Solis uz tiesu prakses vispārināšanu. Nākamais gājiens - valstij

Recenzija par pētījumu "Par tiesu prakses vispārinājumu veikšanas metodoloģiju"

Iesaki citiem:

Pētījums par tiesu prakses vispārinājumu veikšanas metodoloģiju, kas izstrādāts ANO Attīstības programmas un Tieslietu ministrijas projekta "Atbalsts tiesu sistēmai Latvijā" ietvaros, iesaka, kā apkopot, atlasīt, apstrādāt, sistematizēt, arhivēt un publicēt Latvijas tiesu nolēmumus. Pētījums risina aktuālu problēmu Latvijas tiesībās, proti, Latvijas tiesu nolēmumu pieejamību, kas, kā to arī norāda pētījuma autors, ir priekšnoteikums tiesu prakses vienotībai, pretrunīgu tiesu nolēmumu pieņemšanas gadījumu izskaušanai un sabiedrības uzticības Latvijas tiesām palielināšanai. Pētījuma autors jau pirms šī pētījuma tapšanas ir daudz rakstījis par tiesu prakses apkopošanas un vispārināšanas jautājumiem, kā arī analizējis dažādus Latvijas tiesu pieņemtos spriedumus.

Pētījums neapšaubāmi dod trīs būtiskus pienesumus šīs problēmas risināšanā. Pirmkārt, pētījumā vairākkārt ir uzsvērta tiesu prakses apkopošanas nepieciešamība Latvijā, pat pētījuma atsaucēs norādot konkrētus piemērus Latvijas tiesu praksē, kas rada šādu nepieciešamību. Šis uzsvars palīdz apzināt problēmas esamību un aicina uz aktīvu rīcību tās risināšanā. Otrs šī pētījuma pienesums ir tajā ietvertā nodaļa par to, kā citās valstīs tiek apkopota tiesu prakse juridiskās informācijas sistēmās, kāds ir šādas darbības tiesiskais pamats un ko Latvija var mācīties no šīs pieredzes. Visbeidzot, pētījums piedāvā konkrētu modeli Latvijas tiesu nolēmumu apkopošanai un vispārināšanai Latvijā, kas ļauj pētījuma adresātiem sēsties pie galda un diskutēt par šo modeli, tā izpildes iespējām un efektivitāti Latvijas apstākļos.

Diskusijas var tomēr būt par to, cik efektīvi praksē varētu īstenoties divi pēdējie pienesumi, ko pētījums diemžēl neparāda. Kas attiecas uz pētījumā ietverto ieskatu citu valstu praksē, jāuzsver – lai arī tas aizņem gandrīz divas reizes vairāk vietas nekā pētījums par tiesu prakses apkopošanu un vispārināšanu Latvijā, autors (iespējams, ierobežotās informācijas pieejamības dēļ) nav atklājis trūkumus šo valstu informāciju sistēmu praktiskā pielietošanā, kas pētījuma adresātiem ļautu kritiski izvērtēt šo pieredzi un izvairīties no iespējamās tās piemērošanas neefektivitātes Latvijas apstākļos. Piemēram, ja tiesu prakses apkopošanas darbā piedalās paši tiesneši, kāda ir viņu produktivitāte šī darba veikšanā un vai tā ir bijusi izvērtēta, ņemot vērā šo tiesnešu noslogotību lietu izskatīšanā. Tāpat svarīgs jautājums ir cilvēku resursi, kas nepieciešami, lai praksē īstenotu tiesu prakses apkopošanas darbu. Pie tam, iedalot citu valstu prakses apskatu pa valstīm un nevis pēc izskatāmā jautājuma, pētījumā sniegtie secinājumi ir grūtāk uztverami, jo īpaši, ņemot vērā to, ka nodaļā par tiesu prakses apkopošanu un vispārināšanu Latvijā pētījuma autors ir izdalījis konkrētus tiesu prakses apkopošanas aspektus. Šādā veidā sniegtā citu valstu prakse būtu pārskatāmāka un tādējādi arī vieglāk praksē pielietojama.

Attiecībā uz to, ka pētījums piedāvā konkrētu modeli Latvijas tiesu nolēmumu apkopošanai un vispārināšanai Latvijā, pētījums diemžēl neatspoguļo to personu vērtējumu par šo modeli, uz kuriem tas tieši attieksies un ar kuriem, kā pētījuma sākumā tas norādīts, bija notikušas konsultācijas. Piemēram, būtu interesanti zināt, vai un cik tālu Augstākā tiesa ne tikai gribētu, bet būtu spējīga reformēt pašreizējo Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļu. Tāpat, kāda ir tiesnešu ieinteresētība veikt tiesu spriedumu atlasi to nosūtīšanai uz, iespējams, izveidojamo Tiesu prakses dokumentēšanas daļu un, jo īpaši, vai šāda pienākuma uzlikšana būs samērota ar patreizējo tiesnešu noslogotību. Es pati pilnībā piekrītu pētījuma autoram un uzskatu, ka pētījumā ieteiktais risinājums nevarētu pārslogot tiesnešus, bet tieši otrādi – dotu viņiem iespēju mācīties darba laikā.

Būtiski norādīt, ka pētījums ir sniedzis arī ieskatu personu datu aizsardzības prasībās, kuru ievērošana šobrīd Latvijas tiesās dažādu apstākļu dēļ ne vienmēr notiek. Pētījuma autors min piemēru, kurā atspoguļots, ka publicētie spriedumi krimināllietās satur cietušo un liecinieku vārdus. Šis piemērs ir aktuāls gadījumos, kad tiesu spriedumi tiek publicēti. Taču, lai arī tas iziet ārpus pētījuma tēmas, jāpiezīmē, ka Latvijas tiesās personu datu aizsardzības prasību ievērošanas klupšanas akmens vispirmām kārtām ir vērojams gadījumos, kad iepazīšanās ar tiesu spriedumu notiek pašā tiesā. Tiesas spriedums ir neatņemama lietas materiālu sastāvdaļa un kā tāds tas tiek uzglabāts lietas materiālos. Lietas materiāli, savukārt, var saturēt personu datus, kas ir aizsargājami saskaņā ar likumu. Bieži vien pēc lūguma iepazīties ar tiesas spriedumu konkrētā lietā persona saņems visus lietas materiālus. Laika trūkuma vai citādu apsvērumu dēļ šādiem "sīkumiem" netiek pievērsta uzmanība. Tomēr šādos gadījumos pēc lietas izskatīšanas pabeigšanas tiesas darbiniekam būtu jāpāršķirsta šie materiāli un jāizdala atsevišķā mapē tie, kas nevar tikt uzrādīti atklāti. Svarīgi zināt, ka valsts iestāžu rīcībā nonākušu personu datu aizsardzība ir valsts pienākums, un indivīda pienākums nav atgādināt valstij par tās pienākumiem.

Runājot par pētījumā izteikto ieteikumu, ka būtu ieteicams iztulkot atsevišķus Eiropas Kopienu tiesas nolēmumus latviski un ievietot šos tulkojumus Latvijas tiesu informatīvajā sistēmā, vēlos vērst uzmanību uz to, ka ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, tas ir, sākot no 2004. gada 1. maija, visi Eiropas Kopienu tiesas nolēmumi tiek tulkoti latviski un jau ir publicēti Eiropas Kopienu tiesas mājas lapā internetā. Tāpēc Latvijas tiesu informatīvajā sistēmā pietiktu ar saites norādi uz Eiropas Kopienu tiesas mājas lapu. Papildus, jāpiemin, ka Eiropas Kopienu tiesā tiek tulkoti arī atsevišķi pirms 2004. gada 1. maija pieņemtie un Kopienas tiesību veidojošie tiesas spriedumi. Arī Latvijas valdība nesen ir atbalstījusi Tieslietu ministrijas priekšlikumu piešķirt papildus budžeta līdzekļus Eiropas Kopienu tiesas spriedumu tulkošanai.[1]

Tāpat vēlos precizēt, ka Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija Latvijā stājās spēkā 1997. gada 13. jūnijā un nevis, kā norādīts pētījumā, 1997. gada 27. jūnijā. Šie datumi diemžēl bieži tiek sajaukti arī Latvijas tiesu spriedumos.[2] Likums "Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11. protokolu" Saeimā tika pieņemts 1997. gada 4. jūnijā. Šis likums tika izsludināts un saskaņā ar tā 5. pantu stājās spēkā 1997. gada 13. jūnijā, kas nozīmē, ka ar šo brīdi šī konvencija un tās augstākminētie protokoli kļuva saistoši Latvijā. Savukārt 27. jūnijs ir datums, kad Latvija glabāšanā nodeva Konvencijas ratifikācijas rakstu, un no šī datuma konvencija Latvijai ir starptautiski saistoša.

Neskatoties uz augstāk minētajām piezīmēm, darbs sper lielu soli uz priekšu pētījumā nosprausto mērķu sasniegšanai. Nākošais solis ir jāsper pētījuma adresātam – Latvijas valstij, precīzāk – tiesu varai.

____________________

[1] MK 2004. gada 10. jūnija sēdes protokols Nr. 36, 5.§.

[2] Skat. Feldhūne, Gita, Tiesu prakse Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošanā: Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā Laimonis Strujevičs pret a/s "Diena" un Aivaru Ozoliņu


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!