Atslēgvārdi:

Spānija Eiropas Savienībā – secinājumi Latvijai

Spānijas IKP uz vienu iedzīvotāju 30 gadu laikā palielinājās par 40%, taču Grieķijas tikai par 8%. Kā Spānijai tas izdevās un kādu mācību no šī piemēra var gūt Latvija – par to šajā rakstā.

Iesaki citiem:

Līdzīgi kā Īrija, Spānija pieder pie tām valstīm, kas gan pirms, gan pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir spējušas vispilnīgāk izmantot eirointegrācijas sniegtās iespējas. Tāpēc šī pieredze ir īpaši saistoša topošām ES valstīm, ieskaitot Latviju.

1995.gadā pieņemtajā Latvijas ārpolitikas koncepcijā politiskā un ekonomiskā integrācija Eiropas Savienībā (ES) tiek uzskatīta par valsts ilgtermiņa attīstības, labklājības un ekonomiskā uzplaukuma garantiju. Tomēr tagad, Latvijai stāvot uz ES sliekšņa, būtu svarīgi izvairīties no nepamatotām gaidām, ka integrācija ES pati par sevi tuvinās Latviju ES dzīves līmeņa un kvalitātes standartiem. Dalība ES ir unikāls instruments pozitīvas ekonomiskās, sociālās un politiskās attīstības nodrošināšanai, taču šī instrumenta sekmīga izmantošana ir atkarīga no pašas Latvijas.

Mazāk attīstīto ES dalībvalstu - Īrijas, Spānijas, Portugāles un Grieķijas - pieredze pēc iestāšanās ES liecina, ka visreālākais ekonomiskās integrācijas rezultāts ir dzīves standartu izlīdzināšanās jeb reālā konverģence[1]. Taču šī konverģence nebūt automātiski neizriet no dalības ES.

Pētījumi liecina, ka reālā konverģence ir atkarīga no valsts spējas uztvert tehnoloģiju izplatīšanos (technological spillovers), it īpaši caur ārzemju tiešajām investīcijām. Īpaši labi šis jautājums izpētīts Pasaules Bankas ziņojumā “European Integration and Income Convergence – Lessons for Central and Eastern European Countries”. Pētījuma autori secina, ka makroekonomiskā stabilitāte, efektīva konkurence un kvalitatīvs cilvēku kapitāls ir nozīmīgākie faktori reālās konverģences sasniegšanā[2].

Īrijas, Spānijas, Portugāles un Grieķijas ļoti atšķirīgie integrācijas rezultāti liecina par to, ka panākumi vai neveiksmes dzīves standartu izlīdzināšanā ir atkarīgi no valsts spējas nodrošināt adekvātu makroekonomisko un institucionālo ietvaru ekonomiskai integrācijai, ieskaitot arī strukturālo fondu izmantošanu. Tas paskaidro krasās atšķirības starp ekonomiskās attīstības rezultātiem, ko līdzīgā laika periodā sasniegušas, piemēram, Spānija un Grieķija. Ja par ekonomiskās labklājības rādītāju izmanto IKP uz vienu iedzīvotāju, tad 2002.gadā Spānijai šis rādītājs bija 85% no ES vidējā rādītāja, bet Grieķijai – 70%. Kā redzams 1.tabulā, Spānijas IKP uz vienu iedzīvotāju 30 gadu laikā palielinājās par 40%, taču Grieķijas – tikai par 8%. Tā noticis neraugoties uz to, ka Grieķija iestājās toreizējā Eiropas Kopienā 1981.gadā, bet Spānija tikai 1986.gadā, tātad Grieķija saņem strukturālos fondus ilgāk.

1. tabula. Īrijas, Spānijas, Portugāles un Grieķijas IKP uz vienu iedzīvotāju evolūcija



Avots: Eiropas Komisija

Šai sakarā ir svarīgi pieminēt, ka Spānijas virzība uz ekonomisko integrāciju ar vadošajām Eiropas valstīm sākās ilgu laiku pirms iestāšanās ES. 1959.gadā tika izstrādāts ekonomikas stabilizācijas plāns, kurš paredzēja tirdzniecības liberalizāciju caur muitas tarifu samazināšanu rūpniecības precēm, lielāku atvērtību ārzemju investīcijām, stingru makroekonomisko politiku. Šā plāna darbības rezultātā Spānijas IKP uz vienu iedzīvotaju sāka stabili augt - ja 1960.gadā tas veidoja 42% no toreizējās Eiropas Kopienas vidējā rādītāja, tad pēc pieciem gadiem sasniedza jau 50%, bet 1970.gadā – 60%. Tiesa gan, no 1975.gada sākās stagnācijas periods, kurš turpinājās līdz astoņdesmito gadu vidum. Šis periods skaidrojams ar to, ka tirgus liberalizācijas efekts sāka zaudēt savu stimulējošu iedarbību, bet liberalizācija netika atbalstīta ar citu strukturālo un makroekonomisko politiku kopumu līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, kad tika izveidots vienotais tirgus un vēlāk – ekonomiskā un monetārā savienība. 1986.gadā, kad Spānija iestājās Eiropas Kopienā, tās IKP uz vienu iedzīvotāju bija 72,5% no EK vidējā, bet 2002.gadā jau 85%.

Līdzīgas tendences demonstrē arī Īrija, Portugāle un Grieķija, kaut gan Īrijas augšupeja astoņdesmito gadu vidū bijusi visiespaidīgākā. Šis fakts ļauj secināt, ka tirdzniecības liberalizācija ir bijis pirmais nepieciešamais, lai arī ne vienīgais priekšnosacījums dzīves līmeņa pieaugumam Spānijā.

Spānija tāpat kā Īrija vispilnīgāk spēja izmantot eirointegrācijas sniegtās iespējas, galveno uzsvaru liekot uz produktivitātes uzlabošanu, uzskatot to par galveno priekšnoteikumu ienākumu izlīdzināšanai. Taču izvēlētās prioritātes abām valstīm ievērojami atšķīrās.

Kā zināms, Irija ir sasniegusi iespaidīgu progresu, pateicoties pirmām kārtam investīcijām cilvēkresursos un informācijas tehnoloģijās, kas savienojumā ar valsts atvērtību ārzemju investīcijām arī nodrošināja Īrijai strauju ekonomikas augšupeju. Spānija atšķirīgās ekonomikas struktūras un relatīvās noslēgtības dēļ par prioritātēm izvirzīja investīcijas fiziskajā infrastruktūrā un ražošanas pārstrukturēšanu. Ņemot vērā Spānijas teritorijas lielumu un reljefu, investīcijas ceļos, tiltos, tuneļos atmaksājās, jo uzlabojās transporta tīkli. Tas samazināja laika un līdzekļu izmaksas tirdzniecības darījumos un palielināja produktivitāti un konkurētspēju.

Industriālā pārstrukturēšana pirmām kārtam skāra jomas, kur Franko režīma laikos dominēja lieli, nerentabli valsts uzņēmumi ar augstu ģeogrāfiskās koncentrācijas pakāpi un lielu mazkvalificēto darbinieku skaitu (zivsaimniecība, metalurģija, ķīmiskā rūpniecība u.c.). Pārstrukturēšana tika mērķēta uz investīcijām tehnoloģiskajā atjaunošanā un darbinieku izglītošanu atbilstoši jaunām konkurences prasībām.

Lielāko daļu ES strukturālo fondu Spānija izmantoja tieši šiem diviem virzieniem. Taču jau pirms eirofondu līdzekļu saņemšanas valdības ekonomiskās politikas pamats bija investīcijas infrastruktūrā un industriālās restrukturēšanas veicināšana. Bez tam, projekti eirofinansējuma pieteikumam tika rūpīgi izstrādāti un izvērtēti atbilstoši Spānijas 1978.gada konstitucionālajam izkārtojumam, kuru raksturo pietiekami augsta decentralizācijas pakāpe, t.i. projekti tika sagatavoti un iztirzāti pašvaldību, autonomo provinču un centrālās valdības līmenī. Šāda sistēma nodrošināja lielāku elastību un uzmanību vietējām vajadzībām, vienlaikus tās līdzsvarojot ar valsts mēroga modernizācijas prasībām.

Tomēr, salīdzinot ar Īriju, Spānijas IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugums ir bijis zemāks, kaut arī pārsniedz Portugāles un Grieķijas rādītājus (skat. 1.tabulu augstāk). Kā parāda jau minētais Pasaules Bankas pētījums, produktivitāte un līdz ar to arī dzīves līmeņa kāpums vislielākā mērā ir atkarīgs no valsts spējas uztvert tehnoloģiju izplatīšanu. Tas, savukārt, var tikt nodrošināts caur starptautisko tirdzniecību, ārzemju investīcijām un pašu valstu ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā. Spānija ir visai pievilcīga ārzemju investoriem, taču šajā ziņā tā atpaliek no Īrijas. Arī pēc valsts un privātajiem ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā Spānija ieņem vienu no pēdējām vietām ES (skat. 2.tabulu). Tomēr šī atziņa nenozīmē, ka fiziskai infrastruktūrai un transporta tīkliem nav nozīmes ārzemju investīciju piesaistīšanā. Tieši otrādi, lai pilnībā gūtu labumu no tehnoloģiju izplatīšanas, ir nepieciešams zināms minimālais infrastruktūras un transporta tīklu attīstības līmenis.

2. tabula. Ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (% no IKP)




Avots: Eurostat

Rezumējot Spānijas pieredzi, galvenais secinājums Latvijai varētu būt šāds: reālā tuvošanās ES attīstītāko valstu dzīves līmenim un kvalitātei ir galvenokārt atkarīga no pašas Latvijas. Valstij jāspēj nodrošināt pievilcīgi apstākļi ārzemju investīcijām un tehnoloģiju izplatīšanai, pareizi jānosaka prioritātes gan cilvēkresursu, gan fiziskās infrastruktūras attīstībā. Šiem mērķiem jāizmanto gan valsts budžeta resursi, gan ES strukturālie fondi, gan priekšrocības no dalības vienotajā tirgū un perspektīvā – monetārajā un ekonomiskajā savienībā. ES nav “labklājības paradīze”, bet gan neaizstājams instruments, kurš savienojumā ar tālredzīgu valsts politiku ļauj celt gan valsts, gan arī visu sabiedrības slāņu labklājību. Spānija to ir spējusi izdarīt. Vai tas izdosies Latvijai, būs atkarīgs vienīgi no Latvijas politiķiem un sabiedrības.


P.S. Autors pateicas ES pirms iestāšanās padomniekam Manuelam Kastro (Manuel Castro) par vērtīgu informāciju šī raksta sagatavošanai.

_______________

[1] Reālā konverģence nozīmē ekonomiskās labklājības līmeņu tuvināšanās, par tās rādītāju parasti izmantojot IKP uz iedzīvotāju. Spāņu ekonomisti Martin un Velásquez pamato, ka IKP uz iedzīvotāju kā labklājības rādītājs ir nepilnīgs un piedāvā izmantot arī citas mainīgās vērtības, taču atzīst, ka tās ir grūti izmantojamas no prakstiskā viedokļa.

[2] European Integration and Income Convergence. Lessons for Central and Eastern European Countries. Carmela Martin, Francisco Velazquez, Bernard Funck, The World Bank, 2001 http://publications.worldbank.org/ecommerce/catalog/product?item_id=421583



"Latvija Eiropā"
Šī publikācija ir tapusi projekta "Fwd:Eiropa" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Par nāvessodu 40 Autors:Eldars Mamedovs

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Vienotības grābekļi 23 Autors:Eldars Mamedovs