Sociālā LatvijaSociālo zinātņu studenti pārpludina Latviju. Katru gadu paliek arvien vairāk un vairāk žurnālistu, PR speciālistu, juristu un politologu. Vismaz pēdējos 5 gadus dzirdam kliedzienus – mācieties eksaktās zinātnes, bet studenti neklausa. Kāpēc tā?
Mana versija ir sekojoša. Pirmkārt, tāpēc, ka liekas, ka tas ir vieglāk. Liekas, ka vieglāk ir iemācīties skalot smadzenes ar reklāmu palīdzību, gudri runāt par valsts pārvaldi, nekā iekalt formulas, analizēt ķīmiskos procesus un mācīties katra kaula nosaukumu latīņu valodā.
Otrkārt, tāpēc, ka acīmredzot skolas laikā skolotāji nespēj ieinteresēt par eksaktajiem priekšmetiem, nespēj iemācīt tos tā, lai liktos, ka to var apgūt arī augstskolā. Laikam vēl joprojām vieglāk aizmigt ir bioloģijas stundā, klausoties par vienšūņu vairošanos, nekā vēstures stundā, klausoties par Senās Romas sabrukumu.
Treškārt, paskatoties uz darba tirgu ar vidusskolnieka acīm, nav pārliecības, ka tādam inženierim, biologam vai farmaceitam Latvijā vispār būs, kur strādāt. Loģika varētu būt arī sekojoša – sabiedrībā veiksmīgie cilvēki, bagātnieki – kas zina, ko ir studējuši – bet nodarbojas taču ar politiku, reklāmu, ekonomiku, jurisprudenci, vai ne?
Pēc vidusskolas beigšanas jaunajam cilvēkam ir jāiztur milzīga spriedze, izdarot izvēli par labu savai nākotnei, izturot spiedienu no mediju (studē inženierzinātnes!), vecāku (galvenais-lai būtu darbs!), draugu (ai, es iešu uz juristiem!) un savu interešu puses. Šajā cīņā pagaidām uzvar sociālo zinātņu jomas.
Jo īpaši pēc gana neveiksmīgajiem mēģinājumiem Portugālē atrast darbu man ir nācies no jauna pārvērtēt savu CV, kur gozējas RSU maģistra grāds politikā. Par mācību kvalitāti sūdzēties patiesībā nevaru, jāmācās bija intensīvi un studijas likās jēgpilnas. Vismaz manu IQ tās spēja palielināt (bet vai bija vērts par to maksāt vairākus tūkstošus?). Dīvainā kārtā ar katru gadu studiju kvalitāte arvien kritās, līdz maģistrantūras studiju laikā nereti pārklājās kursu tēmas un radās sajūta, ka jaunie, progresīvie pasniedzēji ir aizbēguši uz kādiem citiem medību laukiem. Runājot par studiju kvalitātes krišanos, varu izvērtēt ikgadējos sociālo zinātņu praktikantus no Vidzemes Augstskolas un RSU, kas ierodas PROVIDUS – ar nožēlu jāsecina, ka RSU pārstāvji ar katru gadu ir arvien vājāki un vājāki, kamēr VA studentu zināšanu kvalitāte liekas nemainīga.
Ir diezgan skumji, ja tu pēc 6 gadiem augstākās izglītības iestādē tā īsti neko neesi iemācījies. Es domāju-nav nekādu praktisku zināšanu, kādas man būtu, ja es būtu studējusi bioloģiju, farmāciju vai fiziku. Kopumā visas manas zināšanas, ar kurām varu lepoties un kurām ir pārdodama vērtība ne-akadēmiskajā darba tirgus sektorā, ir iegūtas manā darba pieredzē. Bet ja es 6 studiju gadus būtu tikai studējusi, nevis pēc iespējas ātrāk sākusi strādāt? Kādas tad būtu manas izredzes šodienas darba tirgū? Tāpēc es sev pirms 10 gadiem lūgtu izvēlēties nestudēt politiku, bet gan ķīmiju vai aviāciju. Tā, lai es mācētu ko vairāk, kā tikai gudri spriest.
Prātoju – vai citiem, kas ir studējuši sociālās zinātnes, arī uzmācas šādas domas? Vai Jūs šodien paklausītu Koķes aicinājumam un izvēlētos studēt eksaktās zinātnes?