Atslēgvārdi:

Soda patiesā alternatīva

Uzklausot vienam otru — cietušajam — vainīgā motīvus, vainīgajam — cietušā pārdzīvojumus, un kopīgi vienojoties, kā novērst nodarījuma sekas, pastāv iespēja, ka nožēla būs patiesa un piedošana — no sirds.

Iesaki citiem:

Izlīgums — katram no mums šis vārds asociējas ar savu pieredzi. Vai izlīgt nozīmē piedot? Un cik mēs vispār to spējam? Piedot ģimenes konfliktā, sadzīves strīdā, nav viegli. Piedot tad, kad nodarījumam sekas paredz Krimināllikums? Nepastāv vienota skala spējai piedot un noziedzīga nodarījuma klasifikācijai Krimināllikumā, paredzot noteiktu sodu par noteiktu nodarījumu.


Piedot vai sodīt?

Kriminālprocesā ideālajā variantā iespēja izlīgt tiek sniegta abām iesaistītajām pusēm. Tas notiek ar Valsts probācijas dienesta darbinieku, tajā skaitā — brīvprātīgo, palīdzību, jo šie cilvēki labi izprot procesa lietderību atjaunojošās justīcijas kontekstā. Sabiedrībā vēl joprojām dominē uzskats par sodīšanas efektivitāti pēc principa, ka noziegumam seko sods. Praksē nācies saskarties arī ar realitāti, kad šādu principu kā vienīgo pareizo atzīst arī procesa virzītāji.

Atjaunojošās justīcijas efektivitāte masu medijos tiek pamatota ar statistiku, skaitļiem un naudas summām, cik mūsu valstij izmaksā viena ieslodzītā uzturēšana cietumā. Taču nereti tiek aizmirsts, ka šis ieslodzītais nav tikai skaitlis statistikā, bet gan cilvēks no mūsu sabiedrības, kurš nereti pats ir sabiedrības upuris.

Tomēr izlīguma procesā galvenā loma nav starpniekam, bet gan izlīgumā iesaistītajām pusēm. Starpnieks, liekot lietā savas profesionālās prasmes, tikai veicina, lai sarunu ceļā un bez naida, sodīšanas, atriebības kāres un aizvainojuma nonāktu pie maksimālā kompromisa, ko tautā mēdz apzīmēt arī par „zelta vidusceļu”, un lai noziedzīga nodarījuma rezultātā konflikts tiktu atrisināts. Izlīguma procesā starpniekam ir iespēja operēt ar divām faktu grupām. Pirmkārt, statiskiem faktiem jeb noziedzīgā nodarījuma notikumu, kura saturu vairs nevar mainīt, un otrkārt — ar dinamiskiem faktiem jeb izlīguma procesa norisi. Lai cik smagas sekas būtu atstājusi noziedzīgā rīcība, tomēr dzīve turpinās. Jautājums ir — ko un vai iegūs cietušais, kad vainīgais nonāks ieslodzījumā? Sākotnēji varbūt, vadoties pēc atriebības principa, kas vēl joprojām sabiedrībā nav zudis, būs gandarījums par vainīgā sodīšanu, bet ilgtermiņā gan cietušais, gan sabiedrība var būt visai tālu no atjaunota taisnīguma sajūtas.

Ja, piemēram, cilvēkam ir piespriesta brīvības atņemšana par nodarījumu, kuru tas paveicis aiz neuzmanības, pārgalvības, pieredzes trūkuma dēļ (ceļu satiksmes negadījumi), emociju iespaidā (savstarpējās attiecības) vai dēļ neapdomības (apstākļu sakritība vai alkohola ietekme), vai vainīgais būs labojies un, iznākot pa cietuma vārtiem, būs ieguvis spējas dzīvot saskaņā ar likumu, ja šis cilvēks visu ir vēlējies vērst par labu, tomēr šāda iespēja nav izmantota dēļ informācijas trūkuma, procesa virzītāja uzskatiem par sodīšanas efektivitāti vai arī ja sarunu ceļā nav izdevies panākt vienošanos?

Kurš faktors dominēs — atriebība vai bailes no soda —, lai nākotnē prognozētu vainīgā uzvedību, bijušā cietušā un sabiedrības drošību? Šajā situācijā katrs gadījums ir individuāls. Situāciju var ietekmēt gan iepriekš veiktais noziedzīgais nodarījums, vainīgā personība un vērtību sistēma, gan arī sociālie faktori. Nereti tieši sociālā situācija ir pamats tam, lai cietušais pieprasītu neadekvāti liela apjoma kompensāciju, kļūstot par izspiedēju materiālā labuma gūšanai no notikušā noziedzīgā nodarījuma. Šādas situācijas raksturīgas gadījumos, kad noziedzīgais nodarījumu rosinājuši savstarpējo attiecību konflikti vai arī noticis ceļu satiksmes negadījums.


Arī sadzīves situācijas

Sadzīves situācijas bieži vien ir tādas, ka savstarpējā strīda laikā nervi neiztur tam, kurš ir fiziski stiprāks. Tas notiek, pat nepazinoties, ka fiziskā vardarbība ir konflikta sekas. Tiek uzsākts kriminālprocess, iet laiks, zilumi pazūd, bet atlīdzinājums tiek prasīts pēc principa: „es cietu fiziski, tu cietīsi materiāli” — tā cietušais mantiskā ceļā vēlas kompensēt savas fiziskās sāpes. Kur ir robeža, kur sākas taisnīgums, lai cietušo prasības būtu samērīgas? Lai cietušais iegūtu adekvātu morālo kompensāciju un segtu ārstēšanās izdevumus, nevis lai izmantotu noziedzīgo nodarījumu kā likumīgu pamatu materiālā labuma gūšanai.

Līdzīga situācija ir ar ceļu satiksmes negadījumiem, kuros tiek veikta izlīguma procedūra ar starpnieku. Man praksē nav nācies saskarties ar situācijām, kurās vainīgais apzināti būtu braucis virsū cietušajam. Jebkurš autovadītājs atzīs, ka situācijas uz ceļa brīžiem ir neprognozējamas — vadītāju var vainot vai nevainot neuzmanībā, distances neievērošanā un citos faktoros, bet rīkoties sarežģīti ir tad, kad viens ir vainīgais, bet otrs — cietušais un kad fiziskās sāpes mijas ar emocionāliem pārdzīvojumiem. Šādi gadījumi izlīguma piemērošanas praksē ir bijuši tieši Valsts probācijas dienesta Jūrmalas teritoriālajā struktūrvienībā.

Protams, izlīgumam ir divas iespējas — vai tiek panākta vienošanās un izlīgums tiek noslēgts, vai arī tomēr kompromisu rast nav iespējams. Tomēr jebkurā gadījumā jau vēlēšanās atzīt savu vainu vērtējama kā solis uz atjaunojošo taisnīgumu. Piemēram, ir bijuši gadījumi, kad pusēm nav izdevies izlīgt materiālajā izpratnē, tomēr šo procesu viennozīmīgi var uzskatīt par veiksmīgu, jo sarunu ceļā, pateicoties starpniekam, abas puses spēja izprast viena otras ciešanas, rīcības cēloņus un sekas. Apstākļu sakritība — slidens ceļš, slikta redzamība, un vainīgā — jauna sieviete, kas, nespējot kontrolēt automašīnas vadību, uz ietves notrieca gājēju. Šis sākotnēji bija gadījums, kur par fiziskajām ciešanām tika pieprasīta materiālā kompensācija, ko vainīgā nespēja samaksāt. Procesa gaitā viņa, uzklausot cietušās pārdzīvojumus, izprata, ka prasībai pēc morālās kompensācijas nav atriebības raksturs. Savukārt cietusī, uzklausot vainīgās morālos pārdzīvojumus, spēja piedot notikušo. Turklāt tiesas procesā vēlēšanās izlīgt pēc vainīgās personas iniciatīvas tika vērtēta kā atbildību mīkstinošs apstāklis.

Nereti ceļu satiksmes negadījumos krimināllietām ir ilgtermiņa raksturs, un iemesls tam ir nespēja rast kompromisu materiālās un morālās kompensācijas kontekstā. Ja ārstēšanās izdevumus ir iespējams noteikt, tad morālās kompensācijas noteikšanai katrai no iesaistītajām pusēm ir savi kritēriji. Piemērs no prakses — 2007. gadā jauns vīrietis, kurš autovadītāja apliecību bija ieguvis pirms dažām dienām, izraisīja ceļu satiksmes negadījumu, ar savu automašīnu no mazāk svarīga ceļa izbraucot uz galvenā ceļa un izraisot sadursmi ar otru automašīnu. Tā rezultātā otras automašīnas vadītāja guva vidēji smagas ķermeņa traumas — sasitumus. Ārstēšanās izdevumus un automašīnu remontu sedza apdrošinātāja kompānija. Tomēr jebkuras fiziskas sāpes saistās arī ar morālām ciešanām, piemēram, neziņu vai būs iespēja saglabāt līdzšinējo dzīves kvalitāti. Tāpēc no vienas puses saprotama ir cietušās prasība pēc morālās kompensācijas, bet no otras puses ir saprotams, ka divdesmitgadīgam studentam pašreizējos sociālekonomiskajos apstākļos, kad ienākumi ne vienmēr sedz izdevumus, nav brīvas naudas, lai materiāli kompensētu cietušajai nodarīto morālo kaitējumu. Rezultāts ir konfliktsituācija starp iesaistītajām pusēm, nespējot panākt vienošanos.

Minētajā gadījumā starpnieka lojalitāte un objektivitāte attiecībā uz abām iesaistītajām pusēm bija noteicošais faktors, lai izlīgumu noslēgtu uz abpusēji izdevīgiem nosacījumiem, kas nebūt nebija tādi, kā sākotnēji pieprasīja cietusī. Proti, morālā kompensācija netika īstenota naudas izteiksmē, bet gan mantiskajā vērtībā. Šajā gadījumā gribas atzīmēt, ka procesa noslēgumā šķietami naidīgās puses šķīrās draudzīgā noskaņojumā. Tādējādi abām iesaistītajām pusēm tika dota iespēja izlīgt šī procesa vistiešākajā nozīmē gan no juridiskā, gan arī no morālā viedokļa, vienam otru uzklausot, izprotot abpusējos viedokļus un pieņemot lēmumu par vienošanos uz abpusēji izdevīgiem nosacījumiem. Lai arī morāli un emocionāli smags šis process bija abām iesaistītajām pusēm un starpniekam, rezultāts vērtējams pozitīvi — panākts atjaunojošais taisnīgums pēc konflikta, kurš būtiski ietekmēja kriminālprocesa virzību divu gadu garumā.


Lielveikalu plauktu kārdinājums

Tomēr izlīgums ir sava veida izaicinājums personām ar izmainītu kognitīvo domāšanu, kur izlīgums var radīt viltus priekšstatu par nesodāmību. Kāda tad ir šī izpausme? 2009. gada uzsākto izlīguma procesu statistikas analīze liecina, ka tie ir bijuši par mantisku noziegumu izdarīšanu, tieši zādzībām, no veikaliem, proti, Maxima Latvija tirdzniecības vietām Jūrmalā. Iespējams, šis fakts raksturīgs tieši Jūrmalai — pilsētai, kas atrodas tuvu Rīgai un kura nav mazpilsēta, pilsētai ar savu reputāciju Latvijas kontekstā un ar visai acīmredzamu iedzīvotāju noslāņošanos, kur vieniem pieejams viss, kamēr otriem, pat vēloties, nav dota iespēja godīgā ceļā nopelnīt iztiku pat tikai pamatvajadzību apmierināšanai. Tomēr kārdinājums iegūt kaut nedaudz no tā, kas ir liegts, pastāv un pastāvēs. Īpaši grūti šim kārdinājumam pretoties IR jauniešiem.

Tāpēc tieši gados jauni cilvēki saistībā ar ierosinātajiem kriminālprocesiem un izdarītajām zādzībām no veikaliem Maxima Latvija kā vainīgie vērsās Valsts probācijas dienesta Jūrmalas teritoriālajā struktūrvienībā, izsakot vēlēšanos izlīgt un atlīdzināt zaudējumus cietušajam. Ko no veikala plauktiem bija iekārojuši šie jaunie cilvēki? Atsevišķos gadījumos tā bija pārtika, bet pārsvarā — tieši dārgais alkohols, turklāt nereti kriminālprocesā bijā uzrādītas vairākas epizodes. Motivācija noziedzīga nodarījuma veikšanai nebija skaidra pat pašai vainīgajai personai.

Kādi konkrēti rezultāti izlīgumam ir bijuši šajos gadījumos? Dažādi. Pēc izlīguma noslēgšanas, vainīgajam apzinoties savu rīcību un sekas, atkārtotas zādzības nav veiktas. Un tomēr izlīgums nav garants, lai nākotnē netiktu veikts recidīvs. Noticot vainīgā solījumiem „nekad mūžā vairs nezagt”, realitāte ir skarba — tiek veiktas atkārtotas zādzības pat tajās pašās tirdzniecības vietās, kur iepriekš. Rezultātā cietušie vai to likumiskie pārstāvji ne vienmēr piekrīt izlīgumam.



Prioritāte — cietušais

Organizējot izlīguma procesu, tieši starpniekam vienmēr ir jāspēj paredzēt turpmākā rīcība un jāizprot klienta domāšanas veids. Jāņem vērā, ka, iespējams, kāds no likumpārkāpējiem par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paudīs nožēlu un izjutīs kaunu, kas, iespējams, nākotnē varētu izslēgt atkārtotu likumpārkāpumu izdarīšanu. Taču kādam citam varbūt nožēla būs vien par pieķeršanas faktu, bet kauna nebūs, toties būs iespēja izlīgt, bet no visa viens secinājums — tātad „man par to nekas nebija”. Lūk, šis ir motīvs atkārtota likumpārkāpuma izdarīšanai. Valsts probācijas dienesta Jūrmalas teritoriālajā struktūrvienībā atkārtoti ar iesniegumu par izlīgumu vērsušās tās pašas personas pēc līdzīga rakstura noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tātad secinājums — ja vienreiz kriminālprocesu izbeidza, tad kādēļ gan to neizmantot atkārtoti? Izlīguma organizēšanas praksē ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad vainīgais uzrāda tikai vienu kriminālprocesu par noziedzīgu nodarījuma veikšanu, tomēr izlīguma gaitā tiek iegūta informācija, ka par šāda rakstura noziedzīgiem nodarījumiem ir ierosināti vairāki kriminālprocesi.

Vai atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ir iespējams paredzēt izlīguma procesā? Ir iespējams. Nožēla, solījumi, emocijas — tas viss ir jāņem vērā, tomēr šīs ir subjektīvas kategorijas. Savukārt objektīvās kategorijas ir noziedzīgā nodarījuma epizodes, kuru atkārtošanās varētu norādīt uz recidīva iespējamību tuvākajā nākotnē. Emocijas un asaras, solījumi „nekad tā vairs nedarīt”, pareizi izvēlēti vārdi bieži ir tikai veids, kā likumpārkāpējs mēģina sevi pasargāt. Nekādu emociju, asaru un vārdu jaunietim, kurš pensionārei uz ielas „tāpat vien” izrāvis no rokām somiņu! Sarunu procesā atklājās, ka somiņā atrastie pieci lati ir bijuši vienīgie iztikas līdzekļi nedēļas garumā līdz nākamai pensijai. Sirmgalve pusaudzim piedeva, lai krimināllieta neatstātu negatīvu iespaidu uz viņa nākotni. Maz ticams, ka šāds, izlīguma laikā atklājies fakts, nākotnē motivēs pusaudzi veikt līdzīga rakstura noziedzīgus nodarījumus.

Runājot par izlīguma procesu, protams, prioritāte ir cietušā viedoklim, bet iespēja dota ir arī likumpārkāpējam — atlīdzināt nodarīto. Izlīguma procesā ir arī trešā persona — starpnieks, kura zināšanas, pieredze, vērtības un attieksme būs tie profesionālās kompetences komponenti, kad prasmes caur izpausmi darbībā, ievērojot neitralitāti un tādejādi novēršot vainīgā dusmas un cietušā aizvainojumu, būs resurss, lai ieguvēji būtu ne tikai iesaistītās puses, procesa virzītāji, bet sabiedrības drošība kopumā.

Lai izlīguma procesa morāli ētiskā jēga vainīgajam dotu iespēju izprast upura ciešanas un cietušais izprastu vainīgā rīcības motīvus, izlīgums jāveic profesionāli, nevis formāli, jo izlīguma patiesie rādītāji ir kvalitāte, nevis izlīgumu kvantitāte. Protams, vienmēr būs gadījumi, kad krimināllietā abas puses ir vienojušās un bez strīda un domstarpībām noslēdz izlīgumu, kas ir pamats krimināllietas izbeigšanai, neizmantojot profesionāla starpnieka vai brīvprātīgā resursus. Šāda prakse iespējama gadījumos, kuros starp iesaistītajām pusēm nepastāv konflikts vai arī tas ir atrisināts, savstarpēji vienojoties.

Tas, vai un cik ielā mērā izlīgums kalpos taisnīguma atjaunošanai pēc izdarītā noziedzīgā nodarījuma, daudzējādā ziņā būs atkarīgs no starpnieka profesionālās kompetences. Izlīguma ar starpnieku kā krimināltiesiska instrumenta spēcīgās puses ir tajā, ka netiek izmantotas jebkāda represīvās sodīšanas metodes, netiek radīts priekšstats par nesodāmību, tiek ievērotas visu iesaistīto pušu intereses, priekšplānā izvirzīta objektivitāte un lojalitāte attiecībā uz abām iesaistītajām pusēm, kur lēmuma pieņemšana par rīcības un tās radītā kaitējuma atlīdzību tiek pieņemta, savstarpēji vienojoties par materiālo kompensāciju un morālo izpratni uz abpusēji pieņemamiem nosacījumiem. Raksturojot izlīgumu, šo procesu varētu salīdzināt ar juridiski noformētu „otro iespēju”. Kopš pastāv Valsts probācijas dienests, pastāv arī šāda iespēja — bez naida atrisināt konfliktu.

Izlīgums ir iespēja abām pusēm iesaistīties kriminālprocesā, vienojoties, kā novērst nozieguma sekas. Katrs noziedzīgs nodarījums nav vienpersonisks, tajā iesaistīts gan vainīgais, gan cietušais. Kriminālprocesā akcents tiek likts uz vainīgā sodīšanu, neuzklausot cietušā psihoemocionālos pārdzīvojumus, un informācija no cietušā tiek iegūta faktu konstatēšanai, cietušajam sniedzot liecības. Nozieguma detalizēts apraksts, atsaucot atmiņā faktus un izslēdzot iespēju izteikt savus pārdzīvojumus, cietušajam atkārtoti ir emocionāls pārbaudījums, kura rezultātā uzvar atriebības jūtas, ne piedošana.

Savukārt uzklausot vienam otru — cietušajam — vainīgā motīvus, vainīgajam — cietušā pārdzīvojumus, un kopīgi vienojoties, kā novērst nodarījuma sekas, pastāv iespēja, ka nožēla būs patiesa un piedošana — no sirds. Katru gadījumu uztverot individuāli, atjaunojošais taisnīgums būs patiesa alternatīva represīvajām sodīšanas metodēm.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti