Foto: evropa.gov.si
Slovēņi var ieiet vēsturē kā vislielākie eirooptimisti, jo vairums jau ilgi pirms referenduma atzīst, ka Eiropas standartu ieviešana dos valstij labumu. Mazāks ir atbalsts NATO, bet te kā modinātāja zvans kalpoja Serbijas premjera Zorana Džindžiča slepkavība.
Slovēņi – otrie, kas šogad referendumā balsoja par dalību Eiropas Savienībā, stingri atbalstījuši savas valsts integrāciju ES. Balstoties uz provizoriskajiem Slovēnijas vēlēšanu komisijas rezultātiem, 89.61 procents teicis savu jā vārdu Eiropas valstu blokam. Ar šādu iznākumu Slovēnija varētu ieiet vēsturē kā zeme ar vislielāko eirooptimistu skaitu, jo, piemēram, Malta, kur referendums notika 8.martā, pievienošanos ES atbalstīja tikai ar 53.6 procentiem “par”.
Lai nu kā, būtu nepareizi domāt, ka Slovēnijas ES referenduma rezultāts panākts tikai pateicoties ļoti veiksmīgai pirmsreferenduma kampaņai. Jau agrāk sabiedriskās domas aptauju rezultāti gadiem ilgi liecinājuši par aptuveni 60 līdz 70 % augstu atbalstu ES (katrs piektais slovēnis vēl nebija izlēmis kā balsot). Rezultātā ES referenduma pozitīvs iznākums patiesībā nemaz netika apšaubīts. Tā vietā pastāvēja bažas, ka cilvēki varētu nobalsot pret Slovēnijas uzņemšanu NATO. Arī šis jautājums tika nodots tautas nobalsošanai 23.martā.
Acīmredzot, vērojot pastāvīgo atbalstu ES, Slovēnijas valdība nolēma koncentrēties tieši uz Ziemeļatlantijas drošības aliansi un pārliecināt sabiedrību, ka dalība abās organizācijās viena otru papildina, nevis izslēdz. Tāpēc valdības kampaņas sauklis pirms 23.marta referendumiem bija “Mājās Eiropā, drošībā NATO”. Tas vēl jo vairāk saliedēja abus balsošanai nodotos jautājumus.
Vērtējot kampaņu, šķiet, ka Slovēnijas valdība lielā mērā paļāvusies uz ārvalstu palīdzību, jo pēdējā mēneša laikā bijušo Dienvidslāvijas Republiku gandrīz ikdienu apmeklēja augsta ranga amatpersonas no Eiropas, to skaitā arī Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi un NATO Ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons.
Runājot par NATO, kas galu galā referendumā saņēma 66.05% atbalstu, viens no noteicošajiem apsvērumiem, kas lika slovēņiem balsot “par” bija Serbijas premjerministra Zorana Džindžiča slepkavība. Daudziem tā bija kā nepatīkams modinātāja zvans, kas atgādināja par nestabilo Balkānu reģionu, kurā dzīvo arī slovēņi. Pievienošanās ES un NATO tādējādi nozīmēja atstāt šīs problēmas pagātnē.
Savukārt, runājot par ES, slovēņi šķiet apstiprinājuši, ka valdība iestāšanās sarunās ieguvusi ļoti labu piedāvājumu. Arī ļoti populārais Slovēnijas Eiropas lietu ministrs (Janez Potočnik) atzīts to, ka spējis saprotami izskaidrot ES jautājumus sabiedrībai.
Atmosfēru pirms referenduma atvieglojis arī tas, ka Slovēnijā patiesībā nebija īstas kampaņas pret iestāšanos ES. Tikai viena neliela partija, kas ir pārstāvēta parlamentā (Nacionālistu partija, kurai 90 deputātu parlamentā ir 4 vietas) neatbalsta Slovēnijas integrāciju ES. Tomēr šad un tad dažas sabiedrībā pazīstamas personas apgalvojušas, ka dalība ES prasa upurēt daļu nacionālās suverenitātes. Arī Slovēnijā, kuras pagātnē nav gari neatkarības gadi, šis ir ļoti jūtīgs jautājums. Tomēr tas nespēja noteikt ES debašu toni, daļēji pateicoties pozitīvajam iestāšanās sarunu rezultātam, daļēji arī tāpēc, ka vairums slovēņu jau pieņēmuši ideju, ka Eiropas likumdošanas un standartu ieviešana dos valstij labumu. Te jāpiebilst, ka Slovēnijas dzīves līmenis ir visai augsts, tāpēc slovēņi nedomā, ka ieiešana kopējā Eiropas tirgū ar Rietumu konkurences noteikumiem būs ļoti problemātiska.