Foto: Foto - E. Rudzītis © AFI

Kāds ir Latvijas pārvaldes jaunievedumu rezultāts, vai sabiedrība tiešām ietekmē politikas veidošanu un lēmumus? Un kas ir sabiedrība, kas ietekmē?

Jautājums par politikas ietekmēšanu ir visnotaļ saistošs. Ap šo tēmu rosās gan organizētas interešu grupas, gan atsevišķi pilsoņi, gan biznesa organizācijas, kas saskata iespējas piedāvāt lobēšanas pakalpojumus. Sabiedrības vēlme ietekmēt publisko politiku ir pilnīgi leģitīma – politikas veidotājiem šādu iespēju nodrošināšana ir svēts amata pienākums, bet reālu līdzdalības iespēju pastāvēšana ir katras uz demokrātisku iekārtu pretendējošas valsts pārbaudes kritērijs. Kā ir Latvijā? Kādas ir iespējas un kā tās tiek izmantotas?

Pēdējos gados publiskās politikas atklātība, sabiedrības līdzdalības iespējas ir bijusi samērā aktuāla tēma. Ir veikti pasākumi un uzlabojumi. Vispirms jau pati rīcībpolitikas plānošana[1] ir ieguvusi daudzmaz sistēmisku raksturu. Politikas dokumenta jēdziens ir ieguvis leģitīmu saturu un vēl 2001.gadā mazliet neierastais vārds ir pieņemts. Politikas dokumentu veidi ir klasificēti, noteikta to struktūra un lietotāju ērtībai Ministru kabineta (MK) kārtības rullim pievienota politikas jomu klasifikācija. Politikas dokumenti tiek publicēti un uzkrāti politikas dokumentu datu bāzē MK mājas lapā un ir pieejami arī normatīvo aktu informatīvajā sistēmā (NAIS). MK kārtības rullī ir nostiprināti visi iespējamie veidi, lai nodrošinātu NVO iespējas saņemt informāciju, sniegt atzinumus, aizstāvēt savu viedokli visā projektu saskaņošanas procesā līdz pat lēmuma pieņemšanai valdības sēdē. Projektiem pievienojamās dokumentu paketēs ir norādītas vietas un forma, kurā projekta autoriem jāsniedz informācija par notikušajām konsultācijām ar NVO, jāpamato, kāpēc konsultācijām izvēlētas tās un ne citas organizācijas, jāatspoguļo NVO viedoklis un vai tas ir ņemts vērā. Šobrīd vēl tiek gatavoti grozījumi, kas paredz arī projekta saskaņošanā iesaistīto NVO viedokļa iekļaušanu izziņās par izteiktajiem iebildumiem un priekšlikumiem un tiesības piedalīties saskaņošanas sanāksmēs ar līdzīgām tiesībām kā valsts institūcijām. Bet arī tā jau ir esoša labā prakse, kas tikai jānostiprina normatīvi.

MK sēdes vēl arvien ir atklātas, un politiķi, kuriem sākotnēji ir šķitis, ka tas nav efektīvākais veids valdības darba organizācijai, ir ar to samierinājušies, konstatējot, ka nekādu īstu darbības traucējumu no šīs atklātības nav. Var teikt, ka sistēma darbojas, pie tās jau ir pierasts un tā vairs neizraisa stresu. Ierēdņi, ministri un deputāti pazīst tiesību aktu anotācijas un zina, kurās to sadaļās meklēt nepieciešamo informāciju, pazīst arī politikas dokumentus un vajadzības gadījumā var viegli sameklēt, kāds tad ir bijis konceptuāli pieņemtais lēmums tā vai cita jautājuma risināšanā. Normāla birokrātiska rutīna. Provizoriski veikta analīze par normatīvo aktu anotāciju un paskaidrojumu rakstu kvalitāti 2004.gadā liecina, ka par tiem ir izteikti iebildumi 39% gadījumu. Vairumā gadījumu par anotācijām izteiktie iebildumi tiek ņemti vērā un trūkumi pamatā tiek novērsti, nesaskaņoti paliek tikai 12% iebildumu[2].

Interesanti, ka līdzīgs atklātības un procedūru garantiju līmenis ir reti (lai neteiktu, ka nemaz) sastopams vecajās demokrātijas zemēs un arī Austrumeiropā. Tā, piemēram, Ungārijā likumprojektiem līdz to pieņemšanai valdības sēdē ir noteikts slepenības statuss, kas tiek saglabāts 25 gadus – sabiedrība neko neuzzinās par sākotnējiem variantiem un argumentiem. No Latvijas pieredzes skatoties, tas šķiet kuriozi. Neko pozitīvu nevar teikt arī par lēmumu ietekmēšanas iespējām Eiropas Savienības līmenī – šobrīd pastāvošās procedūras, konfidencialitātes elementi, kā arī milzīgais iesaistīto pušu skaits pēc būtības tiešu sabiedrības līdzdalības iespēju izslēdz, liekot paļauties uz profesionālo politikas veidotāju godaprātu …

Tomēr arī uz Latvijas situāciju var paskatīties no citas puses – kāds ir visu ieviesto jaunievedumu rezultāts, vai mēs varam uzskatīt, ka sabiedrība spēj ietekmēt valsts politiku, vai līdzdalība ir vienlīdz visiem pieejama – vai ir ievērots vienlīdzības princips, un vai sabiedrība tiešām ietekmē politikas veidošanu un lēmumus? Un kas ir sabiedrība, kas ietekmē?

Vispirms jāatzīst, ka ir ietekmīga sabiedrības daļa un ir neietekmīga. Pēc Valta Kalniņa pētījuma “Parlamentārā lobēšana starp pilsoņa tiesībām un korupciju”[3] publicēšanas zināma patiesības stunda ir iestājusies un vismaz par vienu vairs diskutēt nenākas – plašāk lietotā prakse politikas lēmumu ietekmēšanā ir vienkārša uzpirkšana. Elementāri un vulgāri. Tāpēc lēmumus ietekmē tie, kam ir ietekmēšanas resursi – nauda, zināšanas, cilvēki. Pareizāk – vienkārši nauda, jo zinošus cilvēkus var iegādāties. Būtiski ir atcerēties vienu niansi – tā nav unikāla Latvijas situācija, tā ir vispārpieņemtā attīstītās demokrātijas prakse. “Īstenībā Eiropas Savienībā šī proporcija ir tāda pati. Ētiskās lobēšanas īpatsvars ir 10 – 20%. Eiropā neētisko tik viegli neredz.”[4] Protams, tas ir subjektīvs novērtējums no profesionāla lobētāja pieredzes. Visdrīzāk šajā biznesā iesaistītie nepārredz visu publiskās politikas lauku un varbūt nepietiekami novērtē sabiedriskā labuma organizāciju pieredzi, kuras neizmanto profesionālo konsultāciju firmu pakalpojumus. Tomēr pat pēc subjektīva novērtējuma, norāde uz 80% koruptīvas ietekmēšanas proporciju liek pārdomāt tiesisko ietvaru, kurā ir iespējama lēmumu ietekmēšana.

Šobrīd Latvijā preventīvie mehānismi pastāv būtībā tikai tik daudz, cik korupcijas apkarošanas jomā. Līdzšinējās politikas mērķis ir bijis panākt lielākas sabiedrības iesaistīšanās iespējas. Piemēram, atsevišķi jautājumi, kas ir ietverti tiesību aktu anotācijās, pēc sava mērķa bija vērsti tieši šajā virzienā – prasība norādīt NVO, ar kurām projekta izstrādes gaitā ir notikušas konsultācijas, nebūt netika ieviesta, lai parādītu lēmuma ietekmētājus, bet gan pamatā tādēļ, lai konstatētu, vai ar attiecīgās nozares svarīgākajiem sociālajiem partneriem projekts ir apspriests, vai nozīmīgas interešu grupas nav apietas.

Ievērojot minēto, sabiedrības līdzdalības problēma ir strukturējama detalizētāk, un turpmāk papildus ir jādomā par to, kā atbalstīt tieši ar resursiem nenodrošināto grupu iespējas piedalīties un izteikt savu viedokli. Tieši šo grupu vajadzībām ir jāparedz garantētas līdzdalības procedūras. Vienlaikus pavisam cita analīze un domāšana ir nepieciešama koruptīvās lobēšanas apkarošanai, izmantojot pirmām kārtām procedūras, kas nodrošina atklātību un informētību par lēmumu ietekmēšanas mēģinājumiem.

Bet ko darīt un kādus kanālus izmantot tām sabiedrības grupām, kurām nav pieejami biznesā lietotie resursi? Un kādus ceļus var izmantot organizācijas, kuru darbības principi nepieļauj lēmumu ietekmēšanai izmantot prettiesiskas metodes?

Pirmais ceļš – iesaistīšanās politikā

Šķiet, ka viena no kļūdām, analizējot sabiedrības līdzdalības iespējas, ir pieņēmums, ka NVO ir galvenais sabiedrības viedokļa izteicējs. To, ka tas tā nav, apliecina ļoti nelielais iedzīvotāju skaits, kas ir iesaistījušies NVO. 2003.gadā NVO ir iesaistījušies 6% iedzīvotāju[5]. Šo daļu nevar salīdzināt ar to iedzīvotāju skaitu, kas piedalās vēlēšanās (vidēji 50 –70%). Tāpēc runājot par sabiedrības līdzdalību un lēmumu ietekmēšanu, pirmām kārtām būtu jāanalizē politisko partiju darbība, jo tieši politisko partiju, un nevis NVO, galvenā misija ir sabiedriskās politikas piedāvājuma formulēšana. Tiesa, līdzdalība politiskajās partijās ir vēl vājāka nekā NVO (2002.gadā – 1% iedzīvotāju ir iesaistījušies politisko partiju darbībā[6]), un tas ir daudz nopietnāks demokrātijas trūkums nekā vāja līdzdalība NVO. Papildus jāatzīmē, ka sabiedrībā kopumā valda neuzticība politiskajām partijām (Pēc Eirobarometra datiem – tikai 6% Latvijas iedzēivotāju uzticas partijām). Tomēr partiju politika pastāv un tieši politiskās partijas ir tās, kuras nosaka politikas dienas kārtību, kuras pamatā ir sabiedrībai aktuālās problēmas.

Gatavojot vēlēšanu programmas, politiskās partijas lieto socioloģiskās aptaujas par sabiedrības izvirzīto aktuālo politikas problēmu reitingu. Protams, ne visas problēmas automātiski nonāks partijas prioritātēs, tā izdarīs izvēli, vadoties arī no sava profila un savas popularitātes konkrētos jautājumos, līdz ar to nodrošinoties pret to, ka vēlētāju acīs varētu izskatīties smieklīga, par prioritāti izvirzot sabiedrībai nozīmīgu problēmu jomā, kurā partijai ir “slikta slava”, pagātnes kļūdas, vai kas vienkārši neatbilst tās tradicionālajam darbības veidam un prioritātēm. Politiskās dienas kārtības veidošanā savu ietekmi atstās arī partijas līderu intereses un profesionālās spējas.

Visefektīvākais veids, kā panākt ietekmi uz lēmumu pieņemšanu, ir aktīvi darboties politiskajā partijā, iesaistīt tajā savus domubiedrus, veidot ietekmi partijā, izvirzīties, savu lobējamo politiku iekļaut partijas programmā, kandidēt vēlēšanās, uzvarēt, iegūt pārstāvniecību Saeimā vai pašvaldībā, veidot vairākumu, visbeidzot – veidot valdību, būt tajā pārstāvētiem, veidot vairākumu Saeimas komisijās, kas arī ir īstais un vienīgais leģitīmais politikas lēmumu pieņēmējs. Tas ir vistaisnākais ceļš uz līdzdalību politikas veidošanā. Latvijā šis ceļš vēl arvien ir iespējams vairāk nekā vecajās demokrātijās, kurās politiskās elites ir jau daudz noslēgtākas un politiskā karjera prasa ilgu un grūtu darbu. Bez tam Latvijas politiskā kultūra un pieredze ir tieši izaugusi no sabiedrisko organizāciju struktūrām – Vides kluba, Tautas frontes, LNNK, u.c., kas sadarbību atvieglo. Arī šodienas politikā ir gana daudz piemēru tam, ka atsevišķas profesijas vai interešu grupas tieši tā arī ir darbojušās – nodrošinot savu pārstāvniecību ar politisko partiju palīdzību. No demokrātijas viedokļa tieša līdzdalība politikā ir vērtējama kā pilnīgākā un leģitīmākā līdzdalības forma, jo šajā gadījumā attiecīgā politika tiek pilnībā izvērtēta visās politiskā procesa stadijās un attiecīgais interešu pārstāvis saņem vēlētāju mandātu. Ēnas puse šajā gadījumā ir tas, ka vēlētāju pilnvarojums ne vienmēr balstās uz racionāliem apsvērumiem un politiskā piedāvājuma izvērtējumu. Var gadīties arī, ka attiecīgās interešu grupas pārstāvis saņēmis deputāta mandātu “aizmirst” par pārstāvniecības pienākumiem un par tiem nākas atgādināt. Šīs līdzdalības iespējas vistiešākajā veidā ir atkarīgas arī no partiju iekšējās demokrātijas līmeņa.

Par politikas dienas kārtību – kurā brīdī iesaistīties un kā?

Jāņem vērā arī tas, ka politiskā dienas kārtība sākotnēji veidojas no sabiedriskajā domā aktuālajām problēmām. Popularizējot “savu” problēmu, pievēršot tai sabiedrības uzmanību, NVO vai jebkurš cits lobijs var ietekmēt arī savu interešu nonākšanu dienas kārtībā. Problēmu var uztvert un risinājumu piedāvāt gan politiskās partijas, gan nozaru rīcībpolitikas veidotāji ministrijās.

No politikas dienas kārtības līdz politikas plānošanai ir divi ceļi. Pirmais ceļš – problēma caur valdību veidojošo partiju pārstāvjiem nonāk valdības deklarācijā un, apstiprinot valdību, attiecīgās nozares ministrijas rīcības plānā tiek iekļauts uzdevums izstrādāt koncepciju, likumprojektu vai veikt citus pasākumus. Otrs ceļš – nozaru ministriju rīcībpolitikas plānotāji, analizējot situāciju nozarē un politikas dienas kārtību, pamana problēmu un piedāvā to risināt, iekļaujot ministrijas gada plānā, stratēģiskajā plānā vai arī sagatavojot informatīvu ziņojumu valdībai, kam parasti seko uzdevums izstrādāt konceptuālu risinājumu, sagatavot likumdošanas izmaiņas vai jaunu normatīvo bāzi, kas situāciju noregulētu. Tāpēc jebkurai NVO vai citam lobijam ir svarīgi kontaktēties ar ministriju, kuras kompetencē ir interesējošā politikas joma.

Papildus minētajam, NVO var arī tieši rosināt jautājuma iekļaušanu politikas darba kārtībā, sagatavojot un attiecīgā ministrijā piedāvājot politikas dokumenta vai tiesību akta projektu.

Formalizēta līdzdalība – konsultatīvās padomes, darba grupas

Spēcīgākās NVO šo iespēju plaši izmanto, kļūstot par pastāvīgiem ministriju sadarbības partneriem, iegūstot pārstāvniecību ministriju konsultatīvajās padomēs vai darba grupās. Augstākā līmeņa pārstāvniecību veido likumdošanā noteiktās vai valdības izveidotās konsultatīvās struktūras – piemēram, Trīspusējās sadarbības padome, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome. Ir konsultatīvās padomes, kuru nolikumi ir apstiprināti MK. Papildus šīm pastāv daudzas nozaru un apakšnozaru konsultatīvās padomes, kas izveidotas ministrijās, piemēram, Vides konsultatīvā padome pie Vides ministrijas, Valsts reformu padome pie Valsts Kancelejas. Vispārīgi konsultatīvo institūciju statuss un pilnvaras ir noteiktas Valsts pārvaldes iekārtas likumā (48.pants) un Publisko aģentūru likumā (8., 15. panti).

Atšķirībā no konsultatīvajām padomēm, valdības vai ministriju darba grupas parasti tiek veidotas atsevišķas problēmas risināšanai, politikas vai tiesību akta projekta izstrādei. Iesaistoties darba grupās, NVO iegūst iespēju aizstāvēt savas intereses jau procesa sākumā, bieži vien pareizi uzrādītas problēmas, sākotnējie piedāvājumi ir būtiski problēmas risināšanai un tālākai virzībai kopumā.

Līdzdalība – ugunsgrēka dzēšana

Ministru kabineta kārtības rullī garantētās iespējas NVO līdzdarboties politikas dokumentu un tiesību aktu projektu saskaņošanā būtībā nodrošina sabiedrības kontroles mehānismu. Saskaņošanai noteiktās procedūras, NVO līdzdalība Valsts sekretāru sanāksmēs, tiesības sniegt atzinumus un izteikt viedokli Valsts sekretāru sanāksmē, MK komitejā vai MK ir paredzētas „ugunsgrēka dzēšanas režīmam”- gadījumiem, kad NVO nav izdevies iesaistīties projekta izstrādē, vai arī būtiskas NVO pārstāvētās intereses nav izdevies aizstāvēt projekta izstrādes stadijā. Līdzdalība projektu saskaņošanas procesā prasa noteiktu mobilizāciju no NVO puses – atzinumi ir jāsniedz noteiktajos termiņos, tie ir atbilstoši jānosūta, jāierodas uz saskaņošanas sanāksmi un projekta izskatīšanu. Lai arī ne pārāk bieži, tomēr šīs iespējas tiek izmantotas. Par Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātajiem projektiem gadā atzinumus sniedz 10 – 15 organizācijas. Viena no radītās sistēmas nepilnībām ir iespēja to apiet, projektu virzot steidzamības kārtībā vai iesniedzot kā Ministru kabineta lietu. Šajos gadījumos nepieciešams tikai Tieslietu un Finanšu ministriju un Valsts kancelejas atzinumi, nenotiek saskaņošanas sanāksmes. Šādi virzīti jautājumi arī MK mājas lapā var parādīties tikai MK sēdes dienā vai pat sēdes laikā. Šāda projektu virzība ir drīzāk labās prakses un kultūras jautājums, nekā normatīvi ierobežojama lieta. No jebkuras kārtības vienmēr būs kādi izņēmumi un var būt apstākļi, kas liek nodrošināt ātru lēmumu pieņemšanu, kas tomēr nenozīmē, ka visos gadījumos šādu iespēju izmantošana ir pamatota.

Politikas cikls – lēmumu pieņemšanas stadijas

Tomēr līdzdalības sekmīgums ir atkarīgs no vēl viena faktora – izturības un spējas nodrošināt ilgstošu piedalīšanos, jo politikas veidošanas cikls ir garš. Lai gan Latvijas likumdošanas process ir nesalīdzināmi dinamiskāks nekā vecajās demokrātijās, tomēr no sākotnējās idejas par izmaiņu nepieciešamību un problēmas konstatācijas līdz likuma pieņemšanai un spēkā stāšanās brīdim nereti paiet pat pieci un vairāk gadi, un šajā laikā ir nomainījies Saeimas vai pašvaldības sastāvs, jo pa vidu ir bijušas vēlēšanas. Ja politikas izmaiņas ir saistītas ar būtiska papildus finansējuma piešķiršanu no valsts budžeta, šis process var vēl vairāk ieilgt, jo likuma spēkā stāšanās var tikt vairākkārt atlikta finanšu trūkuma dēļ – valdībai var būt citas neatliekamākas prioritātes.

Tiem, kas vēlas ietekmēt gala lēmumu visā šajā laikā, ir jāspēj sekot procesam, jo būtiskas izmaiņas var parādīties jebkurā no politikas cikla stadijām. Praktiski tas nozīmē, ka ir jābūt klāt koncepcijas (pamatnostādņu) izstrādē, saskaņošanā ar ministrijām, jāseko līdz projekta virzībai MK (Valsts sekretāru sanāksmē, MK komitejā, MK sēdē). Pēc tam jāseko līdz likumprojekta izstrādei un atkal saskaņošanai ar ministrijām un virzībai MK. Ja MK ir likumprojektu akceptējis, process pārceļas uz Saeimu, un ir jāsadarbojas ar Saeimas atbildīgo komisiju, cenšoties piedalīties komisijas sēdēs, kurās likumprojekts tiek gatavots otrajam un trešajam lasījumam. Sarežģītākos gadījumos Saeimas komisija var konstatēt, ka likumprojekts ir nepietiekami kvalitatīvs, un nosūtīt to atpakaļ valdībai pārstrādāšanai. Tad viss process atkārtojas.

Īpaša uzmanība ir jāpievērš likumprojekta anotācijā norādītajai informācijai par papildus nepieciešamo finansējumu likuma ieviešanai. Ir jāseko līdz tam, lai papildus finanšu nepieciešamības gadījumā likuma pārejas noteikumos tiktu noteikti reālistiski spēkā stāšanās termiņi, ievērojot budžeta plānošanas ciklu. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka likumprojekts pēc pieņemšanas jau nākamajā budžeta ciklā tiks grozīts un ieguldītais darbs var izrādīties veltīgs. Nākamā gada budžeta plānošanas cikls parasti sākas aprīlī, maijā. Ir jāseko tam, lai likuma ieviešana tiktu iekļauta ministrijas pirmajās prioritātēs, jo pretējā gadījumā, līdz ar budžeta likumprojektu, var parādīties arī attiecīgā likuma grozījumi, atceļot finansiāli nenodrošinātās normas vai pārceļot to spēkā stāšanās termiņus. Īpašs gadījums ir iespēja panākt finanšu piešķiršanu tekošā gada budžeta grozījumos. Minētais nozīmē to, ka lobētājs reāli konkurē ar visām citām politikām, kuras ir valdības dienas kārtībā un akceptētas tādā stadijā, ka var pretendēt uz finansējumu. Nevajadzētu lolot ilūzijas par to, ka aiz citām politikām tāpat nestāv intereses, NVO un lobētāji.

Saprotams, ka visam procesam spēj izsekot tikai ar resursiem pietiekami nodrošinātas organizācijas, jo interešu aizstāvēšana prasa gan zināšanas, gan spēju argumentēt un aizstāvēt savu viedokli dažādos līmeņos, arī meklēt kompromisus un saskaņot intereses ar citām grupām un organizācijām, kuras arī var darboties kā interešu pārstāvji. Diemžēl pilsoniskās un tiesiskās izglītības līmenis sabiedrībā ir zems. Neskatoties uz sociālo zinību ieviešanu vispārējās izglītības mācību programmās, vēl arvien var konstatēt, ka pat augstskolu studenti bieži vien neatšķir Saeimas, valdības un pašvaldību kompetenci, nemaz nerunājot par politiskā procesa detaļām. Šķiet, ka augstskolu studiju programmās būtiski iztrūkst vispārējās pilsoniskās inteliģences kursu, kas augstākās izglītības līmenī atgādinātu tās zināšanas, kuras skolā it kā ir bijušas pieejamas. Naudas un laika trūkums ir licis atteikties no vispārējās inteliģences kursiem – tiesību pamatiem, filozofijas, kultūras vēstures, līdz ar to radot noteiktu pilsoniskās kompetences deficītu sabiedrības aktīvākās daļas – jaunās inteliģences apziņā.

Izšķirošs nosacījums līdzdalības panākumiem ir NVO spēja nodrošināt atbalstu savu interešu pārstāvim, radot noteiktu spiedienu uz politiķiem. Šajā ziņā tipiska situācija ir dažādu profesionālo grupu algu paaugstināšana. Kā piemēru var analizēt mediķu streikus ar prasībām palielināt algas, ilgstoši uzturētus streiku draudus, kā rezultātā tiek panākts attiecīgs valdības lēmums. Šī situācija norāda arī uz interešu grupu un NVO lobisma negatīvajām pusēm. Politiska spiediena rezultātā tiek pieņemti lēmumi, kas var arī nebūt racionāli un optimāli no sabiedrības kopīgo interešu viedokļa. Protams, nevar aizliegt NVO darboties, tā, kā tās likuma ietvaros uzskata par pareizu, tomēr šādās situācijās uz lēmumu pieņēmējiem gulstas papildus atbildība par to, ka, ja vienām grupām šādas darbības un draudu metodes ir izradījušās efektīvas, tām var sekot lavīnveidīgs process ar līdzīgiem prasījumiem no citām grupām, kas valdību var ievest strupceļā. Tā ir tipiska nozaru atbildīgo politiķu un attiecīgo interešu grupu pārstāvju cīkstēšanās, kurā saprātīgam kompromisam ir jābūt no abām pusēm, jo pretējā gadījumā risinājums netiks panākts un radīsies vēl dziļākas krīzes, kas var beigties ar valdības krišanu un nākamo valdību, kurai būs arguments, ka šādā veidā problēmu risināt nevar.

Tieši procesa ilgums un tas, ka interešu pārstāvība visās tā stadijās prasa ievērojamu laiku un zināšanas, ir viens no galvenajiem argumentiem par labu profesionālai politiskai darbībai. Tomēr arī Latvijā ir ne mazums pietiekami spēcīgu NVO, kas spēj sekmīgi šajā procesā iesaistīties.

Var mainīt pieņemtus lēmumus

Diezgan bieži var sastapties ar priekšstatu, ka līdz ar likuma pieņemšanu process ir noslēdzies un ietekmēšanas iespējas beigušās. Taču arī šajā gadījumā pastāv iespējas pie jautājuma atgriezties – var atsākt parasto politikas ciklu, problēmu no jauna aktualizējot politikas dienas kārtībā, iesaistoties visā iepriekš aprakstītajā procesā.

Papildus iespēja interešu aizskāruma gadījumā ir prasības sagatavošana Satversmes tiesā, kas var būt efektīvs līdzeklis jau pieņemtu likumdošanas aktu atzīšanai par spēku zaudējušiem. Pensiju politikā tieši Satversmes tiesas instruments vairākos gadījumos ir izrādījies efektīvs. Protams, prasība Satversmes tiesā jau ir noteiktu interešu ignorēšanas vai nelīdzdalības sekas, un tomēr – pēc būtības Satversmes tiesas darbība nepieder tikai tiesu varas kompetencei, bet gan ietiecas politisko lēmumu pieņemšanas sfērā, jo var būtiski mainīt likumdošanu.

Līdz ar pievienošanos Eiropas Savienībai, sagaidāms, ka arvien plašāk tiks izmantotas iespējas nacionālā likumdevēja lēmumus apstrīdēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Šobrīd šo iespēju galvenokārt izmanto politiskie spēki un personas, kuras nav spējušas samierināties ar Latvijas kā neatkarīgas valsts atjaunošanu, līdz ar to radot zināmu atturību pārējos pilsoņos pret šīs Eiropas institūcijas izmantošanu savu interešu aizstāvībai. Tomēr tas ir tikai laika un attieksmes jautājums, un sagaidāms, ka nepārdomātu un nelīdzsvarotu politisko lēmumu pieņemšanas gadījumos šāda valstij ne visai patīkama līdzdalības forma var tikt izmantota arvien plašāk.

Jāpiebilst, ka interešu aizstāvība, izmantojot tiesu institūcijas, prasa tik pat daudz (ja ne vairāk) resursu un kompetences kā parastie līdzdalības mehānismi.

* * *

Līdzdalības iespēju saistība ar resursu nodrošinājumu, uzliek jo īpašu atbildību gan birokrātijai, gan politiķiem. Šis faktors ir jāņem vērā, analizējot jebkuru interešu pārstāvniecības un lobēšanas gadījumu. Nekritiski sekojot lobētāju ieteikumiem, var tapt lēmumi, kas citām vājākām, nabadzīgākām, sociāli neaktīvākām sabiedrības grupām var radīt jaunas problēmas un situācijas pasliktināšanos. Minētais pirmām kārtām attiecas uz tādām grupām kā, piemēram, pensionāri, sievietes, kas vienas audzina bērnus, bāreņi, no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas, dažādās atkarībās nonākušie – grupas, kuru pamatproblēma jau ir vienkārša izdzīvošana un kurām nekādu papildus resursu interešu aizstāvēšanai vienkārši nav.

Tieši profesionālās birokrātijas pienākums ir nodrošināt vienlīdzīgas attieksmes un taisnīguma principu ievērošanu, kā arī pilnveidot lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas mehānismus tā, lai iespējami mazāk telpas paliktu slēptām, vienpusīgām ietekmēm, kas var lēmumus virzīt pretēji sabiedrības kopīgajām interesēm, vai ignorēt interešu saskaņošanas nepieciešamību.
__________________________________

[1] Tomēr jāatgādina, ka politikas jēdziens latviešu valodā tiek lietots divējādā nozīmē. Politika kā politiskās varas iegūšanas un saglabāšanas māksla ir politisko partiju darbības joma, un tā šajā publikācijā netiek aplūkota. Angļu valodā šai politikas izpratnei ir atsevišķs apzīmējums politics. Otra jēdziena “politika” izpratne ietver rīcības plānošanu ar mērķi panākt izmaiņas sabiedrības dzīvē. Angļu valodā šo izpratni apzīmē ar jēdzienu policy. Latviski tiek lietots apzīmējums rīcībpolitika, taču tas pagaidām nav ieguvis vispārpieņemta jēdziena nozīmi.

[2] Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta veiktā analīze.

[3] V.Kalniņš “Parlamentārā lobēšana starp pilsoņa tiesībām un korupciju”, Providus, 2005.

[4] Turpat, 39.lpp.

[5] Dati par sabiedrības līdzdalību dažādos pētījumos būtiski atšķiras. 6% līdzdalība NVO ir minēta Filozofijas un socioloģijas institūta 2002.gada pētījumā. Vienlaikus Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta izdotajā 2004.gada pētījumā tiek minēts, ka tikai 54% iedzīvotāju nav iesaistījušies nekādās organizētās aktivitātēs. Kopumā NVO sektors uzrāda noturīgas attīstības un paplašināšanās tendences.

[6] Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā: situācijas analīze. Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, Rīga 2004., 6.lpp.