Bijušais Finansu ministrs Zviedrijas Sociāldemokrātiskās partijas vadītajā valdībā Pērs Nūders savos četrdesmit piecos gados (sic!) ir nolēmis nākt klajā ar atklājumiem bagātiem memuāriem. Nūders bija iepriekšējā premjerministra Jērana Pēršona labā roka un tas bija viens no iemesliem, kura dēļ viņš tā ldz galam nekad netika ieredzēts ne savā partijā, ne arī opozcijas partijās. Kā finansu ministrs viņš vienreiz apzīmēja četrdesmitajos gados dzimušo paaudzi kā ”gaļas kalnu”, kuru aprūpe ir janodrošina no nodokļu maksātāju makiem. Apzīmējums bija tik brutāls, ka pat toreizējais premjers Pēršons kaunināja ”jauno Nūderu”, kurš taisnojās, ka esot bijis ironisks.

Nūdera ekonomiskā politika bija satriecoši tuvredzīga un absolūti vienaldzīga pret bezdarba problēmu. Tas bija galvenais iemesls, kādēļ Sociāldemokrātiskā partija zaudējā vēlēšanās 2006. gadā. Par partijas priekšsēdi tika ievēlēta Nūdera kolēģe Mona Salīna, kura deviņdesmitajos gados izcēlās ar smieklīgu korupcijas skandālu – izrādās, ka viņa 1995. gadā bija pirkusi šokolādi ar valdības kredītkarti.

Tomēr otrais šoks, kuru Nūderam vajadzēja pārdzīvot, bija viņa paša atlaišana no amata kā opozīcijas runasvīrs ekonomiskajos jautājumos. Atlaišana nav īstais vārds. Runa ir drīzāk par mediālu pazemošanu – tika izplatītas baumas medijos, ka Salīna taisās atlaist Nūderu, jo ir neapmierināta ar viņa darbu, kamēr Nūders pilnīgā nopietnībā noliedza šīs baumas, jo viņš esot “runājis ar Monu” un viņa bijusi “atbalstoša”. Beigu beigās Nūders tika medijos padarīts par tādu kā naivu ciema muļķīti, jo izrādījās, ka Mona bija lai nu kāda, bet ne atbalstoša. Ttieši pretēji – uz viņu un viņas līdzstrādniekiem krita aizdomas par to, ka tieši viņi bija vadījuši šo neglīto Nūdera padzīšanu. Ilustrācijai izvilkums no Nūdera intervijas Dagens Nyheter:

”Vienalga kurš, tikai ne Nūders” ir viens no nodaļas virsrakstiem tavā grāmatā. Pēršonam apkārt esošajiem večiem ir jāaiziet. Augstpapēžu kurpēm ir jānāk vietā. Kādēļ Tu tā raksti?
– Pēc vēlēšanām partijā bija divas tendences. Viena bija, ka pirmo reizi vēsturē bija jāievēl sieviešu dzimuma partijas priekšsēdētāja. Otra bija, ka nedrīkstēja par katru cenu ievēlēt kādu, kurš asociējās ar Jēranu Pēršonu. Mums bija jāpazūd, jātiek izslēgtiem, jo mēs bijām no nepareizā dzimuma un mēs bijām darjuši to, kam mēs ticējām bija pareizais – bijuši lojāli pret to, kuru partija bija ievēlējusi par priekšsēdētāju. Tika radīta tāda atmosfēra, kas bija nelāga, nepatīkama.
[..]Tu apraksti vienu hearing, kurā priekšsēdētāja vēlēšanu komisija Tevi bija uzaicinājusi piedalīties, kā tādu, kura bija ārišķīga un formāla. Pats Tu gribēji runāt par saturu
– Es domāju, ka tas būtu bijis normāli diskutēt par to, kādā virzienā mūsu partijai vajadzētu iet, bet es neredzēju, ka būtu bijusi tāda interese.
Tu raksti, ka Tev ir izpratne par to, ka Mona Salīna gribēja jaunu runasvīru ekonomiskajos jautājumos, bet ne par to veidu, kā tas tika izdarīts. Tā bija “atkratīšanās”, kuru Tu izjuti. Tu raksti: ”Atklājās tāda politiskā kultūra saskaņā, ar kuru tika uzskatīts par pieņemamu nodarīt ļaunu un kaitēt partijas biedriem stratēģiski nopludinot informāciju ar mērķi, lai atbrīvotos no viņiem.” Ko par to saka partija?
– Esmu par to dziļi noraizējies. Tā bija tāda darba metode, kura nostiprinājās Sociāldemokrātu jauniešu apvienībā deviņdesmitajos gados. Diemžēl, šī prakse ir iesakņojusies arī partijā. Pozitīvais tajā, ka tiku atlaists, bija, ka par [šo metodi] izcēlās iekšēja diskusija.