piemēram, 27.01.1946. rīta sēdes protokolā pēc mitropolīta Sergija slepkavības epizodes prokurors Zavjalovs jautā Jekelnam, vai kaut kur vēl vācieši ir rīkojuši līdzīgas provokācijas, un Jekelns min Kijevas Pečoru lavras aizdedzināšanu, bet Grūtupa grāmatā par to ne pušplēsta vārda, it kā Jekelns tādu lietu tiesai nav minējis. Bez tam nevar saprast, kādēļ autors uzskata, ka vācu karavīri, kas liecinājuši tiesā, bijuši nodevēji, lauzuši karavīra zvērestu. Tas, kam viņi zvērēja uzticību, jau bija beidzis dzīvi pašnāvībā, bet Vācu reihs bija pārstājis eksistēt, līdz ar to nekāds zvērests viņus vairs nesaistīja. Var jau būt, ka pēc "Tiesāšanās kā ķēķis" loģikas tiesā ir jācenšas izlocīties pēc principa "Nav noķerts, nav zaglis", bet diez vai tāda taktika atbilst taisnas tiesas jēdzienam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Interesente - arī vēsturniekam 09.01.2008 17:44
Kādā sakarā Jūs pieminējāt to likumprojektu tieši šeit? Vai nav interesanti - rakstā par Jūsu pieminēto likumprojektu nav ne vārda, tēma pilnīgi cita... Varbūt ļoti gribējās, turpinot Grūtupa līniju, atrast 'pierādījumus' veinas etniskās grupas 'kaitīgai' rīcībai?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


arī vēsturnieks 09.01.2008 09:40
Kaspars Zellis ar saviem rakstiem spilgti izceļas kā vēstures revizionists, tikai ne tajā virzienā par kādu, kā viņš pemin, dažās rietumvalstīs sauc tiesas priekšā. Zellim nav tālu no tā, arī citos viņa gara darbos, lai sāktu noliegt komunistu pastrādātos noziegumus, sak paši vien esam vainīgi, esam tikai citus provocējuši. Dīvaini redzēt Grūtupa grāmatā antisemītismu, ja kāds tā redz, tad pats nav tālu no tā. Grūtups nevēršas ne pret ebrejien, ne krieviem, taču represiju veicēju skaitliskais sastāvs runā pats par sevi. Diemžēl ebreju procents padomju represīvajās, un ne tikai, iestādēs tālu pārsniedza viņu procentu iedzīvotāju skaitā. Arī daudzinātā Vulfsona darbība mūža nogalē sliecās piešūt latviešiem "žīdu šāvēju" laurus un antisemītismu. Grūtups ir veicis lielu darbu un viņa publicista talants, ne tikai sausā vēstures faktoloģija, ceļ viņa darba vērtību. Nav svarīgi pa kādiem ceļiem viņš piekļuva Krievijas arhīviem. Kādreiz runāja, ka nav jāgriežas pie direktora, bet gan pie kāda prapora ar pāris balzamiem. Tā vien izskatās, ka ir cilvēki, kuri vēlas iezāģēt Grūtupam par to, ka viņš uzdrošinājās publiski uzstāties pret patiesībā antisemītisko un nacionālo naidu kurinošo 32. miljonu latu kompensāciju likumprojektu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

arī vēsturnieks 09.01.2008 09:40
Kaspars Zellis ar saviem rakstiem spilgti izceļas kā vēstures revizionists, tikai ne tajā virzienā par kādu, kā viņš pemin, dažās rietumvalstīs sauc tiesas priekšā. Zellim nav tālu no tā, arī citos viņa gara darbos, lai sāktu noliegt komunistu pastrādātos noziegumus, sak paši vien esam vainīgi, esam tikai citus provocējuši. Dīvaini redzēt Grūtupa grāmatā antisemītismu, ja kāds tā redz, tad pats nav tālu no tā. Grūtups nevēršas ne pret ebrejien, ne krieviem, taču represiju veicēju skaitliskais sastāvs runā pats par sevi. Diemžēl ebreju procents padomju represīvajās, un ne tikai, iestādēs tālu pārsniedza viņu procentu iedzīvotāju skaitā. Arī daudzinātā Vulfsona darbība mūža nogalē sliecās piešūt latviešiem "žīdu šāvēju" laurus un antisemītismu. Grūtups ir veicis lielu darbu un viņa publicista talants, ne tikai sausā vēstures faktoloģija, ceļ viņa darba vērtību. Nav svarīgi pa kādiem ceļiem viņš piekļuva Krievijas arhīviem. Kādreiz runāja, ka nav jāgriežas pie direktora, bet gan pie kāda prapora ar pāris balzamiem. Tā vien izskatās, ka ir cilvēki, kuri vēlas iezāģēt Grūtupam par to, ka viņš uzdrošinājās publiski uzstāties pret patiesībā antisemītisko un nacionālo naidu kurinošo 32. miljonu latu kompensāciju likumprojektu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ijabs - Autors 08.01.2008 19:55
Lielisks raksts! Beidzot kāds kompetents vēsturnieka viedoklis par Grūtupa daiļdarbu.

Saistītie raksti