Atslēgvārdi:

Spēks ar demokrātiju uz mēles (intervija ar G. Leiškalni) 1

Starptautiskās attiecības, aizvien vairāk izmantojot demokrātiskus lozungus, kļūst aizvien nedemokrātiskākas, spēks nosaka visu. Vēsturē nav bijis gadījumu, kad kāda valsts būtu tik ietekmīga kā ASV, tāpēc pasaule mūsdienās ir daudzpolāra tikai pēc formas.

Iesaki citiem:

ASV karā pret Irāku ir devušās bez ANO piekrišanas. Kā tas ietekmē starptautisko attiecību sistēmu pasaulē?

Tiek pārkāptas pašreiz pastāvošās starptautiskās tiesības. Mūsdienu vēsturē šādu tiesību pārkāpšana nenotiek pirmo reizi – deviņdesmito gadu laikā tas atkārtojies vairākkārt, un visbiežāk tieši Irākas sakarā. Tā kā precedents jau ir bijis iepriekš, šoreiz tas nav īpašs pārsteigums.

Bet kādēļ norit strīdi tieši par ANO statūtu juridisko traktējumu?

Pasaule šobrīd atrodas ļoti nepierastā situācijā, jo starptautiskās attiecības ir nonākušas punktā, kad tās ir aizvien mazāk paredzamas. Pirmkārt, ļoti palielinājies starptautisko attiecību subjektu skaits. Tās vairs nav tikai valstis, bet arī starptautiskās organizācijas, transnacionālās korporācijas utt.. Ir vēl virkne citu lietu, taču tiesiskais pamats tam nav piemērots. No vienas puses, mēs varam runāt, ka ir ļoti slikti pārkāpt starptautiskās tiesības, bet, no otras puses, nedrīkstam aizmirst, ka starptautiskās tiesības kā tādas šodien nerisina problēmas. Vairāku iemeslu dēļ ANO šobrīd nav spējīga atrisināt problēmas. Bet tā tas bijis visus organizācijas pastāvēšanas gadus. Aukstā kara gados pasaulē bijuši apmēram 80 starpvalstu kari, un tikai divas reizes ANO Drošības Padomei ir izdevies panākt vienprātību un valstis tikušas atzītas par agresoriem. Ja aukstā kara gados konsensus ANO Drošības Padomes pastāvīgo dalībvalstu starpā neļāva panākt bipolāra pretstāvēšana, tad šobrīd iemesls ir tas, ka Drošības Padome neatspoguļo reālo spēku samēru pasaulē.

Tagad daudz runā par to, ka ANO esot novecojusi struktūra un rīcībnespējīga? Kas, jūsuprāt, sagaida Apvienotās Nācijas?

Runājot par ANO dzīvotspēju, prognozes, manuprāt, ir ļoti pesimistiskas, ja organizācija netiks nopietni reformēta.

Vai situāciju varētu glābt ANO Drošības Padomes pastāvīgo dalībvalstu loka paplašināšana, par ko jau sen tiek domāts?

Tas neatrisinās visas ar ANO saistītās problēmas. Tiek spriests par Vācijas un Japānas uzņemšanu. Arī trešās pasaules valstis tādas kā Indija, arī Latīņamerikas valstis pieprasa sev tiesības būt par Drošības Padomes pastāvīgajām dalībvalstīm. Tas varētu notikt tikai saskaņā ar multipolāro pasaules redzējumu, kurā dominē daudzi spēka centri. Bet šodien galvenā problēma slēpjas apstāklī, ka pasaule ir multipolāra jeb daudzpolāra tikai pēc formas, bet pēc būtības tā ir vienpolāra. Jo vēsturē nav bijis gadījums, kad kāda valsts, pat ne Romas impērija, būtu tik ietekmīga kā ASV.

Šķiet, ka ASV nacionālās intereses šobrīd nosaka toni visā pasaulē. Vai tās netiek stādītas augstāk pār starptautiskajām tiesībām?

Līdz šim starptautiskajās attiecībās galvenais princips vienmēr ir bijis nacionālās intereses, bet galvenais kritērijs vienmēr bijis spēks. Starptautiskās attiecības pēc būtības ir anarhiskas, jo spēks nosaka visu. Tās nekad nav bijušas hierarhiskas, kādas tās gribēja redzēt Vudro Vilsons, kurš bija viens no Nāciju Līgas idejas autoriem. Cits jautājums – kā nacionālās intereses tiek izprastas.

Jūsuprāt, ar kādu mērķi ASV devās šajā karā pret Irāku?

Ir minēti ļoti daudzi mērķi - Irākas demokratizācija, ekonomiskās intereses, 11.septembra ietekme, personiskā atriebība utt. Es domāju, ka te viens mērķis nevar būt. Tas ir vesels kopums, jo viens no mērķiem pats par sevi neattaisno tos līdzekļus, kādi tiek lietoti. Manuprāt, šo lēmumu ietekmējusi daudzi faktori. Piemēram, kaut vai šāda likumsakarība - tiklīdz pasaulē sabrūk kāds spēka līdzsvars, tā valsts, kura ir kļuvusi spēcīgāka, dara visu, lai savas pozīcijas nostiprinātu, bet pārējās valstis cenšas mainīt šo situāciju.

Kas varētu notikt Irākā pēc aktīvās kara darbības beigām?

Es mācījos Krievijā, un tur saka: “Prognozēšana – nepateicīga lieta”. Es arī tā domāju. Afganistānas piemērs pierāda, ka diez vai Irākas tauta sāks dzīvot ļoti skaisti un debesis virs Irākas kļūs daudz saulainākas. Es ceru, ka amerikāņi zina, ko dara, un ir gatavi ar visu tikt galā. Irākas problēma ir ne tikai nedemokrātiskais režīms. Problēmas ir arī starp šiītiem un sunītiem, starp valdošo eliti un kurdiem. Jāuzsver, ka iespējas demokratizēt Irāku ir bijušas vairākkārt. To varēja izdarīt pēc Irākas – Irānas kara, un to varēja izdarīt arī pēc Kuveitas krīzes. Bet neviens to nedarīja. Kāpēc? Tāpēc, ka neviens nezināja, kas nāks Sadama Huseina vietā. Vai tas, kurš nāks Huseina vietā, zinās, kā tikt galā ar milzīgo problēmu - kurdu jautājumu? Irākas vienotības saglabāšana vienmēr bijis viens no reģionālās stabilitātes faktoriem. Tas mūs var nostādīt konflikta padziļināšanās priekšā un ir ļoti bīstami.

Irākas tauta varētu nesaprast šīs Rietumu demokrātijas ieviešanas metodes un to, kas šai Austrumu tautai tiks likts priekšā pēc kara. ASV gatavojas sākumā Irākā veidot militāro administrāciju, kas vēlāk tiks nomainīta ar civilu pārvaldi.

Starptautiskās attiecības, aizvien vairāk izmantojot demokrātiskus lozungus, kļūst aizvien nedemokrātiskākas. Nav svarīgi, vai tā ir Austrumu vai Rietumu tauta, bet tautai pašai ir jānonāk līdz demokrātijai. Manuprāt, demokrātijas uzspiešana ir pretrunā ar demokrātiju kā iekārtu un demokrātiju kā ideju. Tādēļ šī milzīgā pretruna apēno Irākas nākotni. Tiek pārkāpts ne tikai spēka neizmantošanas princips starptautiskajās attiecībās, bet arī citi – valsts suverenitātes princips un tautu pašnoteikšanās princips, proti, katrai tautai ir tiesības izvēlēties savu ceļu.

Šajā Irākas demokratizācijas procesā gatavojas piedalīties arī Latvija. Kā jūs vērtētu Latvijas valdības nostāju? Vai tā nav kļuvusi pārāk proamerikāniska?

Kā sieviete un kā cilvēks esmu pret karu. Vienalga, kas veido koalīciju. Tādēļ Latvijas valdības lēmumu vērtēju negatīvi. Kā cilvēks, kas nodarbojas ar starptautiskajām attiecībām un kā mazas valsts pilsone, es uzskatu, ka Latvija ir ļoti ieinteresēta tieši starptautisko tiesību ievērošanā. Pēc tā vienmēr ir tiekušās mazās valstis. Bet runājot par Latvijas šībrīža divām galvenajām interesēm – uzņemšanu NATO un Eiropas Savienībā… Ja mēs redzam, ka starp valstīm, kuras nosaka situāciju Eiropas Savienībā un valstīm, kuras ietekmē visu, kas notiek ap NATO, ir domstarpības, tad mazajām valstīm nav jāieņem noteiktas un stingras pozīcijām. Latviešu tautai ir skaista paruna: “Tu esi nepateikto vārdu kungs, bet pateikto – kalps.” Mazo valstu ārpolitikai jābūt sevišķi elastīgai un lavierējošai. Steigties un ieņemt kaut kādu konkrētu pozīciju, tā ir kļūda. Pozīciju ieņemt var paspēt vienmēr.

Februārī noritēja Latvijas inteliģences apvienības rīkotā konference “NATO un 21.gadsimta drošības problēmas. Latvija NATO un Eiropas Savienības drošības sistēmā”. Tajā diskutēja arī par Irākas karu, kas tuvojās. Ārlietu ministre Sandra Kalniete uzsvēra: “Mēs vairs nedrīkstam domāt Latvijas viensētas līmenī. Jāsaprot, ka Latvija ir maza valsts un tai ir jābūt kopā ar sabiedrotajiem. Naivi ir domāt, ka malā stāvēšana ir drošības garants”. Rodas jautājums – ja jau Latvija ir tikpat atbildīga par notikumiem pasaulē kā ASV un citas valstis, tad jau iznāk, ka arī Latvijai būtu jāuzņemas atbildība par kara sekām?

Es saprotu gan, to, ko Sandra Kalniete gribējusi pateikt, gan arī jūsu neizpratni, kas, manuprāt, ir ļoti pamatota. Sandra Kalniete pēdējā laikā runā lietas, kuras man ir grūti saprast. Irākas sakarā ministre piemin arī Latvijas bēdīgo pagātni, kas saistīta ar totalitāro režīmu, kurš Latvijai tika uzspiests. Tomēr jāatzīmē, ka tajā laikā, kad šis režīms tika uzspiests, Latvija nebija demokrātiska valsts. Ne jau atteikšanās no demokrātijas bija Latvijas problēma, bet gan režīma, vienalga kāds tas būtu, uzspiešana. Tieši tas tik ļoti sāpēja mūsu tautai. Tāpēc es nesaprotu, kāpēc mūsu pieredze māca mūs šodien uzspiest kaut ko citai tautai. Ilga Kreituse arī teikusi: “Kā gan kāds Latvijā vai kur citur var mācīt, kā Irākas sievietēm dzīvot?” Tas nav mūsu uzdevums. Būtu labi, ja mēs būtu atbildīgi par to, kas notiek pasaulē. Būtu ļoti skaisti, ja mēs pēc tik daudziem gadiem beidzot varētu būt atbildīgi par to, kas notiek mūsu valstī. Bet šī tendence, kas notiek pašreiz, manuprāt, liek domāt par to, ka drīz mēs pat nebūsim atbildīgi par notiekošo pašu valstī.

Kā jūs vērtētu Latvijas valdības ārpolitikas lēmumu pieņemšanas stilu un veidu? Kāpēc Latvijā nenotiek diskusijas par ārējās politikas jautājumiem? Kāpēc Ārlietu ministrija un valdība pirms pieņem kādu ārpolitisku lēmumu, to neizdiskutē ar sabiedrību? Tauta tiek nostādīta notikuša fakta priekšā.

Šī valdība nāca ar atklātību, ar lielo apņemšanos sadarboties ar presi un sabiedrību jebkuru lēmumu pieņemšanā. Taču Latvijas iedzīvotājiem neviens neprasīja, vai mēs atbalstām, vai neatbalstām karu pret Irāku. Mums nejautāja, kā mēs traktējam savu vēsturi. No vienas puses tas ir nepareizi. No otras puses, ārpolitika dažkārt prasa lēmumu ātru pieņemšanu un izpildīšanu. Bet, manuprāt, šis nebija tas gadījums. Šī bija tā lielā iespēja, kad mūsu valdība varēja sākt diskusiju ar sabiedrību.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

trollis 27.03.2003 17:17
piekritu par pedejam frazem. latvija arpolitika ir kluvusi parak jau nu elitara un ierobezotam lokam pieejama. liekas, ka ir cilveku grupa, kas uzurpejusi sev tiesibas visu saprast un izlemt. reizem ir gruti pat nojaust pec kadiem principiem ta vadas.

respektivi - apspriesana butu vajadziga. vismaz meginat to darit - ta teikt - paradit labo gribu. ja izdotos, tad apspriesana varetu dot jaunus viedoklus, jaunas idejas un labas domas tiem izlemejiem, jo, neviens nav perfekts, katram gadas kludities un aizrauties ar vienu temu - tad vismaz kads no malas noradis, ka un kad pietiek. ari pats arlietu resors varetu uzlabot savu pogu spidumu, citadi, liekas, dazu seniluma un parliecibas par savu izcilibu del veidojas tads ka midzenis. ta ministrija, no arpuses raugoties, liekas kaut kas svess - no citas planetas, vai?

par visu parejo raksta jau var strideties. bet vai ir verts?