Ir dienas, kas raisa dīvainas sajūtas – it kā saviļņojumu, it kā prieku, it kā sentimentu un smeldzīgi gaišas atmiņas. Tāds ir 1.septembris, kaut arī nu jau labu laiku pirmā skolas diena mani personīgi neskar.
Un tomēr vienalga – es atminos, kā mazajās klasītēs 31.augusta vakaros mamma gludināja manu balto blūzi un svētku tērpu „kaujas gatavībā” pakarināja pie skapja. Vakarā iemiegot, ar miega pilnu pusaci vēl palūrēju uz zilajiem svārciņiem un balto blūzīti un sirds satraukumā sadrebēja, it kā gribot, lai ātrāk pienāk rīts, un it kā tomēr nē. Jo 1.septembra rīts sev līdzi kā nastu vilka garo mācību gadu, kura laikā pirmās skolas dienas priecīgā satraukuma sajūta kaut kur pagaisa un nogrima. Zuda, lai nākamajā 1.septembrī atkārtotos – asteres un gladiolas, pirmklasnieka rokas radītas dzidras zvana skaņas, krāsas smarža skolā un spīdīgas, vēl miljoniem soļu nenobradātas, linoleja grīdas.
Nezinu, ar kādām sajūtām pirmklasnieku mammas šogad gludināja savu mazo svētku tērpus. Šis pēc ilgākiem laikiem diezgan daudziem skolēniem un skolotājiem ir pārmaiņu septembris, kas sākas ne ierastajā, bet pilnīgi jaunā vidē, kur, iespējams, pat tikko krāsotajām grīdām ir cita krāsu smarža nekā vecajā, nu jau slēgtajā skolā. Daudzu skolotāju rokās šajā septembrī asteres un gladiolas vairs neieguls. Viņi pēc atlaišanas vai nu vēl nav atraduši citu darbu vai arī izšķīrušies beidzot apstāties un baudīt pensionēta cilvēka brīvību. Un daudziem vecākiem, ļoti iespējams, 1.septembra uztraukums un smeldze uz brīdi apslāpēs bažas par to, kāds viņu atvasēm izvērtīsies ne tikai šis mācību gads, bet viss garais izglītošanās laiks. Kāds būs Latvijas bērnu izglītības ceļš, kurā pagriezienu ievilkusi pašmāju krīze un tās rezultātā spiestā kārtā beidzot sāktā izglītības sistēmas kārtošana? Un vai tiešām kārtošana?
Mana draudzene nesen izmeta frāzi, ka viņas ģimene apsver domu par emigrāciju. Ne darba dēļ – tas vēl ir gan viņai, gan viņas vīram, bet galvenokārt – izglītības dēļ. „Nu kādas te perspektīvas?” viņa – divu mazu puiku mamma – man jautāja. Abiem mazajiem līdz 1.septembrim vēl jāpaaugas gadi daži, bet bažas jau nemazinās, jo nevar zināt, kāda būs Latvijas nākotnes izglītība pēc šajā gadā ievilktā pagrieziena. Un nākas tikai vēl un vēlreiz skumji secināt, ka, visticamāk, tagad nebūtu tik krasi un sāpīgi, ja vien iepriekšējos gados patiesi būtu izrādīta gan politiskā, gan profesionālā griba un Latvijas izglītības sistēma būtu pakāpeniski soli pa solītim savesta kārtībā. Lai lielais piespiedu grieziens nav tik sāpīgs. Lai neziņa par nākotni tik ļoti nebaida un neuztrauc.
Iespējams, 1.septembra naktī satraukts sapnis apciemo arī mazo Sofiju, kurai šis ir pirmais 1.septembris. Viņu gaida prestiža Pārdaugavas skola, kuru mamma tālredzīgi noskatīja vēl laikā, kad mazā tikai mācījās spert pirmos solīšus. Vai šī prestižā mācību iestāde attaisnos Sofijas mammas cerības? Vai dos meitenei stabilu zināšanu un patstāvīgas spriestspējas pamatu, uz kura vēlāk būvēt savu zināšanās balstīto dzīvi? Mamma cer. Un meita gaida. Jauno dzīvi, jaunos daugus, jaunās zināšanas. Tas viss būs. Daudz kas būs atkarīgs no paša meitēna, bet krietni lielāka daļa – no Latvijas izglītības kūrētāju godaprāta un vēlmes Latvijā audzināt gudrus un par savām zināšanām un spējām pārliecinātus bērnus un jauniešus. Viņus, kas turpinās (vai neturpinās) Latviju.
Bet pagaidām ir 1.septembra mulsums, prieks, satraukums un smeldze. Un neziņa. Sofiju pēc skolas mājās sagaidīs torte ar sveicienu pirmajā skolas dienā. Viss pārējais – nezināmais – būs tikai nākamajās dienās. Pēc 1.septembra.